Septiņi balti zirgi un kāzas

Labā ziņa atskrēja svētdienas pievakarē, ka man nebūs jāceļas trijos, lai brauktu ar vilcienu uz Daugavpili, pussliktā ziņa, ka līdzi dodas mamma un tēvs. Bet nekas, pieciešam, jo man jau viņi tādi foršie ir.

Pamostos un drausmīgi līst, priecājos, ka nekūlos ar to trako vilcienu[vairākiem, pietam]
Aizbraucam līdz RIMI iepirkt pārtikas krājumus un es nofenderēju beidzot "Zvērā" plakātu, lai jau man tiek tas prieks. Patīkami, ka līst lietus, nav karsts mašīnā, mums ar tēti abiem uz pilnu klapi AC/DC un dziedam līdz, viss notiek.
ōmei pie Baldones sagribās vīnu, domāts darīts, piestājam pie kaut kāda veikaliņa, kur uz afišas staba rakstīts "Pārdod buldōzeru, labā stāvoklī".
Es tieku pie aliņiem un turpinam ceļu. Latvijas ceļos ir ļoti lielas bedres un nepaiet ne ilgs laiks[kā man zvana BaumaņuAiva nodzertā balsī runājot] un mamma ir nolējusi visu savu balto džemperi ar vīnu[tagad visa māja smird pēc balinātāja, kuru viņa nesekmīgi meklēja Ilūkstē un lamāja visus pārdevējus pēc kārtas].
Beigās jau dziedam visus Labvēlīgā Tipa gabalus un ieripojam Latgalē.
Tiekam lauku mājās, paēdam, smaržo pēc siena un mīlestības.
Ļoti sanāk miegs un es aizmiegu, pamostos un ārā ļoti joprojām līst, var dzirdēt, ka Daugava ir nemierīga, jo tās lauku mājas ir pie Daugavas, pavasaros tur ar laivām jābrauc, toties karstās vasarās pāri pāriet varot upei.
Ar tēvu gvelžam muļķības par laikapstākļiem un vasaru kopumā līdz noslēdzam derības, ka es tūlīt pat nopeldēšos Daugavā. Ārā tāds laiks, ka domātu ragana nosprāgusi, bet zilmatainais wunderkinds pliks deso uz upes pusi un peldas. Pieci lati mani.
Pēc tam sildos ar tēju un skatos lietuviešu televīziju.
Naktī sapnī redzu cilvēku, kurš pa naktīm strādā maiznīcā, no rīta pamostos un nesaprotu, kāpēc šajā pasaulē ir puķainas sienas.

Dodamies tālāk un redzam baltu zirgu, saskaiti septiņus baltus zirgus un būs kāzas.

Visu laiku smejamies un braucam caur latgaļu sādžām, skats tāds, ka Latvija šķiet arvien nožēlojamāka un nožēlojamāka, jo tālāk no Rīgas tu atrodies.
Apzogam vietējo benzīntanku un jūtamies kā Černobiļā, esam kaut kur Masļonovas pagastā. Pa ceļam noķeram zirgu pajūgus un tiekam līdz Aglonai, kura sagādā nelielu vilšanos, jo prezidenti pa tādiem noplukušiem mūriem taču nevarēja vadāt.
Jēkabpilī fotoaparāti lētāki, kā mūsu pasaulē, kafejnīcā garšīgs ēdiens un mazas gotu meitenes nāk ar mani runāties, vot, ir taču tur jaukāki cilvēki, sakiet ko gribiet.

Atpakaļceļš ar daudz pieturvietām un miegu, ļoti līst lietus un Daugavā pie Ķeguma ūdens nokrities.
Drausmīgi līst un es stāvu ceļa malā un smaidu.
Kaut kādi taureņi vēderā un atceros, ka vakar liku skumjam cilvēkam iemīlēties, jo krāsaināka pasaule tad ir.

Nu es esmu mājās, rīt jaapmeklē vai nu futbōlpasākums vai Jaunpils un jātaisa ekskursija pa Kruzemes galu.

Laukos ir garšīgs piens un kaķenei kaķēni sadzimuši.

Man jau otro dienu tirpst kreisās kājas īkšķis, ļoti tirpst.
Jāiet taču kārtis vēl spēlēt!


Ko tu dari lietainās dienās?