Tikai atceries, kas es esmu

Viņa atvēra acis un pirmajos mirkļos neaptvēra, ka atrodas uz vannas istabas grīdas, tieši blakus netīrās veļas kaudzei, kura šķita draudīgi glūnam kā milzu astoņkājis, izstiepis savus pogainos taustekļus meitenes virzienā. Galvā truli dunēja, katrs ēkai garāmbraucošās automašīnas troksnis atbalsojās Annas galvā kā tunelī- atkal, atkal un atkal..

Aizspiedusi ausis ar miklajām plaukstām, viņa grīļīgi paslējās līdz izlietnei un neveikli atbalstoties, piecēlās kājās. Spogulis rādīja ko svešu un anormālā veidā pievilcīgu. Mati savēlušies šķipsnās, atgādināja amazones matu sakārtojumu pēc kaujas- uz dzīvību un nāvi. Acis šķita kā aizgūtas no kādas jūras radības, tām pāri klājās blāva, bezkrāsaina plēvei līdzīga matērija, tās šķiet tik tukšas un klāt neesošas, viņa nodomāja un aptinusi kailo augumu ar dvieli, izgāja no piesmakušās telpas.

Gaisā virmoja tik pierastā cigarešu dūmu un marihuānas saldenā smarža. Istabā, virtuvē un šaurajā gaitenītī, visur bija ieslēgtas gaismas. Anna apsēdās uz virtuves palodzes, aizsmēķēja cigareti un aptvērusi stūrainos ceļgalus vēroja gaismu mozaīku, kura nebeidzami mainījās, it kā neredzama roka cikliski grieztu kaleidoskopa asi.. Atmiņā atausa pēdējais vakars, pēdējā rudens nakts, tāda, kura visām vientuļajām dvēselēm liek gaudot pret kvarca nokrāsas pilnību debesīs.
Vēls vakars, vilciena vagons, somā alus četrpaka, siera pica un nelielā plastikāta maisiņā kas tāds, kas atraisa dvēseles lidojumu. Anna nevēlējās, lai viņu sagaida uz perona, viņa vēlējās būt tā, ka piezvana pie durvīm.

Mulss smaids, kas mijās ar pārsteigumu. Lēni un nesteidzīgi viņi pierada viens pie otra klātbūtnes līdz mētelis tika novilkts un alus gaidīja savu uznācienu ledusskapī. Anna apsēdās uz virtuves galda un aizsmēķēja ilgi kāroto cigareti, viņš ieslēdza tējkannu, mazajā telpā valdīja pilnīgs klusums, tikai pulkstenis tikšķēja vienā ritmā ar divu cilvēku sirdīm- tas apsteidza laiku par stundām, dienām, mūžību..

Nakts ritēja lēni un nesteidzīgi.. Anna tagad spēja būt aukstasinīgs vērotājs, viņa skatīja to visu gara acīm. Dūmi, skūpsti, kas garšo pēc alus un marihuānas skābenā kokteiļa, rokas, kas ar savu siltumu tik spēcīgi kontrastē ar ādas vēsumu zem tām, rokas un loga vēlīgi pamestā gaisma, kas liek justies kā pilnībai, dūmi, kas palīdz aizmirst to, cik esi auksta un nemīlama sev, mirkļi, zem kuriem esi kā zem amfetamīna..

"Man nevajag, lai saki, ka mīli mani, nevajag, lai sauc mani vārdā, tikai neaizmirsti, ka tā esmu es.."
Pienāk rīts- mēs vairs neesam vieni un aizmirsti. Brokastīs man ir cigarete, tev brokastīs esmu es. Bāla un uztūkušām lūpām.
Man nevajag, lai tu saki, ka mīli mani, tikai atceries, ka tā esmu es.."
Bija auksti, kā vienmēr, gandrīz kaila, aptvērusi stūrainos ceļgalus viņa sēdēja uz virtuves palodzes un vēroja bezgalīgo gaismu mozaīku..

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu