Alga, ko saņemam visstabilākajā valūtā - smaidu un pateicības asaru izteiksmē

Pirmie soļi – iedrošinājums spert nākamos...

Ja paanalizējam, kas šajā lauciņā jau ir realizēts pie mums, tad redzams, ka pirmie soļi, turklāt, samērā veiksmīgi, jau ir sperti. Šeit var minēt interesanto un konceptuāli visnotaļ veiksmīgo projektu „Pēdas”, kur jaunieši brīvprātīgā kārtā regulāri tiekas galvenā mērķa labad – sakopt Latviju, rīkojot kopīgas talkas. Līdztekus savas vides sakopšanai projekts sniedz iespēju jauniešiem arī iepazīt citus interesantus domubiedrus jeb, tā sakot, „patusēt” un pavadīt laiku aktīvi. Biedrība „Baltā māja” Līvānos pulcējusi 100 brīvprātīgos, no kuriem 55 strādā regulāri, bet 45 iesaistās pēc vajadzības. Šie cilvēki vada klubus un interešu grupas, organizē dažāda rakstura pasākumus, apkopo informāciju un veic citus nepieciešamus darbus. Savukārt sabiedriskās organizācijas „Brīvprātīgo centrs” mērķis ir veicināt brīvprātīgo kustības izplatību Latvijā informatīvi izglītojošā ceļā. Viņi līdzdarbojas likumdošanas izstrādē, nodrošina dažādas aktivitātes brīvprātīgajiem. Un ir vēl arī citi tikpat veiksmīgi projekti – kā iedrošinājums iesaistīties un attīstīt iesākto.

Pabaro izsalkušo, apģērb noskrandušo, iepriecini bēdīgo!

Brīvprātīgajam darbam pastāv tik daudz dažādas formas un izpausmes veidi, kas sniedz iespēju ikvienam tajā iesaistīties un gūt gandarījumu no padarītā darba vai pateicības pilna skatiena saņēmēja acīs. Ieguvējas ir abas puses – gan palīdzības saņēmējs, gan tās sniedzējs. Brīvprātīgajam ir iespēja ienest savā ikdienā izmaiņas, dažādību, sajust siltumu, ko dod beznosacījumu sniegšanas sajūta. Un galu galā – tā ir iespēja pilnveidot prasmes, iegūt zināšanas, atrasties sabiedriskās dzīves apritē, neieslīgt rutīnā. Un naudas vai laika trūkums nedrīkst būt šķērslis. Katrs lats, ko tērējam ārējai greznībai, tērētājam atņem iespēju pabarot izsalkušos, apģērbt noskrandušos un iepriecināt bēdīgos. Brīvprātīgais darbs ir populārs Latvijas jauniešu vidū, tikai diemžēl vairums gadījumos viņi visi aizplūst uz ārzemēm, lai nodotos brīvprātīgajam darbam svešumā. Tā viņiem ir iespēja ceļot, apskatīt citas valstis, kontaktēties ar citu tautību cilvēkiem un apgūt svešvalodas. Tāpēc Latvijā būtu jāpiedomā pie tā, kā veicināt un attīstīt brīvprātīgo darbu vietējā, reģionālā un valstiskā līmenī. Pensionāru noadītas siltas zeķītes bērnu namu bērniem, darbs sociālās palīdzības iestādēs un nevalstiskajās organizācijās, vientuļo pensionāru apmeklējums kādā skumīgi pelēkā rudens vakarā, sarīkots koncerts bērniem-invalīdiem par prieku vai savas zināšanas un prasmes, ko sniedzam citiem... Mums katram taču ir kaut kas, ar ko varam dalīties. Pat tad, ja mums šķiet, ka naudas pietrūkst vai diena par īsu – tā mēs vienmēr aizbildināmies. Latvijā, kur atbalstu no valsts iestādēm vai privātā biznesa struktūrām vairums gadījumos tā arī nesagaidām, voluntārais darbs ir akūti nepieciešams. Lai tiem, kas ir tuvu izmisumam, nezustu sajūta, ka ir tomēr kāds, kas par viņiem atceras un parūpējas. Ne tikai Ziemassvētku laikā, bet arī ikdienā.