Viss ir kārtībā, jo viss ir slikti

Es nodzēsu cigareti un izpūtu pēdējo, ievilkto dūmu šalti.
- "Ko dzersim?" es jautāju.
- "Es nezinu. Izvēlies tu," meitene atbildēja un nodzēsa cigareti, samīcot kvēlojošo ogli pelnutraukā.
Es piecēlos un devos pasūtīt. Stāvot pie letes, vēroju meiteni caur logu, kas paklausīgi ļāvās saules zeltainajiem pirkstiem pazust viņas matos.
- "Ko pasūtīsiet?"
- "Divas glāzes pieczvaigžņu "Araratu" un divas melnas kafijas."
- "Vai viss?"
- "Jā, pagaidām."

Es atgriezos ar glāzēm. Vienu pasniedzu meitenei. Otru paņēmu pats.
- "Par sauli!" es pacēlu glāzi plecu augstumā.
- "Par sauli!" meitene atbildēja ar to pašu.
Mēs saskandinājām un iedzērām pamatīgu malku.
- "Vai kafiju pasūtīji?"
- "Jā. Tā tūliņ būs."
- "Lieliski. Paskaties cik cilvēki ir laimīgi."
- "Es neskatos uz cilvēkiem."
- "Bet vajadzētu."
- "Kāpēc?"
Viesmīle pienesa kafiju.
- "No tiem daudz ko var mācīties."
- "Piemēram?"
- "Nu es nezinu. Piemēram smaidu."
- "Man nepatīk smaidīt."
- "Tev ļoti daudz kas nepatīk."
Es neatbildēju. Pēc neliela klusuma brīža ierunājos.
- "Zini, tev taisnība. Vai zini to teicienu - "no kļūdām mācās"?"
- "Jā zinu. To zina visi."
- "Nu lūk.Cilvēki ir kļūdas. Un savu jau esmu iemācījies. Neskatīties. Zini, labāk iedzeram."
- "Tā ir tava atbilde uz visu."
- "Tā ir mana atbilde uz tukšumu. Pastāsti kaut ko! Kā iet ar to dzīvokli?"
- "Ak nejautā. Dzīvoklis..."
Meitene ieslīga sapņainās pārdomās.
- "Dzīvoklis. Tas ir mans. Es to jūtu. Tu jau zini, kā es mīlu tos augstos pirmskara grieztus un koka logus. Un dzīvoklī ir pat krāsns."
- "Tiešām?"
- "Jā. Tas ir tik mīlīgs. Jau pirmo reizi, kad iegāju, sapratu, kas tas ir mans. Tam ir jābūt manam."
- "Tas būs tavs."
- "Es ceru. Un brīnos kāpēc tas joprojām stāv nepirkts. Tik zema cena mūsdienās. Man ir aizdomas, ka tur kas nav tīrs."
- "Cilvēkiem nav naudas. Kaut gan, jāadzīst, šis gadījums tiešām ir dīvains. Tik lēts dzīvoklis pašā galvaspilsētas centrā."
- "Jā. Es zinu, zinu. Un tomēr ceru, ka nekādu knifu nav un pēc iespējas ātrāk lietas sāks virzīties..."
Kamēr meitene runāja es uztinu divas cigaretes bez filtra. Abas aizsmēķēju un vienu no tām pasniedzu meitenei.
- "Šī ir fantastiska tabaka."
- "Ir labi tomēr dzīvot un baudīt labāko."
- "Ir, bet es nesūdzos arī par laikiem, kad smēķēju izsmēķu galus, ko atradu ietves renstelēs."
- "Es nekad to nedarītu."
- "Tad tas apliecina tikai to, ka neesi pietiekami kaislīga smēķētāja."
- "Pieļauju, bet, iespējams, ka vienmēr cenšos parūpēties par sevi, lai nekristu tik zemu, cik tu esi kritis."
- "Būt nabagam, nevis pārtikušam, nodrošinātam rāpulim, kas nekad nav bijis grūtībās ir romantika. Pārtikušam, izbijušam nabagam ir būt vēl riskantāk..."

