Laimīgajā bērnībā

Tika nocelts lielais albums no skapjaugšas un ieturēta pauze pirms tā atvēršanas..

Pirmo bildi apskatot es ieraugu sev zeķubikses pāri nabai, divus skaisti uzpītus kliņģerus ar sarkanu lenti matos, smaidu līdz ausīm, kaut arī trūkst kāds zobiņš..

Nākamajai bildei laiks nograuzis maliņu, - es ieritinājusies tēta lielajā klēpī, ar netīru muti pieglaudusies pie tēta tīrā krekla, un tobrīd visticamāk mamma teica: „skaties uz mani un tūlīt putniņš lidos..”

..Bērnība aizlidoja kā veikls zvirbulēns gar logu. Es vairs nevaru palīst zem galda tik vienkārši, un sniega cietā garoziņa mani vairs nevar noturēt uz tā.. manas lielās pēdas lēni iegrimst baltajā sniegā, un paliek aiz muguras pagātnē..

Tirpiņas, un vēderā tauriņi it kā būtu iemīlējusies, tikai tagad es iemīlos bērnībā, bet toreiz man tik ļoti gribējās iekāpt mammas lielajās papēžu kurpēs, uzkrāsot sarkanas lūpas un doties uz balli, kaut man no puikām palika slikti, un kādam man jautājot- kurš puika tad tev patīk?!.. Vienmēr kratīju galvu un droši teicu- man viņi riebjas.. Tagad viss ar kājām gaisā. Mammas augstpapēžu kurpes man pa mazu, un nu jau puikas ir ne tikai ienaidnieki, bet labākie draugi un kaut kas vairāk par vienkāršiem draugiem. Un tētis nav vienīgais puika, kuram dodu un solu buču..

Es klauvēju pie bērnības durvīm, kuras jau ciet, bet ir tas mazais atslēgas caurumiņš pa kuru jebkurā brīdī mēs varam ieskatīties un ļaut sirdij pukstēt ātrāk, tāpat kā toreiz, kad mammu ieraugot durvīs ar konfektēm rokā, es sapratu kad tās ir domātas man..