gaisā jauc krāsas

Kaut ko novilcini.. Tu parādies pēkšņi, bet reizēm neatnāc vispār. Tev ir tik daudz drosmes, ka iedves cilvēkos laimi un bailes
vienlaikus. Tu radi kaut ko līdzīgu labsajūtai, kura, Tev aizejot, mūs bieži vien pamet. Tu nerēķinies ar citiem, bet mīli sevi. Tu liec citiem domāt, ka tagad IR ĪSTAIS LAIKS. Tu mānies. Tu mīli sevi. Tu pucē sevi kā vien vari. Tavā klātbūtnē ielas nekad nav tukšas. Uz tām ir Tava dzīvība. Gaisā nekad nav miera, - tajā pastāvīgi kāds jauc krāsas. Tu krāso savus sabiedrotos un apkārtējo skumjas. Tu atstāj citus dziļās pārdomās un šaubās. Kāds Tevī iemīlas no jauna.. ar katru reizi citādāk. Kādam Tu dāvini drosmi, citam – banānu mizu zem kājām. Tu visiem patīc , bet neviens Tevī nekad tā pa īstam nav ieskatījies. Arī raudi tu ļoti reti. Vienīgi tad, kad Tavas krāsainās skumjas nodilst, ielas kļūst kā izslaucītas.. Kad cilvēki Tavu dāvāto iespēju par laimi nozaudē. Tu raudi, kad aizej, bet aizej kā klauns – maskā. Un nekad nevar pateikt, kas aiz tās slēpjas. Tu tomēr esi sentimentāls, mans, nemūžam neizdibināmais, Pavasari!