Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā skanēs vairāki jaundarbi

Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā 16. oktobrī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā Latvijas Radio kora grupa un "Sinfonietta Rīga" diriģenta Kaspara Putniņa vadībā atskaņos programmu "Bahs un latvieši", kurā Johana Sebastiāna Baha motešu kontekstā Rutas Paideres, Jāņa Petraškeviča un Mārtiņa Viļuma radītie jaundarbi saliedēs dziedātājus un mūziķus vienotā ansamblī, kas kopā veidos vienu instrumentu.

Koncerta programmā dzirdēsim Johana Sebastiāna Baha motetes "Nāc, Jēzu, nāc" (Komm, Jesu, komm) un "Jēzus, mans prieks" (Jesu meine Freude); Mārtiņa Viļuma "Aizsapņu saule", Rutas Paideres "Sens vējš", Jāņa Petraškeviča "Arbōs II" un Gustava Fridrihsona "Dead end".

Kaspars Putniņš: "Pēdējos gadsimtus vokālinstrumentālajā mūzikā nostabilizējusies tradīcija instrumentu un balsu grupas pretstatīt jeb instrumenti parasti  veido pavadījumu balsīm vai otrādi. Baha mūzika šeit izvēlēta tāpēc, ka šāds integrēts priekšstats par balsu un instrumentu attiecībām beidza pastāvēt līdz ar vēlīnā baroka laiku. Agrāk, sevišķi skaidri tas bija vērojams 16. gadsimta Venēcijas autoru Klaudio Monteverdi, Andrea un Džovanni Gabrieli u.c. partitūrās, jēdziens "koris" nebūt nenozīmēja, ka iesaistīti tikai dziedātāji. Parasti tās bija jauktas dziedātāju un instrumentu grupas. Arī Baha mūzikā kora partijas var dublēt ar instrumentiem pat tad, ja partitūrā tā nav norādīts. Ruta Paidere, Jānis Pertaškevičs un Mārtiņs Viļums mēģinās saliedēt "Sinfonietta Rīga" un Radio kora grupas dziedātājus šādā integrētā, vienotā ansamblī, bet skaņdarbu saturs ir autoru brīvi izvēlēts "sarunai" ar Baha klasisko, simboliem un būtiskām atziņām bagāto mūziku."

Ruta Paidere (1977) dzimusi Tukumā. Kompozīcijai pievērsties viņu mudinājusi skolotāja Tamāra Kalna, kas Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas koledžā mācījusi solfedžo un kompozīciju. 2005. gadā Ruta Paidere absolvē kompozīcijas un mūzikas teorijas nodaļu Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā un studijas turpina profesora Folkera Benfilda (Volker Banfield) klavieru klasē. Savukārt izglītību kompozīcijā viņa papildina 2003. gadā Dārtingtonas Mākslu koledžā, Anglijā (Dartington College of Arts).

Rutas Paideres mūzika daudzkārt skanējusi dažādās koncertu sērijās Vācijā un citviet Eiropā (kā piemēram, festivālos Musica Strasbūrā, "Arēna" Rīgā, "Budapest Spring Festival", "Tenso Days" Berlīnē,  "Schleswig – Holstein Musikfestival" Ziemeļvācijā vai arī "Two Days and Two Nights" Odesā). Ir tapuši pasūtījuma darbi laikmetīgās mūzikas meistarklasēm Avinjonā "Opus XXI" (Akademie OPUS XXI), Bavārijas Mākslu akadēmijai (Bayerische Akademie der Schönen Künste) un Ernsta fon Zīmensa Mūzikas fondam (Ernst von Siemens Musikstiftung), Ķelnes radio (Deutschlandfunk Köln), festivālam "KlangZeit" Minsterē, Latvijas Radio kora vokālajai grupai, kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga" kā arī "TONALI Grand Prix" pianistu konkursam Hamburgā.

Izvērstākas partitūras ir atskaņojuši Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris, Hamburgas Simfoniķi, Latvijas Radio koris, "Nātana Kvartets"  (Nathan Quartett), Izraēlas "Trio Mouzar" ar mandolīnistu Avi Avitalu, Hamburgas ansamblis "Rezonanse" (Ensemble Resonanz) un "Sinfonietta Rīga".

Kopš 2007. gada Ruta Paidere māca mūzikas teoriju Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā. Viņa ir DAAD (Deutscher Akademischer Austauschdienst) balvas, kā arī Hamburgas pilsētas Baha balvas ieguvēja. Savukārt 2005. gadā par laikmetīgo kamermūziku Rutai Paiderei pasniegta "Hermann und Annemarie Rauhe" balva. Latvijā Rutas Paideres mūzika skan ārkārtīgi reti, tomēr 2012. gadā viņas skaņdarbs stīgu orķestrim "Tempera" ticis nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā "Gada jaundarbs".

Ruta Paidere: ""Sens vējš" ir verbāls motīvs, kurš man palika prātā pēc kāda Ingas Ābeles romāna izlasīšanas. Šo vārdu savienojuma vienkāršība un vienlaikus poētiskais spēks bija izšķirošs kompozīcijas risināšanā.

Vējam ir simboliska nozīme daudzu seno tautu mitoloģijās, kurās tas raksturots kā zemes elpa jeb elpa vispār. Hindu tradīcijā tas savieno neredzamo telpu starp debesīm un zemi, un ir tikpat bezgalīgs elements kā laiks.

Mana kompozīcija visā visumā balstās uz vienas centrālas harmonijas, kuras elementi tiek vai nu izcelti vai arī nogrimst fonā. "Crescendo" un "diminuendo" līniju strikta polifonija strukturē un vada šo procesu. Savukārt tekstā izmantoti 4 vārdi, kas dažādu tautu valodās un dažādās semantiskās krāsās nozīmē – vējš."

Jānis Petraškevičs dzimis Rīgā. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā apguvis vijoļspēli, mūzikas teoriju un kompozīciju (pie Ģederta Ramana, 1994–1996), vēlāk studējis kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie prof. Pētera Plakida (1996–1998, 1999–2003), Karaliskajā Mūzikas koledžā Stokholmā pie prof. Svena Dāvida Sandstrēma(1998–1999), kā arī Gēteborgas Mūzikas un drāmas akadēmijā pie prof. Ūles Licova–Holma (2004–2007). Komponista izglītību J. Petraškevičs papildinājis starptautiskās meistarklasēs pie Ričarda Bareta, Hajas Černovinas, Braiena Fērniho, Lukas Frančeskoni, Mareka Holoņevska, Fausto Romitelli, Deivida Roulenda, Boguslava Šēfera, Stīvena Takasugi un Lasses Tūresena.
Jāņa Petraškeviča darbi skanējuši Austrijā, Beļģijā, Francijā, Itālijā, Japānā, Kanādā, Lielbritānijā, Lietuvā, Nīderlandē, Polijā, Šveicē, Vācijā, Ungārijā un Zviedrijā, tajā skaitā Vigmora zālē Londonā (2014) un Pompidū centrā Parīzē (2002), festivālos "Ultraschall" Berlīnē (2015), "Varšavas rudens" (2013), "Musica Viva" Minhenē (2012), Venēcijas bienalē (2008) un ISCM "Pasaules Mūzikas dienās" Viļņā (2008). Pašu mājās, Latvijā, par skaņdarbu "Darkroom" Jānis Petraškevičs 2014. gadā saņēmis Lielo mūzikas balvu.
Kopš 2007. gada kā docētājs Jānis Petraškevičs vadījis dažādus laikmetīgās mūzikas kursus JVLMA. 2015. gadā viņš ieguvis doktora grādu muzikoloģijā un ievēlēts par lektoru.

Jānis Petraškevičs: "Skaņdarba "Arbōs II" idejiskais sākumpunkts, līdzīgi kā manā šogad sarakstītajā "Arbōs I" birbīnei solo, bija koka tēls kā organiska augšanas procesa metafora. Šūnām (arhetipiskiem skaniskiem elementiem) vairojoties un transformējoties, no vienkāršākiem organismiem veidojas sarežģītākas struktūras. Šajā mūzikā neatklājas pilnbrieds: vērojums kavējas pie augšanas procesa sākotnējām, trauslajām stadijām. Skaņdarba formai piemīt kompaktums un nenoslēgtība, jo muzikālais process izgaist brīdī, kad apritējis viens spirālveida attīstības cikls. Skaņdarbs ir bez teksta, taču izmantoju atsevišķas zilbes un fonēmas, kam vairāk ir tembrāla nekā saturiska nozīme."

Gustavs Fridrihsons dzimis mākslinieka Kurta Fridrihsona ģimenē. Mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā Viļņa Pelnēna obojas un Jāņa Porieša kompozīcijas klasē, studējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā kompozīcijas nodaļā Pētera Plakida klasē. No 1996. līdz 2005. gadam – Freiburgas Mūzikas augstskolas students Heinca Holigera obojas klasē un Kornēliusa Švēra kompozīcijas klasē. Pašlaik dzīvo Vācijā. Latvijā viņa mūzika skan ļoti reti. Par sacerējumu kamerorķestrim "Chiaroscuro", ko 2008. gada rudenī izcilā obojista un komponista Heinca Holligera vadībā atskaņoja "Sinfonietta Rīga", Gustavs Fridrihsons saņēmis Lielo mūzikas balvu kategorijā "Gada jaundarbs".

Par skaņdarba "Dead End" (Alas, I am undone) ("Bezizeja" (Ak vai, esmu pazudis) divpadsmit balsīm, klarnetei, mežragam, vijolei, altam un kontrabasam epigrāfu Gustavs ņēmis arhiromantiķa Novālisa rindas "Kurp ejam? – Allaž uz mājām", kam atbild paradoksālais franču intelektuālis Pols Valerī ar repliku "No kurienes tu atgriezies". Tekstam komponists izmantojis pantu no tradicionālas angļu laupītājdziesmas.

Biļetes "Biļešu paradīzes" kasēs.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu