Stīgas

Ja kāds man šajā vakarā jautātu, cik ir pulkstenis, man liktos, ka tas ir tikpat nevajadzīgi kā likt modinātāju rītos, kad plānotājs no viena lapas stūra līdz otram stāv tukšs.

Ir nakts un es lieku savas basās pēdas uz Alūksnes šķērsieliņas bruģa pa solim vien. Es nekur nesteidzos, lai gan ādu klāj sīkas zosādas pumpiņas, es klausos, kā no jumta caurulēm sīkām tērcītēm tek nesen nolijušās lietuslāses.

Aptuveni pirms stundas es atrados Kaijas jaunajā dzīvoklī. Mēs ar draudzenēm ilgi bijām gaidījušas sālsmaizes vakaru, kad mēli var pamērcēt sarkanvīnā un izdomāt dzīvi no jauna. Man patīk vakari, kad cilvēki šķiet laimīgi, viņi neskatās pulkstenī, viņiem nav jāsteidzas. Kaija bija brīdinājusi par diviem ciemiņiem no viņas kursa; es, īpaši nepievēršot tam uzmanību, kā parasti ierados ar pudeli vīna un savā burzītā auduma bēšīgajā kleitā.

Kaija nekad neiepazīstina ar saviem draugiem, viņa esot slikta namamāte. Es tam pilnībā piekrītu, un tieši tāpēc es viņu varu saukt par savu dvēseles tulku. Vienu no Kaijas kursabiedriem sauc Ingo. Viņš nenāca sasveicināties. Ingo ir ļoti tumšas, pat melnīgsnējas uzacis. Seju klāj tāds iedegums, kāds var būt tikai augusta vidū. Mati atgādina varoni no afro filmām; lai arī viņam uz galvas ir mikrofons, viņa caururbjošais skatiens man nedod mieru, atrodoties vienai uz vēsa bruģa, kailām pēdām skarot bezgalības. Es turpinu likt pēdas gausiem metriem uz priekšu, uz priekšu, līdz kamēr rodas sajūta, ka es tuvojos rītausmai. No jumtiem joprojām pilina stīvas lāsītes, es pabāžu roku zem lietuslāsēm un aizveru acis. Pilsētas trokšņi pazūd, es zinu, ka tuvojas rīts, es pielieku abas plaukstas pakrūtē, šķiet, ka es nekad nebiju dzirdējusi, cik skaisti skan mana sirds.

Es nogriežos uz savu ielu. Man jāiet pa zemes ceļu, pēdās duras sīki akmentiņi, ik pa brīdim var atrast pielijušus zāles pleķus. Esmu pie mājas vārtiem, lai arī cenšos tos atvērt klusi, vārti nočīkst ar griezīgu skaņu. Es atslēdzu mājas durvis, visi vēl guļ, lielais sienas pulkstenis rāda 4.12. Ar klusiem soļiem es aiztipinu līdz vannas istabai, gaismu iekšā neslēdzu, pagriežu silto ūdeni un noskaloju nobradātās pēdas. Virs halāta pakārts mans baltais naktskrekls, es tajā ielienu kā lokans tārps, neatpogājot nevienu pašu balto pogu ar apaļo, spīdīgo galviņu.

Istabā ir diezgan gaišs, es palienu zem segas un mēģinu aizvērt acis ciet, tas rada sajūtu, ka zeme griežas apkārt, es jūtos kā karuselī iesēdināts bērns, kam kļūst nelabi pēc pirmajiem trim riņķiem. Te pēkšņi es redzu Ingo seju. Domās, atverot acis, skatoties debess velvē-visur. Sirds sāk mainīt savu ritmu ik pa pus minūtei, es nenoturos un sameklēju telefonu. Seko zvans Kaijai. – Kaija, jūs vēl esat dzīvoklī? -Nē. Emme, kas noticis? –Ak, Kaija, Kaija.. Man ir tāds kauns par sevi. Klau, vai Ingo sen jau aizgāja prom? –Emmīt? Nopietni? -Kaija... Man tagad tik ļoti vajadzētu, lai tu apliec man apkārt savus baltos spārnus-savas bālās rokas. –Emmīt, Ingo izgāja pirms nepilnas pus stundas, es precīzi nezinu. Viņš šovakar paliek pie Krīta, ja tu gribi vēl viņu satikt, tad skrien līdz tiltiņam. Viņi teica, ka varbūt vēl pasēdēs ārā, jo gaiss smaržojot pēc lietus. Emmīt, tu vēl mani dzirdi? –Jā, jā, es gribu viņu redzēt. Es..es, jā.. Paldies, Kaija! Rīt tiekamies. –Labi, labi, skrien.

Seko pīkstieni klausulē un tālāk es sevi redzu kā no malas. Es izlecu no gultas, uzlieku čella futlāri plecos un skrienu. Smidzina lietus, es skrienu savā baltajā naktskreklā cauri pagalmam, vārtus ciet neaiztaisot, es skrienu un dzirdu, kā galvā skan kaut kas sen nebijis-dziesma, kuru nekad vēl neesmu dzirdējusi, kuru man priekšā čukst nakts. Pēc brīža es esmu pie tilta. Ar netīrām pēdām, aizrautu elpu, paspūrušiem matiem, lūpām, kas joprojām iekrāsotas vīna sārtumā, vaigiem kā avenēm no vecmammas dārza. Es redzu, ka tālumā kāds iet. Tas ir Ingo. Tam jābūt viņam, viņu nodod mikrofons uz galvas. Es ātri a†taisu čella futlāri, uz tiltiņa izbirst pogas un ripo ūdenī viena pēc otras, es atspiežos pret margām, savelku stingrāk lociņa sarus un sāku spēlēt. Tā skan augusta nakts, tieši tā skan augusta nakts. Es spēlēju un man pār vaigiem sāk birt asaras..tā kā pilēja lietus no jumta caurulēm, tā kā birt vajadzēja izmocītiem vārdiem, kad ieraudzīju Ingo. Es spēlēju un apsolu sev acis turēt ciet. Dzirdu, ka tuvojas soļi, es spēlēju minūti, divas, trīs, tad viss pazūd un sākas bezgalības, kas ir kā īss sprīdis. Es atkal esmu laimīga, jo neredzu laiku, ir tikai tā skaistā skaņa, kas nāk no manis-sirds skrien līdzi manām domām, un skan brīnišķīgi.

Es beidzot atveru acis. Ingo stāv tieši man pretī un acis neslēpjas tumšajās uzacīs. Viņš pieliecas pie čella futlāra un izņem man no rokām instrumentu, prātīgi to aiztaisa ciet, uzliek man plecos melno futlāri. Mēs ejam pretī gaismai-aust rīts. Viņš nočukst tikpat klusi kā nakts čukstējusi man priekšā dziesmu – Tu nospēlēji to, ko es ar simtiem vārdu nekad nespētu tev pateikt.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu