Viss bija kā parasti
Katrīna B, 27.09.2007., 18:03Viss bija kā parasti. Rīts, modinātājpulkstenis. Man tas tāds vecs, grabošs, bet ļoti iedarbīgs. To noteikti varēja dzirdēt pat kaimiņi, bet man par to bija vienalga. Kamēr mani dzirdes receptori vēl reaģē uz šo nervu zāģi, esmu apmierināts. Šis zāģis tomēr veic savu pamodināšanas funkciju daudz labāk par daudziem modernajiem, polifoniskajiem un citiem cīruļu treļļiem.
Pogu nospiedu rūpīgi, jau piecēlies sēdus un izberzējis acis. Negribēju, lai pulkstenis izkristu man no rokām zemē un saplīstu. Es noteikti sagraizītu pēdas ar tā lauskām. Jābūt uzmanīgam, tas arī viss. Tas varbūt ir šis ierīces negatīvais aspekts: lielais, biezais stikla slānis. Milzīga lēca, caur kuru pulkstenis vardarbīgi tiek padarīts tuvredzīgs. Bet - nevarēdams uzsūkt kosmosa enerģiju, viņš neredz arī visu negatīvo, savā gadījumā - tehnikas straujo attīstību, neiedzīvojas kompleksos un spēj no rīta vērt vaļā savas čakras, lai modinātu mani jaunai dzīvei.
Īss skats spogulī, vannas istabā daudz nekavējos. Negribēju skūties, un viss. Turklāt skūties ir bīstami, ir tik vienkārši iegriezt sev. Asmeņus gan parasti dezinficēju ar kādu līdzekli, bet inficēties jau var tāpat. Arī elektriskajiem skuvekļiem ir problēma - strāva. Mazums gadījumu, kad kāds elektrisks verķis iekritis ūdenī un izvārījis tā uzticīgo īpašnieku. Pāris mirkļi, un viss. Gaļas blāķis, kas nevienam nerosinās apetīti.
Es gan esmu prātīgs, man vannas istabā ir pat biezs gumijas paklājiņš, kas cita starpā arī noder, lai nepaslīdētu. Paslīdēt negribu, jo tad man būtu precīzi divas iespējas, pret ko atsisties - vai nu duškabīnes mala, vai radiators, esmu jau mērījis. Man bīstami šķiet abi. Trieciens varētu būt vienlīdz iedarbīgs un galvaskausu traumējošs no abiem šiem baltajiem uzbrucējiem. Baltā nāve. Galvaskausa lūzums, asinsizplūdums pelēkajā vielā, un pāri visam - gulēšana kailam, lēnām pārklājoties ar dažāda veida pelējumu, līdz kāds sadomā uzlauzt durvis. Tur pat anatomikums novērsīsies, un orgānu tīkotāji atkāpsies. Vienīgā iespēja - krematorija. Lūk, pie kā noved neapdomāts vannaistabas iekārtojums.
Apģērbos diezgan lielā steigā. Labi jau tas nav, domāju, vilkdams pāri galvai t-kreklu, bet man nepatīk visu vilkt garumā. Tomēr cenšos arī rīkoties ar apdomu. Un vispār man vajadzētu atmest t-kreklus un pāriet uz parastiem, pogājamiem krekliem. T- kreklu velkot, var nejauši sajaukt piedurkni ar galvai paredzēto caurumu. Un tā var sevi nožņaugt, īpaši, ja ir tik tievas rokas kā man (par to gan es nekādus paskaidrojumus neņemos sniegt).
Protams, parastie krekli ar savu podziņu rindu var kļūt apnicīgi. Un vēl pieprasa gludināšanas procesu. Bet būs jāmēģina, pat ņemot vērā, cik bīstams un nedrošs ir jebkurš gludeklis.
Tā nu apģērbos, zeķes vēl nevilku, lai nejauši nepaslīdētu uz slidenās grīdas. Devos uz virtuvi.
Ēst man, kā parasti, negribējās, jo ĒŠANA vispār sagādā vienas vienīgas problēmas. Īpaši, ja jācep un jāvāra. Plīts man nemaz nav, ne gāzes, ne elektriskā. Ir tikai īpaši kaitīgā mikroviļņu krāsns, bet neko, labāk indēju sevi ar mikroviļņiem, nekā naktī nevaru aizmigt aiz bailēm, ka kaut kur neplūst gāze. Un elektriskās plītis? Ar elektrību man vispār attiecības nav labas, jo man tā ir viens vienīgs neredzams, nedzirdams ienaidnieks. Viņa pārņem priekšmetus, pārvietojas no cita uz citu, un beigās pats attopies puscepts. Labumi tai ir, bet tikai daži, piemēram, gaisma. Citas gaismas mani dara nemierīgu, piemēram, raustīgā sveču gaisma. Bet tomēr - savus gaismas slēdžus tāpat cenošos pārbaudīt regulāri, un spuldzes arī. Arī kontakta rozetes ir bīstamas, tāpēc aprīkoju savu dzīvokli tikai ar slēgtām rozetēm, kurām ir vāciņš. Ja nu gadījumā man jāpastaigājas pa dzīvokli ar adīkli rokā, lai nejauši negūtu strāvas triecienu.
Jāatzīst, ka nemēdzu bieži pastaigāties pa dzīvokli ar adīkli rokās, bet es neizslēdzu šādu iespēju.
Beigu beigās izvēlējos pārslas ar pienu. Ūdeni tējai uzvārīju elektriskā kannā. Sameklēju tējas paciņu un iemetu to krūzītē. Krūze bija plastmasas, termokrūze, jo porcelāna krūzes plīst, pārāk labi vada siltumu un karstumu arī, protams. Nudien nevēlējos apdedzināties, kur nu vēl sagriezties ar lauskām.
Kad tēja bija ievilkusies, izvilku paciņu un veikli izmetu miskastē, nenopilinot grīdu. Slapja grīda ir bīstama, turklāt virtuvē gumijas paklājs būtu neparocīgs. Miskastes man ir vairākās vietās, lai visu bīstamo var ātri izmest. Savā ziņā tās man palīdz. Melnas un dziļas kā melnie caurumi, tās rēgojas pie katrām durvīm, lai atgādinātu man par svarīgo nekad-neatstāj-nevajadzīgu-mantu-neizmest principu. Tas ir mans princips, nenoslīkt sīkumos, detaļās, maisiņos, vāciņos, papīros un citos smacējošos priekšmetos
Runājot par tēju, es lietoju tikai paciņas. Tas gan ir primitīvi, bet neesmu tējas baudītājs. Cenšos būt praktisks un uzmanīgs. Beramā tēja sagādātu pārāk lielu ķēpu, turklāt ir liela iespēja aizrīties ar tās biezumiem. Principā var aizrīties tāpat un vienmēr, bet tā es vienkārši jūtos labāk.
Tā nu es gremoju pārslas ar pienu no plastmasas bļodiņas ar tērauda karotīti. Plastmasas karotes man nepatīk. Ja tā padomā, tās var salūst mutē, un saplīst asās šķēpelēs, noslīdēt kuņģī un pārdurt kādu īpaši svarīgu orgānu. Man gan tā nav gadījies. Varbūt tā nemaz nevar notikt. Bet drošs paliek nedrošs. Bļodiņa gan var būt no plastmasas, jo to es mutē nebāžu. Turklāt nekad nevar būt drošs par to, kas notiek kuņģī, zarnās un pārējās iekšās. Cenšos, lai tas ko ielieku mutē, būtu iespējas strupāks, pēc krāsas dabiskāks un formas ziņā necils.
Pat ja zinu, cik skaisti var būt nierakmeņi un žultsakmeņi pēc krāsas uz izskata, patiešām nevēlos iemantot ne šos akmeņus, nedz kādus citus iežus un nogulsnes savā vēderā. Tāpēc bieži pārbaudu holesterīna līmeni. Lai gan tas saistās papildus risku inficēties poliklīnikā. Bet es to paciešu cēlāka mērķa vārdā. Diezin vai es gribētu sevi izrotāt ar saviem vai kāda cita akmeņiem. Iespējams, ka ārsti, kas to operē, spēj savākt ne vienu vien kilogramu. Tos tad viņi varētu likt kopā brīnišķā nierakmeņu skulptūrā par godu savam arodam.
Pie šādas sholastikas es paēdu un ātri nomazgāju traukus. Pēc tam veikli nomazgāju rokas ar šķidrajām ziepēm. Tās man patīk, parastās ziepes ne tuvu nav tik labas - tās slīd rokās, viegli var izsprukt un trāpīt pa kādu no ķermeņa neaizsargātākajām vietām, piemēram, aci. Vai - vēl ļaunāk - nokrist zemē. Tas jau nebūtu ļauni virtuvē, bet vannasistabā, ziepes pa zemi meklējot, var aizmirsties un, ceļoties augšā, sasist galvu pret izlietni. Tāpēc man zem izlietnes ir uzlikt brīdinājums sev pašam. Bet tas uz ilgu laiku nepalīdz, jo acis ātri pierod pie visa un ar laiku tam vairāk nepievērš uzmanību.
Pietiks par ziepēm, jāpošas ārā. Uzvilku jaku, bet tad atcerējos, ka zeķes vēl jāuzvelk. Dīvaini, nodomāju, nesaprotu, kāpēc neuzvilku tās jau iepriekš, tas nemaz nav manā garā. Devos atpakaļ uz istabu, izņēmu no atvilktnes zeķu pāri. Tad rūpīgi noliku to malā, atsvabinādams rokas, un tikai tad aizvēru atvilktni, kas vispār ir viena no bīstamākajām mēbeļu detaļām.
Zeķes, čības, tad čības nost, kedas, ko vēl...Šalli? Ārā liekas vējains. Bet šalle var aizķerties vējā aiz kāda zara, āķa un aizžņaugt rīkli. Kamēr svārstījos starp plaušu karsoni un aizžņaugtu rīkli, manas acis apstājās pie vecmāmiņas adītās apkakles, kuru atliek vien pārmaukt pāri galvai (uzmanīgi, protams), un labi izmantot šalles vietā. Drusku gan izstaipījusies pēc ziemas, varbūt vajag izmazgāt, lai sarautos, bet ne pārāk, citādi vēl vairāk nožņaugšu pats sevi.
Atslēdzu aukstās, smagās durvis, izeju trepju telpā. Durvju slieksnis ir neērts, pārāk augsts, brīžam liek man justies kā vieglatlētam. Bet nomainīt to būtu pārāk sarežģīti, tad būtu jāmaina durvis, kas ir aprīkotas ar pamatīgam bunkuram cienīgu ekipējumu - ķēdi, divām atslēgām un vēl slēdzeni, kas pati aizcērtas. Plus iekšpusē divi aizšaujamie privātām vajadzībām. Tad nu pārbaudu, vai atslēgas joprojām atrodas man rokā, aizcērtu durvis un slēdzu tās ciet. Skaņa, kas rodas, tās slēdzot, parasti bija patiesi dziļa, dzelžaina un nelokāma un radīja manī drošības sajūtu.
Kāpu lēni lejā pa trepēm. Dzirdēju, kā lifts apstājas stāvu zem manis. Kaimiņš kāpj liftā, bet ierauga mani.
*
Pieturēt? Es nesteidzos! (Ak, tā, pilda savu labo darbu sarakstiņu, kas ieteikts vīriešu žurnālā starp cigarešu reklāmu lappusēm. Džentlmeņu 10 pazīmes vai Kā uzlabot savu garastāvokli / novadējušos apmierinātas sirdsapziņas dzirkstoņu).
*
Ne, paldies, es labāk eju kājām.- Nosaku tik neitrālā tonī, lai viņš saprastu, ka sarunu nav vērts turpināt. Beigas pat izsaku citā intonācijā, lai radītu epilogam līdzīgu noskaņu.
Viņš joprojām stāv ar vienu kāju lifta durvīs.
*
Ja tā padomā, jums taisnība, jaunais cilvēk, kāpšu ar jums. Man jau ikdienā pietrūkst aktivitātes, un pa trepēm kāpt lejā ir pat patīkami. Nevar salīdzināt ar to, ko es darīju jaunībā, tagad jau laika pavisam nav, ielec tikai mašīnā, laid, kur vajag, telefons tikai zvana...Stress, bet sāks vēl pēc gadiem sirds streikot, man, kam ārsts teica...
Viņš turpina savu monologu, bet es tikai kāpju lejā un pat neklausos viņā. Pamanu tikai, ka ārā patiešām ir pamatīgs vējš, pat drusku apmācies. Šī laikam būs pirmā īsti rudenīgā diena. Pag, vai viņš vēl joprojām vārās?
*
..ļoti tievs, un melnās drēbes, nekad nebrauc ar liftu. Bet sveicinās gan, esot pieklājīgs un ar tādu kā pašcieņu stājā.
*
Mhm..., (nez kurš ir šis varonis?)
*
Un vēl mana sieva teica, ka jūs esot piedāvājis palīdzēt arī citreiz.
*
Vai es?
*
Nu kurš gan cits!
Nudien glaimojoši, labi, ka bijām galā. Nu jā, kaimiņu būšanas. Patiesībā es tikai gribēju uzmest aci, vai maniem apakšstāva kaimiņiem ar elektrības vadiem viss kārtībā, tāpēc palīdzēju tai kundzītei kaut kādus saiņus uzgādāt augšā. Man gan nebija patīkami braukt ar liftu, bet nekas, smagumi bija lieli un dzīvokli iekšā es tiku. Viss likās kārtībā - svaigs remonts, lieliskas mēbeles, sakārtotas katalogiem raksturīgā, garlaicīgā ģeometriskā cenu progresijā un viss pārējais.
*
Par to liftu...man gluži vienkārši nepatīk ar to braukt.
*
Ahā. Zinu, klaustrofobija. Manai māsai arī ir. Bet man...
Viņš turpināja. Bet maldījās. Nu nav man klaustrofobijas. Neesmu gan īpaši interesējies par fobijām, bet domāju, ka man tas nebūtu nemaz jādara. Zinu vienu - kopš šeit dzīvoju, ne reizi neesmu redzējis kādu mainām vai pārbaudām lifta troses. Vai tas nav aizdomīgi?
Izgājām ārā. Steidzīgi atvadījos, viņš devās uz pagalmu, kur novietots viņa tjūnētais pašapziņas cēlējs - bembis.
Stāvēju un domāju, kas ir lielāks ļaunums - tramvajs vai autobuss. Nē, sliktāk būtu, ja kaimiņš mani piedāvātu aizvest, tad patiešām būtu ar viņu jārunā. Neesmu viņa ienaidnieks, bet šodien uz runāšanu par laiku, liftiem un slimības vēsturēm man nevelk. Jāliek kājas pār pleciem.
Ietve gan bedraina, domāju, liekot soli pie soļa tā, lai nekur neaizķertos. Žēl, ka neesmu 50 gadus vecāks, tad sēdētu pie rakstāmgalda un rakstītu sūdzību vēstules par ietvi un atkritumu kaudzēm mājas saimniekam, sētniekam, pašvaldībai, atkritumu izvedējiem. Un tās pašvaldībai domātās es papildinātu ar maziem izgriezumiem no avīzēm un priekšvēlēšanu kampaņu programmām, kurās būtu pieminēta ielu atjaunošana, atkritumu pārstrāde, vides ilgtspējīga attīstība un viss pārējais. Kā šis večuks, kas steberē pirms manis. Neuztver to personiski, draugs, bet jums ir vairāk laika.
Skat, tramvajs aiziet prom. Nu neskriešu pakaļ. „Nē, skriet !! ” sauca manis otrā - neapdomīgā, adrenalīnu alkstošā puse, kuru jau tā esmu brutāli piezemējis. Nezinu, ko satur šī puse, vai adrenalīnu, vai testosteronu, vai žulti, kas raksturīga šai holeriskajai daļai, bet otru - savu flegmatisko daļu - es kopumā uzklausu biežāk. Patiesībā - vienmēr. Bet ar to žultaino arī iznāk nelieli dialogi.
Tātad, mana flegmatiskā daļa nekavējoties veica nelielu morfoloģisku analīzi, sinonīmu rindu, lai noslāpētu pārējās tieksmes. Sinonīmu rindu manā stilā.
Skriet - paklupt, nokrist, nožauties, gāzties, atstiept kaulus, apdauzīties, nobrāzt, pārplēst, paripot zem mašīnas, pazaudēt maku, atslēgas, galvu.
Nē, nē, Liels paldies. Tramvajs ir laba lieta, videi nekaitīgs, omulīgs, bet skriešana man netīk.
Nu arī nāk autobuss, slīdēdams pa ielu gluži kā nazis pa plānu ledu. Pats nobijies no šīs domas, es iekāpu, cenšoties nepieskarties ne rokturiem, ne stangām. Pagaidām izdodas labi. Jāmaksā, zinu. Atveru maku, bet tur - nav precīzas naudas. Nolāpīts. Būs jāsamierinās un jāņem atlikums.
Nauda man riebjas. Lipīga, smakojoša, neskaitāmu cilvēku apgrābstīta. Zivju pārdevēji, gaļas izcitēji, tualetes kasieres, netīri bērni, kanalizāciju tīrītāji un visu citu profesiju pārstāvji ir cītīgi centušies atstāt savu personīgo dezoksiribonukleīnskābi un pirkstu nospiedumus. Ādas gabaliņi, tauki, sviedri, slimības, baktērijas, sēnītes.
Tāpēc izstrādāju rūpīgu, pat skrupulozu sistēmu. Manā makā ir divi nodalījumi - manai un atlikumu naudai. Savas monētas esmu mājās nomazgājis kā rūpīgs numismāts ar vannas tīrāmo līdzekli un vecu zobu suku. Darbiņš nav ilgs, esmu iemanījies, un pieradums ir veicinājis pat nelielu atkarību. Tā es šo atlikumu naudu padaru par savējo, to gandrīz vai šķīstīdams. Tā ir tīra un var man būt augstākā mērā pateicīga. Savā ziņā esmu dievu sūtnis šajā naudas zaņķī. Nauda ir netīra lieta, un tīrības dieviete Higieja, ja būtu pārgājusi budismā, gribētu reinkarnēties manī. Iespējams, neesmu no viņas kastas, bet šis ir izņēmuma gadījums. Es noteikti esmu īpašs savas kastas ietvaros.
Papīra nauda ir cita lieta, to nākas gludināt ar gludekli. Domāju un ceru, ka baciļi pēc šādas asinspirts (vai karstumpirts) visi iet bojā nedabiskā nāvē. Mikroskopa man nav, pārbaudījis neesmu. Bet drošs paliek nedrošs - kur vien var, izmantoju debetkarti.
Tā nu es negribīgi ņēmu atlikumu, negribīgi turējos pie stangas un raustījos līdzi citiem ikreiz, kad vadītājs strauji nobremzēja. Tas lika man salēkties, jutos apdraudēts, tāpēc nostājos vietā, kur pie griestiem ir āmuriņš loga stikla izsišanai avārijas gadījumā.
Nē, arī šeit nevaru stāvēt. Šeit sēdošais tips ar pārlieku paplašinātām acu zīlītēm izskatās pēc kaut-kā-ne-pārāk-legāla-un-veselīga lietotāja. No tiem jācenšas izvairīties. Ja nu viņam ir HIV un ārkārtīga vēlme atriebties ļaunajai pasaulei? Tādi mēdz savas šļirces iedurt gluži parastiem mietpilsoņiem, kas pēc tam jūk prātā no šausmās par savu brūkošo nākotni. Un citreiz tas izrādās tikai joks.
Jokus pie malas, jācenšas mainīt vieta. Virzos uz priekšu, gandrīz paklūpu pāri maisiem un citiem saiņiem, kas rāmi guļ uz grīdas, veidodami necaurejamu kalnu pāreju. Juzdamies kā aizvēsturisks Termopilu varonis, es naski rāpos pāri šai grēdai. Iespējams, no manas puses tā bija nekrietna rīcība - ielīst šajā cietoksnī, kur nepiederošiem ieeja aizliegta, kuru parasti izveido tie, kas jebkurā diennakts laikā ir gatavi zemajam startam uz tirgu un to pašu tirgu & cita veida geriatriskās orģijas rīko autobusā. Tiek arī izteiktas apsūdzības, klāstītas slimību vēstures un citas pārspīlētas liecības. Manuprāt, īstās gadsimta tiesas prāvas notiek tieši šeit, nevis tiesas zālēs.
Jutos šajā frontē samērā neveikli, tāpēc nostājos tieši pie šofera un palīdzu viņam vadīt autobusu galā ar savu domu gaitu. Ja kas, brīdināšu viņu par sarkano gaismu, atsegtu kanalizācijas lūku vai jebko citu, ko viņš varēja palaist garām. Drošāk man pašam. Ja trieciens būs no priekšas, laikus jau būšu izvairījies.
Šķiet, ka tuvojas jauna problēmas. Brauciens lēnām tuvojās beigām, tas tuvojās tiltam. Lēnām jutu tādu kā nedrošību, vēlmi pazust.
Ja nu tilts iebrūk. Kas notiek ar tilta balstu daļām ūdenī?
Kā ir mainījusies upes gultne no tā celšanas laikiem? Jūtu pieaugam nemieru, kas autobuss noraustās pret kādu grambu. Esam tikai pusē.
Aizveru acis un jūtu, kā pēkšņi tilta vidusdaļa mīksti iegrimst, kā izlokās asfalts, kā lejup krīt betons, kā no tā izlien tērauda konstrukcijas kā vaļējam lūzumam. Kā mēs grimstam dziļāk slepkavīgajā, robainajā mutē, kur apakšā burzguļo nesavaldīts virpulis, kas izraus mūs cauri visai zemeslodei, un ne jau uz Oza zemi.
...atveras durvis. Paklausīdams kaut kādiem instinktiem, es izkāpju un aptveru, ka viss beidzies, esmu pāri, kā manus matus kārtīgi sapurina auksts gaiss, ievēdinādams galvā realitātes skarbo aukstumu.
Stāvēju. Un atkal domāju, kas ir lielāks ļaunums - iela vai tunelis. Iela ir dzīvīga, mašīnas brauc gandrīz nepārtraukti. Bet tunelis, caurums, mani nemaz nevilina. Pietika jau ar tiltu, nav vērts iedziļināties sīkākās detaļās.
Tātad - pāri ielai. Mašīna, mašīna, mašīna....brīvs! Veikls vicojiens, un esmu jau pāri.
Tūlīt jau izbaudu tradicionālās iezīmes, kas seko, ja esi izdarījis ko aizliegtu. Nosodošais skatiens. Neuztraucies, mans biedr mietpilsoni, neesmu dzērājs, bomzis vai sliņķis. Un tici man, mēs daudzējādā ziņā esam līdzīgi. Tikai es nemētājos ar nosodošiem skatieniem; šo nodarbi atstāju saviem vēstuļu rakstīšanas gadiem. Arī pieres grumbas būs iespaidīgākas.
Esmu citādāks nekā pārējie. Varbūt savādāks būtu īstais vārds. Tomēr man ir principi, tādi paši kā citiem. Citiem garšo tikai cieti novārītas olas, citiem tikai mīkstas, bet man nepatīk tuneļi un tilti. Atšķirība ir tā, ka viņi samierinās un sliktākajā gadījumā ēstu arī nepareizo olu, bet es neatkāpjos no saviem principiem. Pat ne dēļ spītības. Gluži vienkārši tā es jūtos labāk. Drošāk.
Protams, daudz ko ir nācies paciest ar lielu stoicismu. Bet kopumā esmu pieticīgs, savas vēlmes neafišēju, tikai klusi un cītīgi piekopju tās.
Eju vien tālāk, centīgi turoties ietves pašā vidū. Man palīdz mans rūpīgi ietrenētais acumērs. Gar pašu māju nedrīkst, tur kaut kas var uzkrist uz galvas. Ķieģelis, kas lido no jumta, puķupods, vai kāds nabaga defensterēts cilvēkresurss. Protams, arī viņa virzienam būtu trajektorija ( lai gan es, visticamāk, to varētu arī dzirdēt), bet tāpat esmu jau to pētījis un varu noteikt, kura ietves daļa ir visdrošākā. Gar pašu malu arī nedrīkst iet, var aizķert kāda mašīna.
Man jau viss ir izpētīts un sadalīts - kur iet, pa kurieni, kur neiet vētras laikā ( tad jau labāk vispār neiet, bet ja nu), kur neiet ziemā, kad ir slidens, kur jāskatās zem kājām, kur - virs galvas. Viss ir pamanīts un sadalīts pa bīstamības pakāpēm - piemēram, bruģētai ielai ir 2. pakāpe, asfaltētai - trešā. Luksofori, pagriezieni, krustojumi - viss ir kārtīgi klasificēts. Pat bibliotekārs nevarētu labāk. Tā rezultātā es esmu kļuvis gandrīz neapturams - es pārvietojos, visu uztverot, esmu kā tanks, kas bruņots ar analītisku prātu. Pamanu un novēršu visu bīstamo, nezaudēdams savu mērķi.
Tiesa, ir jāatzīst, ka visu prognozēt un paredzēt nav iespējams. Debesis kļūst bīstamākas ar katru lēto aviokompāniju lidostā. Katra puķpodaina māja mani pilda drīzāk ar baismām, nekā prieku. Ja nu šī slimība izplatās? Man jau pietiek ar briesmīgo satelīttelevīzijas šķīvju pandēmiju. Kā giljotīnas naži tie karājas teju pie katras mājas jumta un balkona. Dažkārt liekas, ka šādu lietu dēļ nav vērts pūlēties un domāt par visu pārējo.
Esmu jau laukumā. Vēroju pilsētas sagrabējušo pieminekļu un māju dienišķo maizi - tūristu baru. Pie vēdera kā piepe aug fotoaparāts, pildīdamies ar jauniem karnīžu, kapiteļu, orderu un fasāžu pikseļiem. Rēgainas ēkas, par kurām viņi pēc piecām minūtēm vairāk nedomās. Viņi stāv mazos, biklos ganāmpulkos, raugās, lai neko nepalaistu garām un spicē ausis, tverotkādunelielupārmaiņugidamonologā. Diez kā viņi domā ari rudenī uzturēt tīru savu bēšo krāsu gammu? Garas, platas bikses, vēlamie apavi - sandales. Un, protams, brilles.
Drīz šīs dienišķās maizes vairāk nebūs. Caur tūristu acīm es bieži varēju pamanīt bīstamas vietas. Viņi zem kājām neskatās, atklājot man vietas, kur vajadzētu skatīties ar divtik lielu uzmanību.
Apsēžos malā uz soliņa, lai piebeigtu grāmatu. Tikai dzestrums liek par sevi manīt. Rudens.= slapjas, slidenas lapas, lietussargi, kas izbaksta acis, lietussargi, kas maisās pa kājām sabiedriskās iestādēs, salikti kā tādas lāču lamatas, slapjums, nopilējušas grīdas, tumsa, depresija.
Jā, šķiet, ka man ir diezgan pozitīvas nākotnes izredzes.
Pēkšņi vējš sapurināja grāmatu, un es, šķirdams atpakaļ lapas, sagraizīju pirkstu ar vienu no lapām.
Klusībā lādēdamies, vandījos pa somu, līdz atradu dažus saņurcītus plāksterus. Tie noderēs, līdz atradīšu aptieku. Jānopērk kāds dezinfekcijas līdzeklis. Uzlīmēju divus - krusteniski - un veikli devos meklēt aptieku. Saprotams, nebūtu tāda trauksme, ja tā būtu mana grāmata, bet nav. Tā ir bibliotēkas, publiski pieejama, baciļus uzsūcoša. Man nav iebildumu pret bibliotēkām, ja vien tajās nav izlikti pārāk daudzi slapji lietussargi žāvēšanai. (Ir interesanti pavērot, kā šis process saliedē cilvēkus...visi kļūst saprotoši un toleranti, ja ir šāda kopīga vajadzība.) Bet - jebkas, kas domāts koplietošanai, uzsūc sevī kādu DNS paraugu. Gar grāmatām ar gludekli neņemos; varbūt jāmēģina.
Aptieka, ir! Iegāju, verot durvis ar kreiso roku, jo labā šobrīd ir reanimācijā. Kaut ko dezinficējošu...
Kamēr viņa virināja plauktus, es ar šausmām vēroju milzīgos, garos gēla nagus virinot skapjus un atvilktnes. Cik labi, ka mani nagi ir tik rūpīgi aplīdzināti. Ar nagu vīli, jo šķēres izmantoju reti. Viņa taču var:
1.
Saskrāpēt pati sevi. Un ieliet brūcē kādu no šīs aptiekas piedāvājumā esošajām indēm
2.
Aplauzt visus nagus pret kādu atvilktnes malu. Jau par to iedomājoties, man uznāca vēlme sažņaugt rokas dūrēs.
3.
Beigu beigās - saskrāpēt visus, kam ar viņu iznāk jebkādas darīšanas, viņas bērni, vīrs, klienti, tātad es. Ieskrāpēs man ar saviem kinžaliem, netikšu tālāk par šo aptieku. Varbūt tā viņa cenšas palielināt dezinfekcijas līdzekļu noietu.
Maksāju, cik ātri varēju, bet pamanīju, ka esmu iebraucis netīrajā naudā. Skaļi nolamājos. Pagrābu atlikumu, izskrienu laukā, kur atvēru dezinfekcijas līdzekļa pudelīti. Samitrināju salveti, notīrīju abas rokas. Tad ar citu - pušumu, uzlīmēju jaunu plāksteru slāni un nomierinājos.
Pārdevēju laikam pametu galīgā neizpratnē, bet man vienalga. Šis starpgadījums varēja vispār nenotikt, ja nebūtu viņas pāraugušās sievišķības tieksmes.
Gāju vien tālāk. Nolēmu neaizņemt vietu smadzenēs par notikušo, gan jau būs labi.
Gribēju ieiet antikvariātā, bet atcerējos, ka viena roka ir reanimācijā, otra karantīnā. Ko lai dara? Vilkt cimdus? Nē, jāpagaida, kad tas dezinfekcijas līdzeklis apžūst, tad iešu uz bibliotēku. Grāmata nav izlasīta, bet tā nav mana vaina. Pirmkārt, grāmata mani bīstami ievainoja. Otrkārt, ja autors nevar noturēt manu uzmanību, tā ari nav mana vaina.
Tā nu es sevi pilnībā attaisnoju bez zvērināto klātbūtnes, tiesneša un advokāta. Galvenais ir savākt argumentus, pārējo var paveikt pareizi pielietots sofisms. Es gan cenšos ar runām neizrauties, lai neiemantotu sev ienaidniekus. Ienaidniekus man nevajag, tāpat arī cilvēkus, ar kuriem nav, par ko runāt. Egoisms?
Es to uztveru kā savu privāto enerģijas resursu ekonomēšanu. Ja man ir izšķērdīgs garastāvoklis, vai mērķis ko uzzināt, tad varu runāt, par ko vien vajag. Bet tomēr no jebkuras sarunas cenšos ekstrahēt galveno un pārējo atstāt ārpusē.
Biju galā. Atveru durvis, sāku bezgalgaro kāpšanu pa trepēm. Pamatīgs kāpiens, pakāpieni mainās kā trenažieru zālē. Daļa atrodas zem sarkana tepiķa, kurš vietām izskatās pagalam izdilis. Pēc mēneša tur būs caurums un lielisks klupšanas akmens.
Uzkāpu augšā. Neviļus pametu skatienu lejā, melnajā trepju cauruma, kur vijās pakāpienu joslas. Gar acīm sāka griezties pakāpieni, sienas, kāpņu margas nebeidzamā vertigo .Pēkšņi sāku trepes salīdzināt ar gliemežnīcu, logaritmisko spirāli un likās, ka krītu nebeidzamā fraktālī. Ar mokām piespiedu pie deguna dezinfekcijas līdzekļa samitrināto salveti, cerībā, ka tā aizstās ožamo spirtu vai ko nu tur lieto ģībšanas gadījumos.
Nedaudz noreibu. Paliku sēdēt uz kāpnēm un sāku gurdi domāt. Tāds caurums visam pa vidu, kā malstrēma virpulis, līdz pašai zemei. Un pats es esmu gaisā, uz kaut kādas konstrukcijas, ko pirms 200 gadiem (cerams), izplānoja kāds arhitekts, kuras izturību aprēķināja kāds konstruktors, rēķinot bez kalkulatora, droši vien stabiņā. Kāda nolaidība. Un ja nu viņš aprēķinājis nepareizu pi, sinusu vai kosinusu? Sajaucis kādu formulu?
Labi, jānomierinās. Māja stāv kā stāvējusi. Tāpēc, ka šeit esmu es, tā nesabruks, neizrādīs man šādu godu.
Lēnām piecēlos kājās. Galva reiba, un dīvainā kārtā ausis bija aizkritušas. Jutos vājš uz mazasinīgs. Bet jābūt bija jau pretēji - jo augstāk esi virs jūras līmeņa, jo vairāk sarkanās kaula smadzenes ražo sarkanos asinsķermenīšus. Vienalga. Uzkāpu atlikušo pusstāvu.
Sāku jau apcerēt zvaniņa tinkstoņu, kas sagaidīja katru pie durvīm. Kādus kvazimodo gan viņi gaida, ka pielikuši te to zvanu? Neesmu lūdzis, lai mani piekar pie lielā zvana. Jau tā nejūtos labi, tagad vēl pievērsīšu lieku uzmanību. Man pietiek ar niecīgu skatienu, niecīgu, nevis nicīgu, un miers.
Zvaniņa nebija. Par laimi. Aizgājis pensijā. Bet varbūt viņš vienkārši atkāpās, redzot tehnoloģiju progresu. Gaitenis, tepiķis, pāris gadus nemazgāts. Mala atlocījusies. Nekavējoties veicu sabiedriskos darbus, protams, lielākoties savtīgas drošības apsvērumu dēļ - atlocīju malu atpakaļ.
Drēbes laikam bija jāpakar. Rūpīgi ievīstīju jakā apkakli un vēl aizvilku ciet jakas rāvējslēdzēju. Garderobiste kļuva nepacietīga, vērojot manu ietrenēto rituālu. Jums būs jāierod, kundzīt, man tas ir tikpat kā citiem paklanīšanās pret Meku. Visu aizpogāt, aizšņorēt, savilkt, mumificēt, lai neviens svešķermenis netiek iekšā.
Labi jau labi, es iešu tālāk, nodomāju, vērodams nosodošo skatienu. Starp jums un mani, jums vajadzētu piestrādāt. Esmu pie tiem pieradis, jūsējais nav diez ko pārliecinoši nosodošs. Tā skatās māte uz savu bērnu, kurš ir pats uz savu roku cenšas gleznot uz tepiķa ar guašām. Nosodījums ar klusu atzinības dzirksti.
Uz mani gan atzinība neattiecas, bet kā jau teicu, es esmu nosodošo skatienu provocēšanas speciālists. Un kad es sākšu tos izmantot, tad viss būs skaidrs bez jebkāda disputa.
O, grāmatas par velti!
Mjā, nez vai dārza darbi rudenī un rumāņu pasakas mani varētu ieinteresēt. Sāku prātot, kur ir problēma - es neesmu grāmatu cienīgs vai otrādi. Lai nu kā tur ar to cieņu, liekas grāmatas tikai vietu aizpildīšanai skapī man nav vajadzīgas.
Sāku apsvērt domu, vai bibliotēkai nevajadzētu grāmatas nokrāsot vienā tonī un salīmēt kopā pa sešām, lai pārdotu kā butaforijas, kas citur ir pieprasīta prece. Bet atstāšu to viņu ziņā, pašam šādu biznesu uzsākt būtu pārāk sarežģīti, galu galā, esmu atnācis, lai atbrīvotos no grāmatas.
Bibliotekāre uzmeta man aizdomīgu skatienu, bet, ielūkojusies kartiņā, nedaudz atmaiga, jo termiņš nebija pārsniegts.
*
Vai ņemsiet kaut ko? - viņa jautāja, noliekot kartiņu uz galda, blakus pāris citām.
*
Vēl nezinu. Iespējams, - nezināju īsti, ko atbildēt, jo nekādu īpašo vēlmju man nebija.
*
Mums ir vairākas jaunas grāmatas, palūkojieties, varbūt jūs kas ieinteresē,- bibliotekāre centīgi pildīja savus izglītojošos pienākumus.
*
Am, njā, labi, - centos izbeigt sarunu, pirms viņa nav ierosinājusi vēl ko.
Nu jā, vienā ziņā jāpiekrīt, jaunas grāmatas ir mazāk lietotas un labākas par vecām. Mazāk baktēriju, dezoksiribonukleīnskābju un citu ķermeņa izdalījumu.
Devos pie jauno grāmatu plaukta, nedaudz tās pacilāju. Viss jau būtu lieliski, grāmatas ir cītīgi ievākotas ar tekstūru, faktūru, struktūru un cietiem vākiem. Ja vien visas jaunās grāmatas nebūtu vēsturiski apcerējumi par kariem, 100 padomi veiksmīgai karjerai, daži ziepju romāni un viens regresīvi depresīvs demogrāfiskā stāvokļa apkopojums par pēdējo piecgadi, iespējams, es pat kādu ņemtu.
Klaiņoju pa plauktiem, cerot, ka tie nesabruks ap mani kā domino kauliņi. Modes vēsture, 1001 tetovējums, Dalī, Japānas vēsture, Japānas tušas grafika, Venēcijas arhitektūra, Basku kultūra, mjā, ideāls materiāls kultūras vēstures referātiem, bet šobrīd ne man.
Devos tuvāk citiem plauktiem, lai vismaz parakņātos pa citiem kultūrvēsturiskajiem grāmatu slāņiem.
Lēnām gāju gar plauktu, sagriezis galvu sānis un lasot nosaukumus, kad pēkšņi uzdūros kādam kustīgam un tupošam radījumam, kā rezultātā gandrīz zaudēju līdzsvaru, pieturējos pie dažam grāmatām, kas mana tvēriena rezultātā izvēlās no plaukta un uzkrita uz manām kājām, kas savukārt pamatīgi noraustījās, noraustot arī visu pārējo manu ķermeni.
Nopētīju, vai ar mani viss ir kārtībā, un tikai tad pievērsu savu uzmanību radījumam, kas mani bija novedis šādā ārkārtīgi apdraudētā stāvoklī.
Uz grīdas tupēja meitene, apmēram manā vecumā, matus savijusi uz galvas divās copītēs, kuras laikam bija nostiprinātas ar galvā iedurtām adatām, brrr...Viņai bija sūnu zaļš džemperis, no kura izgriezuma līda ārā baltas blūzes apkaklīte, un tumšas krāsas biksēs, kurās bija ievērta salātzaļa josta. Viņa nedaudz smīnēja, tomēr pajautāja:
*
Vai ar tevi viss ir kārtībā? - un sāka pacelt grāmatas, kuras biju nometis.
*
Nav viss, vai tu zini, ka ir cilvēki, kas mirst no sirdstriekas, ko izraisījis ārējs šoks, tā teikt, kuri ir pārbijušies līdz nāvei?? Vai tu apzinies, cik bīstama ir tava uzturēšanās šeit, starp plauktiem, it sevišķi - uz grīdas, tā sēžot, lai neviens tevi nevar pamanīt, pareizāk sakot, lai varētu citus nobiedēt, - pats jutu, ka nerunāju īpaši sakarīgi, bet centos sevi vienlaicīgi gan attaisnot, gan viņu apsūdzēt; tas nebija viegli.
Smīns viņas sejā pārtapa smaidā.
*
Tu to nopietni? - viņa neticīgi jautāja un izskatījās uzjautrināta.
*
Protams, vai gadījumos, kad dzelzsbetona bluķa izmēra grāmatas krīt uz tavām kājām, tu joko? - jutu, ka mani pārņem aizkaitinājums.
Viņa uzdrošinājās iesmieties, laikam domāja, ka es ar viņu flirtēju, un noteica:
*
Īpaši bieži man tā nav gadījies, lai nu kā, atvaino, nebiju domājusi tev izraisīt sirdstrieku. Patiesībā man liekas, ka tu nedaudz pārspīlē ar to visu miršanu.
*
Tā domā visi, pirms kaut kas tāds ir noticis ar viņiem. Es uzskatu, ka piesardzības nekad nevar būt par daudz, it īpaši ņemot vērā to, kādos apstākļos dzīvojam, cilvēki jau tā ir ārkārtīgi neaprēķināmi, nemaz nerunājot par elektroierīcēm, laikapstākļiem, mašīnām, mēbelēm, kosmosā lidojošiem satelītiem un meteorītiem, ozona caurumu, un visiem tiem veidiem, kā izraisīt savu personīgo galu, - nebiju domājis bārstīt tik galu monologu, bet nejauši sanāca.
Meitenes sejā atkal parādījās neliels smīns un viņa uzmeta vēlreiz skatu grāmatām, ko bija pacēlusi.
*
Vari to uzskatīt par mājienu no kosmosa, varbūt kāds lidojošs objekts grib Tev atvieglot ciešanas uz šīs planētas un tikt galā ar visām problēmām, bet šī grāmata tev noderēs... - viņa teica un kā noslēgumu savai runai man pasniedza grāmatu „Kas ir bailes un kā tās pārvarēt.”
Neko nedomādams, paņēmu grāmatu, aizlocījos viņai garām un devos prom. Liekas diskusijas šobrīd man nebija vajadzīgas.
Kamēr gāju tālāk, sāku izjust nelielu īgnumu par notikušo. Pirmkārt, viņa pati bija mani paklupinājusi, bet, lai ar to nebūtu gana, vēl smīkņāja par mani un, izmantojot manu apjukumu, iesmērēja man vēl kaut kādu grāmatu, ko es, protams, paņēmu, kas laikam bija vismuļķīgākais šajā visā.
Gribēju sasodīto grāmatu atstāt uz pirmā galda, vai krēsla, vai soliņa, kaut vai stūra, vienalga, kurā plauktā, manis pēc kaut vai kaktā. Uz mani tas neattiecas!
Bailes mani nekad nav īpaši skārušas, vismaz man liekas, ka es ne no kā tāda īsti nebaidos. Nu varbūt tikai ļoooti dažreiz, kad mani kāds nobiedē, bet kopumā mani nebaida šī dzīve.
Un ja tā padomā, pat ja es no kaut kā baidītos, es esmu tāds pats kā citi cilvēki, visi taču baidās no nelaimēm, visi sevi apdrošina, valkā ķiveres, tur plāksterus mājas aptieciņās, iet ar līkumu nikniem suņiem, aizver acis, ja kaut kas triecas sejā, paceļ acis, ja kaut kas tuvojas, mēdz atskatīties, ieklausīties dīvainos trokšņos, nažus tur atvilktnē, nevis kur pagadās, grābekļus liek ar zariem uz leju, un tamlīdzīgi, un tā līdz bezgalībai. Visi cilvēki baidās, es neesmu izņēmums, man nav, par ko satraukties, jo es nebaidos no nekā par ne sprīdi vairāk kā citi.
Tomēr kaut kas manī nelika mieru. Kaut kas lika atvērt grāmatu un mēģināt atrast pierādījumus tam, ka es esmu pilnīgi normāls.
No otras puses, negribēju to darīt spītības dēļ, un arī tā iemesla dēļ, (ko tikko aptvēru), ka man grāmatas nepatīk kā tādas kopumā. Ne tikai baktēriju dēļ, bet tāpēc, ka tās var uzgāzties virsū ne tikai manām kājām, bet arī galvai, it īpaši, ja esmu bibliotēkā, turklāt daudzas no tām ir apveltītas ar īpaši cietiem vākiem, kas skaisti cērt robus galvaskausā un darina jaukus ornamentus skalpā.
Bet grāmata, kas atradās man rokā, joprojām nelika mieru, tāpēc aizlavījos gar visiem plauktiem uz klusu stūrīti pie loga, kur atradās galds un krēsls. Un pieputējuši, sintētiski, balti aizkari, kas man nekas nav patikuši. Aizkari ir vajadzīgi, lai aizklātu logu, bet tomēr, atverot logu, ik reizi neviens tos neņems nost, līdz ar to tie ir pakļauti vēja un caurvēja cīņai, kurai par upuri var kļūt cilvēks, sapinoties aizkarā kā muša zirnekļa tīklā un izveļoties ārā pa logu.
Par laimi, man priekšā esošie logi nav verami vaļā, par laimi aizkariem un man, bet par nelaimi mušām, kas beigtas mētājas starp dubultstiklu. Par laimi putekļiem, kas krājas aizkaros un smacē lasīt kāros bibliomānus, par nelaimi vējam, kas gaudoja ārpusē, gribēdams tikt iekšā un sajaukt to lapu kaudzi, kas gulēja vientulīgi uz attāla galdiņa kā cerība, ka tam konspektam būs nozīmīga loma, un ka tā cītīgais veidotājs iegaumēs kaut trešdaļu no rakstītā, bet diemžēl tas tā nenotiks.
Tā, biju jau vairākas minūtes klīdinājis domas pa telpu, lai nevajadzētu atvērt grāmatu, ko laikam man vajadzēja atvērt.
Gribēju jau izdomāt un klusībā izteikt savu viedokli par rakstāmgaldu, kas nudien neatbilda nekādiem ergonomikas standartiem, un apklāts ar toksiskas lakas kārtu, kas sākusi jau lobīties, un putekļu ērcīšu pārblīvēto krēslu, kad mana kreisā roka atvēra grāmatas vāku.
Klusumā tas atsitās pret galda virsmu, un man likās, ka tas bija atombumbas cienīgs sprādziens, jau iztēlojos virs toksiskās lakas jūras virsmas, kur tintes traips veidoja Bikini atolu, paceļamies atomsēnīti, kuras fonā jaunie zinātnieki fotografējās, lai, paši to nezinādami, iemūžinātu savas atlikušās kaulu smadzeņu irstošās dzīves pirmās minūtes.
Šķiet, ka neviens pat nebija ievērojis šo troksni, vismaz tā izskatījās, kad biju aplaidis acis apkārt. Acis, protams, neklausīja manai iekšējai pretestībai un pievērsās grāmatai.
”Bailes ir viens no emociju veidiem, kas palīdz cilvēkam pašneiznīcināties. Tās ir emocijas, pārdzīvojumi, kas rodas kā atbildes reakcija uz draudiem cilvēka bioloģiskajai vai arī sociālajai labklājībai. Baiļu izpausmes diapazons ir plašs. To raksturo nedrošība, bažas, satraukums, izbailes, panika, izmisums, šausmas.”
Khm. Tādas tās lietiņas. Nu, lūk, domāju, viss man ir skaidrs, bailes ir visiem cilvēkiem. Nu labi, arī man. Nedaudz. Un tas viss ir vienkārši izskaidrojams un pilnībā attaisnojams - es cenšos neiznīcināt sevi neuzmanības dēļ. Kas tur slikts?
Un nedrošībā, bažas, satraukums, panika, izbailes...Labi. Nu jā, man gadās zināmas problēmas ar šīm izpausmēm.
„Būtu jāsaprot arī dabiskā aizsargmehānisma funkcija, kas reaģē, saskaroties ar svešo, nepazīstamo vai neierasto. Tas ir pavisam normāli, ka organisms reaģē uz ko negaidītu vai pēkšņu, tā sevi aizsargādams un izvairīdamies no sāpīgām sekām.”
Lūk, pierādījums, ka tas nav nekas ārkārtējs.
Protams, esmu jau sen pamanījis, ka es daudz ko uztveru citādi un saasinātāk reaģēju uz svešo, bet es par to neuztraucos, pat nedaudz priecājos, jo man ir lielākās iespēja izvairīties no sāpīgām sekām nekā citiem. Turklāt es esmu visnotaļ oriģināls eksemplārs, jo nepazīstu daudz tādu cilvēku, kas tīrītu naudu un tamlīdzīgi.
Protams, man regulāri ir problēmas ar saviem principiem, jo visu nav iespējams ievērot, nākas vienus principus upurēt citu vārdā. Man ļoti nepatīk gludekļi un viss, kas ar tiem saistīts, bet kā lai citādi iznīcina baktērijas un naudas?
Man arī nepatīk visa veida ķīmiskie savienojumi, īpaši šķidrā veidā, jo to var nejauši iedzert vai izliet un paslīdēt, un to iepakojumos var rasties caurumi, kas tos izlaiž brīvībā, bet es tomēr tos izmantoju, lai dzīvotu pēc iespējas sterilākā vidē.
Nu jā. Fobijas? Ko tas kaimiņš teica par fobijām?
Derētu man izlasīt, ko tās īsti pārstāv, lai nākamreiz varētu viņam spēcīgi oponēt.
„Fobijas jeb bailes pirmo reizi senajā Grieķijā definēja Hipokrāts. Grieķu mitoloģijā Fobos ir satraukuma dievs.”
Aizraujoši, nudien. Pat pārāk. Bet Fobos taču ir kartupeļveidīgs Marsa pavadonis, kāds gan fobijām ar to sakars? Vai arī otrādi - kāds Fobam sakars ar uztraukumiem un visāda veida bailēm - vai man tagad vēl jāsāk satraukties par visām planētām, iežiem un ledus gabaliem, kas lidinās kosmosā? Sāku jau prātot, vai šai sakritībai nav kāda saistība ar mājieniem no kosmosa, kurus pieminēja tā meitene, kuras dēļ es vispār šeit lasu...LASU šo grāmatu???
Pacēlu acis no grāmatas un pārbaudīju, vai nav uzradušies kādi liecinieki un novērotāji manai pašreizējai rīcībai. Neviens man mugurā neskatījās, arī dunci durt negrasījās, bet tomēr es jutos tā, ka kāds man visu laiku skatītos pār plecu un atkārtotu katru izlasīto vārdu.
Protams, nepamatoti, to jau secināju, bet joprojām jutos samērā neveikli, lasot šo grāmatu. Atvēru vēlreiz vāku un pārbaudīju, vai kāds nav tur ierakstījis, ka tā ir veltīta man.
Neatradis šādas piezīmes, drusku uzelpoju, bet sagumu krēslā un izjutu turpmāko lasīšanu kā smagu pienākumu. Lai to turpinātu, vajadzēja - un ļoti - padomāt par ko citu.
Dienasgaismas lampas. Kaitinošas acīm, mēdz raustīties, un to gaismā viss izskatās plakans un pilnīgi noteikti divdimensionāls. Jutos kā iemests lētā pirmās datoru paaudzes spēlītē. Turklāt tās ir pildītas ar gāzi. Ja kāds lampas izsistu, man nav ne jausmas, kas varētu notikt, bet skaidrs ir viens - nekas labs.
Čīkstoša grīda.
Kas var būt nodevīgāks tam, kas grib man pielavīties klāt no mugurpuses.
Tā taču nav viņa?
No plauktiem izlīda vēl viena, uzmeta man vienaldzīgu skatienu un sāka pētīt plauktu, kas atradās tieši aiz manis. Protams, šādos apstākļos es nevarēju turpināt koncentrēties un lasīt, un kas bija vēl ļaunāk - tieši šo grāmatu. Tāpēc paliku sagumis sēžam un visnotaļ truli skatījos 1 lappusē, apzinādamies, ka tas izskatās vēl muļķīgā, lai nu kā, vismaz necentos īpaši iedziļināties tekstā.
*
Klau, vai tu, lūdzu, nepalīdzētu man nodabūt lejā to grāmatu no augšējā plaukta? - pēkšņi izdzirdēju šādu tekstu izskanam Visumā.
Vai tas bija domāts man? Tikai ne to! Viņa taču var:
1) pamanīt, kādus izdevumus es te lasu un uzdot muļķīgus jautājumus.
2) piespiest mani tomēr noņemt to grāmatu, lai man veiksmīgi to izdodas iecirst savā galvā
3) galu galā man nav obligāti viņai jāpalīdz, labāk nemaz neskatīšos, mani neinteresē, kas tā par grāmatu un vai šis lūgums maz bija adresēts man.
*
Piedod, bet varbūt tu man vari vismaz iedot savu krēslu uz 20 sekundēm? - kāds tur aizmugurē bija neatlaidīgs.
Labi. Pagriezu galvu. Manī raudzījās kāda dabīga rudmate ar vasarraibumainu ādu, tērpusies pelēkā kleitā. Viņa bija patiešām īsiņa, turklāt izskatījās pat diezgan jauka. Nē, labāk palīdzēšu pats, lai bērns nenokrīt no šiem izļodzītajiem krēsliem.
Piecēlos un pajautāju:
- Kuru grāmatu tad īsti vajag nomānīt lejā?
Viņa nedaudz pārsteigta manī palūkojās un teica:
- Skārda bungas.
Sākumā es domāju, ka viņa joko, kas tās par skārda bungām, bet tad es pamanīju, kas tā ir par SKĀRDA BUNGĀM. Gintera Grasa „Skārda bungas” .Grāmata bija tik liela kā dzirnakmeņa krustojums ar Mobiju Diku kvadrātā, kam pieklonēts Marsa vulkāns Olimps. Man patiesībā ļoti veiksies, ja pēc tā nocelšanas es būšu dzīvs.
Mēģināju aizsniegt, izdevās...Satvēru, izvilku no plaukta. ..
Un tajā brīdī grāmata izkrita man no rokas un nokrita zemē.
Smags, pazemojošs blīkšķis izskanēja pa visu bibliotēku, sajutu, kā čīkstošais parkets noviļņojas kā ūdens no šī epicentra, man likās, ka dzirdu ātrās palīdzības sirēnas un helikopterus, glābējus, visus, kas izglābs mani no šīs zemestrīces....
- Paldies, -viņa pacēla grāmatu un aizgāja.
Šoks lēnām rima. Sirēnas patiešām skanēja - pa kaut kur atvērtu logu ārpusē bija dzirdama signalizācija. Helikopteri gan nebija, un pat glābēju vienība bibliotekāru paskatā nereaģēja. Viss.
Nu gan es sēdēšu savā krēsla pie sava loga, nelikšos ne zinis par rudmatēm, brunetēm, kaut vai sirmgalvēm, lasīšu par fobijām, un man vienalga.
Ablutofobija - bailes no mazgāšanās dušā vai vannā
Mazgāties dušā patiešām nav tīkami. Īpaši man, kam nav loga vannasistabā. Man vienmēr ir bijis bailes no tā, ka var izdegt spuldzīte, kamēr mazgājos, un tā es, neko neredzēdams, paslīdu uz slidenajām virsmām. Vannā viss būtu vieglāk, tur nav jāstāv, bet man ļoti nepatīk vannas caurums, kurā tek ūdens. Nepatīk, un viss. Vienmēr jau pastāv iespēja iestrēgt pašā vannasistabā, ja nu durvis sabojājas. Bezlogu telpā. Bez ēdiena un tikai ar krāna ūdeni...maksimālais laiks, ko varētu izturēt, varētu būt kāda nedēļa. Tāpēc vienmēr eju mazgāties ar mobilo telefonu viena telpā, kas gan risku nesamazina - tomēr elektroniska ierīce.
Akarofobija - bailes no niezēšanas
Vai, nieze man nekad nav patikusi, labi, ka esmu iemācījies valdīties. Kasīties nav ne labi, ne estētiski, turklāt var ievazāt baktērijas un vīrusus. Un man nepatīk cilvēki, kas kasās. Ir tik briesmīgi viņus vērot- uz ielām, tramvajā...Viņi kasās, un tad satver turekļus un virina durvis, pieskaras veikalu groziņu rokturiem, pievirina saldējumu plauktus, pakasās, pabaksta degunu, un pieķeram margām vai eskalatoram, un laiko drēbes veikalos, un vēlreiz pakasās, un lasa bibliotēkas grāmatas. Viņi visur atstāj, vairo un izplata sevi. Es tā nedaru. Es netaisos atstāt sevi neskaitāmos citos DNS slāņos pilsētā...Riebīgi.
Brīžos, kad man sāk niezēt, es gluži vienkārši sakrustoju rokas un sastingstu. Tas ir jāpārvar, ir, citādi es sākšu kasīties un nevarēšu rimties. Es tad iztēlojos, kā tas izskatās, ka es nokasu sev epidermu, un turpinu kasīt, kā lēnām sāk sūkties asinis un atdalās miesas gabali. Pēc šādas iztēles terapijas kasīšanās vairs nav aktuāla.
Akrofobija - bailes no augstuma
Augstums jau ir nepatīkams standartā. Augstums ir augsts, no augstuma var darīt tikai vienu - krist lejā, krist un apzināties, ka tu krīti, ka tu sabruksi kaulu kaudzītē, ka dzirdēsi savu galvaskausu šķeļamies. Jau redzot augstumu, to visu var pilnīgi sajust. Vēju un vēsumu, un tuvojošos zemi, un sarkanu miglu gar acīm, Un vienalga, vai augstumā esi tu vai augstums virs tevis - efekts ir līdzīgs.
Anablefobija - bailes skatīties uz augšu
Ļoti līdzīga problēma, kas saistīta ar augstumu - tu redzi, kā tev krīt virsū ķieģelis, satelīta šķīvis, balkons, puķpods, cilvēks, televizors, kaut vai lidmašīna - un neko nevari izdarīt, nevari pakustēties, tikai rāmi gaidīt, kad tiksi maigi pieplacināts tuvāk zemei ar šī priekšmeta vai dzīvās būtnes palīdzību.
Amatofobija - bailes no putekļiem
Putekļi ir sērga, nekas vairāk. Visur. Viņi lido, nosēžas uz visām virsmām. Man gan nav alerģijas pret putekļiem, bet kā var nebaidīties no sērgas, ka ir apņēmusi visu pasauli? Un kur ir garantija, ka mani, naktī guļot, neapsedz milzīgā putekļu kārta piecu metru biezumā? Atliek vien mēnesi netīrīt istabu, kad viņi savairojas, cer tikt no grīdas augstāk, gultā, skapī, šķīvi, visur, lai tikai varētu tikt pamanīti. Pamanīti brīdī, kad esi aizrijies ar milzīgu putekļu kamolu un nevarīgi vārties putekļos, kas ir uz grīdas, kas veido dabīgu slāni, kurā gulēt un kaltēties kā mūmijai. Ak, jā, lai būtu interesantāk nākamajiem arheologiem un vēsturniekiem, nedrīkst aizmirst sev putekļos paņemt līdzi kādus sadzīves priekšmetus - piemēram, tualetes papīra rulli, zobu pastu un knīpstangas. Un vajadzīgs arī romantisks motīvs, kā Tutanhamonam - ziedu vainadziņš vai mutautiņš.
Batofobija - bailes no debesskrāpjiem
Par laimi, debesskrāpji bieži pa ceļam negadās Bet jau iedomājoties par šo garo dzelzsbetona un stikla kasti, šermuļi skrien pār kauliem. Jau redzu, kā šī kaste lēni sasveras, kā viegli krīt ārā stikls, kā tas apklāj ielas biezā lausku slānī, kā tas aplaimo cilvēkus, kā veļas ārā dzelzsbetona stāvu gabali un nobarošanas aizgaldi jeb biroja mēbeles.
Bibliofobija - bailes no grāmatām
Par tām jau tēma ir izsmelta un nav pat vairāk nekā, ko piebilst. Grāmatas, gribi vai negribi, ir visur. Tās ir vajadzīgas un tās izmanto visi. Un tādi kā es, tie, kas, no vienas puses, gribētu tās izmantot, bet no otras - cenšas izvairīties, tiek vardarbīgi spiesti grāmatas ņemt, vilkt no plauktiem ārā un tamlīdzīgi.
Man pat nav nemaz tik lieli iebildumi pret grāmatām, bet dažkārt to ir par daudz un lielākā daļa no tām ir visnotaļ nederīgas, un vēl ir daļa, kas ir grāmatas par citām grāmatām, un sacerējumi par citiem sacerējumiem, kam es tiešām neredzu jēgas, jo to, kas ir īstajā sacerējumā, zina tikai pats autors, un pārējie ir tikai paranoisku stalkeru un grūpiju veidojumi, kas grib vai nu pagozēties cita ģenialitātes saulīte, vai gluži vienkārši cenšas citiem uzspiest savu viendimensiālo viedokli par šo daudzdimensiālo oriģinālu.
Bufonofobija - bailes no sēnēm
Glumas, slapjas, lipīgas, staipīgas. Paslīdēt. Salipināt rokas. Apglumušas virsmas.
Man nepatīk sēņu īpašības un uzbūve kopumā. Ne augs, ne dzīvnieks, var ēst, var noindēties. Vienkāršāk ir vispār neēst, bet ej nu sazini, vai kādā publikā ēstuvē nav ēdieni pilni ar glumajām sēnēm. Izdevīgi ir tas, ka tās ir glumas un pastāv mazāks risks tām aizķerties rīklē. Bet kāda var būt runa par mazāku risku, ja puse no tām vēl joprojām ir nāvējošas??
Dendrofobija - bailes no kokiem.
Koki ir bīstami. Jo viņi izaug vājprātā gari, un vētrās krīt uz galvas, īpaši papeles. Urklāt kokiem bonusā nāk neskaitāmi citi prieki - pūkas, putekšņi, tātad alerģijas, zaros sēdoši putni, kas izplata savas kloākas un pāri ar visu - neciešamu troksni. Kokos ir lapas, kuras rudenī viegli mēdz paklupināt un pasteidzināt mirstīgos, kokos ir lūstoši zari.
Koki ir pelnījuši vislielāko neuzticību un aizdomas kā suga.
Un vienīgais, kas varbūt tos nedaudz attaisno, ir zaļuma vairošana pavasarī, kas ap jūniju jau ir kļuvis tumšs un gluži pierasts. Un tā līdz rudenim, kad nomainās krāsa, lai pēc tam varētu lapas krist zemē, audzēt sevī sēnes un kultivēt dažāda veida mikroorganismus. Pat ja koks ir barības ķēdei nozīmīgs, un nozīmīgs radībā, es, homo sapiens sapiens, pēc humānistu domām - radības kronis, varu noteikt, ka koks ir tikpat derīgs, cik bīstams.
Dipsofobija - bailes no dzeršanas
Ja vien varētu vienu reizi izdzert visa mūža normu, es būtu laimīgs, jo nevajadzēt katru nākamo reizi baidīties aizrīties ar ūdens malku. Vai vēl labāk - vienu reizi pieslēgt vēnai visu, kas vajadzīgs visam mūžam, tad pat rīkle un manas pagaidām tukšās plaušas nemaz nebūtu iesaistītas šajā procesā. Cik tas būtu lieliski.
Bet šī doma nav slikta - atmest dzeršanu, un ievadīt visu iekšā citos veidos. Ja man izdotos savākt pietiekamu skatu domubiedru, entuziastisku revolucionāru, biznesa plānu rakstītāju un televīzijas veikalu vadītāju, varētu mierīgi sākt ražot virtuves stacionāro vēnu barotāju.
Felinofobija - bailes no kaķiem.
Kaķi ir radījumi, kas parazitē uz cilvēka saražotajiem resursiem un pamet visus savas spalvas un izdalījumus. Par murrāšanu un siltumu var aizmirst, ja salīdzina iespējamo postu, ko tie var nodarīt iekārtām un nervu sistēmai pavasaru naktīs.
Tā...sāku aktīvi domāt. Ar centību esmu ticis līdz burtam F un secinājis, ka man piemīt katra trešā fobija.
Nē, vai tad man piemīt? Nav jau teikts, ka piemīt. Man vienkārši ir pašam savs viedoklis par šīs fobijām un ar tām saistītajiem priekšmetiem, tas arī viss.
Kas tālāk?
Frigofobija - bailes no aukstuma. Aukstums...lūk, tas patiešām ir baiss.
Bailes no saules? Kā var nebaidīties no šī ādās vēža un pārcepinātas ādas bezmaksas raisītāja. No pulksteņiem - nepieminēsim to tikšķoņu, mani jau traumē to stikls, kas var saplīst.
Bailes no datora? Dators ir strāva, strāva ir nelaime un cepta gaļa.
Ofidiofobija, ranidafobija - čūskas un vardes. Var ievietot sadaļā pie sēnēm, aukstas, glumas un traumējošas.
Somnifobija - bailes no gulēšanas.
Kā var nebaidīties, ja pirmkārt, gulta var būt pilna ar čūskām un vardēm, otrkārt, miegā tu ne redzi, ne jūti, kas notiek, kur nu vēl saosti. Noplūdusi gāze, atombumba, aizdegusies virtuve, bet tev nav jausmas, tu tikai griezies uz otru sānu un maigi guli tālāk...
Neatceros nevienu nakti, kad nebūtu pamodies vismaz 4 reizes un cītīgi ieklausījies visā, ka notiek man apkārt. Un aizdedzinājis kabatas lukturīti, kas stāv pie gultas, lai pārbaudītu apkārtni...Dažkārt situācija pat pieprasa doties apgaitā, protams, ar lielu rūpību.
Un jā, pieminot apgaitu. Nez cik ilgi jau te sēžu...Protams, manam garīgajam līdzsvaram tas par labu nenāk, iespējams, būtu labi, ja es dotos apgaitā pēc kādas citas grāmatas un pēc tam mājās...
Pēkšņi jutos savārdzis, noguris un truls, žāvas sāka mani plosīt, cenšoties ieraut plaušās putekļus no aizkariem un dažādus ārējā skeleta īpašniekus, kas dzīvo bibliotēkas grāmatās., par savu uzturvielu izmantojot lapas. Nebūtu jau slikti, ja viņi noēstu visas biezās grāmatas, bet kur tad paliktu mūsu klasiskā literatūra?
Atkal jau prātuļoju par daudz...
Uzmanīgi nožāvājos vēl reizi un uzmetu skatu grāmatai. Tā smagi gulēja uz galda, pilna ar fobijām, dažāda veida bailēm un traumām no bērnības, kāpēc gan kādam vispār vajag ražot šādu traģēdiju apkopojumu?
Par brīnumu, secināju, ka esmu izšķirstījis lielāko daļu no tās, pat neuzmanot, kādā veidā es šķīru lapas. Steidzīgi pārbaudīju savas rokas. Plāksteru slānis bija mazliet vaļīgs, laikam vajadzētu uzlīmēt vēl kādu, bet tad jau jātiek līdz somai.
Aizvēru ciet grāmatu, ieklausījos bibliotēkas trokšņos. Bija iestājies apnicīgs klusums, varbūt tas bija labi, bet varbūt tieši otrādi.
Atstāju grāmatu uz galda un devos pakaļ savai kartiņai.
Bibliotekāre bija nozudusi, bet es jau neesmu tērēts - pārliecos pāri galdam un satvēru savu kartiņu.
Pēkšņi paklājs zem manām kājām paslīdēja un es smagi uzgāzos uz galda, atsizdams pret to savu zodu. Sajutu asins garšu mutē, mani sāka pārņemt uztraukums. Veikli vai neveikli paķēru kartiņu, neko daudz nekavēdamies, gāju pa taisno uz garderobi. Tur es iegāju; atkal neviena nebija. Sagrābu savu jaku, steigā īsti nemanīdams, ko daru. Jaka bija aizķērusies, pirms paguvu padomāt, rāvu to no visa spēka. No sienas viegli atdalījās dēlis ar pakaramo āķiem, un uzkrita man uz kājām.
Par laimi, tas nebija pārāk sāpīgi, tomēr visnotaļ sāpīgi tas bija gan. Es stāvēju kā sasalis un izmisis domāju „Kas notiek??”
Pēkšņi ar mani notika lietas, no kurām mēdzu savā nodabā baidīties, izvairīties un slēpties. Pie visa vainojama steiga, bet diemžēl nesteigties šobrīd nevaru, man jātiek ārā no šejienes, kamēr tie soļi, kurus dzirdu pie horizonta, nekļūst par soļiem ap manu perimetru.
Pacēlu jaku, somu un no savām kājām, pacēlu dēli, atbrīvoju kājas, izmetos no garderobes, un, juzdams, ka vēderā sāk raisīties ļaunumu vēstošs nemiera kamols, devos uz durvju pusi.
Biju tā apkrāmējies ar mantām, ka durvis atvērt bija problemātiski - vienā rokas bija bibliotēkas kartiņa, pār to pašu roku pārkarināta mana piebāztā jaka, otrā rokā soma, ar to arī vēru durvis, bet, būdams steidzīgs, ievēru durvīs jakas piedurkni.
Lieliski, tas man tieši pietrūka, brīnums, ka tie nebija mani pirksti.
Atvēru durvis vēlreiz, izvilku piedurkni un nolēmu apģērbties. Pagāju nedaudz malā, tīstīju vaļā jaku, kad kāds nāca augšā pa kāpnēm. Laikam stāvēju viņam ceļā, domāju, bet biju pārāk aizņemts. Nu viņš jau kāpa vēl augstāk, bet es jau vilku jaku, vēl tikai paliek vecmāmiņas dāvātais apkaklis. Uzvilku to, bet nekādi nevarēju dabūt lejā uz kakla, izmisīgi pūlējos, soļi jau bija pavisam tuvu.
- Vai ir iespējams tikt jums garām? - kāpējs mani uzrunāja.
- Es ļoti cenšos, lai tas būtu iespējams, - atbildēju, un pavirzījos sānis, bet biju jau noreibis no tumsas un bezgaisa.
Jutu, kā manas kājas saļodzījās, kā es zaudēju līdzsvaru un...krītu. Sirds šausmās nodrebēja „...tikai ne pār margām, lūdzu, tikai ne pār margām!”
Bet es KRITU pār margām. Rokas pašas izstiepās un iekrampējās kaut kur, pat nezinot, kur. Jutu, ka zem manis zobus atņirdz bezdibenis, trīcēju no augšas līdz apakšai, tumsa un bezgaiss bija gluži nenozīmīgs. „kas tagad notiks ar mani?” Es kritīšu, jūtot, kā tuvojas zeme, kā paskrien manas dzīves nozīmīgākie brīži, gāzīšos garām stāviem, iepriecinot tos, kas pa tām kāps, līdz nonākšu lejā uz akmens plātnes, kā kaulu kaudzīte, kas vēl pirms brīža bija tik cieši iekrampējusies, un nu - tik nekustīga.
Jutos kā arhidiakons Klods Frolo, pieķēries pie pēdējās cerības, notekcaurules - šis margu rotājums neizskatījās nedz daiļš, nedz izturīgs.
Gaisma. Fiat Lux. Gaisma tapa. Manī raudzījās...Kvazimodo. Patiešām, viņam bija tikai viena acs. „Turieties, es jums palīdzēšu.”
Viņš spēcīgi satvēra manas rokas, sāka vilkt, es jau jutu, kā kauli vēlas atdalīties no savas kopējās sadarbības un uzsākt katrs pats savu biznesu. Tieši brīdī, kad iedomājos savu ķermeni kā brīvo tirgu, pilnu ar individuālajiem komersantiem, es jau biju atkal uz cietzemes, cietgrīdas. Skaļi iesaucos:
- Zeme! - un nokritu zemē.
Cilvēks, vienacis, Kvazimodo, dzīvības glābējs, mani mēģināja uzcelt, bet es nekustējos. Negribēju, nespēju, un viss.
*
Vai jums viss kārtībā? - izskanēja šis jautājums, kas parasti liecina par to, ka kaut kas jau ir noticis un viss kārtība jau nu nekādi nevar būt.
Izdvesu klusu „jā”, un turpināju gulēt.
Nedaudz mani paraustījis, viņš noteica:
*
Jums gan vajag atpūsties, bet tomēr ne šeit. Iesaku celties un doties mājup, ja vajag, palīdzēšu pa trepēm nokāpt.
*
Nevajag. Paldies...paldies, - mana balss izdzisa.
*
Piedodiet, man nav daudz laika, lai jums tagad palīdzētu, jo man vēl jāatrod kāds rets un vērtīgs sējums. Paguliet, drīz es nākšu atpakaļ.
*
...
Domas bija apklusušas, to vietā nelieli apziņas uzplaiksnījumi
Kvazimodo...vertigo...akrafobija...nepieciešams pārnēsājams izpletnis, iešūts drēbēs...indivuālais komersants...akmens grīda...virve un laso, iešūta katrā kabatā...pārnēsājamais Kvazimodo?...kaulu monopols orgānu tirgū...drīz nākšu atpakaļ???
Nē, to es nedrīkstu pieļaut, man jātiek prom, pirms viņš nāk atpakaļ.
Piecēlos sēdus, apskatīju apkārtni.
Uz grīdas mētājas izārdīta mūmija-jaka, arī mans omītes harakiri apkakle. To es vairs negribēju redzēt. Savācu mantas, aizlīdu prom no margām, piecēlos. Izvilku no somas lapiņu, ātri uzšņāpu „paldies”, uzliku to uz apkakles un atstāju to guļam uz palodzes. Ja nu viņš nāk atpakaļ, lai zina, ka neesmu es galīgi nepateicīgs.
Somu uzliku plecā, satvēru jaku un lēnām kāpu lejā, pa vienam pakāpienam, katru nākamo rūpīgi nopētot, kā arī pārbaudot, vai nenāk kāds pretī.
Gāju lēni, galu galā, man nebija kur steigties, gan jau glābēja kungs meklē reto un vērtīgo sējumu, cerams, ka arī atradīs.
Biju gandrīz jau nokāpis lejā, tik vēl pusstāvs. Lēnāk, lēnāk, tā...tuvāk sienai...kaut te nebūtu tik tumšs! Vēl četri. Trīs. Divi. Jāatpūšas. Viens. Viss.
Aizgāju līdz nelielam soliņam, kas platuma ziņā atgādināja zīmuli, novietoju tur somu, lai uzvilktu jaku, to darīju īpaši izmanīgi. Izdevās. Vēl soma, un varu iet plašajā pasauli laimi meklēt.
Sāku jau atkal prātuļot, ka diez vai laime būs tā, ko atradīšu. Man paveiksies, ja līdz mājām tikšu dzīvs.
Uzliku roku uz smago durvju roktura un pagrūdu, cik spēka. Durvis pat nepakustējās, toties mana ķermeņa masa patīkami uzgrūdām durvju virsmai. Pirms mani atkal pārņēma bailes un dažās nojautas, es ātri kultivēju niknumu, un to izgāzu pār akvārijā sēdošo briļļaino dežuranti.
*
Kāpēc tās nolādētās durvis ir ciet?? - nikni nokliedzu.
*
Izviņiķe, viņa murmināja, un, acis piekalusi zilam ekrānam, kaut ko nospieda. Atskanēja dūkoņa, klikšķis, laikam durvis bija attaisījušās.
Uzmanīgi satvēru rokturi vēlreiz un pagrūdu durvis. Tās joprojām bija ciet.
*
Kas jums šeit notiek?? - kliedzu vēlreiz.
Dežurante nereaģēja, laikam domāja, ka esmu galīgi stulbs, pat nemāku durvis attaisīt. Lai tā būtu, bet man jātiek ārā pirms Kvazimodo negrib man atkal palīdzēt, kamēr vēl nepastāsta citiem par manu nesekmīgo alpīnismu, un tamlīdzīgi. Un kas tad tai dežurantei, grūti atnākt atvērt durvis? Sēž visu dienu, skatās ziepju operas un uzņem valdziņus. Būtu priecājusies, ka kāds iztraucē viņas rutīnu, nē, pat nekustas ne no vietas.
Pa kāpnēm kāds kāpa lejā. Pirms manas smadzenes apstrādāja šos draudus, uz trepēm parādījās kāds kungs gados, diezgan oficiāla un smalka paskata, gudrs un inteliģents. Man pat viņš likās kaut kur manīts, bet nebiju īsti drošs, tāpēc beidzu uz viņu skatīties, lai gadījumā, ja viņš tiešām kaut kas ir, viņš nesajustos pārāk slavens.
*
Atvainojiet, vai jūs varētu atvērt durvis, man jāsteidzas, - viņš mani mudināja.
*
Durvis iestrēgušas, - nīgri atbildēju. Man jau ir apnikusi šī vieta un cilvēku daudzums, kas mani nepārtraukti bikstīja, gāza lejā pa trepēm, vilka atkal augšā, iesprostoja, nelaida ārā, pēc tam atkal lika iet.
*
Ļaujiet man, - viņš noteica.
Nu, protams, manī jau nav vērts klausīties, es jau durvis attaisīt nemāku.
*
Bet tiešām.... Irina, vai jums tur ir kādas problēmas? - viņš uzsauca dežurantei.
Pirms es paguvu brīdināt, ka dežurante ir dīvānu kartupelis, viņa izrādīja apbrīnojamas dzīvības pazīmes, pieslienoties druksu kājās.
*
Es jau spied to pogu, durvis ir vaļa, - Irina nevērīgi noteica, turpinot vērot zilo ekrānu.
*
Nav viss, mēģiniet vēlreiz, - nudien, kā viņš spēj būt tik pacietīgs pret to kluksti.
Viņa noliecās, akvārijā uz brīdi rēgojās viņas apjomīgā pēcpuse, tad vairākas reizes atskanēja iepriekšējā dūkoņa, daži klikšķi, bet durvis bija joprojām nekustējās.
- Tās ir ciet, - es, nedaudz paraustījis, noteicu.
*
Man jau līdz lampočkai, visi nāk, dauza durvis, caurveju taisa, es slimoju, nevienam nekas nepatik, viss pašai jadara, - viņa kunkstēja un mēģināja tikt ārā caur akvārija durvīm.
Ar mokām izspiedusies cauri, viņa atnāca līdz durvīm un daudzas reizes tās apveltīja ar sīkiem grūdieniem, pie reizes grūti pūzdama un stenēdama.
*
Durvis ir ciet, jums nebija jānāk, lai to pārbaudītu, labāk parādiet man, kā jūs tās atverat, varbūt tur ir kas noticis, - kungs mēģināja ar labu.
*
Kak kungs vēlas, ne mana cuka, ne mana druva, tak teikt, bet es jums saku, ka šito pogu jau 7 gadus spiedu, un zinu, kak tas darāms.
Apsēdos uz zīmuļa un nopūtos. Cilvēkiem ir tieksme paniski neticēt, viņiem ir jāiet pārbaudīt, ko dara otrs, lai izdarītu to pareizāk, jo pašam jau parasti viss izdodas.
Kamēr es tur sēdēju, viņi abi kaut ko grabināja un stūma akvārijā, pa kāpnēm nokāpa vēl 3 cilvēki, viens pēc otra, pirmais man pat pajautāja, kāpēc durvis ir ciet, es atbildēju, ka nezinu, un viņš, protams, devās uz akvāriju, lai pats nospiestu visvareno pogu, tad skrietu atpakaļ un pārbaudītu durvis, kuras, protams, tāpat bija ciet.
Paveicis savu varoņdarbu, viņš iesaucās: - Va tu velns! - un steidzās jau nākamajam lejākāpējam pavēstīt šausminošās ziņas. Kamēr abi sprieda, kas noticis un gatavojās iet uz akvāriju, lejā kāpa trešais, kas tika ievilkts diskusijā.
Es sēdēju un biju šokēts par to, cik pēc dabas līdzīgi bija šie vīreļi - trešais jau gāja uz akvāriju, lai spiestu pogu, ko negribēja viņam atļaut pirmais, kam nebija nekas izdevies, un vēl mazāk otrais, kurš pat nebija mēģinājis.
Viņi pievirzījās tuvāk akvārijam:
*
Tur iekšā ir dežurante ar ziniet, ko...? - teica pirmais
*
Es jau redzēju, doktors Dārziņš, neticēju savām acīm. Tagad jau viņš Saeimā....
Vairāk neklausījos, sagumu, jo man kļuva karsti. Dārziņš, Kociņš, man vienalga, gribu tikt ārā. Un no savas vietas es labi varēju vērot Dārziņu, kurš pētīja kaut kādus vadus, kamēr dežurante nez kāpēc ņēma nost aizkarus. Vai tiešām deputāta kungs kāps ārā pa logu? Laikam jau gan, jo tagad abi mēģināja atvērt logu, kurš laikam nebija kustināts pēdējos trīsdesmit gadus kā jau kārtīgā valsts iestādē...lai jau Dārziņa kungs redz, kādu valsti vada, un sāk domāt ar galvu, gurdi secināju, un piecēlos kājās, lai ietu līdz akvārijam.
Pagāju garām vīreļu bariņam, kas man atgādināja kārtējo tūristu baru. Tipiski, paīsi, ar nelielu alusvēderiņu, pelēkā žaketē, tumšas biksēs, brillēs un ar nedaudz izspūrušiem, taukainiem matiem. Šobrīd viņi cītīgi diskutēja par politiku, tāpēc varēja te nostāvēt kaut visu dienu.
Ignorēju viņus, piegāju pie akvārija, nedaudz nopētīju iedzīvīti, kas pārsvarā sastāvēja no makulatūras: televīzijas programmām, lētiem žurnāliem, preču katalogiem un krustvārdu mīklām, un dažāda veida adījumiem, kā arī celofānā ietītas bulciņas, es pievērsu skatienu logam, pa kuru kāpa ārā Dārziņķungs.
*
Tā, tagad padodiet man portfeli, - viņš murmināja, skatīdamies pulkstenī.
*
Lūdzu , lūdzu...
Dārziņš paķēra portfeli un drusku pamocījās, tad noņēma kāju no palodzes un sāka pētīt savu uzvalku.
*
Mans Kungs, kādi putekļi!!- viņš nosēcās.
- Vai es arī varētu tikt ārā?? - jautāju bez aplinkiem.
Dežurante mani aizdomīgi nopētīja.
*
Kak ?
*
Pa logu.
*
Pa logu nevar.
*
Pa logu var tikt ārā, kā to jau tikko izdarīja Dārziņkungs, - es novilku caur zobiem.
*
Viņam bija uz pieņemšanu jaskrien.
*
Man jāskrien uz atiešanu, - nikni noteicu.
*
Kadu atešanu? - viņa laikam neuztvēra manis teiktā ironiju
*
Vilciena. Man uz Maskavu šodien jābrauc.
*
Vai, piedodiet, lūdzu, kāpiet, bet padažģiti, es tikai to putekļus noņemš, - viņa jau sāka vandīties, meklējot lupatu, pirms es paguvu ko iebilst. Tad, pēkšņi kļuvusi apbrīnojami veikla, viņa notīrīja palodzi ar kaut kādu raibu auduma gabalu, un pavēra logu.
*
Tikai esit uzmanigs.
*
Protams, protams.
Pavēros ārā pa logu, Dārziņ kungs bija izņēmis no portfeļa apģērba suku un rūpīgi spodrināja savas bikses es tikmēr tēmēju labo kāju pa bruģi. Pēkšņi es viss sasvēros, un, pirms spēju kam pieķerties, izvēlos pa logu tieši uz Dārziņkunga.
Aizvēru acis.
..Pieņemšana...Deputāti...Beļģijas karaļģimenes vizīte...Politika tāpat ir netīra...Uzvalks, melns...Netīrs bruģis....Atiešana...Maskava....Neveiksmju gūzma...Lāsts??
Atvēru ausis un skaidri dzirdēju lamāšanos, dažāda veida izsaucienus.
Atvēru acis un redzēju galīgi sastresojušos profesoru Dārziņu, kas tīrījās ar savu suku, un pat apbrīnojamā kārtā Irina bija izlīdusi pa logu, un skaļi viņu mierinādama, tīrīja mugurpusi, bet pa logu stenēdams līda ārā viens no vīreļiem, kamēr otrs pa logu skatījās uz notiekošo jezgu.
- Vai tad nav neviena, kas tās durvis var saremontēt? - viņš iesaucās, un par brīnumu, apkārtējo troksnī es sadzirdēju tieši to.
Veikli piecēlos, nopurinājos un atcerējos savu bezsamaņas mirkli:
*
Neuztraucieties, Dārziņa kungs, politika tāpat ir netīra spēle...netīrumu vairāk vai mazāk, nav nozīmes, - noteicu, un raiti devos prom.
Jāsaka, ka labprātāk būtu izticis bez visas šīs jezgas, bet ko padarīs, ka kāds (vai kāda) manu uzlika lāstu, varbūt tā bija grāmata, varbūt kāda no tām meitenēm bibliotēkā, bet skaidrs ir viens - man ir jābūt maksimāli uzmanīgam, lai nepieļautu jaunas kļūmes.
Sāku pētīt māju jumtus un izmisis prātoju, vai labāk iet tuvāk ietves labajai malai vai kreisajai, vai neiet nemaz, stāvēt un gaidīt nakti. Bet kurš teicis, ka naktī būs labāk, nodomāju, un izdzirdēju blīkšķi aiz muguras.
Baidījos pat apgriezties un noskaidrot, kas tas bija, tomēr nedaudz paglūnēju - tur gulēja vēl tikko lielisks, balts satelīttelevīzijas šķīvis, ar kura palīdzību cilvēki sev skalo smadzenes, iedveš sev jaunus kompleksus par izskatu un izglītojas, cēli uzspiežot kādu pseidozinātnisko kanālu.
Lieliski. Tagad jau man uzbrūk no mājām, drīz uzkritīs no kosmosa, teiksim, kāds kosmiskais teleskops, lai pēdējais, ko redz zinātnieki, ir mana seja ļoti kosmosam neraksturīgi labā izšķirtspējā...
Bet tuvāk zemei, naigi kājoju tālāk, cenzdamies sarauties mazāks...
Par nelaimi, ielu sedza bruģis, bet pa ietvi pārvietoties nebija iespējams - tā bija ļoti šaura, turklāt ik pēc metra bija nelegālā būvniecība - trepes vai arī ārkārtīgi izvirzījies slieksnis, kas manos apstākļos, apvienojoties ar no palodzēm krītošiem puķupodiem. Centos iet tomēr pa ietvi. Viegli nebija, jo gandrīz visu laiku skatījos uz augšu, uz leju, un tajā pašā laikā prātoju par iespējamību cilvēka organismā transplantēt papildu acis. Drīz manas pašas manīja jaunas briesmas - tuvumā bija viens no maniem lielākajiem ienaidniekiem - remonts. Tā ir lieliska iespēja dabūt ķieģeli uz galvas, tikai šoreiz tas ir pirmajā stāvā, logi uz ielu bija vaļā un caur tiem bija dzirdamas nervus un kaulus zāģējošās skaņas.
Apstājos un sāku prātot, cik nopietnas dzīvības briesmas mani apdraud. Varbūt vienkārši izsaukt taksi uz šejieni? Un tomēr manī bija saglabājusies gan cerība, gan azarts ko, protams, izstrādāja mana žultainā ķermeņa daļa. Lai nu kā, pēc pārdomu mirkļa izlēmu, ka remonts pirmajā stāvā nav tas draudošākais, pārgāju ielas otrā pusē un rūpīgi kātoju tālāk.
Sāku jau atkal prātuļot, vai nebūtu vērts sākt lasīt būvniecībai atbilstošu literatūru, lai izpētītu tuvāk savu ienaidnieku. Varbūt nemaz nav tik bīstams. No otras puses - cik gan daudz es varu par to uzzināt no grāmatām? Tad jau drīzāk man būtu jāiet pa taisno uz kādu objektu remonta stadijā un pašam viss jāredz, jāizpēta un jāklasificē manā ienaidnieku sarakstā. Bet šī ideja nav ne prātīga, ne īstenojama, jo, pirmkārt, ejot uz jau pieminēto objektu es varētu sastapties ar vēl lielākām briesmām un dabūtu galu, pirms redzētu ienaidnieku tuvplānā. Mazums tur naglu, āmuru, putekļu, vadu un elektrības, šķīstošu stiklu un krītošu cauruļu, naglainu dēļu un savvaļā palaistu triecienurbjmašīnu. Un vēl bezgalīgi daudz priekšmetu, par kuriem man nav ne jausmas un labi, ka tā. Un, otrkārt, lai iekļūtu šādā objektā, man ir nepieciešama atļauja, un man nebija ne jausmas, pie kā griezties, lai tādu dabūtu, un kāds varētu būt pamatojums šādai vēlmei no manas puses.
Kamēr es tā gudroju, biju pat palēninājis gaitu...Pats nemanīdams, ko daru, biju apstājies iepretim mājai un raudzījos uz to, kad pēkšņi sajutu tādu kā šāviena troksni (šo troksni es tomēr nevaru īsti objektīvi novērtēt, jo šāvienus nekas nebiju pieredzējis tā teikt, ārpus ekrāna) un sajutu tādu kā dūrienu. Sirds sāka dauzīties, un refleksi pieprasīja tūlītēju apskati.
Rūpīga apskatē secināju, ka manā plecu somā ir iedūrusies pamatīga nagla, kas arī ir izdūrusies tai cauri, par laimi, nenodarot miesas bojājumus, bet mana ādas soma gan bija smagi savainota. Pirmā un arī laikam pareizā doma bija naglu pistole, ar kuru kāds cītīgi tēmēja par mani. Izvilku naglu no somas ar roku, kas nebija cietusi iepriekšējās traumās, un centos ar straujām, bet neuzkrītošās kustībām attālināties no mana ienaidnieka. Šķiet, ka tas izdevās - atmuguriski turpināju virzīties uz priekšu, kad zem manām kājām dobji ieskanējās metāliska duna, un es bez jebkādām atskaitēm un preses relīzēm ielidoju kanalizācijas akā.
Šķiet, ka biju pieķēries ar rokām pie cauruma augšējās malas, un atkal jutos kā trepju augšgalā, un, ak, jā, sajutu asas sāpes savā vienīgajā veselajā rokā, jo tajā joprojām turēju naglu, kas šobrīd ar naglas galviņas asajām malām graizīja manu plaukstu. Aizvēru acis un iedomājos palaist rokas vaļā. Tas pilnīgi noteikti atbrīvotu mani no visām pārciestajām un šobrīd ciešamajām mokām, un es bez problēmām varētu patverties tumšā un vēsā vietā, gluži kā parasts pārtikas veikalā iegādāts un glīti iepakots produkts, kura iepakojums piesārņos vidi un nesadalīsies nākamos 100 gadus, bet tas nevienu neinteresē, tāpat kā celofāna maisiņi, kas sapinas putnu kājās, un arī mani tie biedē, jo manas kājas nav sliktākas par putnu kājām, kam tie uzglūn, turklāt tie labi uzmaucas galvā, bet nost tos ir neiespējami dabūt, un tie plīvo visos kokos, glūnēdami jaunu upuru, un diez vai man izdosies izvairīties, ņemot vērā līdzšinējo notikumu gaitu.
Skaudras sāpēs mani atgriezta piezemētākā - vai arī zem-zemētākā realitātē, es joprojām atrados kanalizācijas akā, un mana situācija nešķita uzlabojamies. Tad nu tā. Jāķeras pie lietas. Centos ar kājām sataustīt kādu grambu, pret ko atsperties, uz brīdi tas man izdevās, un tajā brīdī es pārcēlu roku no naglas uz kaut ko mīkstāku - kanalizācijas akas malu. Grozījos, meklēdams trepes, vienalga, ko, līdz manīju, ka otrā pusē ir kaut kas līdzīgs stienim, bet līdz tam vēl bija jātiek. Lēnām, kā baidīdamies nezināmā, es pārvietojos uz otru akas malu, līdz kāja sataustīja ko cietu, un pēkšņi mans dzīves vētrās norūdītais ķermeni ļāvās panisku refleksu veicinātām darbībām.Es biju ārā.
Ārā - pats savu draudu gūstā?
Vai labāk nelīst tur atpakaļ, iekšā, un nenogaidīt kādu citu dienu, kad apokalipses jātnieki nedrasēs pa ielām? Smagi nopūtos apcerot neticami grūto nastu, kas jānes man vienam, jo neviens taču mani nesaprot un neatbalsta, un Kvazimodo meklē savu sējumu. Cik paradoksāli, nodomāju, īstais Viņš taču bija gandrīz pilnīgi akls.
Bet, pirms es biju sācis savu spriedelēšanas netikumu, es saņēmu sevi rokās un cītīgi plānoju savu izdzīvošanas stratēģiju.
Tātad, man ir jātiek mājās. Ar sabiedrisko transportu braukt ir riskanti, turklāt tādā veidā es riskam pakļauju citus. Neesmu jau nekāds cilvēces glābējs, bet nevēlos savu neveiksmju parādē iesaistīt citus.
Labi, iešu kājām, ne pirmā, ne pēdējā, cerams, reize.
Līdz kritiskajam punktam būs jācenšas izlīkumot pa ieliņām bez pārāk liela autotransports īpatsvara uz kvadrātmetru. To vēl varētu paciest. Jāuzmanās no cilvēkiem, nezināmiem lidojošiem objektiem, caurumiem zemē, pārgrieztiem elektrības vadiem, peļķēm, dažādiem klaiņojošiem dzīvniekiem, pamestām somām vai mašīnām, nezināmas izcelsmes ēdieniem un dzērieniem, kā arī jebkura veida ķīmiskiem savienojumiem, jāizvairās no radiācijas, gripas, inflācijas, pašnāvnieciski noskaņotiem dzejniekiem, indīgiem augiem, indīgām gāzēm, kukaiņiem, arhitektoniskiem izvirzījumiem ēku fasādēs un vēl neskaitāmiem apstākļiem un lietām.
Uz brīdi man pat nolaidās rokas, par to visu domājot. Es nevaru - tīri fiziski nevaru izsekot līdzi pilnīgi visam. Bet pats mokošākais vēl tam visam sekos - tilts. Tilts, kas pavērs savus žokļus, savu svešā muti, šļāks ārā siekalas un aprīs mani. Varbūt gaidīt šeit, līdz upe sasalst ledū? Bet tūlīt par atmetu šo domu. Tikpat labi es varētu gaidīt teleporta izgudrošanu. Nevienam es šeit neesmu vajadzīgs, un arī upes ledus ir neiedomājami bīstams, īpaši globālās sasilšanas laikmetā.
Lai nu kā, ceļš bija jāturpina, metot acis visos virzienos. Taču vispirms es pārsēju savu brūci, to devīgi, bet ne izšķērdīgi nošķiezdams ar dezinficējošo līdzekli, un piemērojis četrus plāksterus tās formai, lai būtu kārtīgi nosegta pa perimetru.
Un tā nu es gāju.
Vispirms jau man nācās teju vai pielipt sienai un līst gar to, jo iela turpinājumā bija nedaudz slapja - vai nu to kāds mazgāja, vai kaut kur bija pārplīsis ūdensvads - mani tas šobrīd neinteresēja. Kamēr tā līdu, pa atvērto logu man gandrīz sejā ieķērās milzīgs dogs, manuprāt, lielāks par mani. Nācās vien mesties tupus un atlikušo ceļu mērot zosu gājienā. Kamēr lēni un apdomīgi gāju, kāda kundze strauji tuvojās pa ietvi. Nepievērsu viņai uzmanību, tikai tam, ka viņa mani vispār neredz, jo stūrē visnotaļ valdonīgi. Mierīgi turpināju savu gaitu, līdz viņa atradās man pilnīgi blakus un - ko tu neteiksi - paslīdēja uz ūdeņainās ielas, izlaizdama no rokām dīvainu būrīti. Tas nokrita uz zemes, atbrīvodams vairākus prāva izmēra zirnekļus, kas no mana redzesloka neizskatījās nedz miermīlīgi, nedz nekaitīgi. Strauji cēlos kājās, atsizdams galvu pret palodzi, novaidējos, un metos prom.
Kamēr es tā metos, atskatījos, un ar to pietika, lai es sajustu savas kājās slīdam pa bruģakmeņiem, un nākamajā brīdi es jau gulēju peļķē.
Sajūtas nav patīkamas, prātoju, kamēr dažādas ķermeņa daļas mirka dažādos ātrumos. Cēlos vien kājās, secinādams, ka iela jau pārvērtusies par glītu Venēcijas ainavu - žēl, ka līdzi nav paķērusies piepūšamā gumijas laiva.
Lai kaut nedaudz atgūtos, atbalstījos pret kaut kādām pieslienamajam kāpnēm, un centos notraukt dubļu paliekas no apģērba gabaliem. Pēkšņi kā zibens caur manām smadzenēm izšāvās doma par kaut kādām pieslienamajām kāpnēm: kritiens...vertigo...kaulu kaudzīte...lūstoši pakāpieni...uz galvas krītoši karogi un sētnieki...līstošas un plīstošas krāsu bundžas, ķieģeļi, un vēl 1001 veidi kā izmanto kāpnes.
Palūkojos augšup un ieraudzīju 1002 veidu - elektrības vadu maiņa. Jauki. Tikai viens no vadiem, šķiet, bija zaudējis savu ierasto pozīciju, šūpodamies virs elektriķa galvas.
*
Velns parāvis! - viņš lamājās.
Pirms es iegulu melanholijā par šī brīnum sen nedzirdētā lamuvārda liegajām skaņām, elektrības vads izrāvās no savām klamburu važām un sāka šūpoties virs slapjās ielas pāris sprīžu attālumā.
Nu jau man bija skaidrs mans cepeša liktenis, tāpēc nekavējoties patvēros uz tuvējiem pakāpieniem, gaidot, līdz kāds atvērs durvis. Ir cerība, ka mājai ir pagalms, kas vedīs uz citu ielu, sausāku un, iespējams, līdz tam laikam elektrības jau nebūs visam kvartālam.
Lai gan es centos izvairīties no tiešā trāpījuma durvis-mana seja, kāds jau nekavējoties tās spēra vaļā, cenšoties aizķert manu fizionomiju. Es sasvēros uz aizmuguri, un, daudz nedomādams, iekrampējos iznākušā cilvēka miesās, pat nenojauzdams, ar ko man ir darīšana.
Šis cilvēks bija kundze gados, kā tautā mēdz teikt, ar paunām un somām gan rokās, gan šādu pašu apmēru ķermeni, vismaz varēju noturēties, lai gan laimīga viņa nelikās, tomēr izrādīja sapratni, jo neko neteica.
- Uz ielas gan labāk nekāpiet, tur ir slapjš un iespējams, var dabūt triecienu ar elektrību.
Viņa palūkojās uz mani kā uz vājprātīgu, un es sāku apsvērt domu par pamatīgām halucinācijām.
*
Varbūt vispirms laidiet vaļā manu mēteli, tikko kā izmazgāju un pat vēl gludināju, a jūs te burzāt un bojājat audumu!!
Es palūkojos un redzēju visparastāko bezveidīgas formas izstrādājumu ar četru caurumu pogu rindu, un pamanīju, ka ar vienu roku esmu ieķēries piedurknē, ar otru plecā. Labi, ka vēl tikai tā...
*
Laidiet taču vaļā, nevis skatieties!!!
Atlaidu.
*
Paldies, bez jums es būtu nokritis, - vēl tikai piebildu, lai izrādītu pateicību, galu galā, varbūt tieši laipnība mani izpestīs no visām šīm mokām, nelaimēm un lāstiem.
Skaidrs tomēr bija tas, ka jālaiž vien dāma vaļā un jāiet iekšā, jo ārā palikt man nenāca ne prātā. Pagāju malā, palaidu sapukojušos atbalsta punktu uz elektriskās zonas pusi, iešmaucu durvīs un tās aizcirtās. Šis troksnis man nepatika, un arī trepju telpa nebija nekāda tīkamā. Lai gan šeit noteikti nedzīvoja trūcīgi ļaudis, kāpņu telpa likās smacīga un sajutos kā no kara lauka iesviests gūstekņu nometnē.
Īpaši gan apkārtni necentos pētīt, lūkoju pēc tuvākā cauruma sienā, kas mani vestu pagalmā. Par laimi, durvis atradu ātri. Apdomīgi aplūkoju tverekli, slieksni, cerot, ka otrā pusē nav pievienota tonna sprāgstvielu, nestāv teroristi - pašnāvnieki, piedāvādami viens otram kārtējo Molotova kokteili.
Lēni un piesardzīgi atvēru durvis. Pagalmā nevija neviena dzīvas dvēseles, iespējams, labāk pat būtu, ja tur būtu kāds terorists, nu, kaut vai maziņš. Sajūtas, atrodoties vienam četrās sienās, nav patīkamas. Iespējami ātri šķērsoju nelielo platību, kad manā priekšā nostājas visnotaļ apņēmīga paskata žurka.
Žurka nebija tramīga, bailīga un izvairīga, tieši otrādi, likās, ka viņa ir nobriedusi tieši šodien un tieši tagad visu to, kas sakrājies uz sirds, iecirst kādam kājā. Viņa bija nobruņojusies līdz priekšzobiem ar niknumu un naidu pret cilvēku rasi. Šausmās vēl iedomājos, ka man nav ne jausmas, kādu ieroci vēl šī žurka tur slepenībā - varbūt kādu paaudzēs glabātu trakumsērgas un mēra apvienojumu.
Cenšoties neizdarīt liekas kustības, es gatavojos lēcienam, kas mani pārsviestu pārī šim neradījumam un iemestu pretējās durvīs, kas gan bija ciet, bet varbūt atvērtos, ja es tajās ietriektos no visa spēka.
Saņēmos, drusku ieskrējos un lecu, pāri žurkai, vēl viens lēciens, vēl viens, un brīdī, kas iedomājos, ka durvis varbūt vajag atvērt manuāli, es tajās patiešām ietriecos no visa spēka. Eņģes nočīkstēja, jutu, ka no vertikāla līmeņa pārceļos horizontālā kopā ar visām durvīm. Putekļi uzvirmoja kā tvaiks visās pusēs, bet domas par žurkas zobiem mani spēji uztrauca stāvus, un es metos tik priekšu. Atskatījos, šķiet, ka pagalmā no nez kurienes līda ārā visas pasaules žurkas un metās izgāztajās durvīs. Izskrēju cauri kāpņu telpai, burtiski nolidoju pāris pakāpienus lejā, un - tas jau kļūst par ieradumu, domāju, juzdams, kā mani kauli atkal ietriecas nākamajās durvīs. Pēc veca ieraduma durvis atvērās, es uzgāzos virsū kādam, ko centos šoreiz nesaķert, tikai cēlos, un metos tālāk, domādams, ka varbūt ir laiks atmest visu apdomu, tikai skriet, skriet, skriet, kamēr vēl esmu dzīvs, varbūt bez mērķa, varbūt prom no tā žurku bara, kas leca pāri zemē guļošajam kādam, lai vajātu mani.
Nu, un tā arī es skrēju - taisni, tad pa kreisi, jo tur bija mazāk cilvēku, garām gēla nagu aptiekai, garām veselam lērumam iz(k)laides vietu, kur cilvēki ar interesei nolūkojās pakaļ man, jo pēkšņi biju kļuvis par žurku skrējiena pavēlnieku. Skrēju pretēji viesiem drošības likumiem - pa ielas vidu, par laimi, mašīnas vēl nebija manītas.
Kā vilku piemin, tā arī tā bija klāt, sveiks, Lexus, un es ar kūleni tam pārvēlos pāri, kamēr mašīna turpināja braukt, kunkuļodama pāri žurkām.
Šis bija sāpīgi, labi, ka paguvu palekties. Domīgi un smagi vāļājos pa ielu. Žurkām es vairāk neinteresēju, cik nopratu, mašīna bija viņas pārmācījusi. Bet man bija vienalga. Lai jau nāk, domāju, kāda gan tam visam jēga. Kāda vēl man ir jēga skriet, jutu, kā sirds cenšas izlekt ārā pa krūškurvja īsinājumikonu. Lai jau, varbūt mana sirds trauksies tālāk pa auksto asfaltu, izdedzinādama asiņainas izmisuma pēdas cīņa par izdzīvošanu.
Mana smagā sirds
Traucas pa asfaltu
Tā -mana dzīvība.
Varbūt vēl vienu haiku.
Ielas stūris tāls
Traģisks mans likteņlēmējs
Asfalta rullis.
Asfalta rullis?
Šķiet, ka nav labākas motivācijas celties kājās par šo.
Asfalta rullis
Mana pēdējā cīņa
Spēki atgriežas
Manas haikas zaudē līmeni, domāju, naigi kātodams tālāk pa ietvi, cenzdamies nepievērst uzmanīgu dažādu cilvēku centieniem pievērst manu uzmanību. Jauki, jā, labdien, sveiki, nē, paldies, man jādodas tālāk. It kā viņi man ticētu, ja es mēģinātu kaut ko paskaidrot. Lai nu kā, prom no satiksmes. Iegriezu sānielā.
Garas mājas - normāla apmēra drauds standartā. Proti, visas jau mums pazīstamās lietas: puķupodi, baltie satelītšķīvji, sazin kādas antenas, ļurīgi balkoni un veci logu rāmji, respektīvi, viss, kas ir zemē krītošs, paātrinājumu pastiprinošs un tādējādi - paātrinātas nāves draudu iespējamības vēstnesis. Kad es iemācīšos domāt vienkāršos, saliktos teikumos, bez jebkādiem citiem iespraudumiem, domāju, kad ieraudzīju to.
Stalažas. Pirms domāju jauku haiku, gandrīz ļāvos aizkustinājuma mirklim - kā nu bez tām, Iela- šaura, mājas - augstas, iespēja patverties - niecīga. Nu, lieliski. Gāju tik tālāk.
Man tuvojoties šim cilvēku radītajam brīnumam, es pamanīju, ka stalažas viegli ļogās. Man taču tikai tā liekas, vai ne? Neviens tur augšā vai kaut-kur-citur nebūtu tik ļoti aizrāvies ar manis iebiedēšanu, lai nogāztu veselas stalažas manis dēļ. Tā nospriezdams, es turpināju ceļu, bet tomēr - drošības dēļ nevis pa ielu, bet gan pa to no koka dēļiem sastiķēto eju, paredzētu gājējiem, lai galvā neiekrīt kāds urbis. Paldies par strādnieku pūlēm, šos skabargainos dēļus noteikti nebija viegli sanaglot kopā.
Biju pusceļā, kad acu priekšā viss salīgojās, sāka svērties uz vienu pusi, jutos kā uz kuģa klāja, tikai...tikai nebija vijoļmūzikas, un pietrūka laivu, glābšanas vestes, histērisku kliedzienu. Viss bija čerkstošs, plīstošs, krakstošs, bet notika nāves klusumā. Smagi sagāzos uz ielas pusi, ietriecos improvizētajās margās, kad jau otro reizi es, gulēdams un koka priekšmeta, no gandrīz-vertikāla stāvokļa de-evolucionēju horizontālā. Sāku apsvērt, vai tas varētu noderēt kā metafora manam nožēlojamajam stāvoklim, un arī tam, ka būtībā es peldēju pret straumi evolūcijas teorijā - nevis ceļoties kājās, bet regulāri atrodoties rāpus stadijā, un šoreiz ar seju ielas dubļos. Ja neņēma vērā pamatīgos blīkšķus un to, ka biju relatīvi aprakts dēļu kaudzē, un to, ka klusumā sāku dzirdēt haotisku balsu plūsmu, visumā šis ārkārtīgi neparastais stalažu sabrukšanas gadījums bija noritējis ārkārtīgi ikdienišķi. ”Gluži kā visas katastrofas, kas šodien notiek ar mani...,” domāju, slaucīdams seju piedurknē, un vismaz šobrīd atlikdams domas par skabargām abās plaukstās un iespējamiem mikrobiem, kas apsēduši manu seju no ielas dubļiem, no mājdzīvnieku mīzaliem, no transporta gāzēm, no .... tagad jau bija vienalga.
Izkārpījos no dēļu kaudzes, kā pagadās, un uzkāpu naglai, protams. Pēda noraustījās, galvā kaut kas skaļi iekliedzās, iespējams, tā bija mana balsene, bet varbūt arī nē. Nokāpu no naglas, nopūtos. Līkumoju pa stalažām, kas izskatījās pēc krāsmatām. Stalažas pašas bija kā māja. Dīvaini - māja-uz-mājas, māja-uz-ielas, tikai mājā nebija neviena iedzīvotāja. Pāris krāsas pleķi uz ielas, no kuriem es centīgi izvairījos, pāris nelietojamu stalažu detaļu un neskaitāmi decibeli skaņas piesārņojuma atmosfērā.
Turpināju ceļu, nejuzdamies pārāk vainīgs vai saistīts ar notikušo. Bet šis jau BIJA nopietni. Šī bija lieta, ko rāda ziņās, tāpat kā tramvaju sastrēgums ielas garumā, kā...ugunsgrēks, kā sprādziens, ja runājam par lietām, kas man vēl droši vien sagaida aiz nākamā līkuma. Un ja tā, tad atbildību es par to neuzņemšos, jo
1.
es jau tā esmu pārcietis vairāk, nekā viens cilvēks var izturēt
2.
ja man būs jāatbild par kaut ko nopietnāku, pietaupīšu savu atbildību tam.
Šobrīd mans mērķis bija izdzīvot, un tikt cauri pilsētai līdz...nu jā, tam. Tiltam. Iespējams, tas sabruks vai tamlīdzīgi. Cerēšana par manis mazsvarīgumu nedarbojas, šodien nē.
Kamēr gāju, jutu, ka atkal esmu pret straumi - cilvēki varēm vien skrēja uz Krītošo Stalažu ielas pusi. Labāko jau esat nokavējuši, mīļie, drūmi domāju, un pamanīju tuvumā nelielu laukumiņu ar kaut kādu zaļu veidojumu vidū, laikam domāti apstādījumi bērniem-draudzīgu-vietu veidošanai pilsētā. Cik nu bērniem ir draudzīga vieta ar izsmēķiem, košļeņu paliekām, visādiem iepakojumiem un plīvojošiem celofāna maisiņiem ceriņkrūma trešdaļas zaros. Trešdaļas, jo viena trešdaļa likās apcirpta, otra - bez lapām.
Apsēdos uz soliņa, nomaucu kedu. Naglas dūriens bija tieši tur, kur es to sajutu. Labi, vismaz sajūtas šodien darbojas. Izvilku no somas savu dezinfekcijas līdzekli, plāksteru krājumus un apstrādāju visu, kas asiņoja, bija nobrāzts vai citādi savainots. Bet rīkojos taupīgi, iespējams, šo līdzekli man vēl vajadzēs.
To paveicis, sāku apsvērt savu situāciju. Protams, viss, ko es joprojām vēlējos, bija nokļūt mājās. Bija jau arī vēl daudzas iespējams, piemēram, izsaukt kādas televīzijas īpašo žurnālistu specvienību, lai viņi pārliecinās par manu nelaimju dramatiskumu un nogādā mani kādā ļoti drošā vietā. Tas būtu ļoti labs PR man kā klusam un neievērojamam pilsonim. Bet, par spīti iespējai kļūt slavenam, es izšķīros par neievērojamības statusa saglabāšanu un došanos mājās. Lai to izdarītu, vajadzēja tikt pāri tiltam un vēl nedaudz. Nez kāpēc man likās, ka otrā upes pusē nelaimes mani vairāk nevajās. Bet kā lai tiek līdz tiltam? (Par to, kas mani sagaidīs uz tilta, es centos šobrīd nedomāt.) Atlikušas vēl kādas 2 ielas, un vēl tūristu laukums, kur šorīt sagriezu pirkstu...cik tas gan bija jauki, domāju, gremdēdamies sagriezta pirksta nostalģijā...ja man būtu tik vien to nelaimju.
Divas ielas...Neatceros, ka tajās būtu kaut kas bīstams, kad gāju tur šodien. Ne remontdarbu, ne izbēgušu noziedznieku, ne gripas uzliesmojumu. Tas gan nenozīmē, ka esmu drošībā, bet varbūt smagākais jau ir garām.
Tātad, divas ielas. Nav tik traģiski, nospriedu, uzskrūvēju kedu atpakaļ kājā (to varēju saukt par skrūvēšanu, jo kedu striķus es vaļā netaisu vispār, parasti kāju iemaucu tāpat, jo striķi man ir sasieti tā, lai neattaisītos vaļā, un nogriezti, bet, tā kā man kājas izmērs bija palielinājies plāksteru dēļ, uzmaukšana bija apgrūtināta).
Nācās vien iet tālāk, uz priekšu, pa ielu numur viens. Tā bija diezgan pašaura, kas bija slikti, bet ne pārāk gara, kas bija labi. Šaurums gan mani drusku sanervozēja, īpaši brīdī, kas ielā iegriezās smagā mašīna. Nu gan āmurgalva, ko gan viņš domā, braukdams ar smago iekšā vecpilsētā, piedevām vēl tik šaurā ielā. Pieplaku sienai, jau iepriekš cerot, ka uz mani nesāks riet kāds buldogterjers. Ko viņš vispār te ved, īgņojos, kad pamanīju uz mašīnās sāniem uzdrukātu milzīgu alus glāzi. Cik patētiski, turpināju īgņoties, žūpas alus sētās to vien gaida, kā sūkt kārtējo aliņu, plaušas rīdami pārceptās eļļas smārdu, un ar saviem skatieniem apzelēdami katru garāmejošo sieviešu kārtas pārstāvi. Labi, vīrieši arī, nav ko diskriminēt minoritātes. Ak, jā, un alus glāze un mašīnas sāniem...lieliski...protams, ar visu piedienošo - dzirkstošiem burbulīšiem, un kondensāta pilieniem aprasojusi...tā slīdēja man gar sāniem, un es vai sajutos iemests aizdomīgas krāsas šķidrumā, kaut kur peldot un rīstoties, un cenšoties izrauties no šīs alkoholiķa halucinogēnās utopijas. Labi, biju ticis līdz otram glāzes stiklam, un tā beidzās. Mašīna arī.
Dīvaini, patiešām. Kāpēc lai mašīnas šoferis izmantotu tieši šo ielu?
Viena, divas, trīs sekundes.
Labrīt.
Šajā ielā esi tu.
Atskatījos: automašīnas durvis atsprāga vaļā, no tām gāzās ārā milzīgas mucas, un nekavējoties maršēja manā virzienā. Šķiet, ka šeit nedarbojas kaujaslauka likumi - tie, kas pirmajās rindās, nevis cieš visvairāk, bet dabū pirmie notriekt lejā medījumu, rezignēti domāju, cenzdamies vienlaicīgi piespiest savu kāju muskuļus saspringt. Šķiet, ka tie ļāvās pierunāties, un es sāku skriet, cik nu atļāva mana naglas kāja. Tagad vien atliek cerēt, ka uz ielas numur divi nenotiek anonīmo alkoholiķu mītiņš, kurā neatrodas cilvēki, kas varētu izdomāt, ka šī ir viņu pirmā un pēdējā iespēja veiksmīgi norauties no ķēdes, un gribēs katrs sagrābt pa mucai un metīsies man pretī kā milzīga lavīna, zem kuras es tikšu samīdīts un noslīcināts aizdomīgas krāsas šķidrumā, pag, kāpēc man šķiet, ka tas jau ir bijis?
Iela numur divi bija klusa. Mucas ripoja, bet pagriezties tām neviens nebija mācījis. Tā ir mana privilēģija, jūs, primāti, domāju. Ja vien tās nav aprīkotas ar tālvadību. Bet, runājot par primātiem, īsti lepoties ar savu uzvedību šodien tomēr nevaru. Vai nav vienalga.
AA nekur nebija manāmi, tā ir bijusi tikai mana iztēle. Nebūtu gan par skādi satikt vismaz kādu anonīmo alkoholiķi, kaut vai tikai nelielu, iespējams, vai arī ne pārāk anonīmu, vienalga, lai tikai būtu vēl kāda dzīva radība šajā ielā.
Nu, kas būs šoreiz? Zemestrīce? Komēta? Gaisa balons? Raķetes atliekas? Kosmonauts? Varbūt kāds pašnāvnieks? Varbūt vēl pāris žurku simti, un kāpēc gan pie reizes ne tikai žurku, bet kārtīgi aunu simti, vai vēl labāk - pamatīgi nokaitināti vēršu simti? Kravas mašīna ar pārpildītiem propāna un butāna gāzes baloniem, līmes, naglu, gaisa pistoles, automāti, revolveri, bises, visi kalibri, ak, jā, un bazukas, granātmetēji, mīnas? Ne tikai stalažas, bet varbūt uzreiz visa mājas fasāde, ar mēbelēm? Vai arī pēkšņi plūdi, kuros iemaldījušās haizivis, piranjas, un galu galā - kāpēc gan lai tas nebūtu viens kārtīga izmēra baltais valis? Varbūt kādam nomaldījies mājdzīvnieks - krokodils? Vai arī odzes, anakondas un tamlīdzīgi iemītnieki. Kā būtu ar ķīmiski gāzu noplūdi, pieminot visu manu karadarbību, teiksim, iprīts?
Nekā tamlīdzīga tomēr nebija. Es biju izgājis cauri ielai neskarts. Biju jau laukumā, tūristu barā...Lūk, arī kārtīgie aunu simti.
Rūpīgi nopētīju bruģi pa visu perimetru, un lēni, apdomīgi, gluži kā tūrists, šķērsoju laukumu. Lēnām, prātīgi. Žēl, ka šeit nav ierīkotas slīdošās grīdas, kā, teiksim, lidostās, ar izpalīdzīgu balsi, kas atgādinātu uzmanīt savus soļus. Varbūt laiks uzrakstīt kādu vēstuli domei, prātoju, laika man slimnīcā būs diezgan, un šobrīd man ir visas iespējas tur nonākt. Un, runājot par nonākšanu, biju jau nonācis laukuma otrā pusē. Izlīkumoju cauri pāris tūristu autobusiem, prātodams, vai varētu kādu no to šoferiem pārliecināt paņemt mani salonā un doties nelielā izbraucienā uz pretējo upes krastu pa upes gultni - tā teikt, ceļš īsāks, mazāk sastrēgumu iespēju un unikālāks skats. Nepieminēšu neko par manām bažām par upes gultnes nelīdzenumu, lai neteiktu - iespēju, ka tur gadu gaitā ir izveidojies kas līdzīgs izgāztuvei.
Labi, pietiks par autobusiem, šeit ir izveidojusies daudz smagāka un nopietnāka problēma - man ir jāšķērso ceļš, lai tiktu līdz tiltam, apmēram 5 joslas. Līdz tunelim nenāca ne prāta iet...Tā tik vēl trūka, lai man uz galvas uzkritu tonnīgi betona, tērauda un asfalta gabali, kam bonusā nāktu trīs vai četras automašīnas.
Kamēr stāvēju un domāju, situācija neuzlabojās, un es to labi sapratu, bet tāda īsta stimula man turpināt ceļu arī nebija. Tur ir tilts, upe, un atkal tie betona un dzelzsbetona gabali, tās pašas automašīnas un viss pārējais. Turklāt man ir vēl jāpārkūņojas pāri vismaz 10 mašīnās, lai šķērsotu joslas un tiktu līdz tiem priekiem. Jau varētu labi iztēloties, kā mans ķermenis tiek svaidīts no vienas mašīnas vējstikla uz citas.
Kaut kad man tomēr būs jāsāk kustēties. Tagad, nē. Tagad nē. Tad es paļāvos uz veco labo stratēģiju - nedomāt par to. Ir brīdis, kad ķermenis pats sāk darbību, jo nekas cits neatliek. Kā skolā, kad visi iet priekšā skaitīt dzejoļus...Tu pieteikties negribi un par to nedomā, bet ar laiku tas notiek, jo nekas cits neatliek. Kā tad, kad kaut ko negribas darīt, un tad jāpaļaujas uz to, ka neviens cits to nedarīs, un nekas cits neatliek. Es zināju, kad kaut kad es sākšu kustēties, bet nezināju, kad. Sāku mēģināt atcerēties vēl situācijas,, kad esmu paļāvies nevis uz prātu, bet ķermeni. Nez kāpēc viss bija noticis bērnībā: gan toreiz, kad autobusā bija jājautā, lai kāds garāks cilvēks nospiež pogu manā vietā, gan gadījumos, kad bija jājautā kādam ceļš, gan tad, kad stundas laikā jāiziet uz tualeti. Nu jā, savā ziņā tas likās loģiski, ar gadiem biju pieradinājis visu paveikt tikai un vienīgi savā prātā, kas nebūt nebija labi, jo dažkārt un dažkārt pat ne pārāk dažkārt, tieši otrādi, pārāk bieži, es mēdzu aizdomāties par šo un to, un ņēmos kaut ko spekulatīvi spriedelēt un interpretēt pēc saviem prāta apsvērumiem, un to pat nevarētu dēvēt par meditāciju, jo spriedelējumu process un temats bija visnotaļ ikdienišķs, pragmatisks un praktisks, un....kas te īsti notiek?
Biju pārgājis pāri visām joslām, tā nevainīgi, bez liekas domāšanas. Nē, domāšana bija, bet ne par šo. Tik vienkārši. Tas bija noticis tik vienkārši. Jā, varbūt tieši šeit slēpjas visas atbildes uz visiem maniem jautājumiem, kas mani ir mocījuši gadiem, proti - ko man darīt? Kā izrādās, problēma bija, un tā bija sasodīti vienkārša - es domāju pārāk daudz un biju aizmirsis, ka es varu arī paļauties uz citām ķermeņa daļām. Tas gan nenozīmē, ka es uz viņām vairs nepaļaujos, bet...labi, pietiks, pirms esmu sācis.
Jātiek pāri. Laikam jāpaļaujas atkal uz saviem vecajiem, labajiem un nepelnīti aizmirstajiem locekļiem, lai gan īsti tos aizmirsis nebiju - naglas dūrienu kājā un naglas graizījumus, kā arī skabargas rokās aizmirst tā vienkārši nevarēju.
Paļāvies es biju, bet tas man šobrīd īsti nepalīdzēja, jo kājas sāka trīcēt un atteicās sadarboties ar mani. Kaut kur atcerējos domu par cilvēku, kam ķermeņa daļas uzsākušas katra savu biznesu. Uzmundrinoši, vai ne?
Labi. Biju spiests rāpot. Lai tā būtu, citu viedoklis mani nekad nebija pārāk satraucis, un, ņemot vērā manu līdzšinējo pieredzi primātu uzvedības praktizēšanā un pētīšanā, man nevajadzētu sūdzēties. Kaut vai līdīšu, bet, sasodīts, man jāiet pāri, lai ko tas maksātu, pat, ja man nodiltu plaukstas.
Tā nu es rāpoju, lēni, pacietīgi, neskatījos lejā starp margu spraugām, cenšoties apspiest savu kuplo iztēli par iespējamo tilta sagrūšanu. Domāju, ak, cik gan jauki un brīnišķi, saule jau sliecas uz rieta pusi, iekrāsodama debess šampaniešzeltaino krāsu persikoranžā, au, tas, cerams, nebija stikls, nē tikai akmens, nu jā, pie kā es paliku, tātad, spalvu mākoņi 6 km augstumā, troposfērā, piešķir debesīm neparastu dziļuma efektu, turklāt nedaudz atgādina lidmašīnu svītras, ko patiesībā rada temperatūru starpības tur, augšā, un lūk, arī košļājamā gumija.
Jutos gluži kā tārps, un ar katru brīdi jutos arvien zemāks un nožēlojamāks, nu jau vairs neesmu pat neandertālietis, iespējams, ka tikai kāds kukainis, un vienīgais, kas liecina par cilvēciskuma pazīmēm, bija ironiskā tieksme tiekties augstāk pret debesīm. Vismaz domās. Jo zemāk krītu, jo augstāk tiecos, tas patiešām ir diezgan muļķīgi un raksturīgi cilvēkiem. Sāku jau gandrīz vai nicināt cilvēci un pat ļauni priecājos, ka esmu kļuvis par rāpuli, žēl tikai, ka nevienu cilvēku neesmu savā ceļā sastapis, lai izteiktu viņam visu, ko es par to domāju. Vienīgi mašīnas mani indēja ar savām gāzēm, jo biju pārcēlies to līmenī, un es sāku izgaršot katru dūmu ar cerību, ka tās mani apdullinās, un es varēšu vismaz atslēgties, jo citādi ģībiens mani negribēja palutināt ar savu klātbūtni.
Aizvēru acis un rāpoju tālāk, mēģinot pēc mašīnas radītā trokšņa noteikt tās krāsu. Iespējams, šis mēģinājums manī radīs šādas spējas, un es varēšu būt pirmais redzīgais, kas ir spējīgs uz ko tādu. (Es, protams, varēju mēģināt noteikt mašīnas marku, bet tas man šķita pārāk elementāri - to varētu jebkurš, kam ir sajēga par mašīnām) Sarkana. Nē, tumši zila tomēr. Labi, vēlreiz...sudrabaina. Atkal nē, dzeltena. Dzeltena? Tādu es nemūžam neiedomātos, lai gan...jāpacenšas vēlreiz. Tātad, jāpamēģina pēc varbūtības metodes, ja citādi nevar...kura krāsa ir visbiežākā? Nav ne jausmas, man jau likās, ka sudrabpelēkā un sarkanā, bet tās jau biju izmēģinājis. Brūna vai zaļa jau nu tā nebūs. Melna, jā, kāpēc gan ne? Šī gan būs melna. Bingo, tā patiešām bija melna. Bet tad es attapos, ka līdz šim par troksni es nebiju vispār licies zinis. Tagad jau vienalga. Esmu norāpojis pustiltu, man jau bija pamatīgi piegriezies. Piecēlos kājās.
Liekas, šī ir pirmā reize manā mūžā, kad es šķērsoju kādu tik lielu tiltu kājām, nu, ja neskaita ārzemes, bet toreiz es biju mazs un neaptvēru, cik daudz briesmu ir pasaulē. Kopš kaut cik sapratīga vecuma sasniegšanas es ārzemes cenšos vai nu neapmeklēt, vai arī apmeklēt ļoti uzmanīgi. Bet kādas gan te ārzemes, es stāvu tilta vidū, turēdamies pie margām!
Sāku gurdi domāt. Te nu es esmu, iespējams, tieši uz šejieni mani ir atvedušas visas līdzšinējās mokas. Tā teikt, ne bez iemesla. Un kur ir garantija, ka otrā pusē mani nevajās tas pats? Un neattrieks atpakaļ uz šejieni? Tā vien likās, ka šis tilts bija kļuvis par manu pasaules centru, tikai bija jautājums - kāpēc?
Viens, divi, trīs.
Tāpēc, ka no tā es tik ļoti baidos. Kāpēc es tā baidos? Tāpēc, ka tas esmu es. Es vienmēr baidos, jā, te ir šī atziņa, es baidos vairāk nekā citi, es vienmēr izdomāju visādas stratēģijas un nekam nederīgus drošības pasākumus, es vienmēr uzdodu pārāk daudz jautājumu, pārāk visu sarežģīju, pārāk daudz paļaujos uz sevi, nevis notikumu dabisko gaitu.
Dabiskā gaita šeit būtu šāda - es rāpoju tālāk. Bet man tomēr gribējās paļauties uz sevi. Un es sev teicu, ka pietiks mocīties, pietiks prātuļot, baidīties, laiks to izbeigt.
Es pārrāpos pāri margām, uzkāpu uz malas, kas atradās upes pusē - zīmuļa platumā, un ar rokām joprojām turējos pie margām. Tikai šoreiz rokas bija mugurpusē.
Tas nebija pa jokam. Te nu es biju. Un domāju, ja es patiešām tur ielecu, kas ar mani notiks? Vai nu es uzreiz nositīšos, vai arī sākšu peldēt? Bet varbūt tomēr ļaut notikumiem ritēt dabisko gaitu, vienkārši ielekt un par pārējo nelikties ne zinis - ne par to, ka man būtu jākustina rokas vai kājas...varbūt kāds cits mani izvilktu ārā.
Dīvaini, filmās parasti ap tiem, kas pārlien pāri margām, sapulcējas ļaužu bari, apstādina visu satiksmi, un tamlīdzīgi, bet šeit par mani nevienam nav nekādas daļas, nav arī mīļotās sievietes, kas centos mani atrunāt, nu jā, loģiski, man tādas nebija, bet filmās tai, kas to uzdrošinās darīt, ir daudz lielākas iespējas vēlāk par tādu kļūt.
Šī galu galā nav nekāda filma. Iespējams, esmu kļūdījies visā savā dzīvē, pārāk bieži to, kas notiek, saistīdams ar kaut ko citu. Domādams par filmām, grāmatām, visādiem muļķīgiem faktiem. Un aizmirsdams dabisko gaitu. Un pāri visam ir mūžīgās bailes skatīties uz patiesību, aiz bailēm, ka patiesība man varētu nodarīt pāri.
Ņemot vērā šo aspektu un visas pārējās atklāsmes, kas man radās, pārrāpjoties pāri margām, es secināju, ka mans darbs šeit būtu padarīts, un tas pilnīgi noteikti nebūtu dabiski, ja es tagad lektu lejā, jo mēģinājums izraisīt nāvi pēc visiem gadiem, kad esmu no tās cītīgi izsargājies, nav nekas dabisks. Dabiski būtu rāpties nost, iet mājās, un sākt jaunu dzīvi, bez šīm visām muļķībām un stresiem, dabisku dzīvi, kā visi pārējie, domāt kā visi pārējie un neuztraukties par sīkumiem.
Tā arī es izdarīju.
Es norāpos no margām.
Un aizgāju mājās.
Un man nebija ne mazākās nojausmas, kā es to izdarīju. Pēcāk gan centos atcerēties, bet atmiņas par šo dzīves posmu bija pagaisušas. Nebija atpakaļceļa, nebija kāpšanas pa trepēm, neatcerējos ne to, kā gāju dušā, ne to, kā ēdu vakariņas, itin neko.
Bet es biju uzveicis. Pats nezinu, ko. Pats sevi, visticamāk.
Rīts, modinātājpulkstenis. Vēl neapjēgdams, kas notiek, es izvilku roku no siltās segapakšas un grābstīju gaisu, cenzdamies noteikt, kur ir tas bļauris modinātājpulkstenis. Tas izdevās, taču es to nevis izslēdzu, bet ar rokas vēzienu notraucu lejā no naktsskapīša. Pulkstenis tomēr neapklusa.
Vecais sakārnis, nodomāju, un piecēlos sēdus, lai to apskatītu. Izbāzu no segapakšas kāju, nedaudz pabakstīju pulksteni; tas apklusa. Un turpināju gulēt kā nosists.
Pamodos otro reizi. Vairāk miegs nenāca. Ar joni aizgrūdu segu, izlecu no gultas un devos taisni uz vannasistabu. Skatiens spogulī: bārda jau bija paguvusi izaugt tik daudz, ka to varēja nosaukt par speciāli ataudzētu, bet man nepatīk, kā es izskatos ar bārdu, tāpēc nāksies vien dzīt jūs nost, mani dārgie rugāju biedri. Ielaidu izlietnē ūdeni, atvēru skapīti un aplūkoju skuvekļus... izvēlējos to, kas izskatījās visjaunākais starp pārējiem, kuriem bija šādi tādi sari saķērušiem, iemetu to izlietnē, lai pamirkst. Tad es atvēru skapīti vēlreiz, izvilku skūšanās želeju un bagātīgi to izklāju uz sejas. Jāgaida, kamēr iedarbojas, tikmēr aizgāju un virtuvi, lai uzliktu ūdeni tējai. Apslaucīju rokas, kur pagadās, uzliku tējkannu. Pēdas man bija slapjas, jo ar ūdeni rīkojos neapdomīgi, visur palika slideni nospiedumi, bet bija slinkums tos saslaucīt, tāpat taču nožūs.
Atgriezos vannasistabā, veikli sāku skūties, pie reizes paguvu arī izķemmēt matus un uzpiest zobupastu uz sukas.
Pietiks. Noslaucījos dvielī, pakāru to atpakaļ uz āķa. Tas nokrita zemē, pacēlu to ar kāju, tad satvēru ar roku un uzmetu uz duškabīnes malas.
Aizšļūcu atpakaļ uz istabu, atvēru skapi, izvilku to, kas ērtāks, jo nebija vērts vilkt to, kas ir jaunāks - šodien nekādu plānu iet ārpus mājas man nebija.
Kaut ko esmu aizmirsis...vienalga.
Nonācis virtuvē, atcerējos - ūdens tējai. Jau paguvis atdzist mazliet. Uzliku vēlreiz vārīties, kannu biju pielējis pārāk pilnu, nu būs jāpagaida. Tā, paciņas beigušās, bet man vēl bija kaut kur beramā, ko kāds bija dāvinājis. Apgriezos riņķī, pavirināju plauktus. Laikam uzlikts pašā augšā. Atnesu krēslu, uzkāpu uz tā ar vienu kāju, celi novietoju uz letes un atradu tējas bundžiņu. Kaut kāda Āfrikas. Roiboos, rakstīts uz iepakojuma. Nu, derēs, izskaloju krūzi, iebēru tēju, tad pacēlu vēl tējkannu, kas bija uzvārījusies un joprojām burbuļoja, iegāzu ūdens šalti krūzē. Daudz vai nedaudz -kaut kas nolija garām, saslaucīju ar dvieli.
Bet ko lai ēd? Ir pārslas, bet gribējās ko nopietnāku, neesmu taču nekāds kāmis. Sagrabināju maizi, sieru un šķiņķi, un sviestu. Dēlītis bija pazudis, griezu uz galda, cenzdamies to pārāk nesagraizīt. Ātri visu sagriezu, sasmērēju un saliku stabiņos uz šķīvja, tad apēdu 3 siera un 2 šķina maizītes, ik pa laikam iedzerot tēju. Paēsts bija, bet pusdienām gan vajadzēs ko siltu, nāksies aizskriet līdz veikalam.
Galdu noslaucīju ar roku, arī grīdu kaut kad vajadzētu saslaucīt, bet ne tagad. Krūzi atstāju turpat uz galda, nebija vērts mocīties tagad ar tās mazgāšanu, ja vēl tagad no tās es nedzeršu. Bet tēja bija laba, nezinu, kāpēc agrāk nebiju to dzēris. Paņēmu vēl banānu, un, to ēzdams, aizsoļoju līdz istabai. Īsti nav ko darīt, domāju, ar vienu roku cenzdamies saklāt gultu. Gandrīz izdevās, ātri iestūķēju pēdējo banāna gabalu mutē, mizu kaut kur nogrūdu, lai atbrīvotu roku, un sakārtoju segu, kā pienākas.
Varētu palasīt kaut ko, kamēr izdomāšu, ko darīt vēlāk - ak, jā, veikals, pēc tam pie pusdienām varētu ieslēgt datoru un paskatīties kādu filmu. Piegāju pie plaukta, aplūkoju grāmatas. Dažas jaunas, dažas vecas, pārsvarā dāvanas - bija cilvēki, kas dāvināja grāmatas no antikvariātiem. Kādreiz man tas bija nepaticis, tagad likās - kāda vaina? Saturs jau no tā nemainās. Izvilku kaut ko no Remarka, un, cerot, ka tā nebūs par notikumiem karalaukā, sāku lasīt. Iekārtojos ērtāk, ieslēdzu lampu. Pamanīju, ka banāna miza atrodas tieši uz lampas abažūra, noliku to zemē. Vismaz. Vēlāk izmetīšu.
Lasījās lēnām, kā jau vienmēr, bet mani tas neuztrauca. Sākums bija garlaicīgs, pašķiru drusku tālāk, jā, tur laikam kaut kas sāk notikt - šķīru atpakaļ un turpināju lasīt, bet acis pašas krita ciet un es ātri vien atkal iemigu.
...Pamodos pats nezinu, no kā.
Jutos kā negulējis ilgāk par 4 stundām, ķermenis nedaudz smeldza.
Palūkojos pulkstenī : seši četrdesmit sešas. Rīts. Vēl sasodīts rīts.
Raugoties uz pulksteni, atcerējos...kas tas bija? Kad tad bija? Tas bija sapnī.
Pēkšņi atcerējos visu sapni: biju cēlies, vienā mierā skuvies, kāpelējis pa virtuves skapīšiem kā alpīnisma sienu, ēdis baciļu maizītes, mētājis banāna mizu pa visu istabu un veicis vēl neskaitāmas bīstamas darbības.
Piecēlos sēdus un sāku aktīvi domāt. Vai tiešām tas bija tikai sapnis? Jā, jo banāniem ledusskapī nevajadzēja atrasties. Pulkstenis bija savā vietā. Tas bija tikai sapnis, bet es biju tik satraukts, it kā tas būtu patiešām noticis. Bet kāpēc gan?
Ja tā padomā, es it kā biju rīkojies normāli, dabiski, nebiju ļāvies visām bailēm, visiem drošības apsvērumiem un nevienu brīdi nedomājis par riskiem, kad uzglūn no katra stūra.
Jo ilgāk par to domāju, jo priecīgs kļuvu. Cik labi, ka tas bija tikai sapnis!
Cik labi, ka es esmu es pats, joprojām aizdomīgs, joprojām tuvcīņā pret pasauli. Jo pasaule ir pilna ar nezināmiem draudiem, neparedzamām situācijām, un katra diena ir īsta cīņa.
Un es esmu vienīgais, kas to patiesi saprot un novērtē katru dienu, ko man ir izdevies izcīnīt, lai tā no bīstamās nākotnes kļūtu par nekaitīgo pagātni.
Kaut vai atceroties murgaino vakardienu - es to izdarīju. Es to izturēju. Es nepadevos. Es uzveicu nevis sevi, bet to dienu, to pārbaudījumu. Tagad man ir tiesības uz manām bailēm, manu piesardzību, jo...jo...jo es esmu pieradis baidīties, es gribu baidīties, un ja es nebaidītos, tad zustu manas eksistences jēga, manas paniskās domāšanas stimuls un iztēles katalizators. Bailes ir vienīgais, ko es saprotu, tas ir mans lauciņš. Un es tajā palikšu, jūtoties ērti un droši.
Tā pagudrojis, es jutu, ka beidzot nomierinos, rūpīgi piecēlos, saklāju gultu, rūpīgi izslēdzu modinātājpulksteņa zvanu un, uzvilcis kājās čības, devos uz vannasistabu, lai nodezinficētu savus skuvekļus, lai nākamajā sapnī man vēl nerastos aplamas un dzīvībai bīstamas domas.
Īss skats spogulī, vannas istabā daudz nekavējos. Negribēju skūties, un viss. Turklāt skūties ir bīstami, ir tik vienkārši iegriezt sev. Asmeņus gan parasti dezinficēju ar kādu līdzekli, bet inficēties jau var tāpat. Arī elektriskajiem skuvekļiem ir problēma - strāva. Mazums gadījumu, kad kāds elektrisks verķis iekritis ūdenī un izvārījis tā uzticīgo īpašnieku. Pāris mirkļi, un viss. Gaļas blāķis, kas nevienam nerosinās apetīti.
Es gan esmu prātīgs, man vannas istabā ir pat biezs gumijas paklājiņš, kas cita starpā arī noder, lai nepaslīdētu. Paslīdēt negribu, jo tad man būtu precīzi divas iespējas, pret ko atsisties - vai nu duškabīnes mala, vai radiators, esmu jau mērījis. Man bīstami šķiet abi. Trieciens varētu būt vienlīdz iedarbīgs un galvaskausu traumējošs no abiem šiem baltajiem uzbrucējiem. Baltā nāve. Galvaskausa lūzums, asinsizplūdums pelēkajā vielā, un pāri visam - gulēšana kailam, lēnām pārklājoties ar dažāda veida pelējumu, līdz kāds sadomā uzlauzt durvis. Tur pat anatomikums novērsīsies, un orgānu tīkotāji atkāpsies. Vienīgā iespēja - krematorija. Lūk, pie kā noved neapdomāts vannaistabas iekārtojums.
Apģērbos diezgan lielā steigā. Labi jau tas nav, domāju, vilkdams pāri galvai t-kreklu, bet man nepatīk visu vilkt garumā. Tomēr cenšos arī rīkoties ar apdomu. Un vispār man vajadzētu atmest t-kreklus un pāriet uz parastiem, pogājamiem krekliem. T- kreklu velkot, var nejauši sajaukt piedurkni ar galvai paredzēto caurumu. Un tā var sevi nožņaugt, īpaši, ja ir tik tievas rokas kā man (par to gan es nekādus paskaidrojumus neņemos sniegt).
Protams, parastie krekli ar savu podziņu rindu var kļūt apnicīgi. Un vēl pieprasa gludināšanas procesu. Bet būs jāmēģina, pat ņemot vērā, cik bīstams un nedrošs ir jebkurš gludeklis.
Tā nu apģērbos, zeķes vēl nevilku, lai nejauši nepaslīdētu uz slidenās grīdas. Devos uz virtuvi.
Ēst man, kā parasti, negribējās, jo ĒŠANA vispār sagādā vienas vienīgas problēmas. Īpaši, ja jācep un jāvāra. Plīts man nemaz nav, ne gāzes, ne elektriskā. Ir tikai īpaši kaitīgā mikroviļņu krāsns, bet neko, labāk indēju sevi ar mikroviļņiem, nekā naktī nevaru aizmigt aiz bailēm, ka kaut kur neplūst gāze. Un elektriskās plītis? Ar elektrību man vispār attiecības nav labas, jo man tā ir viens vienīgs neredzams, nedzirdams ienaidnieks. Viņa pārņem priekšmetus, pārvietojas no cita uz citu, un beigās pats attopies puscepts. Labumi tai ir, bet tikai daži, piemēram, gaisma. Citas gaismas mani dara nemierīgu, piemēram, raustīgā sveču gaisma. Bet tomēr - savus gaismas slēdžus tāpat cenošos pārbaudīt regulāri, un spuldzes arī. Arī kontakta rozetes ir bīstamas, tāpēc aprīkoju savu dzīvokli tikai ar slēgtām rozetēm, kurām ir vāciņš. Ja nu gadījumā man jāpastaigājas pa dzīvokli ar adīkli rokā, lai nejauši negūtu strāvas triecienu.
Jāatzīst, ka nemēdzu bieži pastaigāties pa dzīvokli ar adīkli rokās, bet es neizslēdzu šādu iespēju.
Beigu beigās izvēlējos pārslas ar pienu. Ūdeni tējai uzvārīju elektriskā kannā. Sameklēju tējas paciņu un iemetu to krūzītē. Krūze bija plastmasas, termokrūze, jo porcelāna krūzes plīst, pārāk labi vada siltumu un karstumu arī, protams. Nudien nevēlējos apdedzināties, kur nu vēl sagriezties ar lauskām.
Kad tēja bija ievilkusies, izvilku paciņu un veikli izmetu miskastē, nenopilinot grīdu. Slapja grīda ir bīstama, turklāt virtuvē gumijas paklājs būtu neparocīgs. Miskastes man ir vairākās vietās, lai visu bīstamo var ātri izmest. Savā ziņā tās man palīdz. Melnas un dziļas kā melnie caurumi, tās rēgojas pie katrām durvīm, lai atgādinātu man par svarīgo nekad-neatstāj-nevajadzīgu-mantu-neizmest principu. Tas ir mans princips, nenoslīkt sīkumos, detaļās, maisiņos, vāciņos, papīros un citos smacējošos priekšmetos
Runājot par tēju, es lietoju tikai paciņas. Tas gan ir primitīvi, bet neesmu tējas baudītājs. Cenšos būt praktisks un uzmanīgs. Beramā tēja sagādātu pārāk lielu ķēpu, turklāt ir liela iespēja aizrīties ar tās biezumiem. Principā var aizrīties tāpat un vienmēr, bet tā es vienkārši jūtos labāk.
Tā nu es gremoju pārslas ar pienu no plastmasas bļodiņas ar tērauda karotīti. Plastmasas karotes man nepatīk. Ja tā padomā, tās var salūst mutē, un saplīst asās šķēpelēs, noslīdēt kuņģī un pārdurt kādu īpaši svarīgu orgānu. Man gan tā nav gadījies. Varbūt tā nemaz nevar notikt. Bet drošs paliek nedrošs. Bļodiņa gan var būt no plastmasas, jo to es mutē nebāžu. Turklāt nekad nevar būt drošs par to, kas notiek kuņģī, zarnās un pārējās iekšās. Cenšos, lai tas ko ielieku mutē, būtu iespējas strupāks, pēc krāsas dabiskāks un formas ziņā necils.
Pat ja zinu, cik skaisti var būt nierakmeņi un žultsakmeņi pēc krāsas uz izskata, patiešām nevēlos iemantot ne šos akmeņus, nedz kādus citus iežus un nogulsnes savā vēderā. Tāpēc bieži pārbaudu holesterīna līmeni. Lai gan tas saistās papildus risku inficēties poliklīnikā. Bet es to paciešu cēlāka mērķa vārdā. Diezin vai es gribētu sevi izrotāt ar saviem vai kāda cita akmeņiem. Iespējams, ka ārsti, kas to operē, spēj savākt ne vienu vien kilogramu. Tos tad viņi varētu likt kopā brīnišķā nierakmeņu skulptūrā par godu savam arodam.
Pie šādas sholastikas es paēdu un ātri nomazgāju traukus. Pēc tam veikli nomazgāju rokas ar šķidrajām ziepēm. Tās man patīk, parastās ziepes ne tuvu nav tik labas - tās slīd rokās, viegli var izsprukt un trāpīt pa kādu no ķermeņa neaizsargātākajām vietām, piemēram, aci. Vai - vēl ļaunāk - nokrist zemē. Tas jau nebūtu ļauni virtuvē, bet vannasistabā, ziepes pa zemi meklējot, var aizmirsties un, ceļoties augšā, sasist galvu pret izlietni. Tāpēc man zem izlietnes ir uzlikt brīdinājums sev pašam. Bet tas uz ilgu laiku nepalīdz, jo acis ātri pierod pie visa un ar laiku tam vairāk nepievērš uzmanību.
Pietiks par ziepēm, jāpošas ārā. Uzvilku jaku, bet tad atcerējos, ka zeķes vēl jāuzvelk. Dīvaini, nodomāju, nesaprotu, kāpēc neuzvilku tās jau iepriekš, tas nemaz nav manā garā. Devos atpakaļ uz istabu, izņēmu no atvilktnes zeķu pāri. Tad rūpīgi noliku to malā, atsvabinādams rokas, un tikai tad aizvēru atvilktni, kas vispār ir viena no bīstamākajām mēbeļu detaļām.
Zeķes, čības, tad čības nost, kedas, ko vēl...Šalli? Ārā liekas vējains. Bet šalle var aizķerties vējā aiz kāda zara, āķa un aizžņaugt rīkli. Kamēr svārstījos starp plaušu karsoni un aizžņaugtu rīkli, manas acis apstājās pie vecmāmiņas adītās apkakles, kuru atliek vien pārmaukt pāri galvai (uzmanīgi, protams), un labi izmantot šalles vietā. Drusku gan izstaipījusies pēc ziemas, varbūt vajag izmazgāt, lai sarautos, bet ne pārāk, citādi vēl vairāk nožņaugšu pats sevi.
Atslēdzu aukstās, smagās durvis, izeju trepju telpā. Durvju slieksnis ir neērts, pārāk augsts, brīžam liek man justies kā vieglatlētam. Bet nomainīt to būtu pārāk sarežģīti, tad būtu jāmaina durvis, kas ir aprīkotas ar pamatīgam bunkuram cienīgu ekipējumu - ķēdi, divām atslēgām un vēl slēdzeni, kas pati aizcērtas. Plus iekšpusē divi aizšaujamie privātām vajadzībām. Tad nu pārbaudu, vai atslēgas joprojām atrodas man rokā, aizcērtu durvis un slēdzu tās ciet. Skaņa, kas rodas, tās slēdzot, parasti bija patiesi dziļa, dzelžaina un nelokāma un radīja manī drošības sajūtu.
Kāpu lēni lejā pa trepēm. Dzirdēju, kā lifts apstājas stāvu zem manis. Kaimiņš kāpj liftā, bet ierauga mani.
*
Pieturēt? Es nesteidzos! (Ak, tā, pilda savu labo darbu sarakstiņu, kas ieteikts vīriešu žurnālā starp cigarešu reklāmu lappusēm. Džentlmeņu 10 pazīmes vai Kā uzlabot savu garastāvokli / novadējušos apmierinātas sirdsapziņas dzirkstoņu).
*
Ne, paldies, es labāk eju kājām.- Nosaku tik neitrālā tonī, lai viņš saprastu, ka sarunu nav vērts turpināt. Beigas pat izsaku citā intonācijā, lai radītu epilogam līdzīgu noskaņu.
Viņš joprojām stāv ar vienu kāju lifta durvīs.
*
Ja tā padomā, jums taisnība, jaunais cilvēk, kāpšu ar jums. Man jau ikdienā pietrūkst aktivitātes, un pa trepēm kāpt lejā ir pat patīkami. Nevar salīdzināt ar to, ko es darīju jaunībā, tagad jau laika pavisam nav, ielec tikai mašīnā, laid, kur vajag, telefons tikai zvana...Stress, bet sāks vēl pēc gadiem sirds streikot, man, kam ārsts teica...
Viņš turpina savu monologu, bet es tikai kāpju lejā un pat neklausos viņā. Pamanu tikai, ka ārā patiešām ir pamatīgs vējš, pat drusku apmācies. Šī laikam būs pirmā īsti rudenīgā diena. Pag, vai viņš vēl joprojām vārās?
*
..ļoti tievs, un melnās drēbes, nekad nebrauc ar liftu. Bet sveicinās gan, esot pieklājīgs un ar tādu kā pašcieņu stājā.
*
Mhm..., (nez kurš ir šis varonis?)
*
Un vēl mana sieva teica, ka jūs esot piedāvājis palīdzēt arī citreiz.
*
Vai es?
*
Nu kurš gan cits!
Nudien glaimojoši, labi, ka bijām galā. Nu jā, kaimiņu būšanas. Patiesībā es tikai gribēju uzmest aci, vai maniem apakšstāva kaimiņiem ar elektrības vadiem viss kārtībā, tāpēc palīdzēju tai kundzītei kaut kādus saiņus uzgādāt augšā. Man gan nebija patīkami braukt ar liftu, bet nekas, smagumi bija lieli un dzīvokli iekšā es tiku. Viss likās kārtībā - svaigs remonts, lieliskas mēbeles, sakārtotas katalogiem raksturīgā, garlaicīgā ģeometriskā cenu progresijā un viss pārējais.
*
Par to liftu...man gluži vienkārši nepatīk ar to braukt.
*
Ahā. Zinu, klaustrofobija. Manai māsai arī ir. Bet man...
Viņš turpināja. Bet maldījās. Nu nav man klaustrofobijas. Neesmu gan īpaši interesējies par fobijām, bet domāju, ka man tas nebūtu nemaz jādara. Zinu vienu - kopš šeit dzīvoju, ne reizi neesmu redzējis kādu mainām vai pārbaudām lifta troses. Vai tas nav aizdomīgi?
Izgājām ārā. Steidzīgi atvadījos, viņš devās uz pagalmu, kur novietots viņa tjūnētais pašapziņas cēlējs - bembis.
Stāvēju un domāju, kas ir lielāks ļaunums - tramvajs vai autobuss. Nē, sliktāk būtu, ja kaimiņš mani piedāvātu aizvest, tad patiešām būtu ar viņu jārunā. Neesmu viņa ienaidnieks, bet šodien uz runāšanu par laiku, liftiem un slimības vēsturēm man nevelk. Jāliek kājas pār pleciem.
Ietve gan bedraina, domāju, liekot soli pie soļa tā, lai nekur neaizķertos. Žēl, ka neesmu 50 gadus vecāks, tad sēdētu pie rakstāmgalda un rakstītu sūdzību vēstules par ietvi un atkritumu kaudzēm mājas saimniekam, sētniekam, pašvaldībai, atkritumu izvedējiem. Un tās pašvaldībai domātās es papildinātu ar maziem izgriezumiem no avīzēm un priekšvēlēšanu kampaņu programmām, kurās būtu pieminēta ielu atjaunošana, atkritumu pārstrāde, vides ilgtspējīga attīstība un viss pārējais. Kā šis večuks, kas steberē pirms manis. Neuztver to personiski, draugs, bet jums ir vairāk laika.
Skat, tramvajs aiziet prom. Nu neskriešu pakaļ. „Nē, skriet !! ” sauca manis otrā - neapdomīgā, adrenalīnu alkstošā puse, kuru jau tā esmu brutāli piezemējis. Nezinu, ko satur šī puse, vai adrenalīnu, vai testosteronu, vai žulti, kas raksturīga šai holeriskajai daļai, bet otru - savu flegmatisko daļu - es kopumā uzklausu biežāk. Patiesībā - vienmēr. Bet ar to žultaino arī iznāk nelieli dialogi.
Tātad, mana flegmatiskā daļa nekavējoties veica nelielu morfoloģisku analīzi, sinonīmu rindu, lai noslāpētu pārējās tieksmes. Sinonīmu rindu manā stilā.
Skriet - paklupt, nokrist, nožauties, gāzties, atstiept kaulus, apdauzīties, nobrāzt, pārplēst, paripot zem mašīnas, pazaudēt maku, atslēgas, galvu.
Nē, nē, Liels paldies. Tramvajs ir laba lieta, videi nekaitīgs, omulīgs, bet skriešana man netīk.
Nu arī nāk autobuss, slīdēdams pa ielu gluži kā nazis pa plānu ledu. Pats nobijies no šīs domas, es iekāpu, cenšoties nepieskarties ne rokturiem, ne stangām. Pagaidām izdodas labi. Jāmaksā, zinu. Atveru maku, bet tur - nav precīzas naudas. Nolāpīts. Būs jāsamierinās un jāņem atlikums.
Nauda man riebjas. Lipīga, smakojoša, neskaitāmu cilvēku apgrābstīta. Zivju pārdevēji, gaļas izcitēji, tualetes kasieres, netīri bērni, kanalizāciju tīrītāji un visu citu profesiju pārstāvji ir cītīgi centušies atstāt savu personīgo dezoksiribonukleīnskābi un pirkstu nospiedumus. Ādas gabaliņi, tauki, sviedri, slimības, baktērijas, sēnītes.
Tāpēc izstrādāju rūpīgu, pat skrupulozu sistēmu. Manā makā ir divi nodalījumi - manai un atlikumu naudai. Savas monētas esmu mājās nomazgājis kā rūpīgs numismāts ar vannas tīrāmo līdzekli un vecu zobu suku. Darbiņš nav ilgs, esmu iemanījies, un pieradums ir veicinājis pat nelielu atkarību. Tā es šo atlikumu naudu padaru par savējo, to gandrīz vai šķīstīdams. Tā ir tīra un var man būt augstākā mērā pateicīga. Savā ziņā esmu dievu sūtnis šajā naudas zaņķī. Nauda ir netīra lieta, un tīrības dieviete Higieja, ja būtu pārgājusi budismā, gribētu reinkarnēties manī. Iespējams, neesmu no viņas kastas, bet šis ir izņēmuma gadījums. Es noteikti esmu īpašs savas kastas ietvaros.
Papīra nauda ir cita lieta, to nākas gludināt ar gludekli. Domāju un ceru, ka baciļi pēc šādas asinspirts (vai karstumpirts) visi iet bojā nedabiskā nāvē. Mikroskopa man nav, pārbaudījis neesmu. Bet drošs paliek nedrošs - kur vien var, izmantoju debetkarti.
Tā nu es negribīgi ņēmu atlikumu, negribīgi turējos pie stangas un raustījos līdzi citiem ikreiz, kad vadītājs strauji nobremzēja. Tas lika man salēkties, jutos apdraudēts, tāpēc nostājos vietā, kur pie griestiem ir āmuriņš loga stikla izsišanai avārijas gadījumā.
Nē, arī šeit nevaru stāvēt. Šeit sēdošais tips ar pārlieku paplašinātām acu zīlītēm izskatās pēc kaut-kā-ne-pārāk-legāla-un-veselīga lietotāja. No tiem jācenšas izvairīties. Ja nu viņam ir HIV un ārkārtīga vēlme atriebties ļaunajai pasaulei? Tādi mēdz savas šļirces iedurt gluži parastiem mietpilsoņiem, kas pēc tam jūk prātā no šausmās par savu brūkošo nākotni. Un citreiz tas izrādās tikai joks.
Jokus pie malas, jācenšas mainīt vieta. Virzos uz priekšu, gandrīz paklūpu pāri maisiem un citiem saiņiem, kas rāmi guļ uz grīdas, veidodami necaurejamu kalnu pāreju. Juzdamies kā aizvēsturisks Termopilu varonis, es naski rāpos pāri šai grēdai. Iespējams, no manas puses tā bija nekrietna rīcība - ielīst šajā cietoksnī, kur nepiederošiem ieeja aizliegta, kuru parasti izveido tie, kas jebkurā diennakts laikā ir gatavi zemajam startam uz tirgu un to pašu tirgu & cita veida geriatriskās orģijas rīko autobusā. Tiek arī izteiktas apsūdzības, klāstītas slimību vēstures un citas pārspīlētas liecības. Manuprāt, īstās gadsimta tiesas prāvas notiek tieši šeit, nevis tiesas zālēs.
Jutos šajā frontē samērā neveikli, tāpēc nostājos tieši pie šofera un palīdzu viņam vadīt autobusu galā ar savu domu gaitu. Ja kas, brīdināšu viņu par sarkano gaismu, atsegtu kanalizācijas lūku vai jebko citu, ko viņš varēja palaist garām. Drošāk man pašam. Ja trieciens būs no priekšas, laikus jau būšu izvairījies.
Šķiet, ka tuvojas jauna problēmas. Brauciens lēnām tuvojās beigām, tas tuvojās tiltam. Lēnām jutu tādu kā nedrošību, vēlmi pazust.
Ja nu tilts iebrūk. Kas notiek ar tilta balstu daļām ūdenī?
Kā ir mainījusies upes gultne no tā celšanas laikiem? Jūtu pieaugam nemieru, kas autobuss noraustās pret kādu grambu. Esam tikai pusē.
Aizveru acis un jūtu, kā pēkšņi tilta vidusdaļa mīksti iegrimst, kā izlokās asfalts, kā lejup krīt betons, kā no tā izlien tērauda konstrukcijas kā vaļējam lūzumam. Kā mēs grimstam dziļāk slepkavīgajā, robainajā mutē, kur apakšā burzguļo nesavaldīts virpulis, kas izraus mūs cauri visai zemeslodei, un ne jau uz Oza zemi.
...atveras durvis. Paklausīdams kaut kādiem instinktiem, es izkāpju un aptveru, ka viss beidzies, esmu pāri, kā manus matus kārtīgi sapurina auksts gaiss, ievēdinādams galvā realitātes skarbo aukstumu.
Stāvēju. Un atkal domāju, kas ir lielāks ļaunums - iela vai tunelis. Iela ir dzīvīga, mašīnas brauc gandrīz nepārtraukti. Bet tunelis, caurums, mani nemaz nevilina. Pietika jau ar tiltu, nav vērts iedziļināties sīkākās detaļās.
Tātad - pāri ielai. Mašīna, mašīna, mašīna....brīvs! Veikls vicojiens, un esmu jau pāri.
Tūlīt jau izbaudu tradicionālās iezīmes, kas seko, ja esi izdarījis ko aizliegtu. Nosodošais skatiens. Neuztraucies, mans biedr mietpilsoni, neesmu dzērājs, bomzis vai sliņķis. Un tici man, mēs daudzējādā ziņā esam līdzīgi. Tikai es nemētājos ar nosodošiem skatieniem; šo nodarbi atstāju saviem vēstuļu rakstīšanas gadiem. Arī pieres grumbas būs iespaidīgākas.
Esmu citādāks nekā pārējie. Varbūt savādāks būtu īstais vārds. Tomēr man ir principi, tādi paši kā citiem. Citiem garšo tikai cieti novārītas olas, citiem tikai mīkstas, bet man nepatīk tuneļi un tilti. Atšķirība ir tā, ka viņi samierinās un sliktākajā gadījumā ēstu arī nepareizo olu, bet es neatkāpjos no saviem principiem. Pat ne dēļ spītības. Gluži vienkārši tā es jūtos labāk. Drošāk.
Protams, daudz ko ir nācies paciest ar lielu stoicismu. Bet kopumā esmu pieticīgs, savas vēlmes neafišēju, tikai klusi un cītīgi piekopju tās.
Eju vien tālāk, centīgi turoties ietves pašā vidū. Man palīdz mans rūpīgi ietrenētais acumērs. Gar pašu māju nedrīkst, tur kaut kas var uzkrist uz galvas. Ķieģelis, kas lido no jumta, puķupods, vai kāds nabaga defensterēts cilvēkresurss. Protams, arī viņa virzienam būtu trajektorija ( lai gan es, visticamāk, to varētu arī dzirdēt), bet tāpat esmu jau to pētījis un varu noteikt, kura ietves daļa ir visdrošākā. Gar pašu malu arī nedrīkst iet, var aizķert kāda mašīna.
Man jau viss ir izpētīts un sadalīts - kur iet, pa kurieni, kur neiet vētras laikā ( tad jau labāk vispār neiet, bet ja nu), kur neiet ziemā, kad ir slidens, kur jāskatās zem kājām, kur - virs galvas. Viss ir pamanīts un sadalīts pa bīstamības pakāpēm - piemēram, bruģētai ielai ir 2. pakāpe, asfaltētai - trešā. Luksofori, pagriezieni, krustojumi - viss ir kārtīgi klasificēts. Pat bibliotekārs nevarētu labāk. Tā rezultātā es esmu kļuvis gandrīz neapturams - es pārvietojos, visu uztverot, esmu kā tanks, kas bruņots ar analītisku prātu. Pamanu un novēršu visu bīstamo, nezaudēdams savu mērķi.
Tiesa, ir jāatzīst, ka visu prognozēt un paredzēt nav iespējams. Debesis kļūst bīstamākas ar katru lēto aviokompāniju lidostā. Katra puķpodaina māja mani pilda drīzāk ar baismām, nekā prieku. Ja nu šī slimība izplatās? Man jau pietiek ar briesmīgo satelīttelevīzijas šķīvju pandēmiju. Kā giljotīnas naži tie karājas teju pie katras mājas jumta un balkona. Dažkārt liekas, ka šādu lietu dēļ nav vērts pūlēties un domāt par visu pārējo.
Esmu jau laukumā. Vēroju pilsētas sagrabējušo pieminekļu un māju dienišķo maizi - tūristu baru. Pie vēdera kā piepe aug fotoaparāts, pildīdamies ar jauniem karnīžu, kapiteļu, orderu un fasāžu pikseļiem. Rēgainas ēkas, par kurām viņi pēc piecām minūtēm vairāk nedomās. Viņi stāv mazos, biklos ganāmpulkos, raugās, lai neko nepalaistu garām un spicē ausis, tverotkādunelielupārmaiņugidamonologā. Diez kā viņi domā ari rudenī uzturēt tīru savu bēšo krāsu gammu? Garas, platas bikses, vēlamie apavi - sandales. Un, protams, brilles.
Drīz šīs dienišķās maizes vairāk nebūs. Caur tūristu acīm es bieži varēju pamanīt bīstamas vietas. Viņi zem kājām neskatās, atklājot man vietas, kur vajadzētu skatīties ar divtik lielu uzmanību.
Apsēžos malā uz soliņa, lai piebeigtu grāmatu. Tikai dzestrums liek par sevi manīt. Rudens.= slapjas, slidenas lapas, lietussargi, kas izbaksta acis, lietussargi, kas maisās pa kājām sabiedriskās iestādēs, salikti kā tādas lāču lamatas, slapjums, nopilējušas grīdas, tumsa, depresija.
Jā, šķiet, ka man ir diezgan pozitīvas nākotnes izredzes.
Pēkšņi vējš sapurināja grāmatu, un es, šķirdams atpakaļ lapas, sagraizīju pirkstu ar vienu no lapām.
Klusībā lādēdamies, vandījos pa somu, līdz atradu dažus saņurcītus plāksterus. Tie noderēs, līdz atradīšu aptieku. Jānopērk kāds dezinfekcijas līdzeklis. Uzlīmēju divus - krusteniski - un veikli devos meklēt aptieku. Saprotams, nebūtu tāda trauksme, ja tā būtu mana grāmata, bet nav. Tā ir bibliotēkas, publiski pieejama, baciļus uzsūcoša. Man nav iebildumu pret bibliotēkām, ja vien tajās nav izlikti pārāk daudzi slapji lietussargi žāvēšanai. (Ir interesanti pavērot, kā šis process saliedē cilvēkus...visi kļūst saprotoši un toleranti, ja ir šāda kopīga vajadzība.) Bet - jebkas, kas domāts koplietošanai, uzsūc sevī kādu DNS paraugu. Gar grāmatām ar gludekli neņemos; varbūt jāmēģina.
Aptieka, ir! Iegāju, verot durvis ar kreiso roku, jo labā šobrīd ir reanimācijā. Kaut ko dezinficējošu...
Kamēr viņa virināja plauktus, es ar šausmām vēroju milzīgos, garos gēla nagus virinot skapjus un atvilktnes. Cik labi, ka mani nagi ir tik rūpīgi aplīdzināti. Ar nagu vīli, jo šķēres izmantoju reti. Viņa taču var:
1.
Saskrāpēt pati sevi. Un ieliet brūcē kādu no šīs aptiekas piedāvājumā esošajām indēm
2.
Aplauzt visus nagus pret kādu atvilktnes malu. Jau par to iedomājoties, man uznāca vēlme sažņaugt rokas dūrēs.
3.
Beigu beigās - saskrāpēt visus, kam ar viņu iznāk jebkādas darīšanas, viņas bērni, vīrs, klienti, tātad es. Ieskrāpēs man ar saviem kinžaliem, netikšu tālāk par šo aptieku. Varbūt tā viņa cenšas palielināt dezinfekcijas līdzekļu noietu.
Maksāju, cik ātri varēju, bet pamanīju, ka esmu iebraucis netīrajā naudā. Skaļi nolamājos. Pagrābu atlikumu, izskrienu laukā, kur atvēru dezinfekcijas līdzekļa pudelīti. Samitrināju salveti, notīrīju abas rokas. Tad ar citu - pušumu, uzlīmēju jaunu plāksteru slāni un nomierinājos.
Pārdevēju laikam pametu galīgā neizpratnē, bet man vienalga. Šis starpgadījums varēja vispār nenotikt, ja nebūtu viņas pāraugušās sievišķības tieksmes.
Gāju vien tālāk. Nolēmu neaizņemt vietu smadzenēs par notikušo, gan jau būs labi.
Gribēju ieiet antikvariātā, bet atcerējos, ka viena roka ir reanimācijā, otra karantīnā. Ko lai dara? Vilkt cimdus? Nē, jāpagaida, kad tas dezinfekcijas līdzeklis apžūst, tad iešu uz bibliotēku. Grāmata nav izlasīta, bet tā nav mana vaina. Pirmkārt, grāmata mani bīstami ievainoja. Otrkārt, ja autors nevar noturēt manu uzmanību, tā ari nav mana vaina.
Tā nu es sevi pilnībā attaisnoju bez zvērināto klātbūtnes, tiesneša un advokāta. Galvenais ir savākt argumentus, pārējo var paveikt pareizi pielietots sofisms. Es gan cenšos ar runām neizrauties, lai neiemantotu sev ienaidniekus. Ienaidniekus man nevajag, tāpat arī cilvēkus, ar kuriem nav, par ko runāt. Egoisms?
Es to uztveru kā savu privāto enerģijas resursu ekonomēšanu. Ja man ir izšķērdīgs garastāvoklis, vai mērķis ko uzzināt, tad varu runāt, par ko vien vajag. Bet tomēr no jebkuras sarunas cenšos ekstrahēt galveno un pārējo atstāt ārpusē.
Biju galā. Atveru durvis, sāku bezgalgaro kāpšanu pa trepēm. Pamatīgs kāpiens, pakāpieni mainās kā trenažieru zālē. Daļa atrodas zem sarkana tepiķa, kurš vietām izskatās pagalam izdilis. Pēc mēneša tur būs caurums un lielisks klupšanas akmens.
Uzkāpu augšā. Neviļus pametu skatienu lejā, melnajā trepju cauruma, kur vijās pakāpienu joslas. Gar acīm sāka griezties pakāpieni, sienas, kāpņu margas nebeidzamā vertigo .Pēkšņi sāku trepes salīdzināt ar gliemežnīcu, logaritmisko spirāli un likās, ka krītu nebeidzamā fraktālī. Ar mokām piespiedu pie deguna dezinfekcijas līdzekļa samitrināto salveti, cerībā, ka tā aizstās ožamo spirtu vai ko nu tur lieto ģībšanas gadījumos.
Nedaudz noreibu. Paliku sēdēt uz kāpnēm un sāku gurdi domāt. Tāds caurums visam pa vidu, kā malstrēma virpulis, līdz pašai zemei. Un pats es esmu gaisā, uz kaut kādas konstrukcijas, ko pirms 200 gadiem (cerams), izplānoja kāds arhitekts, kuras izturību aprēķināja kāds konstruktors, rēķinot bez kalkulatora, droši vien stabiņā. Kāda nolaidība. Un ja nu viņš aprēķinājis nepareizu pi, sinusu vai kosinusu? Sajaucis kādu formulu?
Labi, jānomierinās. Māja stāv kā stāvējusi. Tāpēc, ka šeit esmu es, tā nesabruks, neizrādīs man šādu godu.
Lēnām piecēlos kājās. Galva reiba, un dīvainā kārtā ausis bija aizkritušas. Jutos vājš uz mazasinīgs. Bet jābūt bija jau pretēji - jo augstāk esi virs jūras līmeņa, jo vairāk sarkanās kaula smadzenes ražo sarkanos asinsķermenīšus. Vienalga. Uzkāpu atlikušo pusstāvu.
Sāku jau apcerēt zvaniņa tinkstoņu, kas sagaidīja katru pie durvīm. Kādus kvazimodo gan viņi gaida, ka pielikuši te to zvanu? Neesmu lūdzis, lai mani piekar pie lielā zvana. Jau tā nejūtos labi, tagad vēl pievērsīšu lieku uzmanību. Man pietiek ar niecīgu skatienu, niecīgu, nevis nicīgu, un miers.
Zvaniņa nebija. Par laimi. Aizgājis pensijā. Bet varbūt viņš vienkārši atkāpās, redzot tehnoloģiju progresu. Gaitenis, tepiķis, pāris gadus nemazgāts. Mala atlocījusies. Nekavējoties veicu sabiedriskos darbus, protams, lielākoties savtīgas drošības apsvērumu dēļ - atlocīju malu atpakaļ.
Drēbes laikam bija jāpakar. Rūpīgi ievīstīju jakā apkakli un vēl aizvilku ciet jakas rāvējslēdzēju. Garderobiste kļuva nepacietīga, vērojot manu ietrenēto rituālu. Jums būs jāierod, kundzīt, man tas ir tikpat kā citiem paklanīšanās pret Meku. Visu aizpogāt, aizšņorēt, savilkt, mumificēt, lai neviens svešķermenis netiek iekšā.
Labi jau labi, es iešu tālāk, nodomāju, vērodams nosodošo skatienu. Starp jums un mani, jums vajadzētu piestrādāt. Esmu pie tiem pieradis, jūsējais nav diez ko pārliecinoši nosodošs. Tā skatās māte uz savu bērnu, kurš ir pats uz savu roku cenšas gleznot uz tepiķa ar guašām. Nosodījums ar klusu atzinības dzirksti.
Uz mani gan atzinība neattiecas, bet kā jau teicu, es esmu nosodošo skatienu provocēšanas speciālists. Un kad es sākšu tos izmantot, tad viss būs skaidrs bez jebkāda disputa.
O, grāmatas par velti!
Mjā, nez vai dārza darbi rudenī un rumāņu pasakas mani varētu ieinteresēt. Sāku prātot, kur ir problēma - es neesmu grāmatu cienīgs vai otrādi. Lai nu kā tur ar to cieņu, liekas grāmatas tikai vietu aizpildīšanai skapī man nav vajadzīgas.
