Es šodien nāku savādāk kā citudien

Pēdējo roku satvērienu, pēdējās spēcīgās sajūtas par mūsu noklusēto blakus iešanu.. Es šodien nāku tāda. Pavisam viegli gar ķermeņa kustībām. Paceļot roku mājienam un nenolaižot. Es šodien nāku vērīgāk kā parasti. Mazliet aizmāršīgāk pret aizliegumiem.. Apjaušot atvadas, kuru nekad nebūs, atlaižu vaļīgāk savu dvēseli. Tās dzīvo gabaliņu laimes. Mums nav ko dalīt, bet mēs nevaram sadalīt, jo to nevar sadalīt... Aiz stūra redzu Tavu gaišo seju, Tavu kāju samaitātību gaitā, Tavu labo roku nēsājam manu apķeramo. Es šodien nāku Tevi redzēt spilgtāk kā vienmēr. Kaut kam jānotiek pēdējo reizi, lai atkārtotos. Tu neapjaut cik ļoti Tava cepure šodien ir melna. Melnāka nekā parasti, jo pēdējo reizi. Kaut kur zem acu plakstiem ir ļoti skumji un asaras ir pilnas ar sāpēm. Viss, kas Tevī ir bijis mans, paliks Tavs mūžīgi. Neviens nav vainīgs. Nekam nav vainas. Es šodien nāku savādāk kā citudien. Tu par to neko nezini...