Upeņu vasara, 1.daļa

Tik karsta vasaras diena. Jau jūlija otrā puse. Vecāsmātes dārzā upeņu krūmi pilni ar melnām ogām, tik lielām kā īkšķis. Pļavā sisina sienāži un bites dodas ikdienas gaitās, nedodamas mieru pļavā saziedējušām puķēm. Bērnības bezrūpīgās vasaras. Man tik ļoti garšo upenes! Visu dienu varētu stāvēt pie krūma un apgādāt ķermeni ar c vitamīna devu. Un nekad nebūtu par daudz.
Ak, saldie 16! Tā saka pieaugušie, pusmūžu nodzīvojuši. Bet viņiem taču nav ne jausmas par pusaudžu dzīvi. Kādi gan saldie 16, ja tik daudz ir jāpārdzīvo. Nu varbūt jau arī kad man būs pie 40, es arī domāšu – ak saldie 16!
- Iepazīsties, tas ir Hugo!
Pārsteidzoši, mana draudzene taču nekad neiepazīstina. Laikam pieklājīga kļuvusi, ja jau es ciemojos pie viņas mājās. Nadīna ir draudzene no skolas. Sarunāties tikai sākām otrā kursa beigās. Viņa ir pirmā, kas pamanīja manu patieso es. Par to esmu pateicīga viņai vienmēr.
- Sveika, Nadīn! Un sveika, Nadīnas skaistā draudzene!
- Nu, nu, Hugo, skaties tu man, viņa patiešām ir mana draudzene.
Nu jau pagājušas pāris dienas šeit laukos. Un kā man patīk laukos! Nav pilsētas trokšņainās ielas, smacīgais gaiss. Nu viss tieši tā kā tam jābūt. Bet tik pārsteidzoši, ka jau pa šīm divām dienām gandrīz ikviens garāmgājējs ir Nadīnas draugs vai paziņa un jau zina, ka esmu draudzene no lielpilsētas. Bet kādēļ gan ne? Skaista, blonda un svaiga. Tā viņi runā. Vietējās meitenes gan matus vai plēš, bet mani tas neskar, man vienalga.
Kārtējā vakara pastaiga, lai satiktu vēl kādu draugu un kārtējā iepazīšanās.
- Elīna un Pauls!
- Prieks iepazīties, es esmu...
- Jā, jā mēs jau zinām! – Elīna pārtrauc mani pusvārdā un plati smaida. Mani gan tas vairs nepārsteidz. Bet Pauls! Nu tik līdzīgs puisim no pamatskolas laikiem. Jā, biju viņā ieķērusies. Man patīk Pauls. Heh, mīlestība no pirmā acu skatiena? Jā! Viņš pat runā tāpat, kā pamatskolas aizraušanās. Joki, joki. Nu idealizēju es Paulu. Ak, saldie 16.