Sniegbaltītes atriebība

Kāds varens mākslinieks naktī debesis iekrāsojis tumši zilas un ielīmējis tajās daudzus sīkus spīdekļus, ko saucam par zvaigznēm.

Ielās valda tukšums, tikai vējš ik pa laikam liek nokritušajām kļavu lapām dejot virpulī. Cits ne tik dižs mākslinieks esmu es- Lakrime, kuras seja nosmērēta ar melnu tušu, tāpat kā rokas. Mana nakts kompānija- kafijas krūze, vienatne un darba rīki ar kuriem izpildīt mājasdarbus. Šonakt runājos ar velci, galvenokārt rupji, pielietojot lamuvārdus no krievu valodas. Esmu iegrimusi darbā, līdz kāda ledusauksta roka pieskaras manam plecam, iztrūkstos un apgāžu tušas pudelīti , kas savukārt izlīstot sabojā manu mājasdarbu.

Lacrime.Nolādēts!

Kad pagriežos, man pretī stāv gara auguma vīrietis, gariem sarkaniem matiem, sarkanīgu bārdu, tērpies senās aristokrātiskās drēbēs un viņa ādas tonis ir tik balts kā krīts. Aizmirsdama par to, ka manas durvis bija aizslēgtas un to, ka viņš uzradās kā spoks nevis cilvēciska būtne aizsvilstos dusmās un sāku kliegt: Lacrime.Tu kretīn! Viduslaiku neandarlieti! Tu maz apzinies, cik daudz laika man aizņēma šis mājasdarbs?! Es mocījos līdz trijiem naktī un nu viss ir velti. Man rīt bija pēdējais laiks, kad jānodod šis mājasdarbs. Tu pat nesaproti, ko esi izdarījis bālais kropli!

Kroplis īsti nav piemērots apzīmējums šai izskatīgajai būtnei, jo viņa augums ir anatomiski pareizs. Bet dusmās mēs nereti izslēdzam savu loģisko domāšanu.

Gregorijs. Jums nevajadzētu pret mani tā izturēties cienītā, esmu spēcīgāks par jums.

Lacrime. Atradies aizrādītājs! Nez ar ko tu esi spēcīgāks par mani? Ar to, ka spēj ielavīties citu istabās nemanīti? Tev pašam derētu atvainoties par manu sabojāto mājasdarbu!

Gregorijs. Es neesmu radis atvainoties saviem upuriem pirms nāves par to, ka es viņus  nobiedēju. Bet tā, kā jūs esiet mans sūtnis, nevis upuris, tad es atvainojos par to, ka bailēs no manis, jūs sabojājāt savu mājasdarbu.

Lacrime. Tā jau ir labāk, bet kāda sūda pēc man jābūt tavam sūtnim un esi pats sev sūtnis un kaut kaut ko sūti citiem?

Gregorijs. Es jums palūgtu nepielietot šādus žargona vārdus, tie nepiestāv tik daiļai lēdijai kā jums. Šādi runājot zieds aizēno savu skaistumu ar pretīgu smaržu. Un vēl lūgšu uzrunāt mani uz jūs.

Lacrime. Tu esi aristokrāts vai ne? Es neesmu radusi cilvēkus, kuri izskatās pēc maniem vienaudžiem uzrunāt uz jūs, tāpat kā neesmu radusi trīsdesmitgadniekus uzrunāt uz tu. Vispār mēs varētu likt mierā visas šīs runas manieres un ķerties pie lietas. Kādēļ man jābūt sūtnim?

Gregorijs. Esmu vampīrs, kurš cilvēkiem jāiepazīst caur cilvēku, nevis caur viņu pašu. Es vēlos, lai jūs uzrakstāt patieso stāstu par manu mīlestību pret Sniegbaltīti.

Hm, nez no kafijas var pārdozēt tā, ka cilvēkam sāk rēgoties? Tātad manā istabā ir īsts vampīrs, kas iemīlējās Sniegbaltītē, kura tusēja meža mājiņā ar septiņiem rūķīšiem, lai noslēptos no ļaunās pamātes. Kā tik cēla būtne, ka vampīrs var nākt pie manis, lai atklātu to kā kādu ir mīlējis? Ārprāts, ja nu pelnrušķīte arī ir īsta? Un vilkači, milži, sprīdītis? Varbūt pat frankenšteins? Bet varbūt es sapņoju? Vai tas, ko redzu ir īsts? Neskaitāmi jautājumi, bet nevienas atbildes.

Gregorijs. Vai tu šaubies par to, ka esmu īsts?

Svešinieks izgaist un es atviegloti nopūšos.

Lacrime. Man tā jau likās, ka tā halucinācija.

Nākošajā mirklī esmu cieši satverta, svešinieks atkal parādījies un ir pilnība atsedzis savus zobus, starp kuriem redzami ilkņi. Es kliedzu, trīcu bailēs no šī radījuma. Lūkojos viņa acīs, kurās redzu pašu nāvi. Liekas, ka pietiek tikai ar vienu viņa skatienu, lai sātans iegūtu manu dvēseli. Viņš ir īsts, tik ledusaukstas rokas un nežēlastības pilnas acis var piederēt tikai vampīram. Viņš mani apsēdina uz gultas.

Gregorijs. Vai tagad jūs man ticat?

Lacrime. Jāāā…

Uz brīdi nekustīgi sēžu un cenšos aprast ar šo situāciju.

Lacrime. Ko jūs vēlaties konkrētāk? Es saprotu, ka gribāt stāstu, bet kāds tas būs biogrāfiskais vai manis izdomātais? Un kādēļ tieši es, no visiem, kas raksta? Ir taču tik daudzi rakstnieki, kas ir pieredzējušāki, talantīgāki un gudrāki, es esmu tikai astoņpadsmitgadīga iesācēja.

Gregorijs. Vēlos, lai jūs uzrakstītu biogrāfisku stāstu par mani un Sniegbaltīti. Brāļi Grimmi visu sabojāja padarot to par bērnu pasaku. Jā jūs esat iesācēja, bet reti kuram pieredzējušam rakstniekam uz galda stāv neskaitāmas grāmatas par vampīriem. Visos darbos, kuros esmu ielūkojies ir gotiska tumsas un asiņu pieskaņa. Es meklēju nevis to, kas ir atzīts, bet gan to, kas spētu mani saprast. To, kurš alkst būt vampīrs ne tikai filozofiski, bet arī reāli. Es reiz pieļāvu šādu kļūdu atrodot Grimmus, kuri bija labi pasaku rakstītaji, bet neprasmīgi uzklausītāji. Varbūt jūs izvēlējos arī tādēļ, ka ārēji esat līdzīga Sniegbaltītei. Tumši mati, gaiša āda, acu krāsa, ķermeņa uzbūve un pat sejas vaibsti. Tikpat skaista kā viņa…Kā atlīdzību es piedāvāju nemirstību, mūžīgu un nevīstošu skaistumu, tumsas spēku, ja tev izdosies šo stāstu uzrakstīt perfektu. Bet ja neizdosies, tad turpināsiet dzīvot kā cilvēks.

Lacrime. Es stāstu taču varu rakstīt gadiem ilgi, jo uzreiz man tas nesanāks perfekts?

Gregorijs. Šeit runa varbūt tikai par gadiem, jo labi uzrakstītam stāstam vienmēr paiet ilgs laiks.

Lacrime. Bet ja es nevelos šo atlīdzību?

Gregorijs. Ja stāsts nebūs labs, jūs nevēlēsieties būt vampīrs, līdz ar to nekļūsiet par to un turpināsiet būt cilvēks. Tikai tas, kurš alkst pēc vampīra dzīves spēj uzrakstīt labu stāstu par mani un Sniegbaltīti.

Lacrime. Labi, es sameklēšu diktafonu un jūs varēsiet sākt. Ceru, ka vampīru balsis var ierakstīt. Kā īsti jūs sauc?

Gregorijs. Gregorijs. Un jūs esat Lacrime. Mēs taču neesam spoki, bet gan reālas būtnes. Kādēļ, lai mēs nevarētu būt ierakstāmi vai redzami spoguļos?

Lacrime. Klau, a kā ir ar to jūtu padarīšanu? Jūs spējat vai nespējat just?

Gregorijs. Kādēļ, lai nespētu?

Lacrime. Un kā ir ar izskatu. Vai es varu pamainīt piemēram matu krāsu vai garumu?

Gregorijs. Izskatu var mainīt ar burvestību palīdzību.

Lacrime. Vampīri dzer tikai asinis vai arī viņi var ēst un dzert kaut ko citu?

Gregorijs. Ēdienkarte nav sevišķi plaša asinis un vēlreiz asinis.

Lacrime. Klau a jūs spējat tagad kaut ko uzburt?

Gregorijs. Jā, ko jūs tieši vēlētos.

Lacrime. Varētu divas rumakolas 15 grādīgās pudelītes un vienu ļoti saldu vīnu. Es labprāt pati aizietu, bet gan koijas, gan veikali ir ciet.

Uz mana galda parādās trīs pudeles.

Gregorijs. Jums nevajadzētu dzert, rīt taču ir skate.

Lacrime. Un vēl lūdzu uzburiet manu kompozīciju! Jo runājot ar jums, es nevarēšu līdz rītdienai to sagatavot.

Priekšmeti, kas ir vajadzīgi, lai izveidotu kompozīciju paceļas gaisā un zibenīgā ātrumā visu sagatavo, pēc tam sakārtojas pa vietām.

Gregorijs. Domāju, ka burvestību paraugdemonstrējumi ir beigušies.

Lacrime. Ak, cik žēl. Es vēl gribēju siltas kerzas un jaunus spaikus, kā arī garu ādas mēteli.

Gregorijs. Ir jāprot apstāties pirms alkatība pārņem savā varā.

Lacrime. Nu, labi mēs varētu sākt.

Gregorijs. Reiz naktī, kad ķēniņš projām karā devās, karaliene cita apskāvienos grima. Viņa vēlējās prom bēgt pie mīļotā, no tā, kuram vecāki viņu izprecināja. Taču, kad pienāca diena, kurā bēgt bija plānots, īstā karalienes mīlestība nodurta tika, jo skāra to vīra greizsirdība.

Karaliene ik nakti asarās mirka, jo asinis, kas plūda no ķermeņa katru mēnesi bija zudušas, bet vīra sēkla neauglīga bija. Kad vēderu vairs korsetē nespēja noslēpt, tad sitienu krusa pār viņu lija. Karalis kaut arī pats siltumu citos klēpjos meklēja, nosodīja savu sievu par to, ka piederējusi citam. Ik nakti viņa piesieta pils pagrabā tika. Tur karalis lika pātagai viņas ķermeni ar asiņainiem un svilinošiem skūpstiem klāt. Kad pienāca laiks, kad jaunai dzīvībai pasaulē lemts bija nākt, tad karaliene pagrabā ieslēgta viena tika. Kliedzieni piepildīja visu pili, bet neviens tos nevēlējās dzirdēt, jo karalis tā lēmis bija. Cilvēki pilda valdnieku pavēles, bet ne būtnes, kas pārākas par tiem. Septiņi elfi no tumsas iznira un palīdzēja nākt pasaulē radībai, kas nolemta nāvei tika. No diviem cilvēkiem izdzīvoja tikai viens. Elfiem neizdevās glābt māti. Kad pili atkal piepildīja klusums, tad karalis devās uz pagrabu, tur atrada savu karalieni, kuru dzīvība pametusi bija. Teatrālas raudas piepildīja pili. Vien viņa prātā neskaidrs jautājums bija-kur gan zudusi karalienes atvase?

Malkoju ruma kolas pudelīti un skicēju Gregorija portretu savā zīmēšanas blokā. Tā radījuma skatiens ir pilnībā atdzīvojies, viņš liekas tik skaists. Un pēc katra iedzertā malciņa kļūst manās acīs aizvien skaistāks. Ak brīnišķais reibums.

Lacrime. Tātad septiņi izpalīdzīgie čomi bija nevis rūķi, bet gan elfi. Nafig Grimmi šos par rūķiem uztaisīja?

Gregorijs. Viņi starp tiem nemanīja nekādu atšķirību. Varbūt vajadzētu mazāk dzert.

Lacrime. Nē, viss ir tieši tā kā vajag. Kad es dzeru, tad mans intelekta līmenis paaugstinās es redzu lietas, kuras nespēj redzēt citi. Piemēram jūs.

Gregorijs. Jauki, mans sūtnis iedomājās iedzert tieši tajā naktī, kad es viņu apciemoju. Citreiz gan esi rāma nedzērāja.

Lacrime.Pats vien izpildījāt manu lūgumu. Kā jūs zināt?

Gregorijs. Es zinu, ko jūs darāt, es zinu, kurp jūs ejat. Es zinu visu par jums.

Lacrime. Ak, vai jūs esat spiegs!

Pārsteigumā nokrītu no krēsla un smejos par to, ka nokritu. Kad cenšos apturēt šo smieklu lēkmi, tad iesmējos vēl skaļāk. Jā alkohols sāk iedarboties, kad iedzeru ar mani tā vienmēr gadās.

Gregorijs. Grimmi nebija tik bohēmiski kā tu, tātad arī tavas rakstniecības spējas varētu būt lielākas.

Lacrime. Esmu strādnieks dzērājs, rakstu tad, kad man tīk, nevis tad, kad jums tīk. Esiet uzmanīgs ar mani un neceliet debesīs! Turpiniet lūdzu.

Gregorijs. Kaut kur tālu, jo tālu no pils dziļa meža vidū neliela mājiņa bija. Septiņi elfi un cilvēku mazulis tajā mita. Elfu mātes piens lika karalienes meitai augt ātrāk un būt stiprākai par cilvēkiem gan fiziski, gan morāli. Pēc pieciem gadiem viņa bija pieaugusi. Viņas āda bija tik balta kā sniegs, mati tik tumši kā ogles, bet lūpas tik sārtas kā asinis. Māte pirms nāves viņu nosauca par Evu,bet elfi viņu mīļi iesauca par Sniegbaltīti. Meža mājiņā viņa apguva gan to, kā sakopt māju un gatavot ēst, gan arī elfu burvestības.

Sniegbaltīte sapņos redzēja savus mirušos vecākus, kurus nogalināja karalis. Viņas sirdī valdīja skumjas un naids. Elfi viņu mīlēja un arī viņa viņus mīlēja. Bet tomēr ilgas pēc īstajiem vecākiem bija neizturamas. Sniegbaltīte zināja, ka viņus neatgūs, bet tomēr vēlējās kaut ko mainīt. Un tad kādā naktī viņai prātā iešāvās doma par atriebi. Neviens nespēja atrunāt Sniegbaltīti, tadēļ ļāva doties, cerot, ka viņa atgriezīsies. Elfi lūdza dievu, lai tas palīdz Evai saprast, ka atriebe nav pareizais ceļš, pa kuru iet.

Nudien, jo tukšāka pudele, jo iekārojamāks man tas vampīrs liekas. Es noskūpstu viņu un noglāstu garos matus.

Lacrime. Ak, atvainojiet! Es laikam esmu iedzērusi pārāk daudz.

Gregorijs. Nekas, jūs jau tagad sākat man patikt labāk par Grimmiem. Tas nekas, ka esat krietni iereibusi, ka sākat uzmākties svešiniekiem.

Lacrime. Es apsolu, ka tas neatkārtosies. Turpmāk vairs nebūs nekādu skūpstu. Lacrime sēdēs stūrī un uzmanīgi klausīsies.

To pateikusi es aizeju uz stūri un apsēžos uz papīra sloksnēm, tās saņurcot. Jap, no rīta es sevi nositīšu par to, ka ar savu pakaļu sabojāju krājumus skolai. Bet šobrīd man vienalga, ka nav vairs uz kā zīmēt.

Gregorijs. Nedomāju, ka tas notiks tik burtiski.

Sāku muļķīgi sist plaukstas.

Lacrime. Būū! Būū! Stāstiet! Stāstiet! Esmu Lacrimēns, kurš labi prot uzklausīt.

Gregorijs. Izskatās, ka stāsts par Sniegbaltīti ir tik traģisks, ka mans sūtnis jau tagad sēž stūrī piedzēries. Labi, es turpinu stāstīt, ja jau tā mani uzmundrini.

Ietērpusies savās labākajās drānās viņa devās ceļā uz karaļa pili. Kad dienu nomainīja nakts, tad Sniegbaltīte piesēja zirgu pie koka un iekūra uguni, lai uzsildītu sev ēdienu. Es piezagos klāt un vēlējos iecirst zobus baltajā kaklā, taču tad piepeši uzlidoju gaisā un atsitos pret koku. "Kas tas bija? !" skaļi izbrīnā iesaucos. "Elfu spēks. " atbildēja Sniegbaltīte un ar rokas vēzienu radīja vēju, kas mani aizpūta kādu kilometru tālāk. Kaut ko tādu biju pieredzējis pirmoreiz savā vampīra mūžā- upuris paliek neskarts, bet es pats tieku izlidināts cauri mežam. Sajutu sevī azartu, tādēļ atgriezos pie viņas. "Sveika!" nedaudz koķetīgi sasveicinos ar viltīgu smaidu uz lūpām. "Tev vēl nepietika?" meitene pajautā man un tad aizlidina atkal projām. Saprotu, ka Sniegbaltīte nebūs mans upuris, taču tas nenozīmē, ka viņa nevar būt mana mīļotā. Zibenīgi savācu meža puķes un lidoju atpakaļ. "Tās tev!" mīļi viņu uzlūkoju un tās pasniedzu. Sniegbaltīte neizskatījās īpaši apmierināta un uzbūra virves, kas mani sagūstija piesienot pie koka. Nosmējos, jo domāju, ka tikšu pēc brīža laukā no tām, taču es nespēju, tās bija veidotas no kaut kāda dīvaina materiāla, pret kuru nelīdzēja nekāds vampīra spēks. Sniegbaltīte uz manis pikti paskatījās un teica: "Tu man jau esi apnicis, traucē gulēt, rīt man priekšā garš ceļš līdz karaļa pilij." "Bet ko darīt, ja esi man iepatikusies? Tavas acis ir tik skaistas kā zvaigznes debesīs. Lūpas kā ziedlapiņas pieskāriens. Matos ogles zaigo un.." nespēju pabeigt savu teikto, jo mana mute tika aizsieta." Tu neesi baudījis manas lūpas. Runāšana ir sudrabs, klusēšana zelts. Kad došos prom atbrīvošu, bet kamēr guļu, tikmēr būsi piesiets pie šī koka." No vienas puses mani tracināja tas, ka Sniegbaltīte ar mani tā izrīkojās, bet no otras puses man tika dota iespēja vērot un pētīt viņu. Nākošnakt biju izlēmis atkal mēģināt uzsākt sarunu ar šo skaistuli.

Abas ruma kolas pudelītes ir tukšas, laiks ķerties klāt pie pasākuma galvenās naglas- vīna. Aizsteberēju līdz galdam paņemu pudeli un paskatos spogulī. No skapja atvilktnes izņemu sarkanu lūpukrāsu, uzkrāsoju sev lūpas un noskūpstu Gregoriju.

Lacrime. Vai es tik tiešām esmu līdzīga tavai mīļotajai?

Gregorijs. Tu esi viņas kopija ārēji.

Lacrime. Un iekšēji?

Gregorijs. Nu jums abām kopīgs tas, ka ne viena, ne otra neizturējās ar cieņu, kad sastapa mani. Jūs esat ļoti atšķirīgas.

Pieliecos un noskūpstu viņu vēlreiz.

Lacrime. Tev nešķiet, ka esmu viņa?

Gregorijs. Varbūt, ja būtu skaidrā, tad jā, bet tā kā es nekad neesmu redzējis Sniegbaltīti iedzērušu, tad nē.

Lacrime. Es tev patīku vai ne?

Gregorijs. Varbūt atgriezīsimies pie mana stāsta? Tavam diktafonam var nosēsties baterija, bet mēs vēl neesam tikuši līdz beigām.

Lacrime. Par diktafoniem un bačām neuztraucies, kad man pudele rokā viss tiek kontrolēts.

Gregorijs. Ak, ja vien tā būtu taisnība! Atgriežamies pie tā, kādēļ uz šejieni esmu nācis.

Sniegbaltīte iegriezās kādā gadatirgū, kurā bija arī karalis. Uzbūrusi sev greznu svītu viņa devās sastapt savu vecāku slepkavu un savaldzināt to. Nometās uz ceļiem un iesvaidīja viņa kājas ar smaržīgu burvju eļļu. Glaimīgi vārdi no viņas lūpām nāca: "Ai, karali daiļais saki jēl man, kam lai savu sirdi dodu? Neviens tik daiļš un izveicīgs kā jūs nav. Ik nakti par jums raudu, bet esmu tikai ēna, ko tik cēlām acīm nav lemts ieraudzīt. Domājot par jums, manā prātā grēcīgas domas ieviešas. Es vēlos kalpot karalim, lai ko tas maksātu. Vējš pagātnes vaidus tagadnei redzamus padarīs." Karalis raugās viņā ar iekāri un tad pieceļ no zemes. "Jums nav jābūt kalpam, ja varat būt mana līgava. Kāzas rīkosim pēc nedēļas, kad pilī nokļūsim," skan cilvēku valdnieka atbilde. Sniegbaltīte noskūpsta viņa roku un smaidot jautā: "Mīļais karali! Vai drīkstu pilī ierasties tikai tad, kad tiks rīkotas kāzas." Es vēlos savu nevainību kāzu naktij glabāt." "Kas par tikumīgu jaunavu! Labprāt izpildīšu jūsu lūgumu, jo uzreiz redzams, ka nedarīsiet man kaunu kā iepriekšējā sieva, kas pinās slepus ar savu mīļāko - kurpnieku," karalis priecīgi iesaucās un gadatirgus turpinājās. Saule norietēja un mums atkal bija lemts tikties. Šonakt viņa nakšņoja kādā karaļa būdiņā. Slepus ielavījos tajā un apskāvu Sniegbaltīti, kura atkal ar rokas vēzienu mani aizlidināja. Šoreiz viņa neizskatījās tik dusmīga kā vakar un man pajautāja: "Kādēļ tik uzmācīgi man seko?" "Ko gan citu, lai vampīrs dara, ja kāda viņam ir iepatikusies?" Sniegbaltītei atbildēju, bet viņa man uzdeva pretjautājumu: "Es esmu karaļa līgava, vai tas tevi nebiedē?" Es uzsmaidīju viņai un atbildēju: "Gan tu, gan es zinām, ka cilvēku valdniekam nevaldīt par būtnēm, kas pārākas par to. "Viņa mani noskūpsta uz vaiga un jautā: "Saki man, cik spēcīgas jūtas pret mani tev ir? Un kādēļ no atraidījuma nebaidies, pat ja esmu cita līgava? " Noglāstu viņas matus un atbildu: " Esmu vampīrs un redzu vairāk nekā cilvēki. Tu neprecies mīlestības dēļ. Par savām jūtām es īsti nemāku teikt, tās uzradās pēkšņi, tadēļ grūti spriest cik ilgi tās noturēsies. Bet es ļoti vēlētos, lai tu aizietu no šejienes un karalis tevi neiegūtu." "Karalis mani neiegūs, jo viņš mirs kāzu naktī no manas rokas. Aiziet no šejienes negrasos pirms neesmu atriebusi savus vecākus." Sniegbaltīte sniedzot atbildi mani gan nomierināja, gan lika uztraukties. "Atriebe nav laba lieta, tā tevi var iedzīt nāvē. Jā tu esi spēcīgāka par parastiem cilvēkiem, taču galmā ir karaļa mīļākās, kas prot labi burt. Ja, kāda no viņām uzzinās par tavu nodomu, tad var arī tevi nogalināt. Īstenībā tev jāuzmanās jau tagad, ikkatra no viņām sapņo par karalienes kroni sev uz galvas. Labāk dodies man līdzi, dzīvo mierā un aizmirsti par atriebi," centos Sniegbaltīti pārliecināt, jo viņa bija uzsākusi pārāk bīstamu spēli. "Es došos tev līdzi, bet vispirms man jāatriebj vecāki." viņa palika pie tā, ko bija ieplānojusi, es nespēju viņu pārliecināt. Man atlika vien sargāt Sniegbaltīti katru nakti, cerot, ka dienā neviens nenogalēs manu dārgumu.

Vīna pudele ir pustukša. Sen tik daudz nebiju dzērusi, kā šonakt. Gregorija stāstītais man atgādina pasaku, cik grūti ir noticēt tam, ka tas ir reāli noticis. Varbūt mēs ikdienā nespējam daudz ko ievērot, jo esam pārāk akli. Varbūt tas, kas mūsuprāt ir pārdabisks patiesībā ir normāla parādība. Bet kāpēc gan tas nav redzams mūsu acīm. Kāpēc gan viņi neiepērkas mūsu veikalos, nedraudzējas ar mums, neizdot savas grāmatas. Kādēļ liek domāt, ka cilvēkiem vienīgajiem pieder visa planēta zeme.

Lacrime. Vai elfi eksistē joprojām?

Gregorijs. Jā gan.

Lacrime. Kur viņi mīt tagad?

Gregorijs. Tāpat kā agrāk dziļi mežos, cilvēkiem nepieejamās vietās.

Lacrime. Kādēļ jūs slēpjaties no mums? Kādēļ liekat domāt, ka neeksistējat?

Gregorijs. Es neesmu elfs. Uzdot šo jautājumu kādam no viņiem.

Lacrime. Es nerunāju par elfiem, bet gan par būtnēm, kuras cilvēki uzskata par pārdabiskām.

Gregorijs. Jūs vēl neesat gatavi tam, lai iepazītu mūs.Viduslaikos, kad pārdabiskās būtnes vairāk uzturējās starp cilvēkiem, tad cilvēki tās mēģināja iznīdēt. Par piemēru varu minēt raganas, kas gandrīz tika iznīcinātas katoļu baznīcas dēļ. Mūsu pasaules saskarsies tad, kad neuzskatīsiet mūsējo par ļaunu, tikai tadēļ, ka tā ir savādāka.

Lacrime. Vai tava sirds viņas dēļ sāp vēl šodien?

Gregorijs. Sāpes ir pārgājušas līdz ar mīlestību. Tā bija ļoti īpaša mīlestība, kas būtu pelnījusi, ka par to uzraksta.

Lacrime. Bet mans reibums vēl nezūd.

Gregorijs šoreiz pats noskūpsta mani un apskauj, viņš saprata, ko es ar to gribēju teikt. Ne reibums, ne iekāre nav zudusi. Pieaug gan viens, gan otrs. Nez kādēļ paņemu papīrnazi un dziļi iegriežu sev plaukstā. Ledusaukstas lūpas pieskaras tai un ar baudu malko manas asinis. Pēkšņi jūtu, ka ģībstu. Viņš beidz lietot asiņu trauku, kas ir mana roka. Pieliek pie manas pieres ledussauksto roku, tā man atgriež samaņu. Mēs apguļamies gultā un stāsts var turpināties.

Gregorijs. Mēs palikām pie tā, ka bijām atklājuši viens otram savas jūtas. Nākošajā dienā karalis devās medībās, kurās protams aicināja piedalīties arī Sniegbaltīti. Kāda no galma dāmām apmainīja ķemmes ar kuru kalpone sukāja manas mīļotās matus, lai sagatavotu viņu medībām. Ķemme bija noburta, tiklīdz tā pieskārās matiem, Sniegbaltīte aizmiga nāves miegā. Galma dāmas lika pateikt karalim, ka viņa neieradīsies medībās, jo apciemos savus vecākus, kas negaidītu ziņu devuši. Tā Sniegbaltīte karaļa būdiņā medību dienu nogulēja nāves miegā. Kad ierados biju sagrauts un sāku raudāt, jo redzēju savu mīļoto mirušu. Taču tad ievēroju viņas matos ķemmi, kuru izņēmu laukā. Viņa atdzīvojās un es priecājos par to, ka atkal varēju mīļotās daiļās lūpas skūpstīt. "Lūdzu, ejam šonakt projām, es nevēlos, lai mirsti. Šodien tu gandrīz aizgāji mūžībā. Es nevēlos, lai man zūdi. Es nevēlos, lai dzenoties pēc atriebes zaudē savu dzīvi," apskāvu un mēģināju viņu pārliecināt atkal. Taču atbilde no Sniegbaltītes lūpām bija tā pati: "Es neaiziešu, kamēr neatriebšu savu vecāku nāvi pat ja tas prasītu man dzīvību." Dusmās jautāju viņai: "Vai maz apzinies, ka šonakt varēji vairs neatgriezties dzīvē. Neesi bērns, saproti taču to, ka dienā es nespēju tevi pasargāt!" "Es pati spēju sevi pasargāt." To pateikusi Sniegbaltīte devās projām, lai pielaikotu savu kāzu kleitu. Varbūt viņa spēja aizlidināt mani, kad grasījos uzbrukt, taču nespēja ielūkoties cita prātā, lai atkostu sīkas viltības, kas var nest nāvi. Drošības pēc devos Sniegbaltītei pa pēdām. Noskaitīju burvestību, kas padarīja mani neredzamu. Viņa iegāja kādā teltī, kurā bija liels spogulis, galds, kas piekrauts ar dažādām baltām kleitām un kalpone. Sniegbaltīte piemērija gandrīz visas, bet neviena no tām nederēja. Bija palikusi tikai viena kleita, kad viņa to uzmērija tā derēja perfekti. To nenovilkusi mana mīļotā devās atpakaļ uz savu būdiņu. Būdiņā Sniegbaltītei sāka trūkt elpa. Es mēģināju noraut kleitu nost no miesas, taču tā bija noburta un sāka smacēt vēl vairāk. Nevarēdams to noraut, es pārgriezu kleitu ar nazi. Sniegbaltīte stāvēja kaila manā priekšā. Kārdinādama mani kā aizliegtais auglis Ēdenes dārzā. Lūpas saskārās klusējot, rokas pieskārās ķermeņiem nenotrīcot.

Stāsts pārtrūkst, jo Gregorijs skūpsta manas lūpas. Esmu pārāk apreibusi, lai domātu. Pārāk grimusi iekārē, lai pretotos viņam. Manas sarkanās bikses tiek nomestas uz grīdas, līdzās viņa drēbēm. Divi stāsti saplūst vienā. Mans un Sniegbaltītes. Mans un Gregorija. Lūpas atraujas, lai otrs stāsts varētu dzīvot mums līdzās.

Gregorijs. Viņas miesu ar maigiem skūpstiem pārklāju. Asinis, kas nevainībai zūdot radās garšoju. Ogļu melnie mati manos pirkstos pinās toreiz un tagad. Bālu ādu glāstu šonakt un tonakt. Asinssārtas lūpas mani skūpsta gan atmiņās , gan mirklī šajā. Mēness apspīd kailus ķermeņus dažādos gadsimtos vienlaicīgi. Viņa apskāva mani tāpat kā tu tagad un mēs aizmigam. No rīta es jau biju projām. Viņa sāk gatavoties kāzām. Kājas nedaudz trīcēja aiz satraukuma par to, ka atriebības mirklis tuvojās. Sniegbaltīte domāja un nervozi taisīja savu pušķi. "Varbūt Gregorijam bija taisnība un man vajadzēja doties viņam līdzi, bet nu jau ir par vēlu. Atpakaļceļa nav." viņa skaļi domāja. Baznīcā skanēja zvani, kas aicināja cilvēkiem pulcēties. Tie tuvināja atriebes mirkli. Katrs solis pie altāra Sniegbaltītei lika satraukties un nervozēt aizvien vairāk un vairāk. "Vai tas ko daru ir pareizi?" viņa jautāja sev un taj pašā laikā atbildēja: "Jā, tas ir pareizi. Padomā pati kādas ciešanas tās mērgļa dēļ piedzīvoja tavi vecāki. Kādas sāpes un ilgas piedzīvoji pati. Cik gan naktis tu neesi ilgojusies pēc māmiņas un tēta apskāvieniem! Pēc viņu skūpstiem." Pie altāra viņa teica karalim jā un noskūpstīja to. Abi devās dejot pirmo deju. Karalis izskatījās laimīgs, Sniegbaltīte mēģināja izlikties, ka arī ir tikpat laimīga kā viņš, bet viņai neizdevās. Kad deja tika nodejota abi devās pie galda, lai iekostu. Viņi apsēdās galda galā, līdzās daudzajiem izsmalcinātajiem ēdieniem bija arī parasts ābolu grozs. Sniegbaltīte vienā no tiem iekodās. Inde, kas bija ābolā piepildīja ķermeni un lika reibt galvai. Sapratusi, ka kāds ābolā ir ielaidis indi, kas izraisa nāvi, viņa piedāvāja nokosties karalim no tā. Kāda galma dāma pilnā balsī kliedza, lai karalis neiekožas ābolā, bet bija jau par vēlu, viņš iekodās indes pilnajā auglī. Sniegbaltīte saļima un nokrita no krēsla. Kalpi piesteidzās jaunajai karalienei klāt, bet neviens vairs nespēja palīdzēt. Viņa bija mirusi. Pēc brīža inde skāra arī karali un iesvieda to nāvē līdzās Sniegbaltītei. Vecāki tika atriebti, kaut arī cena bija pašas dzīvība. Ļaudis nevēlējās jaunās karalienes skaistumu ierakt zemē, kur viņas ķermeni sagrauztu tārpi. Viņi izgatavoja stikla zārku, kuru novietoja augstā kalnā, lai saules stari turpinātu sildīt skaisto ķermeni. Es piemodos, kad bija iestājusies nakts. Uzzinādams par bēdīgo notikumu, devos uz vietu, kurā atradās stikla zārks. Septiņi elfi raudāja pie viņas kapa. Tie man teica, ka eksistē kāds ticējums, ja vīrietis noskūpsta savu mīļoto, kas ir mirusi tā var atgriezties dzīvē. Es noņēmu zārka vāku un noskūpstīju viņas lūpas. Ticējums neatbilda patiesībai, Sniegbaltītē neatdzīvojās. Katru nakti es nācu sargāt viņas mieru. Katru nakti skūpstīju skaistules lūpas, cerēdams, ka viņa atgriezīsies dzīvē. Bet viss velti, gadi gajā un Sniegbaltītes miesa lēnām pārvērtās par plikiem kauliem. Cik gan asaru par viņu nebija izliets. Atriebe laupīja laimi, gan man, gan viņai. Nav jēga glabāt sevī naidu, jo tas nenovedīs ne pie nekā laba.

Es piemostos savā gultā, konstatēju, ka esmu kaila un nez kādēļ apķērusi vīna pudeli kā mīksto rotaļlietu. Paskatos pulkstenī, tas rāda viens dienā. Ārprāts esmu nokavējusi skates! Hm, tas sapnis, ko redzēju likās tik reāls. Varbūt jāpārbauda diktafons. Es to ieslēdzu un atskan Gregorija balss. Diktafons man no pārsteiguma izkrīt no rokām. Tas viss nebija dzēruma murgs, bet gan īstenība!

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu