Laiks

Pagalms bija liels. Un kur tad bez šūpolēm? Savās atmiņās es tur pašūpojos vēl tagad arī.
Vasaras smarža-siena laiks. Pilns šķūnis ar sienu, ko tikko saveduši pieaugušie, bet mēs bērni pa to laiku sacepām smilšu kūkas un sajaucām ūdens kokteiļus. Ko tik mēs tur nespēlējām māju, veikalu, tanī laikā tās likās vis labākās spēles.
Manā atmiņā vēl tagad ir tas mazais rotātais trauciņu komplekts, kurā lējām ūdens kokteiļus. Tagad viņš kaut kur bēniņos, apputējis, atpūšas.
Tieši uz pagalmu gadu no gada skatījās virtuves logs. Tā bija vecmammas mīļa vietiņa, viņa tur apsēdās un skatījās kā viņas lolojums spēlējas. Ne reizi vien vecmammai tur tā sēžot nokrita pa kādai asariņai. Vecmamma to tik notrauca un pasmējās. Kad nāca jau dienas otrā pusē, mēs jau zinājām, ka vecmamma drīz sauks mūs launagā. Tad tika pamestas visas smilšu kūkas un skriets iekšā pie vecmammas sagatavotajiem labumiem.
Bet gāja laiks un katru vasaru palika ar vien mazāk smilšu kūku cepēju, jo gadi dara savu. Vidusskola, augstskola, šinī vecumā jau vairs tā īsti neklājas cept smilšu kūkas.
Tā nu mēs visi tikāmies ar vien retāk. Šūpoles nojauca, mēs izaugām un bērnība aizgāja- tas viss pārāk ātri.
Lielajā pagalmā tagad dzīvo vējš un atmiņas. Bet pie loga tā pati vecmamma, tikai vairs ne tik stipra. Nedaudz sagurusi, bet laimīga. Jo atmiņas mums neatņems neviens.