Pārdaugava ir ...Dzērbenē!

Tātad, pirmie skatuves dēļus mocīt gāja „Aibeks”, koncerta iesākums bija... kā smagi ķieģeļi uz galvas krita skaņdarbi. Protams, angliski, kur nu bez tās internacionālas valodiņas, tā sacīt. Komanda tikai pēc ilgas pierunāšanas uzstājās kā pirmie. Bet nelielā skaitā esošie skatītāji gan nenožēloja, ka tāda skaņu vētra bija pašā koncertnakts ieskaņā. Nozēģelēja un miers...

Doma nr.1. Raimondam (galvenajam koncertorganizatoram) šis pasāciens bija Pirmais. Nu jāsaka, ka reiz viss ir pirmais, neviens nedzimst uz reizi kā nogatavojies profesionāls darbinieks (ne vairs jauna doma, Voltērs to vel aizviņējā gadsimtā ir sacījis). Tā ir augšana un reize arī pieredzes gūšana. Turklāt - iegūto pieredzi nevar ne iemācīties no grāmatām un nevar atņemt kāds razbainieks. To var tikai krāt un vēlāk laist arī apgrozībā. Tātad... šajā reizē ir pirmais, jācer ne pēdējais Raimonda fests!

„Eagle Eyes”. Diezin vai kādam ir skaidrs, kamdēļ otrie ir sev šādu segvārdu izvēlējušies, bet ari šajā gadījumā muzons grandēja kā tāds vakara pērkons... arī angliski. Ja nu vienīgi tā "Eņģeļu dziesma" tā lēni iesākas. Traka psihedēlija plosījās uz podesta. Tur bija vel kāds šova elements... pa reizītei bundzinieks kļuva par solistu un otrādi. Ne visai bieži vērojama parādība. Šie nu-metālisti gan bija no Cēsu puses, lai gan vakars bija kā "Alternatīvā Pārdaugava", cauri Cēsīm plūst gan Gauja, bet Pārgaujā ir tikai meži un ... meži ar Gaujas stāvajiem krastiem. Šie gan bija no upes šās puses, bet... viss ir kartībā. Pēcintervijā solists sacīja, pasāciens ir kulē, pats galvenais, ka bungām ir bijis paklājiņš... tamdēļ viegli sist.... Kāds pārdrošs fans piebilda: laba skaņa un vislabākā grupa!

Doma nr.2. Protams, šādu mūzikas nakti nevar uzrīkot viens karotājs. Jābūt komandai. Turklāt jābūt labiem palīgiem. Organizators ir pateicībā gan Dzērbenes pagasta vadībai, gan Augstā Kalna apsaimniekotājai Velgas kundzei, gan arī rokeru kluba „Oppozītors” dalībniekiem. Gan ari tiem, kas skaņo, gan uzrauga kartību. Kur nu bez viņiem, kur nu bez palīgiem...

Trešie bija „Ability”. Vistrakākie salīdzinot ar iepriekšējiem, ar visām vakara bandām. Eksaltēts skaņas uzbrukums, protams, turpinot nu-metal tradīciju, arī varena ģitāra ar vel varenāku pedāli - no kurienes tā slīdošā skaņa zēvelējās pāri visam. Totāla mūzikas pedalizācija darīja visu pasauli traku/piedodiet, cienījamie lasītāji, par šādiem vardu kalambūriem...

Doma nr.3... turpinot teikto aizviņējā rindkopā... Kalna uzraudze Velgas kundze vēl pirms koncerta teica un vēlēja, lai Raimondam sanāk, jo Dzērbenē šāds festivāls ir pirmo reizi. Un jācer, ka ne pēdējo.... Aizsteidzoties noteikumiem priekšā... viss notika. Un šāda pašapliecināšanās ir nepieciešama, lai dzīve kādam turpinātos augstos toņos.

„Via Krovi” pēc tam bija. Bija arī kas savādāks. Nekādas asinis gan nelija (uz ko varbūt vedinātu vienības nosaukums). Paši sevi dēvēja kā klasiska hard-rocka izpildītājus. Bet no malas viedējot gan eklektisks un piezemētāks skanējums. Varbūt arī kāda pauze pēc trakajiem pirmajiem. Bet publikai gan vienalga, tusinš uz dēļiem nerimās...

