Mazās epifānijas

1.
Aizdod man savas smaržas. tās pašas, kuras var sajust pat otrā pasaules malā. Tās ar, kurām var sajust, kāds tu esi patiesībā, neviens no mums nedzīvo maskarādē. Notīri savas kurpju zoles, ja gribi bradāt pāri citiem.
Tu kļūsi galants, bet ne labi audzināts. Un vai nav vienalga? Manas zoles – ko gribu to daru, aizmirstas tie banālie un lētie solījumi. Vulgārie komentāri liekas vairs tik pat kā nesadzirdami. Rutīna? Nē - tikai apziņa, ka tas tagad skaitās ikdienišķi. It kā jau smieklīgi, bet tajā pašā laikā tā diezgan piedauzīgi – laikam jau ierasti. Ja tu saproti, par ko es runāju, tad esi viens no pirmajiem. Jūties kā uzvarētājs? Atslābsti, mīļumiņ, tev vēl jāmācās. Nekas taču nav galā. Un neviens vēl nav uzvarējis. Tu uzvedies kā trīsgadīgs bērns tamborētās čībās, kas pats vēl nezin, ko grib. Tu vēl neesi nopelnījis to statusu, kas tev pieder, kurš patiesībā tev tika uzdāvināts un gluži vienkārši pielikts priekšā. Varēji jau izspriest un izmantot to savā labā. Jā, protams – savtīgi, bet tas būtu vienīgais, kā tu varētu izcelties. Jautāji, kā lai kļūsti savādāks. Tu domāji populārs. Tad zini, ka tu mums neesi te nekāds Zevs vai Afrodīte, pagaidām jau vēl tikai cilvēks, cik izskatās. Tev šķitīs, ka kārtējie intriganti, visticamāk – skaudība vai slepenais grupējums, nekā nebija - tavam uztraukumam nav pamata, tikai ļauj sevi nocelt zemē no tā karaļkrēsla, kur pats uzrāpies bez iepriekšēja brīdinājuma, atļauj sev būt vienkāršākam.

2.
Tavi saldie indes zobi iecirtās trīcošajā kaklā. Man patika. Es jutu tavu medaino garšu uz savām lūpām un tas varēja mani padarīt gluži vai traku. Es degu. Vai zini cik kaislīgi ir sadegt? Kvēlot ogles sārtumā, karstumā, bet nepārstāt. Samulst pār tavu spēcīgo ķermeni, bet nepagurt pie tā. un es zinu, ka tevi tas satrauc. Laikam jau tik ļoti, ka jebkuru manu pieskārienu tu sajūti ar desmitreiz lielāku spēku. Es dievinu tavus reibinošos plecus. sajust, kā tie nekaunīgi kutina gurnus un ļaut justies bezspēcīgai tevis priekšā. Neaprakstāmi. Sulīgi iekosties vēderā tavā un izgaršot. indes zobi. Nepierodi pie tiem.

3.
Tu vari domāt,ka viss ir kārtībā, bet , ja fakti runā paši par sevi, tad tavs reizrēķins šodien ir sajaucis augstākās matemātikas likumus. Teorija par vecajiem labajiem laikiem tā arī paliks jautājuma zīmes ēnā. Tad iekāp saules pulkstenī un izjūti, kā ir –dzīvot laikā! Trīsdimensijas sarunas sajauc attēlu kontūrlīnijas un tu nesaproti, kur robežojas realitāte ar pagātni. Tik pat labi tu vari iesēsties antikvariāta dārgākajā furnitūras izstrādājumā un kliedēt garlaicību 3 gadsimtus atpakaļ. Bet tā jau nenotiek, nenotiek...

4.
Spēlmanis

Pilnas kabatas tavu smieklu
Derībās neviens nezaudēs
Pusi dzīves es par tevi lieku
Gan jau spēlmanis sadzirdēs

Turu kā dārgumu kabatās to nieku
Kas man uzvarēt palīdzēs
Nejūtot tuvumā šo mazo prieku
Dzīve drīz sliktu joku izspēlēs...

5.
Kā mazi bērni mēs skrienam pakaļ vējam un sienam to kurpju šņorēs – lai pinas, lai sapinas mūsu verdošajā jaunībā un, lai sajūt to degsmi plaukstās.
Karstās ugunis acīs nerimstas ne minūti un burbuļojošie skatieni – nezāļu stīgas, kas nerimst un neizmirst. Nu jau divas dzīves dzīvojam – sasistas un nepieredzējušas, azartiskas paslēpes un augstāko aprindu intrigas. Patīkama netaisnība un neziņa sabiedrības prātos, varbūt tieši tāpēc mēs vēl uz brīdi paliksim neatklāti, lai netiktu sadedzināti principu un pārmetumu sārtos.