Francijas pavasaris atved uz Rīgu diriģenti Lorānsu Ekilbē

Šis Francijas un Latvijas muzikālās sadarbības jaunais aspekts, atskaņojot Morisa Ravēla, Fransisa Pulenka, Kloda Debisī, Filipa Šelēra, Filipa Fenelona un Tjerī Mašiela mūziku, būs viens no Francijas pavasara kulminācijas brīžiem. Koncertu organizē VSIA Latvijas Koncerti.

Lorānsa Ekilbē mācījusies Parīzē, Vīnē un Stokholmā, viņas pasniedzējs diriģēšanas mākslā bija leģendārais zviedru metrs Eriks Eriksons. 1991. gadā Ekilbē nodibina kamerkori Accentus. Šo profesionālo vienību, kas labprāt sadarbojas ar pazīstamiem diriģentiem, drīz pamana un atzinīgi novērtē publika un kritiķi. 1995. gadā Ekilbē nodibina Parīzes Jauno kori (Jeune Chœur de Paris), kas 2002. gadā kļūst par Parīzes reģiona Nacionālās konservatorijas jauno dziedātāju skološanas pirmo centru. Pateicoties savai plašajai muzikālajai izglītībai un Ziemeļeiropas kora literatūras pārzināšanai, Ekilbē devusi būtisku ieguldījumu Francijas a cappella dziedāšanas repertuāra paplašināšanā. Ekilbē bieži tiek lūgta diriģēt tādus prestižus kolektīvus kā Concerto Köln, Sinfonia Varsovia, Akademie für Alte Musik, Ģentes Collegium Vocale, Berlīnes RIAS kamerkori. Kopš 1998. gada Ekilbē vada Ruānas operas kori un regulāri diriģē opernama orķestri. Ekilbē apguvusi arī operrepertuāru: viņa diriģējusi Rosīni Pelnrušķīti Eksanprovansas festivālā, Mocarta Bastien und Bastienne Ruānas operā, kā arī Paskāla Disapēna operu Medeamaterial Ruānas Festival Musica. Teātra un mūzikas kritiķu profesionālais sindikāts izvēlējis Lorānsu Ekilbē par 2000. gada mūzikas personību. 2003. gadā viņa saņēmusi kritiķu apvienības Presse Musicale Internationale ikgadējo Grand Prix. Lorānsas Ekilbē beidzamo gadu ieskaņojumu vidū ir Šūmaņa un Brāmsa a cappella kordarbi, Haidna Septiņi pēdējie Kristus vārdi pie krusta (ar Accentus un Akademie für Alte Musik Berlin), Brāmsa Vācu rekviēms pārlikumā korim un divām klavierēm.

Rīgas koncertam Lorānsa Ekilbē izvēlējusies triju 20. gadsimta franču klasiķu un triju mūsdienu Francijas komponistu mūziku.

Kloda Debisī (Claude Debussy, 1862–1918) Trīs dziesmas ar Orleānas Šarla dzeju komponētas 19. gadsimta beidzamajos gados, ar renesanses laika kompozīcijas paņēmieniem virknējot laikmetīgas harmonijas. Debisī izvēlējies trīs Orleānas hercoga Šarla dzejas paraugus: mīlas dziesmu, sliņķa aicinājumu uz maija svētkiem un ziemas barguma nosodījumu.

Morisa Ravēla (Maurice Ravel, 1875–1937) Trīs dziesmas jauktam korim ar paša komponista tekstu ir Pirmā pasaules kara laikā tapis opuss, kurā (tāpat kā Debisī augšminētajā dziesmu ciklā) saklausāms renesanses laikmeta mūzikas iespaids. Pirmā dziesma rāda meiteni Nikoletu, kas izvairās no vilka, atraida skaisto pāžu un labprāt krīt padzīvojuša bagātnieka skavās; otrajā dziesmā apdziedāti trīs paradīzes putni – debeszils, sniegkrāsas un košsarkans; trešā dziesma aicina neiet uz Ormondas mežu, jo tur mītot visāda nešķīstība.

Fransiss Pulenks (Francis Poulenc, 1899–1963) ir franču neoklasicisma spožs pārstāvis. Fransisa Pulenka Septiņās dziesmās var manīt renesanses pilnbrieda un baroka sākumposma madrigāla iespaidu.

Tjerī Mašiels (Thierry Machuel, 1962) ir franču komponists un pianists. Viņa skaņdarbu sarakstā ir apmēram pussimts kompozīciju, no kurām lielākā daļa rakstīta korim a cappella. Labu tiesu no šīm kora kompozīcijām pirmatskaņojuši Lorānsas Ekilbē vadītie kori Accentus un Jeune Choeur de Paris, Žofruā Žurdēna vadītais Cris de Paris, Dānijas radio Nacionālais koris, Cappella Amsterdam un citi. Mašiels komponējis mūziku kinofilmām un teātra izrādēm. Viņš ir pasniedzējs Evrī Nacionālajā mūzikas skolā un Parīzes reģiona Nacionālajā konservatorijā.

Filips Fenelons (Philippe Fénelon, 1952) ir franču komponists, kas šai profesijai pievērsies septiņpadsmit gadu vecumā, kad Baireitas festivālā klausījies Igora Stravinska Kāziņas. Fenelona darbu sarakstā ir gandrīz simts kompozīciju, kas tiek atskaņotas mūzikas festivālos un forumos visā pasaulē, tajā skaitā festivālā Parīzes rudens, Venēcijas biennālē, Ņujorkas Gugenheima muzejā, Berlīnes jaunās mūzikas festivālā, Zalcburgas Mozarteum, kā arī Amsterdamā, Tokijā, Madridē, Varšavā, Budapeštā, Ženēvā, Odesā, Lisabonā un citur. Fenelona mūziku atskaņojusi lieliskā kontrabasiste, komponiste un dziedātāja Žoella Leandra, Arditi kvartets, Ensemble Intercontemporain un citi prominenti mūziķi. Komponista daiļrades būtiska sastāvdaļa ir operas, kas tapušas pēc Servantesa un Kafkas, Kortāsara, Flobēra un citu rakstnieku motīviem, tās izrādītas Parīzes, Bordo un Tulūzas opernamos.

Filips Šelērs (Philippe Schoeller, 1957) ieguvis diplomu kompozīcijā, muzikoloģijā un filozofijā. Viņa mūzikas skolotāju vidū ir 20. gadsimta modernisma grandi Pjērs Bulēzs, Jannis Ksenakis un Franko Donatoni. Šelērs strādājis arī Parīzes skaņas un akustikas izpētes institūtā IRCAM, kur radījis pats savu īpašu digitālo instrumentāriju. Jau vairākus gadus Šelērs sniedz meistarklases un lasa lekcijas Lionas mūzikas konservatorijā, Anžēras Daiļo mākslu skolā, Lozannas Politehniskajā skolā un citās mācību iestādēs. Skaņdarbus Šelēram pasūtinājis Anžēras un Orleānas festivāls, Ensemble Intercontemporain, Francijas valsts, IRCAM, Briseles festivāls Ars Musica, Štutgartes radio koris u. c. Filipa Šelēra daiļradi mēdz saukt par „psihotropo mūzikas mākslu”. Viņa skaņdarbi apzināti veidoti tā, lai klausīšanās būtu psihisks eksperiments. Skaņas skulptūra – opuss, kas jāizdzird. Tas esot komponista izvēlētais paņēmiens, kā pārdzīvot „modernisma paralizējošo krīzi”.