Vel kāda doma... Daudz grupas bija, daudz mūzikas bija. Muzikanti viens pēc otra kāpa spēlēt. Nekāda sistēma uznācienu kārtībā nebija, Pārdaugavas pieteicējs Krists vēl tikai dažas minūtes pirms plkst. astoņiem vakarā (kad visam bija tas sākums paredzēts) bija dziļās šaubās, kuri nu būs tie pirmie, kuri tie pēdējie. Jāsaka - Dzērbenē to var atļauties, Rīgā ne visai. Bet - varbūt labāk būt pirmajam šai viesmīlīgajā pagastā, nekā tur otrajam Rīgā. Arī šis attālums no metropoles bija iemesls savai neatkārtojamai gaisotnei, kas valdīja Dzērbenes augstākajā punktā (šā vārda tiešajā nozīmē).

„Thursday 12th” bija piektie. Un atkal bija mēģinājums būt nikniem. Jaunības spars laužas uz āru, sūrā ikdiena te vēl nebija visu ar rūsu pārklājusi. Tāda hard-core psihodēlija. Tieši kā jaunībā, jo lielāks sviests, jo lielāks pavilciens.

Pēc tam jau „STandART”, kas nu nebija gluži tāds muzikāls standarts. 100% elektroniska trīsvienība deva pa smadzenēm visriņķī ar samplētiem ritmiem un samplētām skaņām, kas burtiski (elektroniski) no ielas ņemtas. Pārmaiņas pēc solists mocīja vārdus ārā latviski. Nez no kurienes (no Rīgas!) šāda elektro-rock komanda bija uzradusies. Trīs taustiņ-dēļi nodarīja visu, smādēts netika arī vēl padomju laikos ražotais Polivoks. Nu...atsita jau kādu vīziju par depešiem. Bet - viss vēl priekšā, un šo rindu autoram vēl komandu gribētos kādreiz publiski dzirdēt.

Toties aiz standarta - pirmie no diviem ārzemniekiem. Šveices „The Plus Nomination” atrādijās ar pavieglu ģitārroku, turklāt labi nostrādāts bija sarežģītais ritmiskais zīmējums. Gaiši un visai efektīvi. Brīnums, ka tie aizrobežnieki tomēr pagodināja līdz šim nevienam nezināmu rokpasācienu.

„The Ritual” no Itālijas puses jau valkājas straujākos ritmos, neizjaucot kopējo vakara tendenci uz vispārēju ģitārmūziku. Skanēja caurspīdīgs pop-rock pavilciens. Tiesa, nekādus tur baigos jauninājumus mūzikā vismaz tajā naktī neieveda.

Jau kā devītie - atkal pašmājnieki „Crowd”. Jāsaka, vienīgā daudzmaz pazīstamākā vienība, jo pat zem Mikrofona Ierakstiem savu pirmo albumu tautās jau palaiduši. Šajā reizē - viņu uznāciens bija īsāks ka citiem, neveikli aizbildinoties, ka vēl trijām citām komandām tajā naktī uz skatuves vel jānāk... Nu ja - tādi paši ģitāristi kā pārējie...

„Girls Leave Me Naked” - kad nakts jau metas uz rīta pusi – metas uz skatuvi ar romantizētām / arīdzan aizmidzinošām skaņām. Dziesmas kā šupuļ-gabali vedināja uz čuču-muižu gan pašus, gan vēl dažus izturīgākos skatītājus.

Šo rindu autors pameta vakarēšanu/precīzāk sakot - ritēšanu jau gaišā krēslā zem „Oranžo Brīvdienu” dziesmu virtenēm. Tas viņiem padevās kā garšīgs rasols: nedaudz no regeja, nedaudz no popsas, nedaudz no drusku dusmīgākiem uzbraucieniem. Tie paši no „Crowd”, tikai drusku paplašinātā sastāvā. Vel precīzāk runājot - muzikāli karnevāliskas (gaišas - oranžas) brīvdienas, kas precīzi atbilst vienības segvārdam.

Kā pasākuma noslēdzēji uzstājās „Tērauds”, kas neskatoties uz nakts nogurumu, tomēr kapa uz skatuves un nomodā palikušajiem lika ietusēt Latviešu metal. Puiši vēl jauni, bet saskatāma līdzība ar varenajiem „Skyforger”, varens patriotisks metāls.

Vēl kādas aizķērušās domas.... Hmm... kopumā "alternatīvais vakars" sanāca kā tāda Rīgas invāzija laukos. Ne tuvu ne bieži tādā kuplā skaitā brauc daudzas ne-šlāgeriskas komandas uz dažādiem lauku ciematiem. Ir jau dzirdēti pasacieni kādās privātās pļavās šur tur, bet... tie ir tādi epizodiski pasācieni. Nu Raimondam (galv. organizatoram) pirmās ugunskristības ir aiz muguras. Jāsavelk kopā domas, jāanalizē visi "+" un "-", bet kuriem nu nekādīgi nevaram iztikt. Pats galvenais: prasme un pieredze rodas darbā, nekādi savādāk.

Priekā!