Sāku apsvērt domu, vai bibliotēkai nevajadzētu grāmatas nokrāsot vienā tonī un salīmēt kopā pa sešām, lai pārdotu kā butaforijas, kas citur ir pieprasīta prece. Bet atstāšu to viņu ziņā, pašam šādu biznesu uzsākt būtu pārāk sarežģīti, galu galā, esmu atnācis, lai atbrīvotos no grāmatas.
Bibliotekāre uzmeta man aizdomīgu skatienu, bet, ielūkojusies kartiņā, nedaudz atmaiga, jo termiņš nebija pārsniegts.
*
Vai ņemsiet kaut ko? - viņa jautāja, noliekot kartiņu uz galda, blakus pāris citām.
*
Vēl nezinu. Iespējams, - nezināju īsti, ko atbildēt, jo nekādu īpašo vēlmju man nebija.
*
Mums ir vairākas jaunas grāmatas, palūkojieties, varbūt jūs kas ieinteresē,- bibliotekāre centīgi pildīja savus izglītojošos pienākumus.
*
Am, njā, labi, - centos izbeigt sarunu, pirms viņa nav ierosinājusi vēl ko.
Nu jā, vienā ziņā jāpiekrīt, jaunas grāmatas ir mazāk lietotas un labākas par vecām. Mazāk baktēriju, dezoksiribonukleīnskābju un citu ķermeņa izdalījumu.
Devos pie jauno grāmatu plaukta, nedaudz tās pacilāju. Viss jau būtu lieliski, grāmatas ir cītīgi ievākotas ar tekstūru, faktūru, struktūru un cietiem vākiem. Ja vien visas jaunās grāmatas nebūtu vēsturiski apcerējumi par kariem, 100 padomi veiksmīgai karjerai, daži ziepju romāni un viens regresīvi depresīvs demogrāfiskā stāvokļa apkopojums par pēdējo piecgadi, iespējams, es pat kādu ņemtu.
Klaiņoju pa plauktiem, cerot, ka tie nesabruks ap mani kā domino kauliņi. Modes vēsture, 1001 tetovējums, Dalī, Japānas vēsture, Japānas tušas grafika, Venēcijas arhitektūra, Basku kultūra, mjā, ideāls materiāls kultūras vēstures referātiem, bet šobrīd ne man.
Devos tuvāk citiem plauktiem, lai vismaz parakņātos pa citiem kultūrvēsturiskajiem grāmatu slāņiem.
Lēnām gāju gar plauktu, sagriezis galvu sānis un lasot nosaukumus, kad pēkšņi uzdūros kādam kustīgam un tupošam radījumam, kā rezultātā gandrīz zaudēju līdzsvaru, pieturējos pie dažam grāmatām, kas mana tvēriena rezultātā izvēlās no plaukta un uzkrita uz manām kājām, kas savukārt pamatīgi noraustījās, noraustot arī visu pārējo manu ķermeni.
Nopētīju, vai ar mani viss ir kārtībā, un tikai tad pievērsu savu uzmanību radījumam, kas mani bija novedis šādā ārkārtīgi apdraudētā stāvoklī.
Uz grīdas tupēja meitene, apmēram manā vecumā, matus savijusi uz galvas divās copītēs, kuras laikam bija nostiprinātas ar galvā iedurtām adatām, brrr...Viņai bija sūnu zaļš džemperis, no kura izgriezuma līda ārā baltas blūzes apkaklīte, un tumšas krāsas biksēs, kurās bija ievērta salātzaļa josta. Viņa nedaudz smīnēja, tomēr pajautāja:
*
Vai ar tevi viss ir kārtībā? - un sāka pacelt grāmatas, kuras biju nometis.
*
Nav viss, vai tu zini, ka ir cilvēki, kas mirst no sirdstriekas, ko izraisījis ārējs šoks, tā teikt, kuri ir pārbijušies līdz nāvei?? Vai tu apzinies, cik bīstama ir tava uzturēšanās šeit, starp plauktiem, it sevišķi - uz grīdas, tā sēžot, lai neviens tevi nevar pamanīt, pareizāk sakot, lai varētu citus nobiedēt, - pats jutu, ka nerunāju īpaši sakarīgi, bet centos sevi vienlaicīgi gan attaisnot, gan viņu apsūdzēt; tas nebija viegli.
Smīns viņas sejā pārtapa smaidā.
*
Tu to nopietni? - viņa neticīgi jautāja un izskatījās uzjautrināta.
*
Protams, vai gadījumos, kad dzelzsbetona bluķa izmēra grāmatas krīt uz tavām kājām, tu joko? - jutu, ka mani pārņem aizkaitinājums.
Viņa uzdrošinājās iesmieties, laikam domāja, ka es ar viņu flirtēju, un noteica:
*
Īpaši bieži man tā nav gadījies, lai nu kā, atvaino, nebiju domājusi tev izraisīt sirdstrieku. Patiesībā man liekas, ka tu nedaudz pārspīlē ar to visu miršanu.
*
Tā domā visi, pirms kaut kas tāds ir noticis ar viņiem. Es uzskatu, ka piesardzības nekad nevar būt par daudz, it īpaši ņemot vērā to, kādos apstākļos dzīvojam, cilvēki jau tā ir ārkārtīgi neaprēķināmi, nemaz nerunājot par elektroierīcēm, laikapstākļiem, mašīnām, mēbelēm, kosmosā lidojošiem satelītiem un meteorītiem, ozona caurumu, un visiem tiem veidiem, kā izraisīt savu personīgo galu, - nebiju domājis bārstīt tik galu monologu, bet nejauši sanāca.
Meitenes sejā atkal parādījās neliels smīns un viņa uzmeta vēlreiz skatu grāmatām, ko bija pacēlusi.
*
Vari to uzskatīt par mājienu no kosmosa, varbūt kāds lidojošs objekts grib Tev atvieglot ciešanas uz šīs planētas un tikt galā ar visām problēmām, bet šī grāmata tev noderēs... - viņa teica un kā noslēgumu savai runai man pasniedza grāmatu „Kas ir bailes un kā tās pārvarēt.”
Neko nedomādams, paņēmu grāmatu, aizlocījos viņai garām un devos prom. Liekas diskusijas šobrīd man nebija vajadzīgas.
Kamēr gāju tālāk, sāku izjust nelielu īgnumu par notikušo. Pirmkārt, viņa pati bija mani paklupinājusi, bet, lai ar to nebūtu gana, vēl smīkņāja par mani un, izmantojot manu apjukumu, iesmērēja man vēl kaut kādu grāmatu, ko es, protams, paņēmu, kas laikam bija vismuļķīgākais šajā visā.
Gribēju sasodīto grāmatu atstāt uz pirmā galda, vai krēsla, vai soliņa, kaut vai stūra, vienalga, kurā plauktā, manis pēc kaut vai kaktā. Uz mani tas neattiecas!
Bailes mani nekad nav īpaši skārušas, vismaz man liekas, ka es ne no kā tāda īsti nebaidos. Nu varbūt tikai ļoooti dažreiz, kad mani kāds nobiedē, bet kopumā mani nebaida šī dzīve.
Un ja tā padomā, pat ja es no kaut kā baidītos, es esmu tāds pats kā citi cilvēki, visi taču baidās no nelaimēm, visi sevi apdrošina, valkā ķiveres, tur plāksterus mājas aptieciņās, iet ar līkumu nikniem suņiem, aizver acis, ja kaut kas triecas sejā, paceļ acis, ja kaut kas tuvojas, mēdz atskatīties, ieklausīties dīvainos trokšņos, nažus tur atvilktnē, nevis kur pagadās, grābekļus liek ar zariem uz leju, un tamlīdzīgi, un tā līdz bezgalībai. Visi cilvēki baidās, es neesmu izņēmums, man nav, par ko satraukties, jo es nebaidos no nekā par ne sprīdi vairāk kā citi.
Tomēr kaut kas manī nelika mieru. Kaut kas lika atvērt grāmatu un mēģināt atrast pierādījumus tam, ka es esmu pilnīgi normāls.
No otras puses, negribēju to darīt spītības dēļ, un arī tā iemesla dēļ, (ko tikko aptvēru), ka man grāmatas nepatīk kā tādas kopumā. Ne tikai baktēriju dēļ, bet tāpēc, ka tās var uzgāzties virsū ne tikai manām kājām, bet arī galvai, it īpaši, ja esmu bibliotēkā, turklāt daudzas no tām ir apveltītas ar īpaši cietiem vākiem, kas skaisti cērt robus galvaskausā un darina jaukus ornamentus skalpā.
Bet grāmata, kas atradās man rokā, joprojām nelika mieru, tāpēc aizlavījos gar visiem plauktiem uz klusu stūrīti pie loga, kur atradās galds un krēsls. Un pieputējuši, sintētiski, balti aizkari, kas man nekas nav patikuši. Aizkari ir vajadzīgi, lai aizklātu logu, bet tomēr, atverot logu, ik reizi neviens tos neņems nost, līdz ar to tie ir pakļauti vēja un caurvēja cīņai, kurai par upuri var kļūt cilvēks, sapinoties aizkarā kā muša zirnekļa tīklā un izveļoties ārā pa logu.
Par laimi, man priekšā esošie logi nav verami vaļā, par laimi aizkariem un man, bet par nelaimi mušām, kas beigtas mētājas starp dubultstiklu. Par laimi putekļiem, kas krājas aizkaros un smacē lasīt kāros bibliomānus, par nelaimi vējam, kas gaudoja ārpusē, gribēdams tikt iekšā un sajaukt to lapu kaudzi, kas gulēja vientulīgi uz attāla galdiņa kā cerība, ka tam konspektam būs nozīmīga loma, un ka tā cītīgais veidotājs iegaumēs kaut trešdaļu no rakstītā, bet diemžēl tas tā nenotiks.
Tā, biju jau vairākas minūtes klīdinājis domas pa telpu, lai nevajadzētu atvērt grāmatu, ko laikam man vajadzēja atvērt.
Gribēju jau izdomāt un klusībā izteikt savu viedokli par rakstāmgaldu, kas nudien neatbilda nekādiem ergonomikas standartiem, un apklāts ar toksiskas lakas kārtu, kas sākusi jau lobīties, un putekļu ērcīšu pārblīvēto krēslu, kad mana kreisā roka atvēra grāmatas vāku.
Klusumā tas atsitās pret galda virsmu, un man likās, ka tas bija atombumbas cienīgs sprādziens, jau iztēlojos virs toksiskās lakas jūras virsmas, kur tintes traips veidoja Bikini atolu, paceļamies atomsēnīti, kuras fonā jaunie zinātnieki fotografējās, lai, paši to nezinādami, iemūžinātu savas atlikušās kaulu smadzeņu irstošās dzīves pirmās minūtes.
Šķiet, ka neviens pat nebija ievērojis šo troksni, vismaz tā izskatījās, kad biju aplaidis acis apkārt. Acis, protams, neklausīja manai iekšējai pretestībai un pievērsās grāmatai.
”Bailes ir viens no emociju veidiem, kas palīdz cilvēkam pašneiznīcināties. Tās ir emocijas, pārdzīvojumi, kas rodas kā atbildes reakcija uz draudiem cilvēka bioloģiskajai vai arī sociālajai labklājībai. Baiļu izpausmes diapazons ir plašs. To raksturo nedrošība, bažas, satraukums, izbailes, panika, izmisums, šausmas.”
Khm. Tādas tās lietiņas. Nu, lūk, domāju, viss man ir skaidrs, bailes ir visiem cilvēkiem. Nu labi, arī man. Nedaudz. Un tas viss ir vienkārši izskaidrojams un pilnībā attaisnojams - es cenšos neiznīcināt sevi neuzmanības dēļ. Kas tur slikts?
Un nedrošībā, bažas, satraukums, panika, izbailes...Labi. Nu jā, man gadās zināmas problēmas ar šīm izpausmēm.
„Būtu jāsaprot arī dabiskā aizsargmehānisma funkcija, kas reaģē, saskaroties ar svešo, nepazīstamo vai neierasto. Tas ir pavisam normāli, ka organisms reaģē uz ko negaidītu vai pēkšņu, tā sevi aizsargādams un izvairīdamies no sāpīgām sekām.”
Lūk, pierādījums, ka tas nav nekas ārkārtējs.
Protams, esmu jau sen pamanījis, ka es daudz ko uztveru citādi un saasinātāk reaģēju uz svešo, bet es par to neuztraucos, pat nedaudz priecājos, jo man ir lielākās iespēja izvairīties no sāpīgām sekām nekā citiem. Turklāt es esmu visnotaļ oriģināls eksemplārs, jo nepazīstu daudz tādu cilvēku, kas tīrītu naudu un tamlīdzīgi.
Protams, man regulāri ir problēmas ar saviem principiem, jo visu nav iespējams ievērot, nākas vienus principus upurēt citu vārdā. Man ļoti nepatīk gludekļi un viss, kas ar tiem saistīts, bet kā lai citādi iznīcina baktērijas un naudas?
Man arī nepatīk visa veida ķīmiskie savienojumi, īpaši šķidrā veidā, jo to var nejauši iedzert vai izliet un paslīdēt, un to iepakojumos var rasties caurumi, kas tos izlaiž brīvībā, bet es tomēr tos izmantoju, lai dzīvotu pēc iespējas sterilākā vidē.
Nu jā. Fobijas? Ko tas kaimiņš teica par fobijām?
Derētu man izlasīt, ko tās īsti pārstāv, lai nākamreiz varētu viņam spēcīgi oponēt.
„Fobijas jeb bailes pirmo reizi senajā Grieķijā definēja Hipokrāts. Grieķu mitoloģijā Fobos ir satraukuma dievs.”
Aizraujoši, nudien. Pat pārāk. Bet Fobos taču ir kartupeļveidīgs Marsa pavadonis, kāds gan fobijām ar to sakars? Vai arī otrādi - kāds Fobam sakars ar uztraukumiem un visāda veida bailēm - vai man tagad vēl jāsāk satraukties par visām planētām, iežiem un ledus gabaliem, kas lidinās kosmosā? Sāku jau prātot, vai šai sakritībai nav kāda saistība ar mājieniem no kosmosa, kurus pieminēja tā meitene, kuras dēļ es vispār šeit lasu...LASU šo grāmatu???
Pacēlu acis no grāmatas un pārbaudīju, vai nav uzradušies kādi liecinieki un novērotāji manai pašreizējai rīcībai. Neviens man mugurā neskatījās, arī dunci durt negrasījās, bet tomēr es jutos tā, ka kāds man visu laiku skatītos pār plecu un atkārtotu katru izlasīto vārdu.
Protams, nepamatoti, to jau secināju, bet joprojām jutos samērā neveikli, lasot šo grāmatu. Atvēru vēlreiz vāku un pārbaudīju, vai kāds nav tur ierakstījis, ka tā ir veltīta man.
Neatradis šādas piezīmes, drusku uzelpoju, bet sagumu krēslā un izjutu turpmāko lasīšanu kā smagu pienākumu. Lai to turpinātu, vajadzēja - un ļoti - padomāt par ko citu.
Dienasgaismas lampas. Kaitinošas acīm, mēdz raustīties, un to gaismā viss izskatās plakans un pilnīgi noteikti divdimensionāls. Jutos kā iemests lētā pirmās datoru paaudzes spēlītē. Turklāt tās ir pildītas ar gāzi. Ja kāds lampas izsistu, man nav ne jausmas, kas varētu notikt, bet skaidrs ir viens - nekas labs.
Čīkstoša grīda.
Kas var būt nodevīgāks tam, kas grib man pielavīties klāt no mugurpuses.
Tā taču nav viņa?
No plauktiem izlīda vēl viena, uzmeta man vienaldzīgu skatienu un sāka pētīt plauktu, kas atradās tieši aiz manis. Protams, šādos apstākļos es nevarēju turpināt koncentrēties un lasīt, un kas bija vēl ļaunāk - tieši šo grāmatu. Tāpēc paliku sagumis sēžam un visnotaļ truli skatījos 1 lappusē, apzinādamies, ka tas izskatās vēl muļķīgā, lai nu kā, vismaz necentos īpaši iedziļināties tekstā.
*
Klau, vai tu, lūdzu, nepalīdzētu man nodabūt lejā to grāmatu no augšējā plaukta? - pēkšņi izdzirdēju šādu tekstu izskanam Visumā.
Vai tas bija domāts man? Tikai ne to! Viņa taču var:
1) pamanīt, kādus izdevumus es te lasu un uzdot muļķīgus jautājumus.
2) piespiest mani tomēr noņemt to grāmatu, lai man veiksmīgi to izdodas iecirst savā galvā
3) galu galā man nav obligāti viņai jāpalīdz, labāk nemaz neskatīšos, mani neinteresē, kas tā par grāmatu un vai šis lūgums maz bija adresēts man.
*
Piedod, bet varbūt tu man vari vismaz iedot savu krēslu uz 20 sekundēm? - kāds tur aizmugurē bija neatlaidīgs.
Labi. Pagriezu galvu. Manī raudzījās kāda dabīga rudmate ar vasarraibumainu ādu, tērpusies pelēkā kleitā. Viņa bija patiešām īsiņa, turklāt izskatījās pat diezgan jauka. Nē, labāk palīdzēšu pats, lai bērns nenokrīt no šiem izļodzītajiem krēsliem.
Piecēlos un pajautāju:
- Kuru grāmatu tad īsti vajag nomānīt lejā?
Viņa nedaudz pārsteigta manī palūkojās un teica:
- Skārda bungas.
Sākumā es domāju, ka viņa joko, kas tās par skārda bungām, bet tad es pamanīju, kas tā ir par SKĀRDA BUNGĀM. Gintera Grasa „Skārda bungas” .Grāmata bija tik liela kā dzirnakmeņa krustojums ar Mobiju Diku kvadrātā, kam pieklonēts Marsa vulkāns Olimps. Man patiesībā ļoti veiksies, ja pēc tā nocelšanas es būšu dzīvs.
Mēģināju aizsniegt, izdevās...Satvēru, izvilku no plaukta. ..
Un tajā brīdī grāmata izkrita man no rokas un nokrita zemē.
Smags, pazemojošs blīkšķis izskanēja pa visu bibliotēku, sajutu, kā čīkstošais parkets noviļņojas kā ūdens no šī epicentra, man likās, ka dzirdu ātrās palīdzības sirēnas un helikopterus, glābējus, visus, kas izglābs mani no šīs zemestrīces....
- Paldies, -viņa pacēla grāmatu un aizgāja.
Šoks lēnām rima. Sirēnas patiešām skanēja - pa kaut kur atvērtu logu ārpusē bija dzirdama signalizācija. Helikopteri gan nebija, un pat glābēju vienība bibliotekāru paskatā nereaģēja. Viss.
Nu gan es sēdēšu savā krēsla pie sava loga, nelikšos ne zinis par rudmatēm, brunetēm, kaut vai sirmgalvēm, lasīšu par fobijām, un man vienalga.
Ablutofobija - bailes no mazgāšanās dušā vai vannā
Mazgāties dušā patiešām nav tīkami. Īpaši man, kam nav loga vannasistabā. Man vienmēr ir bijis bailes no tā, ka var izdegt spuldzīte, kamēr mazgājos, un tā es, neko neredzēdams, paslīdu uz slidenajām virsmām. Vannā viss būtu vieglāk, tur nav jāstāv, bet man ļoti nepatīk vannas caurums, kurā tek ūdens. Nepatīk, un viss. Vienmēr jau pastāv iespēja iestrēgt pašā vannasistabā, ja nu durvis sabojājas. Bezlogu telpā. Bez ēdiena un tikai ar krāna ūdeni...maksimālais laiks, ko varētu izturēt, varētu būt kāda nedēļa. Tāpēc vienmēr eju mazgāties ar mobilo telefonu viena telpā, kas gan risku nesamazina - tomēr elektroniska ierīce.
Akarofobija - bailes no niezēšanas
Vai, nieze man nekad nav patikusi, labi, ka esmu iemācījies valdīties. Kasīties nav ne labi, ne estētiski, turklāt var ievazāt baktērijas un vīrusus. Un man nepatīk cilvēki, kas kasās. Ir tik briesmīgi viņus vērot- uz ielām, tramvajā...Viņi kasās, un tad satver turekļus un virina durvis, pieskaras veikalu groziņu rokturiem, pievirina saldējumu plauktus, pakasās, pabaksta degunu, un pieķeram margām vai eskalatoram, un laiko drēbes veikalos, un vēlreiz pakasās, un lasa bibliotēkas grāmatas. Viņi visur atstāj, vairo un izplata sevi. Es tā nedaru. Es netaisos atstāt sevi neskaitāmos citos DNS slāņos pilsētā...Riebīgi.
Brīžos, kad man sāk niezēt, es gluži vienkārši sakrustoju rokas un sastingstu. Tas ir jāpārvar, ir, citādi es sākšu kasīties un nevarēšu rimties. Es tad iztēlojos, kā tas izskatās, ka es nokasu sev epidermu, un turpinu kasīt, kā lēnām sāk sūkties asinis un atdalās miesas gabali. Pēc šādas iztēles terapijas kasīšanās vairs nav aktuāla.
Akrofobija - bailes no augstuma
Augstums jau ir nepatīkams standartā. Augstums ir augsts, no augstuma var darīt tikai vienu - krist lejā, krist un apzināties, ka tu krīti, ka tu sabruksi kaulu kaudzītē, ka dzirdēsi savu galvaskausu šķeļamies. Jau redzot augstumu, to visu var pilnīgi sajust. Vēju un vēsumu, un tuvojošos zemi, un sarkanu miglu gar acīm, Un vienalga, vai augstumā esi tu vai augstums virs tevis - efekts ir līdzīgs.
Anablefobija - bailes skatīties uz augšu
Ļoti līdzīga problēma, kas saistīta ar augstumu - tu redzi, kā tev krīt virsū ķieģelis, satelīta šķīvis, balkons, puķpods, cilvēks, televizors, kaut vai lidmašīna - un neko nevari izdarīt, nevari pakustēties, tikai rāmi gaidīt, kad tiksi maigi pieplacināts tuvāk zemei ar šī priekšmeta vai dzīvās būtnes palīdzību.
Amatofobija - bailes no putekļiem
Putekļi ir sērga, nekas vairāk. Visur. Viņi lido, nosēžas uz visām virsmām. Man gan nav alerģijas pret putekļiem, bet kā var nebaidīties no sērgas, ka ir apņēmusi visu pasauli? Un kur ir garantija, ka mani, naktī guļot, neapsedz milzīgā putekļu kārta piecu metru biezumā? Atliek vien mēnesi netīrīt istabu, kad viņi savairojas, cer tikt no grīdas augstāk, gultā, skapī, šķīvi, visur, lai tikai varētu tikt pamanīti. Pamanīti brīdī, kad esi aizrijies ar milzīgu putekļu kamolu un nevarīgi vārties putekļos, kas ir uz grīdas, kas veido dabīgu slāni, kurā gulēt un kaltēties kā mūmijai. Ak, jā, lai būtu interesantāk nākamajiem arheologiem un vēsturniekiem, nedrīkst aizmirst sev putekļos paņemt līdzi kādus sadzīves priekšmetus - piemēram, tualetes papīra rulli, zobu pastu un knīpstangas. Un vajadzīgs arī romantisks motīvs, kā Tutanhamonam - ziedu vainadziņš vai mutautiņš.
Batofobija - bailes no debesskrāpjiem
Par laimi, debesskrāpji bieži pa ceļam negadās Bet jau iedomājoties par šo garo dzelzsbetona un stikla kasti, šermuļi skrien pār kauliem. Jau redzu, kā šī kaste lēni sasveras, kā viegli krīt ārā stikls, kā tas apklāj ielas biezā lausku slānī, kā tas aplaimo cilvēkus, kā veļas ārā dzelzsbetona stāvu gabali un nobarošanas aizgaldi jeb biroja mēbeles.
Bibliofobija - bailes no grāmatām
Par tām jau tēma ir izsmelta un nav pat vairāk nekā, ko piebilst. Grāmatas, gribi vai negribi, ir visur. Tās ir vajadzīgas un tās izmanto visi. Un tādi kā es, tie, kas, no vienas puses, gribētu tās izmantot, bet no otras - cenšas izvairīties, tiek vardarbīgi spiesti grāmatas ņemt, vilkt no plauktiem ārā un tamlīdzīgi.
Man pat nav nemaz tik lieli iebildumi pret grāmatām, bet dažkārt to ir par daudz un lielākā daļa no tām ir visnotaļ nederīgas, un vēl ir daļa, kas ir grāmatas par citām grāmatām, un sacerējumi par citiem sacerējumiem, kam es tiešām neredzu jēgas, jo to, kas ir īstajā sacerējumā, zina tikai pats autors, un pārējie ir tikai paranoisku stalkeru un grūpiju veidojumi, kas grib vai nu pagozēties cita ģenialitātes saulīte, vai gluži vienkārši cenšas citiem uzspiest savu viendimensiālo viedokli par šo daudzdimensiālo oriģinālu.
Bufonofobija - bailes no sēnēm
Glumas, slapjas, lipīgas, staipīgas. Paslīdēt. Salipināt rokas. Apglumušas virsmas.
Man nepatīk sēņu īpašības un uzbūve kopumā. Ne augs, ne dzīvnieks, var ēst, var noindēties. Vienkāršāk ir vispār neēst, bet ej nu sazini, vai kādā publikā ēstuvē nav ēdieni pilni ar glumajām sēnēm. Izdevīgi ir tas, ka tās ir glumas un pastāv mazāks risks tām aizķerties rīklē. Bet kāda var būt runa par mazāku risku, ja puse no tām vēl joprojām ir nāvējošas??
Dendrofobija - bailes no kokiem.
Koki ir bīstami. Jo viņi izaug vājprātā gari, un vētrās krīt uz galvas, īpaši papeles. Urklāt kokiem bonusā nāk neskaitāmi citi prieki - pūkas, putekšņi, tātad alerģijas, zaros sēdoši putni, kas izplata savas kloākas un pāri ar visu - neciešamu troksni. Kokos ir lapas, kuras rudenī viegli mēdz paklupināt un pasteidzināt mirstīgos, kokos ir lūstoši zari.
Koki ir pelnījuši vislielāko neuzticību un aizdomas kā suga.
Un vienīgais, kas varbūt tos nedaudz attaisno, ir zaļuma vairošana pavasarī, kas ap jūniju jau ir kļuvis tumšs un gluži pierasts. Un tā līdz rudenim, kad nomainās krāsa, lai pēc tam varētu lapas krist zemē, audzēt sevī sēnes un kultivēt dažāda veida mikroorganismus. Pat ja koks ir barības ķēdei nozīmīgs, un nozīmīgs radībā, es, homo sapiens sapiens, pēc humānistu domām - radības kronis, varu noteikt, ka koks ir tikpat derīgs, cik bīstams.
Dipsofobija - bailes no dzeršanas
Ja vien varētu vienu reizi izdzert visa mūža normu, es būtu laimīgs, jo nevajadzēt katru nākamo reizi baidīties aizrīties ar ūdens malku. Vai vēl labāk - vienu reizi pieslēgt vēnai visu, kas vajadzīgs visam mūžam, tad pat rīkle un manas pagaidām tukšās plaušas nemaz nebūtu iesaistītas šajā procesā. Cik tas būtu lieliski.
Bet šī doma nav slikta - atmest dzeršanu, un ievadīt visu iekšā citos veidos. Ja man izdotos savākt pietiekamu skatu domubiedru, entuziastisku revolucionāru, biznesa plānu rakstītāju un televīzijas veikalu vadītāju, varētu mierīgi sākt ražot virtuves stacionāro vēnu barotāju.
Felinofobija - bailes no kaķiem.
Kaķi ir radījumi, kas parazitē uz cilvēka saražotajiem resursiem un pamet visus savas spalvas un izdalījumus. Par murrāšanu un siltumu var aizmirst, ja salīdzina iespējamo postu, ko tie var nodarīt iekārtām un nervu sistēmai pavasaru naktīs.
Tā...sāku aktīvi domāt. Ar centību esmu ticis līdz burtam F un secinājis, ka man piemīt katra trešā fobija.
Nē, vai tad man piemīt? Nav jau teikts, ka piemīt. Man vienkārši ir pašam savs viedoklis par šīs fobijām un ar tām saistītajiem priekšmetiem, tas arī viss.
Kas tālāk?
Frigofobija - bailes no aukstuma. Aukstums...lūk, tas patiešām ir baiss.
Bailes no saules? Kā var nebaidīties no šī ādās vēža un pārcepinātas ādas bezmaksas raisītāja. No pulksteņiem - nepieminēsim to tikšķoņu, mani jau traumē to stikls, kas var saplīst.
Bailes no datora? Dators ir strāva, strāva ir nelaime un cepta gaļa.
Ofidiofobija, ranidafobija - čūskas un vardes. Var ievietot sadaļā pie sēnēm, aukstas, glumas un traumējošas.
Somnifobija - bailes no gulēšanas.
Kā var nebaidīties, ja pirmkārt, gulta var būt pilna ar čūskām un vardēm, otrkārt, miegā tu ne redzi, ne jūti, kas notiek, kur nu vēl saosti. Noplūdusi gāze, atombumba, aizdegusies virtuve, bet tev nav jausmas, tu tikai griezies uz otru sānu un maigi guli tālāk...
Neatceros nevienu nakti, kad nebūtu pamodies vismaz 4 reizes un cītīgi ieklausījies visā, ka notiek man apkārt. Un aizdedzinājis kabatas lukturīti, kas stāv pie gultas, lai pārbaudītu apkārtni...Dažkārt situācija pat pieprasa doties apgaitā, protams, ar lielu rūpību.
Un jā, pieminot apgaitu. Nez cik ilgi jau te sēžu...Protams, manam garīgajam līdzsvaram tas par labu nenāk, iespējams, būtu labi, ja es dotos apgaitā pēc kādas citas grāmatas un pēc tam mājās...
Pēkšņi jutos savārdzis, noguris un truls, žāvas sāka mani plosīt, cenšoties ieraut plaušās putekļus no aizkariem un dažādus ārējā skeleta īpašniekus, kas dzīvo bibliotēkas grāmatās., par savu uzturvielu izmantojot lapas. Nebūtu jau slikti, ja viņi noēstu visas biezās grāmatas, bet kur tad paliktu mūsu klasiskā literatūra?
Atkal jau prātuļoju par daudz...
Uzmanīgi nožāvājos vēl reizi un uzmetu skatu grāmatai. Tā smagi gulēja uz galda, pilna ar fobijām, dažāda veida bailēm un traumām no bērnības, kāpēc gan kādam vispār vajag ražot šādu traģēdiju apkopojumu?
Par brīnumu, secināju, ka esmu izšķirstījis lielāko daļu no tās, pat neuzmanot, kādā veidā es šķīru lapas. Steidzīgi pārbaudīju savas rokas. Plāksteru slānis bija mazliet vaļīgs, laikam vajadzētu uzlīmēt vēl kādu, bet tad jau jātiek līdz somai.
Aizvēru ciet grāmatu, ieklausījos bibliotēkas trokšņos. Bija iestājies apnicīgs klusums, varbūt tas bija labi, bet varbūt tieši otrādi.
Atstāju grāmatu uz galda un devos pakaļ savai kartiņai.
Bibliotekāre bija nozudusi, bet es jau neesmu tērēts - pārliecos pāri galdam un satvēru savu kartiņu.
Pēkšņi paklājs zem manām kājām paslīdēja un es smagi uzgāzos uz galda, atsizdams pret to savu zodu. Sajutu asins garšu mutē, mani sāka pārņemt uztraukums. Veikli vai neveikli paķēru kartiņu, neko daudz nekavēdamies, gāju pa taisno uz garderobi. Tur es iegāju; atkal neviena nebija. Sagrābu savu jaku, steigā īsti nemanīdams, ko daru. Jaka bija aizķērusies, pirms paguvu padomāt, rāvu to no visa spēka. No sienas viegli atdalījās dēlis ar pakaramo āķiem, un uzkrita man uz kājām.
Par laimi, tas nebija pārāk sāpīgi, tomēr visnotaļ sāpīgi tas bija gan. Es stāvēju kā sasalis un izmisis domāju „Kas notiek??”
Pēkšņi ar mani notika lietas, no kurām mēdzu savā nodabā baidīties, izvairīties un slēpties. Pie visa vainojama steiga, bet diemžēl nesteigties šobrīd nevaru, man jātiek ārā no šejienes, kamēr tie soļi, kurus dzirdu pie horizonta, nekļūst par soļiem ap manu perimetru.
Pacēlu jaku, somu un no savām kājām, pacēlu dēli, atbrīvoju kājas, izmetos no garderobes, un, juzdams, ka vēderā sāk raisīties ļaunumu vēstošs nemiera kamols, devos uz durvju pusi.
Biju tā apkrāmējies ar mantām, ka durvis atvērt bija problemātiski - vienā rokas bija bibliotēkas kartiņa, pār to pašu roku pārkarināta mana piebāztā jaka, otrā rokā soma, ar to arī vēru durvis, bet, būdams steidzīgs, ievēru durvīs jakas piedurkni.
Lieliski, tas man tieši pietrūka, brīnums, ka tie nebija mani pirksti.
Atvēru durvis vēlreiz, izvilku piedurkni un nolēmu apģērbties. Pagāju nedaudz malā, tīstīju vaļā jaku, kad kāds nāca augšā pa kāpnēm. Laikam stāvēju viņam ceļā, domāju, bet biju pārāk aizņemts. Nu viņš jau kāpa vēl augstāk, bet es jau vilku jaku, vēl tikai paliek vecmāmiņas dāvātais apkaklis. Uzvilku to, bet nekādi nevarēju dabūt lejā uz kakla, izmisīgi pūlējos, soļi jau bija pavisam tuvu.
- Vai ir iespējams tikt jums garām? - kāpējs mani uzrunāja.
- Es ļoti cenšos, lai tas būtu iespējams, - atbildēju, un pavirzījos sānis, bet biju jau noreibis no tumsas un bezgaisa.
Jutu, kā manas kājas saļodzījās, kā es zaudēju līdzsvaru un...krītu. Sirds šausmās nodrebēja „...tikai ne pār margām, lūdzu, tikai ne pār margām!”
Bet es KRITU pār margām. Rokas pašas izstiepās un iekrampējās kaut kur, pat nezinot, kur. Jutu, ka zem manis zobus atņirdz bezdibenis, trīcēju no augšas līdz apakšai, tumsa un bezgaiss bija gluži nenozīmīgs. „kas tagad notiks ar mani?” Es kritīšu, jūtot, kā tuvojas zeme, kā paskrien manas dzīves nozīmīgākie brīži, gāzīšos garām stāviem, iepriecinot tos, kas pa tām kāps, līdz nonākšu lejā uz akmens plātnes, kā kaulu kaudzīte, kas vēl pirms brīža bija tik cieši iekrampējusies, un nu - tik nekustīga.
Jutos kā arhidiakons Klods Frolo, pieķēries pie pēdējās cerības, notekcaurules - šis margu rotājums neizskatījās nedz daiļš, nedz izturīgs.
Gaisma. Fiat Lux. Gaisma tapa. Manī raudzījās...Kvazimodo. Patiešām, viņam bija tikai viena acs. „Turieties, es jums palīdzēšu.”
Viņš spēcīgi satvēra manas rokas, sāka vilkt, es jau jutu, kā kauli vēlas atdalīties no savas kopējās sadarbības un uzsākt katrs pats savu biznesu. Tieši brīdī, kad iedomājos savu ķermeni kā brīvo tirgu, pilnu ar individuālajiem komersantiem, es jau biju atkal uz cietzemes, cietgrīdas. Skaļi iesaucos:
- Zeme! - un nokritu zemē.
Cilvēks, vienacis, Kvazimodo, dzīvības glābējs, mani mēģināja uzcelt, bet es nekustējos. Negribēju, nespēju, un viss.
*
Vai jums viss kārtībā? - izskanēja šis jautājums, kas parasti liecina par to, ka kaut kas jau ir noticis un viss kārtība jau nu nekādi nevar būt.
Izdvesu klusu „jā”, un turpināju gulēt.
Nedaudz mani paraustījis, viņš noteica:
*
Jums gan vajag atpūsties, bet tomēr ne šeit. Iesaku celties un doties mājup, ja vajag, palīdzēšu pa trepēm nokāpt.
*
Nevajag. Paldies...paldies, - mana balss izdzisa.
*
Piedodiet, man nav daudz laika, lai jums tagad palīdzētu, jo man vēl jāatrod kāds rets un vērtīgs sējums. Paguliet, drīz es nākšu atpakaļ.
*
...
Domas bija apklusušas, to vietā nelieli apziņas uzplaiksnījumi
Kvazimodo...vertigo...akrafobija...nepieciešams pārnēsājams izpletnis, iešūts drēbēs...indivuālais komersants...akmens grīda...virve un laso, iešūta katrā kabatā...pārnēsājamais Kvazimodo?...kaulu monopols orgānu tirgū...drīz nākšu atpakaļ???
Nē, to es nedrīkstu pieļaut, man jātiek prom, pirms viņš nāk atpakaļ.
Piecēlos sēdus, apskatīju apkārtni.
Uz grīdas mētājas izārdīta mūmija-jaka, arī mans omītes harakiri apkakle. To es vairs negribēju redzēt. Savācu mantas, aizlīdu prom no margām, piecēlos. Izvilku no somas lapiņu, ātri uzšņāpu „paldies”, uzliku to uz apkakles un atstāju to guļam uz palodzes. Ja nu viņš nāk atpakaļ, lai zina, ka neesmu es galīgi nepateicīgs.
Somu uzliku plecā, satvēru jaku un lēnām kāpu lejā, pa vienam pakāpienam, katru nākamo rūpīgi nopētot, kā arī pārbaudot, vai nenāk kāds pretī.
Gāju lēni, galu galā, man nebija kur steigties, gan jau glābēja kungs meklē reto un vērtīgo sējumu, cerams, ka arī atradīs.
Biju gandrīz jau nokāpis lejā, tik vēl pusstāvs. Lēnāk, lēnāk, tā...tuvāk sienai...kaut te nebūtu tik tumšs! Vēl četri. Trīs. Divi. Jāatpūšas. Viens. Viss.
Aizgāju līdz nelielam soliņam, kas platuma ziņā atgādināja zīmuli, novietoju tur somu, lai uzvilktu jaku, to darīju īpaši izmanīgi. Izdevās. Vēl soma, un varu iet plašajā pasauli laimi meklēt.
Sāku jau atkal prātuļot, ka diez vai laime būs tā, ko atradīšu. Man paveiksies, ja līdz mājām tikšu dzīvs.
Uzliku roku uz smago durvju roktura un pagrūdu, cik spēka. Durvis pat nepakustējās, toties mana ķermeņa masa patīkami uzgrūdām durvju virsmai. Pirms mani atkal pārņēma bailes un dažās nojautas, es ātri kultivēju niknumu, un to izgāzu pār akvārijā sēdošo briļļaino dežuranti.
*
Kāpēc tās nolādētās durvis ir ciet?? - nikni nokliedzu.
*
Izviņiķe, viņa murmināja, un, acis piekalusi zilam ekrānam, kaut ko nospieda. Atskanēja dūkoņa, klikšķis, laikam durvis bija attaisījušās.
Uzmanīgi satvēru rokturi vēlreiz un pagrūdu durvis. Tās joprojām bija ciet.
*
Kas jums šeit notiek?? - kliedzu vēlreiz.
Dežurante nereaģēja, laikam domāja, ka esmu galīgi stulbs, pat nemāku durvis attaisīt. Lai tā būtu, bet man jātiek ārā pirms Kvazimodo negrib man atkal palīdzēt, kamēr vēl nepastāsta citiem par manu nesekmīgo alpīnismu, un tamlīdzīgi. Un kas tad tai dežurantei, grūti atnākt atvērt durvis? Sēž visu dienu, skatās ziepju operas un uzņem valdziņus. Būtu priecājusies, ka kāds iztraucē viņas rutīnu, nē, pat nekustas ne no vietas.
Pa kāpnēm kāds kāpa lejā. Pirms manas smadzenes apstrādāja šos draudus, uz trepēm parādījās kāds kungs gados, diezgan oficiāla un smalka paskata, gudrs un inteliģents. Man pat viņš likās kaut kur manīts, bet nebiju īsti drošs, tāpēc beidzu uz viņu skatīties, lai gadījumā, ja viņš tiešām kaut kas ir, viņš nesajustos pārāk slavens.
*
Atvainojiet, vai jūs varētu atvērt durvis, man jāsteidzas, - viņš mani mudināja.
*
Durvis iestrēgušas, - nīgri atbildēju. Man jau ir apnikusi šī vieta un cilvēku daudzums, kas mani nepārtraukti bikstīja, gāza lejā pa trepēm, vilka atkal augšā, iesprostoja, nelaida ārā, pēc tam atkal lika iet.
*
Ļaujiet man, - viņš noteica.
Nu, protams, manī jau nav vērts klausīties, es jau durvis attaisīt nemāku.
*
Bet tiešām.... Irina, vai jums tur ir kādas problēmas? - viņš uzsauca dežurantei.
Pirms es paguvu brīdināt, ka dežurante ir dīvānu kartupelis, viņa izrādīja apbrīnojamas dzīvības pazīmes, pieslienoties druksu kājās.
*
Es jau spied to pogu, durvis ir vaļa, - Irina nevērīgi noteica, turpinot vērot zilo ekrānu.
*
Nav viss, mēģiniet vēlreiz, - nudien, kā viņš spēj būt tik pacietīgs pret to kluksti.
Viņa noliecās, akvārijā uz brīdi rēgojās viņas apjomīgā pēcpuse, tad vairākas reizes atskanēja iepriekšējā dūkoņa, daži klikšķi, bet durvis bija joprojām nekustējās.
- Tās ir ciet, - es, nedaudz paraustījis, noteicu.
*
Man jau līdz lampočkai, visi nāk, dauza durvis, caurveju taisa, es slimoju, nevienam nekas nepatik, viss pašai jadara, - viņa kunkstēja un mēģināja tikt ārā caur akvārija durvīm.
Ar mokām izspiedusies cauri, viņa atnāca līdz durvīm un daudzas reizes tās apveltīja ar sīkiem grūdieniem, pie reizes grūti pūzdama un stenēdama.
*
Durvis ir ciet, jums nebija jānāk, lai to pārbaudītu, labāk parādiet man, kā jūs tās atverat, varbūt tur ir kas noticis, - kungs mēģināja ar labu.
*
Kak kungs vēlas, ne mana cuka, ne mana druva, tak teikt, bet es jums saku, ka šito pogu jau 7 gadus spiedu, un zinu, kak tas darāms.
Apsēdos uz zīmuļa un nopūtos. Cilvēkiem ir tieksme paniski neticēt, viņiem ir jāiet pārbaudīt, ko dara otrs, lai izdarītu to pareizāk, jo pašam jau parasti viss izdodas.
Kamēr es tur sēdēju, viņi abi kaut ko grabināja un stūma akvārijā, pa kāpnēm nokāpa vēl 3 cilvēki, viens pēc otra, pirmais man pat pajautāja, kāpēc durvis ir ciet, es atbildēju, ka nezinu, un viņš, protams, devās uz akvāriju, lai pats nospiestu visvareno pogu, tad skrietu atpakaļ un pārbaudītu durvis, kuras, protams, tāpat bija ciet.
Paveicis savu varoņdarbu, viņš iesaucās: - Va tu velns! - un steidzās jau nākamajam lejākāpējam pavēstīt šausminošās ziņas. Kamēr abi sprieda, kas noticis un gatavojās iet uz akvāriju, lejā kāpa trešais, kas tika ievilkts diskusijā.
Es sēdēju un biju šokēts par to, cik pēc dabas līdzīgi bija šie vīreļi - trešais jau gāja uz akvāriju, lai spiestu pogu, ko negribēja viņam atļaut pirmais, kam nebija nekas izdevies, un vēl mazāk otrais, kurš pat nebija mēģinājis.
Viņi pievirzījās tuvāk akvārijam:
*
Tur iekšā ir dežurante ar ziniet, ko...? - teica pirmais
*
Es jau redzēju, doktors Dārziņš, neticēju savām acīm. Tagad jau viņš Saeimā....
Vairāk neklausījos, sagumu, jo man kļuva karsti. Dārziņš, Kociņš, man vienalga, gribu tikt ārā. Un no savas vietas es labi varēju vērot Dārziņu, kurš pētīja kaut kādus vadus, kamēr dežurante nez kāpēc ņēma nost aizkarus. Vai tiešām deputāta kungs kāps ārā pa logu? Laikam jau gan, jo tagad abi mēģināja atvērt logu, kurš laikam nebija kustināts pēdējos trīsdesmit gadus kā jau kārtīgā valsts iestādē...lai jau Dārziņa kungs redz, kādu valsti vada, un sāk domāt ar galvu, gurdi secināju, un piecēlos kājās, lai ietu līdz akvārijam.
Pagāju garām vīreļu bariņam, kas man atgādināja kārtējo tūristu baru. Tipiski, paīsi, ar nelielu alusvēderiņu, pelēkā žaketē, tumšas biksēs, brillēs un ar nedaudz izspūrušiem, taukainiem matiem. Šobrīd viņi cītīgi diskutēja par politiku, tāpēc varēja te nostāvēt kaut visu dienu.
Ignorēju viņus, piegāju pie akvārija, nedaudz nopētīju iedzīvīti, kas pārsvarā sastāvēja no makulatūras: televīzijas programmām, lētiem žurnāliem, preču katalogiem un krustvārdu mīklām, un dažāda veida adījumiem, kā arī celofānā ietītas bulciņas, es pievērsu skatienu logam, pa kuru kāpa ārā Dārziņķungs.
*
Tā, tagad padodiet man portfeli, - viņš murmināja, skatīdamies pulkstenī.
*
Lūdzu , lūdzu...
Dārziņš paķēra portfeli un drusku pamocījās, tad noņēma kāju no palodzes un sāka pētīt savu uzvalku.
*
Mans Kungs, kādi putekļi!!- viņš nosēcās.
- Vai es arī varētu tikt ārā?? - jautāju bez aplinkiem.
Dežurante mani aizdomīgi nopētīja.
*
Kak ?
*
Pa logu.
*
Pa logu nevar.
*
Pa logu var tikt ārā, kā to jau tikko izdarīja Dārziņkungs, - es novilku caur zobiem.
*
Viņam bija uz pieņemšanu jaskrien.
*
Man jāskrien uz atiešanu, - nikni noteicu.
*
Kadu atešanu? - viņa laikam neuztvēra manis teiktā ironiju
*
Vilciena. Man uz Maskavu šodien jābrauc.
*
Vai, piedodiet, lūdzu, kāpiet, bet padažģiti, es tikai to putekļus noņemš, - viņa jau sāka vandīties, meklējot lupatu, pirms es paguvu ko iebilst. Tad, pēkšņi kļuvusi apbrīnojami veikla, viņa notīrīja palodzi ar kaut kādu raibu auduma gabalu, un pavēra logu.
*
Tikai esit uzmanigs.
*
Protams, protams.
Pavēros ārā pa logu, Dārziņ kungs bija izņēmis no portfeļa apģērba suku un rūpīgi spodrināja savas bikses es tikmēr tēmēju labo kāju pa bruģi. Pēkšņi es viss sasvēros, un, pirms spēju kam pieķerties, izvēlos pa logu tieši uz Dārziņkunga.
Aizvēru acis.
..Pieņemšana...Deputāti...Beļģijas karaļģimenes vizīte...Politika tāpat ir netīra...Uzvalks, melns...Netīrs bruģis....Atiešana...Maskava....Neveiksmju gūzma...Lāsts??
Atvēru ausis un skaidri dzirdēju lamāšanos, dažāda veida izsaucienus.
Atvēru acis un redzēju galīgi sastresojušos profesoru Dārziņu, kas tīrījās ar savu suku, un pat apbrīnojamā kārtā Irina bija izlīdusi pa logu, un skaļi viņu mierinādama, tīrīja mugurpusi, bet pa logu stenēdams līda ārā viens no vīreļiem, kamēr otrs pa logu skatījās uz notiekošo jezgu.
- Vai tad nav neviena, kas tās durvis var saremontēt? - viņš iesaucās, un par brīnumu, apkārtējo troksnī es sadzirdēju tieši to.
Veikli piecēlos, nopurinājos un atcerējos savu bezsamaņas mirkli:
*
Neuztraucieties, Dārziņa kungs, politika tāpat ir netīra spēle...netīrumu vairāk vai mazāk, nav nozīmes, - noteicu, un raiti devos prom.
Jāsaka, ka labprātāk būtu izticis bez visas šīs jezgas, bet ko padarīs, ka kāds (vai kāda) manu uzlika lāstu, varbūt tā bija grāmata, varbūt kāda no tām meitenēm bibliotēkā, bet skaidrs ir viens - man ir jābūt maksimāli uzmanīgam, lai nepieļautu jaunas kļūmes.
Sāku pētīt māju jumtus un izmisis prātoju, vai labāk iet tuvāk ietves labajai malai vai kreisajai, vai neiet nemaz, stāvēt un gaidīt nakti. Bet kurš teicis, ka naktī būs labāk, nodomāju, un izdzirdēju blīkšķi aiz muguras.
Baidījos pat apgriezties un noskaidrot, kas tas bija, tomēr nedaudz paglūnēju - tur gulēja vēl tikko lielisks, balts satelīttelevīzijas šķīvis, ar kura palīdzību cilvēki sev skalo smadzenes, iedveš sev jaunus kompleksus par izskatu un izglītojas, cēli uzspiežot kādu pseidozinātnisko kanālu.
Lieliski. Tagad jau man uzbrūk no mājām, drīz uzkritīs no kosmosa, teiksim, kāds kosmiskais teleskops, lai pēdējais, ko redz zinātnieki, ir mana seja ļoti kosmosam neraksturīgi labā izšķirtspējā...
Bet tuvāk zemei, naigi kājoju tālāk, cenzdamies sarauties mazāks...
Par nelaimi, ielu sedza bruģis, bet pa ietvi pārvietoties nebija iespējams - tā bija ļoti šaura, turklāt ik pēc metra bija nelegālā būvniecība - trepes vai arī ārkārtīgi izvirzījies slieksnis, kas manos apstākļos, apvienojoties ar no palodzēm krītošiem puķupodiem. Centos iet tomēr pa ietvi. Viegli nebija, jo gandrīz visu laiku skatījos uz augšu, uz leju, un tajā pašā laikā prātoju par iespējamību cilvēka organismā transplantēt papildu acis. Drīz manas pašas manīja jaunas briesmas - tuvumā bija viens no maniem lielākajiem ienaidniekiem - remonts. Tā ir lieliska iespēja dabūt ķieģeli uz galvas, tikai šoreiz tas ir pirmajā stāvā, logi uz ielu bija vaļā un caur tiem bija dzirdamas nervus un kaulus zāģējošās skaņas.
Apstājos un sāku prātot, cik nopietnas dzīvības briesmas mani apdraud. Varbūt vienkārši izsaukt taksi uz šejieni? Un tomēr manī bija saglabājusies gan cerība, gan azarts ko, protams, izstrādāja mana žultainā ķermeņa daļa. Lai nu kā, pēc pārdomu mirkļa izlēmu, ka remonts pirmajā stāvā nav tas draudošākais, pārgāju ielas otrā pusē un rūpīgi kātoju tālāk.
Sāku jau atkal prātuļot, vai nebūtu vērts sākt lasīt būvniecībai atbilstošu literatūru, lai izpētītu tuvāk savu ienaidnieku. Varbūt nemaz nav tik bīstams. No otras puses - cik gan daudz es varu par to uzzināt no grāmatām? Tad jau drīzāk man būtu jāiet pa taisno uz kādu objektu remonta stadijā un pašam viss jāredz, jāizpēta un jāklasificē manā ienaidnieku sarakstā. Bet šī ideja nav ne prātīga, ne īstenojama, jo, pirmkārt, ejot uz jau pieminēto objektu es varētu sastapties ar vēl lielākām briesmām un dabūtu galu, pirms redzētu ienaidnieku tuvplānā. Mazums tur naglu, āmuru, putekļu, vadu un elektrības, šķīstošu stiklu un krītošu cauruļu, naglainu dēļu un savvaļā palaistu triecienurbjmašīnu. Un vēl bezgalīgi daudz priekšmetu, par kuriem man nav ne jausmas un labi, ka tā. Un, otrkārt, lai iekļūtu šādā objektā, man ir nepieciešama atļauja, un man nebija ne jausmas, pie kā griezties, lai tādu dabūtu, un kāds varētu būt pamatojums šādai vēlmei no manas puses.
Kamēr es tā gudroju, biju pat palēninājis gaitu...Pats nemanīdams, ko daru, biju apstājies iepretim mājai un raudzījos uz to, kad pēkšņi sajutu tādu kā šāviena troksni (šo troksni es tomēr nevaru īsti objektīvi novērtēt, jo šāvienus nekas nebiju pieredzējis tā teikt, ārpus ekrāna) un sajutu tādu kā dūrienu. Sirds sāka dauzīties, un refleksi pieprasīja tūlītēju apskati.
Rūpīga apskatē secināju, ka manā plecu somā ir iedūrusies pamatīga nagla, kas arī ir izdūrusies tai cauri, par laimi, nenodarot miesas bojājumus, bet mana ādas soma gan bija smagi savainota. Pirmā un arī laikam pareizā doma bija naglu pistole, ar kuru kāds cītīgi tēmēja par mani. Izvilku naglu no somas ar roku, kas nebija cietusi iepriekšējās traumās, un centos ar straujām, bet neuzkrītošās kustībām attālināties no mana ienaidnieka. Šķiet, ka tas izdevās - atmuguriski turpināju virzīties uz priekšu, kad zem manām kājām dobji ieskanējās metāliska duna, un es bez jebkādām atskaitēm un preses relīzēm ielidoju kanalizācijas akā.
Šķiet, ka biju pieķēries ar rokām pie cauruma augšējās malas, un atkal jutos kā trepju augšgalā, un, ak, jā, sajutu asas sāpes savā vienīgajā veselajā rokā, jo tajā joprojām turēju naglu, kas šobrīd ar naglas galviņas asajām malām graizīja manu plaukstu. Aizvēru acis un iedomājos palaist rokas vaļā. Tas pilnīgi noteikti atbrīvotu mani no visām pārciestajām un šobrīd ciešamajām mokām, un es bez problēmām varētu patverties tumšā un vēsā vietā, gluži kā parasts pārtikas veikalā iegādāts un glīti iepakots produkts, kura iepakojums piesārņos vidi un nesadalīsies nākamos 100 gadus, bet tas nevienu neinteresē, tāpat kā celofāna maisiņi, kas sapinas putnu kājās, un arī mani tie biedē, jo manas kājas nav sliktākas par putnu kājām, kam tie uzglūn, turklāt tie labi uzmaucas galvā, bet nost tos ir neiespējami dabūt, un tie plīvo visos kokos, glūnēdami jaunu upuru, un diez vai man izdosies izvairīties, ņemot vērā līdzšinējo notikumu gaitu.
Skaudras sāpēs mani atgriezta piezemētākā - vai arī zem-zemētākā realitātē, es joprojām atrados kanalizācijas akā, un mana situācija nešķita uzlabojamies. Tad nu tā. Jāķeras pie lietas. Centos ar kājām sataustīt kādu grambu, pret ko atsperties, uz brīdi tas man izdevās, un tajā brīdī es pārcēlu roku no naglas uz kaut ko mīkstāku - kanalizācijas akas malu. Grozījos, meklēdams trepes, vienalga, ko, līdz manīju, ka otrā pusē ir kaut kas līdzīgs stienim, bet līdz tam vēl bija jātiek. Lēnām, kā baidīdamies nezināmā, es pārvietojos uz otru akas malu, līdz kāja sataustīja ko cietu, un pēkšņi mans dzīves vētrās norūdītais ķermeni ļāvās panisku refleksu veicinātām darbībām.Es biju ārā.
Ārā - pats savu draudu gūstā?
Vai labāk nelīst tur atpakaļ, iekšā, un nenogaidīt kādu citu dienu, kad apokalipses jātnieki nedrasēs pa ielām? Smagi nopūtos apcerot neticami grūto nastu, kas jānes man vienam, jo neviens taču mani nesaprot un neatbalsta, un Kvazimodo meklē savu sējumu. Cik paradoksāli, nodomāju, īstais Viņš taču bija gandrīz pilnīgi akls.
Bet, pirms es biju sācis savu spriedelēšanas netikumu, es saņēmu sevi rokās un cītīgi plānoju savu izdzīvošanas stratēģiju.
Tātad, man ir jātiek mājās. Ar sabiedrisko transportu braukt ir riskanti, turklāt tādā veidā es riskam pakļauju citus. Neesmu jau nekāds cilvēces glābējs, bet nevēlos savu neveiksmju parādē iesaistīt citus.
Labi, iešu kājām, ne pirmā, ne pēdējā, cerams, reize.
Līdz kritiskajam punktam būs jācenšas izlīkumot pa ieliņām bez pārāk liela autotransports īpatsvara uz kvadrātmetru. To vēl varētu paciest. Jāuzmanās no cilvēkiem, nezināmiem lidojošiem objektiem, caurumiem zemē, pārgrieztiem elektrības vadiem, peļķēm, dažādiem klaiņojošiem dzīvniekiem, pamestām somām vai mašīnām, nezināmas izcelsmes ēdieniem un dzērieniem, kā arī jebkura veida ķīmiskiem savienojumiem, jāizvairās no radiācijas, gripas, inflācijas, pašnāvnieciski noskaņotiem dzejniekiem, indīgiem augiem, indīgām gāzēm, kukaiņiem, arhitektoniskiem izvirzījumiem ēku fasādēs un vēl neskaitāmiem apstākļiem un lietām.
Uz brīdi man pat nolaidās rokas, par to visu domājot. Es nevaru - tīri fiziski nevaru izsekot līdzi pilnīgi visam. Bet pats mokošākais vēl tam visam sekos - tilts. Tilts, kas pavērs savus žokļus, savu svešā muti, šļāks ārā siekalas un aprīs mani. Varbūt gaidīt šeit, līdz upe sasalst ledū? Bet tūlīt par atmetu šo domu. Tikpat labi es varētu gaidīt teleporta izgudrošanu. Nevienam es šeit neesmu vajadzīgs, un arī upes ledus ir neiedomājami bīstams, īpaši globālās sasilšanas laikmetā.
Lai nu kā, ceļš bija jāturpina, metot acis visos virzienos. Taču vispirms es pārsēju savu brūci, to devīgi, bet ne izšķērdīgi nošķiezdams ar dezinficējošo līdzekli, un piemērojis četrus plāksterus tās formai, lai būtu kārtīgi nosegta pa perimetru.
Un tā nu es gāju.
Vispirms jau man nācās teju vai pielipt sienai un līst gar to, jo iela turpinājumā bija nedaudz slapja - vai nu to kāds mazgāja, vai kaut kur bija pārplīsis ūdensvads - mani tas šobrīd neinteresēja. Kamēr tā līdu, pa atvērto logu man gandrīz sejā ieķērās milzīgs dogs, manuprāt, lielāks par mani. Nācās vien mesties tupus un atlikušo ceļu mērot zosu gājienā. Kamēr lēni un apdomīgi gāju, kāda kundze strauji tuvojās pa ietvi. Nepievērsu viņai uzmanību, tikai tam, ka viņa mani vispār neredz, jo stūrē visnotaļ valdonīgi. Mierīgi turpināju savu gaitu, līdz viņa atradās man pilnīgi blakus un - ko tu neteiksi - paslīdēja uz ūdeņainās ielas, izlaizdama no rokām dīvainu būrīti. Tas nokrita uz zemes, atbrīvodams vairākus prāva izmēra zirnekļus, kas no mana redzesloka neizskatījās nedz miermīlīgi, nedz nekaitīgi. Strauji cēlos kājās, atsizdams galvu pret palodzi, novaidējos, un metos prom.
Kamēr es tā metos, atskatījos, un ar to pietika, lai es sajustu savas kājās slīdam pa bruģakmeņiem, un nākamajā brīdi es jau gulēju peļķē.
Sajūtas nav patīkamas, prātoju, kamēr dažādas ķermeņa daļas mirka dažādos ātrumos. Cēlos vien kājās, secinādams, ka iela jau pārvērtusies par glītu Venēcijas ainavu - žēl, ka līdzi nav paķērusies piepūšamā gumijas laiva.
Lai kaut nedaudz atgūtos, atbalstījos pret kaut kādām pieslienamajam kāpnēm, un centos notraukt dubļu paliekas no apģērba gabaliem. Pēkšņi kā zibens caur manām smadzenēm izšāvās doma par kaut kādām pieslienamajām kāpnēm: kritiens...vertigo...kaulu kaudzīte...lūstoši pakāpieni...uz galvas krītoši karogi un sētnieki...līstošas un plīstošas krāsu bundžas, ķieģeļi, un vēl 1001 veidi kā izmanto kāpnes.
Palūkojos augšup un ieraudzīju 1002 veidu - elektrības vadu maiņa. Jauki. Tikai viens no vadiem, šķiet, bija zaudējis savu ierasto pozīciju, šūpodamies virs elektriķa galvas.
*
Velns parāvis! - viņš lamājās.
Pirms es iegulu melanholijā par šī brīnum sen nedzirdētā lamuvārda liegajām skaņām, elektrības vads izrāvās no savām klamburu važām un sāka šūpoties virs slapjās ielas pāris sprīžu attālumā.
Nu jau man bija skaidrs mans cepeša liktenis, tāpēc nekavējoties patvēros uz tuvējiem pakāpieniem, gaidot, līdz kāds atvērs durvis. Ir cerība, ka mājai ir pagalms, kas vedīs uz citu ielu, sausāku un, iespējams, līdz tam laikam elektrības jau nebūs visam kvartālam.
Lai gan es centos izvairīties no tiešā trāpījuma durvis-mana seja, kāds jau nekavējoties tās spēra vaļā, cenšoties aizķert manu fizionomiju. Es sasvēros uz aizmuguri, un, daudz nedomādams, iekrampējos iznākušā cilvēka miesās, pat nenojauzdams, ar ko man ir darīšana.
Šis cilvēks bija kundze gados, kā tautā mēdz teikt, ar paunām un somām gan rokās, gan šādu pašu apmēru ķermeni, vismaz varēju noturēties, lai gan laimīga viņa nelikās, tomēr izrādīja sapratni, jo neko neteica.
- Uz ielas gan labāk nekāpiet, tur ir slapjš un iespējams, var dabūt triecienu ar elektrību.
Viņa palūkojās uz mani kā uz vājprātīgu, un es sāku apsvērt domu par pamatīgām halucinācijām.
*
Varbūt vispirms laidiet vaļā manu mēteli, tikko kā izmazgāju un pat vēl gludināju, a jūs te burzāt un bojājat audumu!!
Es palūkojos un redzēju visparastāko bezveidīgas formas izstrādājumu ar četru caurumu pogu rindu, un pamanīju, ka ar vienu roku esmu ieķēries piedurknē, ar otru plecā. Labi, ka vēl tikai tā...
*
Laidiet taču vaļā, nevis skatieties!!!
Atlaidu.
*
Paldies, bez jums es būtu nokritis, - vēl tikai piebildu, lai izrādītu pateicību, galu galā, varbūt tieši laipnība mani izpestīs no visām šīm mokām, nelaimēm un lāstiem.
Skaidrs tomēr bija tas, ka jālaiž vien dāma vaļā un jāiet iekšā, jo ārā palikt man nenāca ne prātā. Pagāju malā, palaidu sapukojušos atbalsta punktu uz elektriskās zonas pusi, iešmaucu durvīs un tās aizcirtās. Šis troksnis man nepatika, un arī trepju telpa nebija nekāda tīkamā. Lai gan šeit noteikti nedzīvoja trūcīgi ļaudis, kāpņu telpa likās smacīga un sajutos kā no kara lauka iesviests gūstekņu nometnē.
Īpaši gan apkārtni necentos pētīt, lūkoju pēc tuvākā cauruma sienā, kas mani vestu pagalmā. Par laimi, durvis atradu ātri. Apdomīgi aplūkoju tverekli, slieksni, cerot, ka otrā pusē nav pievienota tonna sprāgstvielu, nestāv teroristi - pašnāvnieki, piedāvādami viens otram kārtējo Molotova kokteili.
Lēni un piesardzīgi atvēru durvis. Pagalmā nevija neviena dzīvas dvēseles, iespējams, labāk pat būtu, ja tur būtu kāds terorists, nu, kaut vai maziņš. Sajūtas, atrodoties vienam četrās sienās, nav patīkamas. Iespējami ātri šķērsoju nelielo platību, kad manā priekšā nostājas visnotaļ apņēmīga paskata žurka.
Žurka nebija tramīga, bailīga un izvairīga, tieši otrādi, likās, ka viņa ir nobriedusi tieši šodien un tieši tagad visu to, kas sakrājies uz sirds, iecirst kādam kājā. Viņa bija nobruņojusies līdz priekšzobiem ar niknumu un naidu pret cilvēku rasi. Šausmās vēl iedomājos, ka man nav ne jausmas, kādu ieroci vēl šī žurka tur slepenībā - varbūt kādu paaudzēs glabātu trakumsērgas un mēra apvienojumu.
Cenšoties neizdarīt liekas kustības, es gatavojos lēcienam, kas mani pārsviestu pārī šim neradījumam un iemestu pretējās durvīs, kas gan bija ciet, bet varbūt atvērtos, ja es tajās ietriektos no visa spēka.
Saņēmos, drusku ieskrējos un lecu, pāri žurkai, vēl viens lēciens, vēl viens, un brīdī, kas iedomājos, ka durvis varbūt vajag atvērt manuāli, es tajās patiešām ietriecos no visa spēka. Eņģes nočīkstēja, jutu, ka no vertikāla līmeņa pārceļos horizontālā kopā ar visām durvīm. Putekļi uzvirmoja kā tvaiks visās pusēs, bet domas par žurkas zobiem mani spēji uztrauca stāvus, un es metos tik priekšu. Atskatījos, šķiet, ka pagalmā no nez kurienes līda ārā visas pasaules žurkas un metās izgāztajās durvīs. Izskrēju cauri kāpņu telpai, burtiski nolidoju pāris pakāpienus lejā, un - tas jau kļūst par ieradumu, domāju, juzdams, kā mani kauli atkal ietriecas nākamajās durvīs. Pēc veca ieraduma durvis atvērās, es uzgāzos virsū kādam, ko centos šoreiz nesaķert, tikai cēlos, un metos tālāk, domādams, ka varbūt ir laiks atmest visu apdomu, tikai skriet, skriet, skriet, kamēr vēl esmu dzīvs, varbūt bez mērķa, varbūt prom no tā žurku bara, kas leca pāri zemē guļošajam kādam, lai vajātu mani.
Nu, un tā arī es skrēju - taisni, tad pa kreisi, jo tur bija mazāk cilvēku, garām gēla nagu aptiekai, garām veselam lērumam iz(k)laides vietu, kur cilvēki ar interesei nolūkojās pakaļ man, jo pēkšņi biju kļuvis par žurku skrējiena pavēlnieku. Skrēju pretēji viesiem drošības likumiem - pa ielas vidu, par laimi, mašīnas vēl nebija manītas.
Kā vilku piemin, tā arī tā bija klāt, sveiks, Lexus, un es ar kūleni tam pārvēlos pāri, kamēr mašīna turpināja braukt, kunkuļodama pāri žurkām.
Šis bija sāpīgi, labi, ka paguvu palekties. Domīgi un smagi vāļājos pa ielu. Žurkām es vairāk neinteresēju, cik nopratu, mašīna bija viņas pārmācījusi. Bet man bija vienalga. Lai jau nāk, domāju, kāda gan tam visam jēga. Kāda vēl man ir jēga skriet, jutu, kā sirds cenšas izlekt ārā pa krūškurvja īsinājumikonu. Lai jau, varbūt mana sirds trauksies tālāk pa auksto asfaltu, izdedzinādama asiņainas izmisuma pēdas cīņa par izdzīvošanu.
Mana smagā sirds
Traucas pa asfaltu
Tā -mana dzīvība.
Varbūt vēl vienu haiku.
Ielas stūris tāls
Traģisks mans likteņlēmējs
Asfalta rullis.
Asfalta rullis?
Šķiet, ka nav labākas motivācijas celties kājās par šo.
Asfalta rullis
Mana pēdējā cīņa
Spēki atgriežas
Manas haikas zaudē līmeni, domāju, naigi kātodams tālāk pa ietvi, cenzdamies nepievērst uzmanīgu dažādu cilvēku centieniem pievērst manu uzmanību. Jauki, jā, labdien, sveiki, nē, paldies, man jādodas tālāk. It kā viņi man ticētu, ja es mēģinātu kaut ko paskaidrot. Lai nu kā, prom no satiksmes. Iegriezu sānielā.
Garas mājas - normāla apmēra drauds standartā. Proti, visas jau mums pazīstamās lietas: puķupodi, baltie satelītšķīvji, sazin kādas antenas, ļurīgi balkoni un veci logu rāmji, respektīvi, viss, kas ir zemē krītošs, paātrinājumu pastiprinošs un tādējādi - paātrinātas nāves draudu iespējamības vēstnesis. Kad es iemācīšos domāt vienkāršos, saliktos teikumos, bez jebkādiem citiem iespraudumiem, domāju, kad ieraudzīju to.
Stalažas. Pirms domāju jauku haiku, gandrīz ļāvos aizkustinājuma mirklim - kā nu bez tām, Iela- šaura, mājas - augstas, iespēja patverties - niecīga. Nu, lieliski. Gāju tik tālāk.
Man tuvojoties šim cilvēku radītajam brīnumam, es pamanīju, ka stalažas viegli ļogās. Man taču tikai tā liekas, vai ne? Neviens tur augšā vai kaut-kur-citur nebūtu tik ļoti aizrāvies ar manis iebiedēšanu, lai nogāztu veselas stalažas manis dēļ. Tā nospriezdams, es turpināju ceļu, bet tomēr - drošības dēļ nevis pa ielu, bet gan pa to no koka dēļiem sastiķēto eju, paredzētu gājējiem, lai galvā neiekrīt kāds urbis. Paldies par strādnieku pūlēm, šos skabargainos dēļus noteikti nebija viegli sanaglot kopā.
Biju pusceļā, kad acu priekšā viss salīgojās, sāka svērties uz vienu pusi, jutos kā uz kuģa klāja, tikai...tikai nebija vijoļmūzikas, un pietrūka laivu, glābšanas vestes, histērisku kliedzienu. Viss bija čerkstošs, plīstošs, krakstošs, bet notika nāves klusumā. Smagi sagāzos uz ielas pusi, ietriecos improvizētajās margās, kad jau otro reizi es, gulēdams un koka priekšmeta, no gandrīz-vertikāla stāvokļa de-evolucionēju horizontālā. Sāku apsvērt, vai tas varētu noderēt kā metafora manam nožēlojamajam stāvoklim, un arī tam, ka būtībā es peldēju pret straumi evolūcijas teorijā - nevis ceļoties kājās, bet regulāri atrodoties rāpus stadijā, un šoreiz ar seju ielas dubļos. Ja neņēma vērā pamatīgos blīkšķus un to, ka biju relatīvi aprakts dēļu kaudzē, un to, ka klusumā sāku dzirdēt haotisku balsu plūsmu, visumā šis ārkārtīgi neparastais stalažu sabrukšanas gadījums bija noritējis ārkārtīgi ikdienišķi. ”Gluži kā visas katastrofas, kas šodien notiek ar mani...,” domāju, slaucīdams seju piedurknē, un vismaz šobrīd atlikdams domas par skabargām abās plaukstās un iespējamiem mikrobiem, kas apsēduši manu seju no ielas dubļiem, no mājdzīvnieku mīzaliem, no transporta gāzēm, no .... tagad jau bija vienalga.
Izkārpījos no dēļu kaudzes, kā pagadās, un uzkāpu naglai, protams. Pēda noraustījās, galvā kaut kas skaļi iekliedzās, iespējams, tā bija mana balsene, bet varbūt arī nē. Nokāpu no naglas, nopūtos. Līkumoju pa stalažām, kas izskatījās pēc krāsmatām. Stalažas pašas bija kā māja. Dīvaini - māja-uz-mājas, māja-uz-ielas, tikai mājā nebija neviena iedzīvotāja. Pāris krāsas pleķi uz ielas, no kuriem es centīgi izvairījos, pāris nelietojamu stalažu detaļu un neskaitāmi decibeli skaņas piesārņojuma atmosfērā.
Turpināju ceļu, nejuzdamies pārāk vainīgs vai saistīts ar notikušo. Bet šis jau BIJA nopietni. Šī bija lieta, ko rāda ziņās, tāpat kā tramvaju sastrēgums ielas garumā, kā...ugunsgrēks, kā sprādziens, ja runājam par lietām, kas man vēl droši vien sagaida aiz nākamā līkuma. Un ja tā, tad atbildību es par to neuzņemšos, jo
1.
es jau tā esmu pārcietis vairāk, nekā viens cilvēks var izturēt
2.
ja man būs jāatbild par kaut ko nopietnāku, pietaupīšu savu atbildību tam.
Šobrīd mans mērķis bija izdzīvot, un tikt cauri pilsētai līdz...nu jā, tam. Tiltam. Iespējams, tas sabruks vai tamlīdzīgi. Cerēšana par manis mazsvarīgumu nedarbojas, šodien nē.
Kamēr gāju, jutu, ka atkal esmu pret straumi - cilvēki varēm vien skrēja uz Krītošo Stalažu ielas pusi. Labāko jau esat nokavējuši, mīļie, drūmi domāju, un pamanīju tuvumā nelielu laukumiņu ar kaut kādu zaļu veidojumu vidū, laikam domāti apstādījumi bērniem-draudzīgu-vietu veidošanai pilsētā. Cik nu bērniem ir draudzīga vieta ar izsmēķiem, košļeņu paliekām, visādiem iepakojumiem un plīvojošiem celofāna maisiņiem ceriņkrūma trešdaļas zaros. Trešdaļas, jo viena trešdaļa likās apcirpta, otra - bez lapām.
Apsēdos uz soliņa, nomaucu kedu. Naglas dūriens bija tieši tur, kur es to sajutu. Labi, vismaz sajūtas šodien darbojas. Izvilku no somas savu dezinfekcijas līdzekli, plāksteru krājumus un apstrādāju visu, kas asiņoja, bija nobrāzts vai citādi savainots. Bet rīkojos taupīgi, iespējams, šo līdzekli man vēl vajadzēs.
To paveicis, sāku apsvērt savu situāciju. Protams, viss, ko es joprojām vēlējos, bija nokļūt mājās. Bija jau arī vēl daudzas iespējams, piemēram, izsaukt kādas televīzijas īpašo žurnālistu specvienību, lai viņi pārliecinās par manu nelaimju dramatiskumu un nogādā mani kādā ļoti drošā vietā. Tas būtu ļoti labs PR man kā klusam un neievērojamam pilsonim. Bet, par spīti iespējai kļūt slavenam, es izšķīros par neievērojamības statusa saglabāšanu un došanos mājās. Lai to izdarītu, vajadzēja tikt pāri tiltam un vēl nedaudz. Nez kāpēc man likās, ka otrā upes pusē nelaimes mani vairāk nevajās. Bet kā lai tiek līdz tiltam? (Par to, kas mani sagaidīs uz tilta, es centos šobrīd nedomāt.) Atlikušas vēl kādas 2 ielas, un vēl tūristu laukums, kur šorīt sagriezu pirkstu...cik tas gan bija jauki, domāju, gremdēdamies sagriezta pirksta nostalģijā...ja man būtu tik vien to nelaimju.
Divas ielas...Neatceros, ka tajās būtu kaut kas bīstams, kad gāju tur šodien. Ne remontdarbu, ne izbēgušu noziedznieku, ne gripas uzliesmojumu. Tas gan nenozīmē, ka esmu drošībā, bet varbūt smagākais jau ir garām.
Tātad, divas ielas. Nav tik traģiski, nospriedu, uzskrūvēju kedu atpakaļ kājā (to varēju saukt par skrūvēšanu, jo kedu striķus es vaļā netaisu vispār, parasti kāju iemaucu tāpat, jo striķi man ir sasieti tā, lai neattaisītos vaļā, un nogriezti, bet, tā kā man kājas izmērs bija palielinājies plāksteru dēļ, uzmaukšana bija apgrūtināta).
Nācās vien iet tālāk, uz priekšu, pa ielu numur viens. Tā bija diezgan pašaura, kas bija slikti, bet ne pārāk gara, kas bija labi. Šaurums gan mani drusku sanervozēja, īpaši brīdī, kas ielā iegriezās smagā mašīna. Nu gan āmurgalva, ko gan viņš domā, braukdams ar smago iekšā vecpilsētā, piedevām vēl tik šaurā ielā. Pieplaku sienai, jau iepriekš cerot, ka uz mani nesāks riet kāds buldogterjers. Ko viņš vispār te ved, īgņojos, kad pamanīju uz mašīnās sāniem uzdrukātu milzīgu alus glāzi. Cik patētiski, turpināju īgņoties, žūpas alus sētās to vien gaida, kā sūkt kārtējo aliņu, plaušas rīdami pārceptās eļļas smārdu, un ar saviem skatieniem apzelēdami katru garāmejošo sieviešu kārtas pārstāvi. Labi, vīrieši arī, nav ko diskriminēt minoritātes. Ak, jā, un alus glāze un mašīnas sāniem...lieliski...protams, ar visu piedienošo - dzirkstošiem burbulīšiem, un kondensāta pilieniem aprasojusi...tā slīdēja man gar sāniem, un es vai sajutos iemests aizdomīgas krāsas šķidrumā, kaut kur peldot un rīstoties, un cenšoties izrauties no šīs alkoholiķa halucinogēnās utopijas. Labi, biju ticis līdz otram glāzes stiklam, un tā beidzās. Mašīna arī.
Dīvaini, patiešām. Kāpēc lai mašīnas šoferis izmantotu tieši šo ielu?
Viena, divas, trīs sekundes.
Labrīt.
Šajā ielā esi tu.
Atskatījos: automašīnas durvis atsprāga vaļā, no tām gāzās ārā milzīgas mucas, un nekavējoties maršēja manā virzienā. Šķiet, ka šeit nedarbojas kaujaslauka likumi - tie, kas pirmajās rindās, nevis cieš visvairāk, bet dabū pirmie notriekt lejā medījumu, rezignēti domāju, cenzdamies vienlaicīgi piespiest savu kāju muskuļus saspringt. Šķiet, ka tie ļāvās pierunāties, un es sāku skriet, cik nu atļāva mana naglas kāja. Tagad vien atliek cerēt, ka uz ielas numur divi nenotiek anonīmo alkoholiķu mītiņš, kurā neatrodas cilvēki, kas varētu izdomāt, ka šī ir viņu pirmā un pēdējā iespēja veiksmīgi norauties no ķēdes, un gribēs katrs sagrābt pa mucai un metīsies man pretī kā milzīga lavīna, zem kuras es tikšu samīdīts un noslīcināts aizdomīgas krāsas šķidrumā, pag, kāpēc man šķiet, ka tas jau ir bijis?
Iela numur divi bija klusa. Mucas ripoja, bet pagriezties tām neviens nebija mācījis. Tā ir mana privilēģija, jūs, primāti, domāju. Ja vien tās nav aprīkotas ar tālvadību. Bet, runājot par primātiem, īsti lepoties ar savu uzvedību šodien tomēr nevaru. Vai nav vienalga.
AA nekur nebija manāmi, tā ir bijusi tikai mana iztēle. Nebūtu gan par skādi satikt vismaz kādu anonīmo alkoholiķi, kaut vai tikai nelielu, iespējams, vai arī ne pārāk anonīmu, vienalga, lai tikai būtu vēl kāda dzīva radība šajā ielā.
Nu, kas būs šoreiz? Zemestrīce? Komēta? Gaisa balons? Raķetes atliekas? Kosmonauts? Varbūt kāds pašnāvnieks? Varbūt vēl pāris žurku simti, un kāpēc gan pie reizes ne tikai žurku, bet kārtīgi aunu simti, vai vēl labāk - pamatīgi nokaitināti vēršu simti? Kravas mašīna ar pārpildītiem propāna un butāna gāzes baloniem, līmes, naglu, gaisa pistoles, automāti, revolveri, bises, visi kalibri, ak, jā, un bazukas, granātmetēji, mīnas? Ne tikai stalažas, bet varbūt uzreiz visa mājas fasāde, ar mēbelēm? Vai arī pēkšņi plūdi, kuros iemaldījušās haizivis, piranjas, un galu galā - kāpēc gan lai tas nebūtu viens kārtīga izmēra baltais valis? Varbūt kādam nomaldījies mājdzīvnieks - krokodils? Vai arī odzes, anakondas un tamlīdzīgi iemītnieki. Kā būtu ar ķīmiski gāzu noplūdi, pieminot visu manu karadarbību, teiksim, iprīts?
Nekā tamlīdzīga tomēr nebija. Es biju izgājis cauri ielai neskarts. Biju jau laukumā, tūristu barā...Lūk, arī kārtīgie aunu simti.
Rūpīgi nopētīju bruģi pa visu perimetru, un lēni, apdomīgi, gluži kā tūrists, šķērsoju laukumu. Lēnām, prātīgi. Žēl, ka šeit nav ierīkotas slīdošās grīdas, kā, teiksim, lidostās, ar izpalīdzīgu balsi, kas atgādinātu uzmanīt savus soļus. Varbūt laiks uzrakstīt kādu vēstuli domei, prātoju, laika man slimnīcā būs diezgan, un šobrīd man ir visas iespējas tur nonākt. Un, runājot par nonākšanu, biju jau nonācis laukuma otrā pusē. Izlīkumoju cauri pāris tūristu autobusiem, prātodams, vai varētu kādu no to šoferiem pārliecināt paņemt mani salonā un doties nelielā izbraucienā uz pretējo upes krastu pa upes gultni - tā teikt, ceļš īsāks, mazāk sastrēgumu iespēju un unikālāks skats. Nepieminēšu neko par manām bažām par upes gultnes nelīdzenumu, lai neteiktu - iespēju, ka tur gadu gaitā ir izveidojies kas līdzīgs izgāztuvei.
Labi, pietiks par autobusiem, šeit ir izveidojusies daudz smagāka un nopietnāka problēma - man ir jāšķērso ceļš, lai tiktu līdz tiltam, apmēram 5 joslas. Līdz tunelim nenāca ne prāta iet...Tā tik vēl trūka, lai man uz galvas uzkritu tonnīgi betona, tērauda un asfalta gabali, kam bonusā nāktu trīs vai četras automašīnas.
Kamēr stāvēju un domāju, situācija neuzlabojās, un es to labi sapratu, bet tāda īsta stimula man turpināt ceļu arī nebija. Tur ir tilts, upe, un atkal tie betona un dzelzsbetona gabali, tās pašas automašīnas un viss pārējais. Turklāt man ir vēl jāpārkūņojas pāri vismaz 10 mašīnās, lai šķērsotu joslas un tiktu līdz tiem priekiem. Jau varētu labi iztēloties, kā mans ķermenis tiek svaidīts no vienas mašīnas vējstikla uz citas.
Kaut kad man tomēr būs jāsāk kustēties. Tagad, nē. Tagad nē. Tad es paļāvos uz veco labo stratēģiju - nedomāt par to. Ir brīdis, kad ķermenis pats sāk darbību, jo nekas cits neatliek. Kā skolā, kad visi iet priekšā skaitīt dzejoļus...Tu pieteikties negribi un par to nedomā, bet ar laiku tas notiek, jo nekas cits neatliek. Kā tad, kad kaut ko negribas darīt, un tad jāpaļaujas uz to, ka neviens cits to nedarīs, un nekas cits neatliek. Es zināju, kad kaut kad es sākšu kustēties, bet nezināju, kad. Sāku mēģināt atcerēties vēl situācijas,, kad esmu paļāvies nevis uz prātu, bet ķermeni. Nez kāpēc viss bija noticis bērnībā: gan toreiz, kad autobusā bija jājautā, lai kāds garāks cilvēks nospiež pogu manā vietā, gan gadījumos, kad bija jājautā kādam ceļš, gan tad, kad stundas laikā jāiziet uz tualeti. Nu jā, savā ziņā tas likās loģiski, ar gadiem biju pieradinājis visu paveikt tikai un vienīgi savā prātā, kas nebūt nebija labi, jo dažkārt un dažkārt pat ne pārāk dažkārt, tieši otrādi, pārāk bieži, es mēdzu aizdomāties par šo un to, un ņēmos kaut ko spekulatīvi spriedelēt un interpretēt pēc saviem prāta apsvērumiem, un to pat nevarētu dēvēt par meditāciju, jo spriedelējumu process un temats bija visnotaļ ikdienišķs, pragmatisks un praktisks, un....kas te īsti notiek?
Biju pārgājis pāri visām joslām, tā nevainīgi, bez liekas domāšanas. Nē, domāšana bija, bet ne par šo. Tik vienkārši. Tas bija noticis tik vienkārši. Jā, varbūt tieši šeit slēpjas visas atbildes uz visiem maniem jautājumiem, kas mani ir mocījuši gadiem, proti - ko man darīt? Kā izrādās, problēma bija, un tā bija sasodīti vienkārša - es domāju pārāk daudz un biju aizmirsis, ka es varu arī paļauties uz citām ķermeņa daļām. Tas gan nenozīmē, ka es uz viņām vairs nepaļaujos, bet...labi, pietiks, pirms esmu sācis.
Jātiek pāri. Laikam jāpaļaujas atkal uz saviem vecajiem, labajiem un nepelnīti aizmirstajiem locekļiem, lai gan īsti tos aizmirsis nebiju - naglas dūrienu kājā un naglas graizījumus, kā arī skabargas rokās aizmirst tā vienkārši nevarēju.
Paļāvies es biju, bet tas man šobrīd īsti nepalīdzēja, jo kājas sāka trīcēt un atteicās sadarboties ar mani. Kaut kur atcerējos domu par cilvēku, kam ķermeņa daļas uzsākušas katra savu biznesu. Uzmundrinoši, vai ne?
Labi. Biju spiests rāpot. Lai tā būtu, citu viedoklis mani nekad nebija pārāk satraucis, un, ņemot vērā manu līdzšinējo pieredzi primātu uzvedības praktizēšanā un pētīšanā, man nevajadzētu sūdzēties. Kaut vai līdīšu, bet, sasodīts, man jāiet pāri, lai ko tas maksātu, pat, ja man nodiltu plaukstas.
Tā nu es rāpoju, lēni, pacietīgi, neskatījos lejā starp margu spraugām, cenšoties apspiest savu kuplo iztēli par iespējamo tilta sagrūšanu. Domāju, ak, cik gan jauki un brīnišķi, saule jau sliecas uz rieta pusi, iekrāsodama debess šampaniešzeltaino krāsu persikoranžā, au, tas, cerams, nebija stikls, nē tikai akmens, nu jā, pie kā es paliku, tātad, spalvu mākoņi 6 km augstumā, troposfērā, piešķir debesīm neparastu dziļuma efektu, turklāt nedaudz atgādina lidmašīnu svītras, ko patiesībā rada temperatūru starpības tur, augšā, un lūk, arī košļājamā gumija.
Jutos gluži kā tārps, un ar katru brīdi jutos arvien zemāks un nožēlojamāks, nu jau vairs neesmu pat neandertālietis, iespējams, ka tikai kāds kukainis, un vienīgais, kas liecina par cilvēciskuma pazīmēm, bija ironiskā tieksme tiekties augstāk pret debesīm. Vismaz domās. Jo zemāk krītu, jo augstāk tiecos, tas patiešām ir diezgan muļķīgi un raksturīgi cilvēkiem. Sāku jau gandrīz vai nicināt cilvēci un pat ļauni priecājos, ka esmu kļuvis par rāpuli, žēl tikai, ka nevienu cilvēku neesmu savā ceļā sastapis, lai izteiktu viņam visu, ko es par to domāju. Vienīgi mašīnas mani indēja ar savām gāzēm, jo biju pārcēlies to līmenī, un es sāku izgaršot katru dūmu ar cerību, ka tās mani apdullinās, un es varēšu vismaz atslēgties, jo citādi ģībiens mani negribēja palutināt ar savu klātbūtni.
Aizvēru acis un rāpoju tālāk, mēģinot pēc mašīnas radītā trokšņa noteikt tās krāsu. Iespējams, šis mēģinājums manī radīs šādas spējas, un es varēšu būt pirmais redzīgais, kas ir spējīgs uz ko tādu. (Es, protams, varēju mēģināt noteikt mašīnas marku, bet tas man šķita pārāk elementāri - to varētu jebkurš, kam ir sajēga par mašīnām) Sarkana. Nē, tumši zila tomēr. Labi, vēlreiz...sudrabaina. Atkal nē, dzeltena. Dzeltena? Tādu es nemūžam neiedomātos, lai gan...jāpacenšas vēlreiz. Tātad, jāpamēģina pēc varbūtības metodes, ja citādi nevar...kura krāsa ir visbiežākā? Nav ne jausmas, man jau likās, ka sudrabpelēkā un sarkanā, bet tās jau biju izmēģinājis. Brūna vai zaļa jau nu tā nebūs. Melna, jā, kāpēc gan ne? Šī gan būs melna. Bingo, tā patiešām bija melna. Bet tad es attapos, ka līdz šim par troksni es nebiju vispār licies zinis. Tagad jau vienalga. Esmu norāpojis pustiltu, man jau bija pamatīgi piegriezies. Piecēlos kājās.
Liekas, šī ir pirmā reize manā mūžā, kad es šķērsoju kādu tik lielu tiltu kājām, nu, ja neskaita ārzemes, bet toreiz es biju mazs un neaptvēru, cik daudz briesmu ir pasaulē. Kopš kaut cik sapratīga vecuma sasniegšanas es ārzemes cenšos vai nu neapmeklēt, vai arī apmeklēt ļoti uzmanīgi. Bet kādas gan te ārzemes, es stāvu tilta vidū, turēdamies pie margām!
Sāku gurdi domāt. Te nu es esmu, iespējams, tieši uz šejieni mani ir atvedušas visas līdzšinējās mokas. Tā teikt, ne bez iemesla. Un kur ir garantija, ka otrā pusē mani nevajās tas pats? Un neattrieks atpakaļ uz šejieni? Tā vien likās, ka šis tilts bija kļuvis par manu pasaules centru, tikai bija jautājums - kāpēc?
Viens, divi, trīs.
Tāpēc, ka no tā es tik ļoti baidos. Kāpēc es tā baidos? Tāpēc, ka tas esmu es. Es vienmēr baidos, jā, te ir šī atziņa, es baidos vairāk nekā citi, es vienmēr izdomāju visādas stratēģijas un nekam nederīgus drošības pasākumus, es vienmēr uzdodu pārāk daudz jautājumu, pārāk visu sarežģīju, pārāk daudz paļaujos uz sevi, nevis notikumu dabisko gaitu.
Dabiskā gaita šeit būtu šāda - es rāpoju tālāk. Bet man tomēr gribējās paļauties uz sevi. Un es sev teicu, ka pietiks mocīties, pietiks prātuļot, baidīties, laiks to izbeigt.
Es pārrāpos pāri margām, uzkāpu uz malas, kas atradās upes pusē - zīmuļa platumā, un ar rokām joprojām turējos pie margām. Tikai šoreiz rokas bija mugurpusē.
Tas nebija pa jokam. Te nu es biju. Un domāju, ja es patiešām tur ielecu, kas ar mani notiks? Vai nu es uzreiz nositīšos, vai arī sākšu peldēt? Bet varbūt tomēr ļaut notikumiem ritēt dabisko gaitu, vienkārši ielekt un par pārējo nelikties ne zinis - ne par to, ka man būtu jākustina rokas vai kājas...varbūt kāds cits mani izvilktu ārā.
Dīvaini, filmās parasti ap tiem, kas pārlien pāri margām, sapulcējas ļaužu bari, apstādina visu satiksmi, un tamlīdzīgi, bet šeit par mani nevienam nav nekādas daļas, nav arī mīļotās sievietes, kas centos mani atrunāt, nu jā, loģiski, man tādas nebija, bet filmās tai, kas to uzdrošinās darīt, ir daudz lielākas iespējas vēlāk par tādu kļūt.
Šī galu galā nav nekāda filma. Iespējams, esmu kļūdījies visā savā dzīvē, pārāk bieži to, kas notiek, saistīdams ar kaut ko citu. Domādams par filmām, grāmatām, visādiem muļķīgiem faktiem. Un aizmirsdams dabisko gaitu. Un pāri visam ir mūžīgās bailes skatīties uz patiesību, aiz bailēm, ka patiesība man varētu nodarīt pāri.
Ņemot vērā šo aspektu un visas pārējās atklāsmes, kas man radās, pārrāpjoties pāri margām, es secināju, ka mans darbs šeit būtu padarīts, un tas pilnīgi noteikti nebūtu dabiski, ja es tagad lektu lejā, jo mēģinājums izraisīt nāvi pēc visiem gadiem, kad esmu no tās cītīgi izsargājies, nav nekas dabisks. Dabiski būtu rāpties nost, iet mājās, un sākt jaunu dzīvi, bez šīm visām muļķībām un stresiem, dabisku dzīvi, kā visi pārējie, domāt kā visi pārējie un neuztraukties par sīkumiem.
Tā arī es izdarīju.
Es norāpos no margām.
Un aizgāju mājās.
Un man nebija ne mazākās nojausmas, kā es to izdarīju. Pēcāk gan centos atcerēties, bet atmiņas par šo dzīves posmu bija pagaisušas. Nebija atpakaļceļa, nebija kāpšanas pa trepēm, neatcerējos ne to, kā gāju dušā, ne to, kā ēdu vakariņas, itin neko.
Bet es biju uzveicis. Pats nezinu, ko. Pats sevi, visticamāk.
Rīts, modinātājpulkstenis. Vēl neapjēgdams, kas notiek, es izvilku roku no siltās segapakšas un grābstīju gaisu, cenzdamies noteikt, kur ir tas bļauris modinātājpulkstenis. Tas izdevās, taču es to nevis izslēdzu, bet ar rokas vēzienu notraucu lejā no naktsskapīša. Pulkstenis tomēr neapklusa.
Vecais sakārnis, nodomāju, un piecēlos sēdus, lai to apskatītu. Izbāzu no segapakšas kāju, nedaudz pabakstīju pulksteni; tas apklusa. Un turpināju gulēt kā nosists.
Pamodos otro reizi. Vairāk miegs nenāca. Ar joni aizgrūdu segu, izlecu no gultas un devos taisni uz vannasistabu. Skatiens spogulī: bārda jau bija paguvusi izaugt tik daudz, ka to varēja nosaukt par speciāli ataudzētu, bet man nepatīk, kā es izskatos ar bārdu, tāpēc nāksies vien dzīt jūs nost, mani dārgie rugāju biedri. Ielaidu izlietnē ūdeni, atvēru skapīti un aplūkoju skuvekļus... izvēlējos to, kas izskatījās visjaunākais starp pārējiem, kuriem bija šādi tādi sari saķērušiem, iemetu to izlietnē, lai pamirkst. Tad es atvēru skapīti vēlreiz, izvilku skūšanās želeju un bagātīgi to izklāju uz sejas. Jāgaida, kamēr iedarbojas, tikmēr aizgāju un virtuvi, lai uzliktu ūdeni tējai. Apslaucīju rokas, kur pagadās, uzliku tējkannu. Pēdas man bija slapjas, jo ar ūdeni rīkojos neapdomīgi, visur palika slideni nospiedumi, bet bija slinkums tos saslaucīt, tāpat taču nožūs.
Atgriezos vannasistabā, veikli sāku skūties, pie reizes paguvu arī izķemmēt matus un uzpiest zobupastu uz sukas.
Pietiks. Noslaucījos dvielī, pakāru to atpakaļ uz āķa. Tas nokrita zemē, pacēlu to ar kāju, tad satvēru ar roku un uzmetu uz duškabīnes malas.
Aizšļūcu atpakaļ uz istabu, atvēru skapi, izvilku to, kas ērtāks, jo nebija vērts vilkt to, kas ir jaunāks - šodien nekādu plānu iet ārpus mājas man nebija.
Kaut ko esmu aizmirsis...vienalga.
Nonācis virtuvē, atcerējos - ūdens tējai. Jau paguvis atdzist mazliet. Uzliku vēlreiz vārīties, kannu biju pielējis pārāk pilnu, nu būs jāpagaida. Tā, paciņas beigušās, bet man vēl bija kaut kur beramā, ko kāds bija dāvinājis. Apgriezos riņķī, pavirināju plauktus. Laikam uzlikts pašā augšā. Atnesu krēslu, uzkāpu uz tā ar vienu kāju, celi novietoju uz letes un atradu tējas bundžiņu. Kaut kāda Āfrikas. Roiboos, rakstīts uz iepakojuma. Nu, derēs, izskaloju krūzi, iebēru tēju, tad pacēlu vēl tējkannu, kas bija uzvārījusies un joprojām burbuļoja, iegāzu ūdens šalti krūzē. Daudz vai nedaudz -kaut kas nolija garām, saslaucīju ar dvieli.
Bet ko lai ēd? Ir pārslas, bet gribējās ko nopietnāku, neesmu taču nekāds kāmis. Sagrabināju maizi, sieru un šķiņķi, un sviestu. Dēlītis bija pazudis, griezu uz galda, cenzdamies to pārāk nesagraizīt. Ātri visu sagriezu, sasmērēju un saliku stabiņos uz šķīvja, tad apēdu 3 siera un 2 šķina maizītes, ik pa laikam iedzerot tēju. Paēsts bija, bet pusdienām gan vajadzēs ko siltu, nāksies aizskriet līdz veikalam.
Galdu noslaucīju ar roku, arī grīdu kaut kad vajadzētu saslaucīt, bet ne tagad. Krūzi atstāju turpat uz galda, nebija vērts mocīties tagad ar tās mazgāšanu, ja vēl tagad no tās es nedzeršu. Bet tēja bija laba, nezinu, kāpēc agrāk nebiju to dzēris. Paņēmu vēl banānu, un, to ēzdams, aizsoļoju līdz istabai. Īsti nav ko darīt, domāju, ar vienu roku cenzdamies saklāt gultu. Gandrīz izdevās, ātri iestūķēju pēdējo banāna gabalu mutē, mizu kaut kur nogrūdu, lai atbrīvotu roku, un sakārtoju segu, kā pienākas.
Varētu palasīt kaut ko, kamēr izdomāšu, ko darīt vēlāk - ak, jā, veikals, pēc tam pie pusdienām varētu ieslēgt datoru un paskatīties kādu filmu. Piegāju pie plaukta, aplūkoju grāmatas. Dažas jaunas, dažas vecas, pārsvarā dāvanas - bija cilvēki, kas dāvināja grāmatas no antikvariātiem. Kādreiz man tas bija nepaticis, tagad likās - kāda vaina? Saturs jau no tā nemainās. Izvilku kaut ko no Remarka, un, cerot, ka tā nebūs par notikumiem karalaukā, sāku lasīt. Iekārtojos ērtāk, ieslēdzu lampu. Pamanīju, ka banāna miza atrodas tieši uz lampas abažūra, noliku to zemē. Vismaz. Vēlāk izmetīšu.
Lasījās lēnām, kā jau vienmēr, bet mani tas neuztrauca. Sākums bija garlaicīgs, pašķiru drusku tālāk, jā, tur laikam kaut kas sāk notikt - šķīru atpakaļ un turpināju lasīt, bet acis pašas krita ciet un es ātri vien atkal iemigu.
...Pamodos pats nezinu, no kā.
Jutos kā negulējis ilgāk par 4 stundām, ķermenis nedaudz smeldza.
Palūkojos pulkstenī : seši četrdesmit sešas. Rīts. Vēl sasodīts rīts.
Raugoties uz pulksteni, atcerējos...kas tas bija? Kad tad bija? Tas bija sapnī.
Pēkšņi atcerējos visu sapni: biju cēlies, vienā mierā skuvies, kāpelējis pa virtuves skapīšiem kā alpīnisma sienu, ēdis baciļu maizītes, mētājis banāna mizu pa visu istabu un veicis vēl neskaitāmas bīstamas darbības.
Piecēlos sēdus un sāku aktīvi domāt. Vai tiešām tas bija tikai sapnis? Jā, jo banāniem ledusskapī nevajadzēja atrasties. Pulkstenis bija savā vietā. Tas bija tikai sapnis, bet es biju tik satraukts, it kā tas būtu patiešām noticis. Bet kāpēc gan?
Ja tā padomā, es it kā biju rīkojies normāli, dabiski, nebiju ļāvies visām bailēm, visiem drošības apsvērumiem un nevienu brīdi nedomājis par riskiem, kad uzglūn no katra stūra.
Jo ilgāk par to domāju, jo priecīgs kļuvu. Cik labi, ka tas bija tikai sapnis!
Cik labi, ka es esmu es pats, joprojām aizdomīgs, joprojām tuvcīņā pret pasauli. Jo pasaule ir pilna ar nezināmiem draudiem, neparedzamām situācijām, un katra diena ir īsta cīņa.
Un es esmu vienīgais, kas to patiesi saprot un novērtē katru dienu, ko man ir izdevies izcīnīt, lai tā no bīstamās nākotnes kļūtu par nekaitīgo pagātni.
Kaut vai atceroties murgaino vakardienu - es to izdarīju. Es to izturēju. Es nepadevos. Es uzveicu nevis sevi, bet to dienu, to pārbaudījumu. Tagad man ir tiesības uz manām bailēm, manu piesardzību, jo...jo...jo es esmu pieradis baidīties, es gribu baidīties, un ja es nebaidītos, tad zustu manas eksistences jēga, manas paniskās domāšanas stimuls un iztēles katalizators. Bailes ir vienīgais, ko es saprotu, tas ir mans lauciņš. Un es tajā palikšu, jūtoties ērti un droši.
Tā pagudrojis, es jutu, ka beidzot nomierinos, rūpīgi piecēlos, saklāju gultu, rūpīgi izslēdzu modinātājpulksteņa zvanu un, uzvilcis kājās čības, devos uz vannasistabu, lai nodezinficētu savus skuvekļus, lai nākamajā sapnī man vēl nerastos aplamas un dzīvībai bīstamas domas.
Aktualitātes forumā
Padalies priekā
Great post. I was checking constantly this
blog and I'm impressed! Very helpful info specifically the last part :) I care for such info
a lot. I was looking for this particular info for a
long time. Thank you and good luck. (Francisco)
Launa
Ciao, volevo sapere il tuo prezzo.MiaSax
Zdravo, htio sam znati vašu cijenu.DimaSax