Daži vārdi viņai

Nejust smiltis zem kājām. Nejust zemi, kas maigi glāsta pirkstus. Reizē pieskarties un nejust neko. Cik bieži tā dēļ tev durās sirdī dzelkšņi?

Dzelkšņu dūrumi palika, un no tiem plūda sarkani, sāļi strautiņi. Tev priekšā bija migla- bieza un dziļa, bet tu vienmēr zināji kurp iet. Tu tiki piesieta viszemāk, bet lidoji visaugstāk. Cik daudz tavā ceļā mūru sienu, kas slējās līd debesīm, lika! Mūra sienām pārlidoji pāri, nepieskaroties debesīm.
Laima tev uzdāvināja tumšu alu dziļi pazemē, bet tu vienmēr dzīvoji varavīksnē. Tev piederēja lāde ar ērkšķiem, taču tu spēji izlasīt rozes, pat ja to tur nebija. Nātres grieza tavu augumu, taču tu tās glaudīji. Jo vairāk glaudīji, jo vairāk grieza. Jo vairak grieza, jo vairāk glaudīji.
Visdziļāk okeānā esi nirusi, kaut tā ūdens viļņi nekad nav glāstījuši tāvu augumu. Everesta virsotnē vējā mēdzi dejot. Tā bija skaistākā no dejām. Tā nebija ne tango, ne salsa, ne valsis, ši deja bija daudz burvīgāka. Tik viegli un sapņaini griezies! Kaut arī deja bija sāpju pilna. Tev vairs nebija ne baiļu, ne šaubu par savu dzīvi. Ar dziļām sāpēm un prieku acīs tu laidies kā tauriņš pāri bezdibenim. Bez bailēm un šaubam.

uz rakstu sarakstu

uz rakstu sarakstu