Izcila Latvijas kamerdueta koncerts: Čellists Ēriks Kiršfelds un pianiste Herta Hansena

Šī tandēma interpretācijām raksturīgs simpātiskas vienkāršības un saturiska dziļuma apvienojums. Programmā Bēthovena dāvinājums Prūsijas karalim, Šūmaņa velte mīļotajai sievai un Prokofjeva veltījums domubiedram un kolēģim, kā arī Bloha ebrejiskas impresijas.

Ēriks Kiršfelds (1973) mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Dzidras Račevskas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur studējis pie profesora Māra Villeruša un profesores Eleonoras Testeļecas. Papildinājis zināšanas un iemaņas Bāzeles Mūzikas akadēmijā pie profesora Ivana Monigeti. Baltijas kamerorķestra „Kremerata Baltica” solists un čellu grupas koncertmeistars kopš orķestra dibināšanas. „Kremerata Baltica” seksteta, vēlākā ansambļa „KB6” čellists. Bieži uzstājas dažādos kameransambļos. Veicis ieskaņojumus Latvijas radio.

Herta Hansena (1973) mācījusies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā pie Ellas Strazdiņas un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie profesores Valentīnas Brovakas un Leldes Paulas. 1998. gadā ieguvusi maģistra grādu profesores Guntas Sproģes kameransambļa klasē. Kopš 1996. gada Herta Hansena strādā JVLMA par koncertmeistari, kopš 2002. gada kamermūzikas katedras lektore. Bijusi koncertmeistare neskaitāmos meistarkursos un vasaras nometnēs. Piedalījusies koncertos kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un orķestra „Rīgas kamermūziķi” pianiste. Veikusi ieskaņojumus Latvijas radio.

Tikai līdz ar Ludviga van Bēthovena komponētajiem opusiem mēs varam runāt par nopietnas čella sonātes (ar precīzi izrakstītu klavieru partiju!) žanra dzimšanu. Pirmās divas Bēthovena čella sonātes (no kurām viena iekļauta šī koncerta programmā) ir tolaik 26 gadus vecā komponista veltījums Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam II. Bēthovens bija ieradies Berlīnē un viņu patīkami pārsteidza karaļa galma mūziķu augstais līmenis. Viens no galma orķestra kvalitātes veidotājiem bija Žans Pjērs Dipors, kura spēle, šķiet, sevišķi iedvesmoja jaunekli Ludvigu. Tā nu tapa divas sonātes, kur čella partija bija domāta Diporam, savukārt klavieru partija – karalim.
Roberta Šūmaņa Trīs romances čellam un klavierēm op. 94 oriģinālā komponētas obojai un klavierēm kā 1849. gada Ziemassvētku dāvana mīļotajai laulātajai draudzenei Klārai Vīkai-Šūmanei.

Ženēvas tūrisma preču veikala īpašnieka ģimenē dzimušā Ernesta Bloha personiskais komponista rokraksts tā īsti izveidojās, tūkstoš deviņi simti padsmitajos gados komponējot t. s. episko ebreju ciklu, kur pārpilnēm izmantoti palielināti intervāli, raksturīgi melodiski ornamenti un ritma figūras. Blohs savulaik teicis: „Mani interesē ebreju dvēsele, tā sarežģītā, kvēlojošā, satrauktā dvēsele, ko jūtu trīsam ik Bībeles lappusē, tā ir arī manī, un tā ir manas dzīves labākā daļa”.
Sergejs Prokofjevs savu vienīgo Čella sonāti komponējis 1949. gadā. Tobrīd komponists jau vairākkārt bija ticies ar jauno Mstislavu Rostropoviču, kurš skaņdarim ierādīja dažādus laikmetīgus čella spēles tehniskos paņēmienus. Klasicisma garā ieturēto Sonāti Do mažorā 1950. gadā Maskavas konservatorijas Mazajā zālē pirmatskaņoja Mstislavs Rostropovičs un Svjatoslavs Rihters. Sonāte veltīta tuvam Prokofjeva draugam armēņu komponistam Levonam Atovmjanam (1901–1973), kurš veicis vairāku Prokofjeva simfonisko opusu pārlikumus klavierēm.