Āķis intervē Jāni Aišpuru no "S.P.B."

Viss sākās ar dziesmu, un patīkams pārsteigums – mūsējie.

Kas ir SPB? Smaragda Pilsētas Burvis, The Sound Poets, Saules Paēnis Birģermeistaram, Spiegs Paslēpjas Barselonā? Klājiet vaļā, kas slēpjas maģiskajā trīs burtu kombinācijā!

Lai top gaisma. Mēs esam Sirmo Peļu Bankets - tā mūs nosauca Latvijas snovborda krusttēvs Ansis Egle. Bet, ja nopietni, pilnais oficiāli-neoficiālais nosaukums ir Smaragda Pilsētas Burvji, no kura pamazām cenšamies tā kā norobežoties, paliekot pie abreviatūras no vārdu pirmajiem burtiem - S.P.B. Šis ir grupas nosaukums kā mēs gribam, lai mūs atpazīst Latvijā. Savukārt ārpus tās robežām promotējam (ja tā var teikt) savu anglisko versiju – The Sound Poets, jo pārāk sarežģīti un laikietilpīgi ir stāstīt svešzemniekiem, ko īsti nozīmē Smaragda Pilsētas Burvis. Īpaši grūti ir tad, kad jāsāk skaidrot, ka tas ir kāda krievu autora rakstīta darba varonis, kas faktiski ir Ozas burvja kopija. Sanāk tāds kalambūrs.

Te derētu arī mazu pastāstu par to, kā viss sākās – divu gadu darbība un labs albums. Vairāki veiksmīgi radio singli. Mūsdienās, bez masīvas reklāmas?

Viss sākās ar puspatiesību un joku: pirms 3 gadiem mēs ar Artūru (grupas taustiņnieku) srādājām kādā Latvijas vadošas bankas marketinga daļā. Mūsu kolēģis Kristīne, kurai milzīgs paldies par iniciatīvu, rīkoja Ziemassvētku darbinieku balli, kuras ietvaros bija paredzēts uzstāties vairākām grupām. Un tā puspajokam izmetām, ka arī mēs gribētu piedalīties, lai gan tajā brīdī nebija nedz grupas, nekā nebija, tik vien kā pāris dziesmas un idejas. Saruna par balli notika kādā maija dienā, gājā laiks un tuvojās rudens, līdz kādā septembra dienā kolēģe mums laipni atgādināja, ka esam iekļauti pasākuma scenārijā un mums ir jāspēlē 20 minūšu programma. Tajā brīdī sapratām, ka vai nu mēs tiešām dibinām grupu, vai arī tādas mums nebūs nekad. Un tad, ar nelielu paniku prātos, sākām domāt, ko darīt. Sākām meklēt iztrūkstošos grupas dalībniekus – bundzinieku, basistu un ģitāristu, ko arī ļoti veiksmīgi atradām – Ingaru, Andri un Normundu. Tad sākām mēgināt, es pa naktīm rakstīju dziesmas, Ingars pieslēdzās ar producēšanu, padomu, jo viņš, protams, ir vispieredzējušākais mūzikā no mums. Tā mēs pa visiem kopā radījām mūsu pirmās, nu jau grupas S.P.B. dziesmas, no kurām pati pirmā bija Pearl Tears, ko nosūtījām Mārim Žigatam uz radio SWH. Mums par lielu pārsteigumu tā iekļuva radio rotācijā, iekaroja Priekšnama TOPu, tad lielo SWH TOP 20 virsotni un tā faktiski arī sākās grupa. Sapratām, ka vairs nedrīkst apstāties, jāstrādā tik uz priekšu.

2 gadu laikā nesteidzīgi, es teiktu pārdomāti, strādājām pie savām kompozīcijām, "slīpējot" tās līdz stadijai, kādas ir dzirdamas albumā, jo gribējām izdarīt to labāko ko varam, nesteidzoties izdot albumu uz pirmās viltus-popularitātes viļņa. Tas varbūt arī izskaidro to, kamdēļ pat bez visas masīvās reklāmas, dziesmas ir spējušas uzrunāt klausītājus un gūt atsaucību. Latvijā, protams, jo ārzemes mums nav pašmērķis – domājam, ka šobrīd šāda mūzika tur nav īpaši aktuāla un tur ir miljons grupu, kas rada līdzīgu mūziku.

Albuma noformējums ( kilograms cepumu! ) ir viscaur no pārstrādāta papīra un ar uzteicami alternatīvu dizainu – sasodīti vienkārši melnbalts, reizē interesanti zīmējumi un rokrakstā rakstītas dziesmu lirikas. Zaļais pirksts?

Mēs gan paši cenšamies domāt zaļi, gan darām darbus, kas arī neprasa lieku patēriņu. Gribējās atmest visu lieku, visus kruzuļus un spīguļus, lai paliek tikai pats būtiskais – mūzika. Lai rezultāts ir ne tikai ausij, bet arī dabai draudzīgs. Un mūsu saprašanā tam rezultātam bija jāizskatās tādam. Un mēs sadarbojāmies ar lielisku jauno mākslinieci Martu Zariņu, kas mums lieliski palīdzēja ar dizaina sakārtošanu un mēs ceram, ka šo sadarbību ar viņu varēsim turpināt!

Dzimtā valodā – nu nav it nevienas dziesmas, angļu valoda un izpildījums ir labs, vokālists gadījumā nav angļu valodas pasniedzējs vai uz Latviju pārbēdzis anglis?

Es bērnību pavadīju Jaunzēlandes dienvidu salā, kur mani vecāki bija misionāri un patiecoties tam arī man ir tik izcilas angļu valodas zināšanas... joks.

Īstenībā esmu pavisam parasta stāsta personāžs – angleni apguvu skolā, tad paralēli lasot grāmatas un žurnālus angļu mēlē, tad jau internetā, tad ceļojot utt... Nekā neparasta... Varbūt tik vien, ka izdodas to valodu "uzsūkt" mazliet vairāk šīs informācijas kā citiem, bet arī šī doma ir pilnīgi subjektīva.. Bet tomēr – paldies par komplimentu ;)

Intervijas turpinājumu lasi šeit!
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz interviju sarakstu