Pavasara neprāts

Tie mirguļoja un uzsūca sevī pusi saules, tāpēc diena šķita neticami karsta un savāda. Vietām trotuārs glabāja pāri palikušās veldzes lāses, kuras meitenes uzmanīgi vēroja, lai neaizbaidītu. Tik vien tā glābiņa, bija nepieklājīgi novērst skatienu kaut uz mirkli, tāpēc uzmanība sekoja ikvienam kūstošam objektam. Viņas pārvietojās no vienas ietves uz otru, karaliski šķērsojot bruģu aleju. Viņas dejoja ar neprātu, pārkāpdamas laika robežas. Šķelmīgie smaidi mulsināja garāmgājējus, kuri vēl jo projām dzīvoja ziemas un rudens dubļu jūklī, kas sajaucis visus priekšstatus par gadalaiku maiņas raksturīgajām iezīmēm. Tas bija neprāts. Viņas skaļi smējās un tramdīja ceļa putekļus, lai tie nepinas kurpju zolēs, un kāri nogaršoja marcipāna bumbiņas, kas ietītas šokolādes noslēpumā, kas glabāja ruma smaržu un pildīja prātu ar pavasara dvesmu, neļaujot saglabāt mieru pat ne minūti. Pavisam traks – īsts pavasara neprāts, viņas nodomāja un devās nosvinēt pirmo ziedoņa virmojumu.