Piecēlos un aizgāju, lai pasūtītu mazo karafi "Ararata" un plati tikko grieztu ābolu.
- "Vai tu vēl ko pasūtīji?"
- "Jā. Pārsteigums."
- "Tas nav pārsteigums, tas ir ieradums. Tu esi tik paredzams. Es varu derēt, ka pasūtīji vēl brendija un augļus."
Es neatbildēju.
Meitene aizsmēķēja un lūkojās man pār plecu. Es pagriezos, lai redzētu, ko aplūko meitene. Kādu gabalu aiz mums sēdēja jauns pāris, kas dzēra ābolu sidru un ēda saldējumu. Tie baroja viens otru no sava trauka. Pēc dažiem kumosiem tie saskūpstījās. Meitenes kāja glaudīja jaunā vīrieša potīti.
- "Kāpēc mums tā nekad nav bijis? Kāpēc mēs nekad neesam bijuši tik bezrūpīgi?"
- "Tu to uzskati par bezrūpību?"
- "Sauc kā gribi."
- "Tā ir sekla izrādīšanās. Meitenes kāja saka - šis puisis ir mans. un puiša kāja saka - es šovakar gulēšu ar šo meiteni."
- "Tu dažreiz esi tik pretīgs."
- "Tikai dažreiz?"
- "Ļoti bieži. Tu bieži esi pretīgs. Tev nekas nepatīk. Tu neko negribi."
- "Un kam tad man šeit ir jāpatīk? Tu man patīc."
- "Tad kāpēc tu ar mani nenāc dejot, kad aicinu?"
- "Man riebjas dejot."
- "Tev viss riebjas. Nosauc kaut vienu lietu, kas tev neriebtos."
- "Pasaule bez cilvēkiem."
- "Varbūt nerunā. Vai vismaz neatbildi. Kāpēc tu esi tāds pesimists? Kāpēc tu nevari mīlēt to, kas tev ir dots?"
- "Bet es mīlu tevi."
- "Es nerunāju par sevi. Es runāju par iespējām. Man nepatīk. Man traucē, ka tu esi tāds. Ka tev nekas nepatīk. Es necenšos uz to skatīties. Protams arī man daudz kas nepatīk, bet es par to nedomāju."
- "Es gan. Es savādāk nemāku. Redzu tikai slikto. Parādi man ko labu un es par to domāšu."
- "Bet kā lai parādu, ja tev nekas nepatīk?"
- "Tad nepārmet man."
- "Un ja tu labi gribi zināt - man negaršo brendijs."
- "Tad kāpēc tu to turpini dzert?"
- "Tāpēc, ka to dzer tu."
- "Tev pašai nav savas izvēles?"
- "Ir, bet..."
- "Bet, kas?"
- "Es to daru tevis dēļ. Tu pārmet man, ja pasūtu sidru."
- "Tādus sūdus dzer tikai tie, kas man aiz muguras. Tādi, kas nespēj novērtēt vai atšķirt. Sidru dzer tie, kas vēlas pierādīt savu piederību vairumam."
- "Tu esi sīkumains."
- "Nestrīdēšos."
Es aizsmēķēju.
- "Klausies, ja jau tev ar mani ir tik slikti, tad kāpēc tu nemeklē kādu ar kuru tev būtu labi? Kādu, kuram viss patiktu? Kādu kuram patiktu dejot. Patiktu cilvēki."
- "Tādēļ, ka man patīc tu."
- "Tev nav nākotnes ar mani. Es esmu pieradis pie sliktā. Viss ir slikti, tātad viss ir kārtībā. Lūk mans dzīves moto. Tu spēj to pieņemt un sadzīvot ar to?"
- "Es nezinu. Tu prasi pārāk daudz no manis."
- "Vai skatīšanās patiesībai acīs ir par daudz prasīts?"
- "Nav, bet es negribu. Es negribu domāt par divsimts nogalinātajiem roņiem Kanādā, netaisnību un badu."
- "Es arī par to nedomāju. Vienīgais, kas mani jebkad satrauc ir vērtības un piederība."

Mēs izdzērām karafi klusēdami. Es iegāju tuvējā veikalā, lai nopirktu pāris sarkanvīna pudeles un tabaku. Pēc tam devāmies mājup. Sēdējām, dzērām un smēķējām. Klusēdami.