Persefones dienasgrāmata

Par spīti visam, gaismas šorīt netrūka, vēl vairāk – tās bija neierasti daudz un neviens to nebija gaidījis. Tomēr, lai sajūsma nebūtu pārāk sakāpināta, vējš jau agri no rīta godprātīgi pildīja savu uzdevumu un plosīja visu, kas pagadījās tam ceļā. Arī mani. Tagad es zinu to sajūtu, kad tūkstošiem ledus mošķu un putekļu radības brāžas taisni sejā. Tā savelkas kā saburzīta salvete un saskrāpē tevi visu līdz pat ceļgaliem, un neatlaiž – sakampj tavu kaklu ar savām kaulainajām rokām un tu rīsties līdz mošķi nav atraduši nākamo upuri. Bet tas bija tikai sākums. Nolēmu izveidot pienākumu sarakstu, lai nesapītos savu uzdevumu jūklī un, kā vienmēr, neatmestu tam visam ar roku. Autoosta šodien bija vēl kailāka, vējš to būs izpurinājis ne pa jokam, bet cilvēki pat neievēroja – tie drūzmējās cits aiz cita un es nesapratu, kādēļ tik agri tie sapulcējušies, jo platformas stāvēja vientuļas, gluži kā novembra pusnaktīs. Arī stends ar literatūras un publicistikas jaunumiem nebija vēl papildināts, tas lika justies tik pieviltai, ka nolēmu turpināt savu vienmuļo ceļu uz zināšanu fabrikas centrālo ēku mūsu pilsētā. Ir piektdiena, tādēļ liela daļa fabrikas galaproduktu nedeldēja skolas gaiteņu betona un parketa pārklājumus, vienīgi mazie – tie negantie, skaļie un spiedzošie cilvēki, kuri pārsteidz tevi pašā trepju telpas vidū, kur izglābties vairs nav iespējams, tad viņi visi kā viens metas tevi apsteigt, triecoties garām, izgrūstot un izplivinot kā garu lupatu. Un tad man paliek žēl tās jaunkundzes desmit centimetru augstās papēžu kurpēs, kuras acumirklīgi kļūst bālas jau izdzirdot dārdoņu, kas pārvietojas no gaiteņa uz gaiteni, viņas sastingst un gluži kā hameleons slīd gar sienu, balstot sevi. Ziniet, tad man paliek žēl arī sevis.
Pārvarot vienu šķērsli, neizbēgami sekos arī nākamais. Tas bija pienākums četrdesmit minūtes izmest sevi no latviskuma un atdot svešvalodai, lai tā sagroza visu, ko sirdsapziņa līdz šim nebija atļāvusi. Tās abas cīkstones konkurē kā divas, inflācijas nomocītas piena pakas lielveikala vitrīnā – kurš kuru? Un, vai nav vienalga, tā mēs bojājam tikai sevi pašu. Kad dvēsele iztīrīta un atkal jutos pilnība vienota ar šīs zemes mirstošajām bagātībām, devos iekarot vienu no nesen atklātajiem gastronomijas šedevriem. Biezpiena maizīte-tik vienkārši, smieklīgi, nepavisam ne prestiži. Tieši vienkāršība ir nesamākslotu cilvēku lielākā vērtība, kuras dēļ trīs jaunas dāmas katru dienu mirdzošām acīm steidzas pa betonētām kāpnēm un slīdošām flīzēm, lai tikai iegūtu mazu kumosiņu vienkāršības. Un visneparastākais – tas viņas dara neizsakāmi laimīgas, kaut uz brīdi. Viņas prot sajust mirkļa gandarījumu un palaist to vaļā, lai pēc stundas tas joņotu atpakaļ ar divreiz lielāku spēku. Un, kā par spīti, tas samtainais zelts, kurš vienmērīgi kūp no elegantās smilšu mīklas tūtas, šodien nebija. Nu jau vairs neatskanēja vien skumja nopūta, bet gan trijkāršota vilšanās. Un diena turpinājās tieši ar tādu pašu kņadu, kā pirms tam, nekas jau nebija noticis, pilnīgi nekas, lai tiktu kardināli izmainīts dienas plāns un emociju skalas novirzījums. Bija tikai par vienu vilšanos vairāk...



05.03.08

Tuvojas pusnakts, bet vēl nekas nav pabeigts, un tik ļoti tracina nevērība un pienākuma apziņas trūkums. Es gribu sevi sodīt, bet turpinu lutināt kā spītīgu nodevēju. Šovakar esmu sevi izlutinājusi līdz neprātam, tik ļoti, ka daru pāri. Es iznīcinu visu savu entuziasmu un noveļu spēku tur, kur tas vismazāk būtu nepieciešams. Uz galda atrodas vesela kaudze drukātu lapu, kas atstāj uz manis melnus nospiedumus. Es gribu, lai tās smērē mani visu, visu līdz pilnībai un kā zīmogus atstāj burtu nodzisušās garumzīmes gurnu bedrītēs, tas būtu mans īpašais noslēpums, tā vieta jau vien ir īpaša, lai nelaistu sev tuvumā ziņkārīgus uzbrucējus. Vakars tik ļoti spēj nogurdināt, ka nespēju atcerēties nevienu izlasīto zilbi, pilnīgi nevienu. Atceros vien eifēmismu un oksimoronu, šie tēlainības līdzekļi izstaro aristokrātiju. Tā ir smalkjūtība un simbols, ko mūsdienās piedēvē gluži par velti. Tik ļoti tracina vērtību degradēšanās, patiesi, tas padara mani traku. Ļaušu sevi novest līdz pilnīgam spēku izsīkumam, lai rīt sāktu būvēt jaunu meiteni. Es būšu tik pat spītīga, neiecietīga, verdoša un kaitinoša, tikpat pārgalvīga un nesavienojama, tikpat nekrietna. Un es nemainīšos, pat tad, ja mani ar dusmām veidos jaunu kā plastalīna figūru, es būšu Persefone. Tāpēc man neatliek nekas cits, kā iecirst sevī visus sausos likumus un prasības, pārzināt kritiku un sekot aktualitātēm. Es gaidu brīdi, kad tas viss beigsies, tad es būšu uz brīdi brīva. Es piederēšu vien tikai sev un ļaušu justies kā savtīgai egoistei, kas vienmēr piesavinās lielāko daļu un pat nedomā dalīties. To brīdi, vienu vienīgo, es sevi neatdošu.



15.03.08.

Vēl viena neizteiksmīga pēcpusdiena. Tik pat kaila un asa - bez nosaukuma. Pazudusi viņas identitāte un nodilusi harizma. Esmu nesavaldīga un nogurusi no šīs piektdienas, nav neviena, kurš pateiktu, kāpēc pavasaris sevi vairs nepazīst un tas mani padara gluži vai traku. man pietrūkst magoņkrāsas. Tik ļoti pietrūkst rubīnsārti vakari, sasilis asfalts un peldoši mākoņi virs ezera miesas. Tvīksmes pilna nostaļģija, no kuras cilvēks var nogurt līdz bezsamaņai. ... Vēl turies, vēl tikai mazliet, vēl sevi neatdod. Piesienu savas neprātīgās domas pie pacietības moku rata, lai tas mani velk līdz pēdējai asins lāsei un liek izjust visas ķermeniskās sāpes līdz pat liesmojošs akmens kļūst vēsāks par manu vērmojošo ādu. Es sajutīšu, kā dzīslas pulsē nenoteiktā ritmā un nespēšu izskaitīt, cik reižu tās likušas asinīm griezties ap savu asi. Un es zinu, cik muļķīgi būs paļauties uz veselo saprātu, jo kvēloju līdz pelnu drumslām un izkaisu sevi kailās zemes spraugās, kļūstot par pilnību savas godkāres mērauklā. Nebūs neviens, kurš atbrīvotu. Paliks tikai svelmains, nokaitēts gaiss, visās toņu gradācījās – tās bezprātīgi žilbina un uzkrītoši spulgo, ietinot visrupjākajā neziņas tunikā, kas mani saberž neskaitāmās šaubu brūcēs. Bet es nepadošos - būšu viena no cīnītājām. Nepakļāvība un nevaldāma vēlme pretoties mani sargās kā visvarens talismans. Mēs būsim vienoti...



06.04.08.
Dusmu sagraizīts rīts. Sists līdz pārdrošības dzelmei un atstāts nepabeigts, bezkaunīgi jēls un salauzts. Tas viļājas no istabas uz istabu, veidojot nepanesamu haosa aromātu, kas uzkarsē pacietības mēru līdz galējai robežai, bet neļauj to pārkāpt. Tas cilvēku noved līdz saltai neprātībai un pieradina tā, lai zustu jebkāda laika izjūta. Sabirzt vissīkākās miera drumslas un kļūst zināmas visas patiesības un izdomājumi. Tik traģiska vientiesība gruzd un gailē, atstājot pelnainas zīmes ķermeņa cietoksnī. Tevī mājo bezjēdzīgas naivitātes sērga, kas izēd no iekšienes pa kumosam, līdz tu sadrūpi kā trausls biskvīta cepums. Nav iespējas pretoties, pat ne padoties, var tikai izšķīst līdz vissīkākajai daļai un sevi nepazīt. Pārpārēm nemierīgas būtnes rausta miesu uz visām debespusēm tik ļoti, iekams spīts kļūst miermīlīgāks par svelmaino riebumu, kas nesaskaņas un ķildas padara tik nepanesamas, ka nu jau pats esi gatavs sevi saplosīt drupatu drupatās, un sāc plosīties kā satrakots zvērs, kurš neapzinās bīstamības un riska robežlīniju ar iznīcību. Visa būtība dreb baiļu trīsās un galapunkts nekad nav paredzams, pat ne uzminams, tas ir pēkšņs un neparedzams. Tas nepārprotami pienāks...