Jurijs Kupianskis jeb Kupiansky

Kad nopietni sāki darboties kā modes dizaineris?

Kaut ko darīju jau savos 20 gados, bet varētu teikt, ka tā nopietnāk sāku darboties 23 gadu vecumā. Īpašu mērķu nebija, vienkārši darīju to, kas patīk, un apkārtējie to novērtēja kā kaut ko interesantu. Sapratu, ka sanāk, un turpināju. Viss attīstījās pakāpeniski. Ārzemēs iepazinos ar pārstāvi no “Vero Over”, viņam patika manas idejas, un tā sākām sadarboties, vēl tagad šujam apģērbu šim zīmolam. Sāku ar mazāku darbnīcu, bet tagad man ir modes nams, kur ne tikai darina apģērbu, bet kas organizē arī pasākumus, sagatavo un veic reklāmas un stila foto. Vēl mums ir arī sava modeļu aģentūra.

Redzu, ka tavā modes namā atrodami ļoti dažāda stila apģērbi, vai esi šuvis arī kāzu kleitas vai tērpus teātrim?

Jā, izmēģināts tiešām daudz kas. Šujam erotisko veļu, ir šūtas arī kāzu kleitas un darināti tērpi teātra izrādei ”Dostojevska trips”. Tie bija tērpi sportiskā stilā. Bija grūti, daudz strādāju pie šo tērpu izveides. Veidojam arī apģērbus uzņēmumiem, no kuriem vairāki ir arī pastāvīgi klienti. Piemēram, “Aldaris” vēlējās erotisku tērpu dzēriena reklāmai, tādus tērpus īrē arī automašīnu izstādēm. Apģērba stils mums ir ļoti daudzveidīgs, mūsu modes namā kaut ko atbilstīgu var atrast katrs.

Kā tu domā, vai Latvijā jaunajiem dizaineriem ir daudz iespēju?

Tas atkarīgs no katra paša. Ir jaunieši, kuri ar tērpu darināšanu neprot pelnīt naudu, viņus vairāk interesē māksla. Taču mode nav tikai māksla un nevar veidot tikai subjektīvus tērpus. Jāprot apvienot radošās idejas ar praktiskumu, lai klients varētu darināto tērpu nēsāt. Tāpēc arī lielajos modes namos ir vairāki speciālisti, kuri izvērtē tērpa stilu un funkcionalitāti, tiek rīkotas konferences, lai viss būtu pārdomāts. Latvijā dizaineri ir pieraduši strādāt katrs atsevišķi. Varbūt neprot sadarboties.

Kāds ir tavs radošais process, vairāk haotisks vai pārdomāts?

Atkarīgs no situācijas un klienta. Ja ir nopietni pasūtījumi, pārdomājam visu līdz pēdējam, strādājam vairāk racionāli, ir vairākas intervijas ar klientu. Reizēm sanāk darboties, arī eksperimentējot... Piemēram, pēdējam Riga fashion week pasākumam gatavojāmies tiešām haotiski, taču precīzi zinājām, kādu vēlamies iznākumu, un rezultāts bija ļoti labs, varētu teikt, viss izdevās perfekti.

Tu esi viens no retajiem Latvijas dizaineriem, kas veido šovus, kāpēc tev tas ir svarīgi?

Man patīk pārsteigt cilvēkus, lai viņiem pēc modes skates būtu spilgti iespaidi un būtu ko atcerēties. Arī pašam tad ir gandarījums. Šovs padara kolekciju pilnvērtīgu, tas veido kopējo tēlu, kādu vēlos parādīt. Dažreiz esam rādījuši arī erotiku, lai ir dažādība, kaut kas jauns. Tādēļ arī eksperimentējam un ik pa laikam kaut ko mainām.
Pēc modes skatēm ar erotisku stilu mums uz modes namu nākušas striptīza dejotājas pasūtīt tērpus. Klienti mums tiešām ir ļoti dažādi.

Ko tu domā par modi un cilvēku ģērbšanās manieri Latvijā?

Latvijā cilvēki prot labi ģērbties un labi izskatīties, domāju, ka šeit cilvēkiem ir laba gaume. Savukārt, par modi runājot, man šķiet, ka mācību iestādēs, kur apgūst modes dizainu, jauniešiem viņu gaumi apspiež, varbūt pasniedzējiem bail no konkurences.

Vai tev ir izglītība, kas saistīta ar tavu tagadējo darbošanos?

Nav, viss apgūts pašmācības ceļā. Kad nopietni sāku nodarboties ar modi, nebija vairs laika mācībām. Visu esmu apguvis pats, mācoties no profesionāļiem.

Latvijā cilvēkiem ļoti svarīgs ir zīmols, lai citi redz, kāds apģērbs mugurā. Vai tavi klienti ir lūguši, lai uzšuj tavu logo uz apģērba?

Jā, tā tiešām ir, tādēļ arī slavenie zīmoli Latvijas tirgum ražo lielākus tā uzrakstus. Arī man daudzi klienti ir lūguši uzšūt zīmola nosaukumu, lai var redzēt, kas darinājis tērpu.

Kā radās ideja tavam logo?

Agrāk mums bija dīvāni, līdzīgi šiem, apvilkti ar kažokādu. Un atgriezums, kas bija palicis, nedaudz pielabots ar šķērēm, izskatījās kā nodīrāts zvēriņš, mēs to piekārām pie sienas. No tā laika tas arī ir mūsu logo. Tagad arī viens karājas, bet tas ir cits, šim krāsa pieskaņota melni rozā interjeram.