Diena

Nejūtīgas lūpas un pirksti, bet apkārt nebij bezjūtīgie cilvēki- apkārt bija tik vien- kā tas skaļākais klusums un es. Šķita kad kāds man iedod roku, ar vēl aukstākiem pirkstiem.. Tā bij kartēja vēsma, kas nu jau kā vējš pacēla gaisā nokritušo lapu.. Es gāju tālāk, neskatotoies atpakaļ ar vēju aprautām- zilganām lūpām. Arvien attālinoties no reālas dzīves, arvien tālāk no mājām, siltuma, vasaras, rutīnas un košajām krāsām.. Viss manām acīm kļuva melnbaltāks un tumšāks, bet emocijām pārpildītāks. Tālumā redzot vēl dažas košās krāsas, es sapratu kad viss nav beidzies, drīzāk viss tik sākas. Pagāja vēl kārtēja stunda, kuras šodien man skrēja atrāk kā parasti- pie tam esot vienai nekurienes vidū. Brīdi attopoties, es jau stāveju uz sava mājas sliekšņa- iespējams, mans vēsais ceļojums bij tepat stāvot, iespejams, tā vēsma bij tikai caurvejš durvju ailē, iespejams nē. Es iegāju iekšā, ieritinājos klēpi.. vēsmas vairs nebija. Lūpas lēnām pieskārās karstai miesai, viss kļuva krāsaināks un košāks, bet atkal klikšķis un gribējās būt tur-tālu prom- es ar skaļāko klusumu.