Vēl aizvien nevaru atgūt elpu...

Vēl aizvien grūti elpot. Kreisajā sānā dīvaina sajūta. Pabāžu roku zem džempera. Kā tad, tur jau tā vaina - sāns asinīs. Dīvaini gan, jo naža asmeni neizlaidu no acīm, un pie pirmās iespējas to satvēru plaukstā. Jātiek ātrāk atpakaļ, tur varēs apmazgāties, un, vajadzības gadījumā, kāds varēs sniegt palīdzību.

Nevaru atgūt elpu. Piesēžu turpat daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Zvana mobilais telefons - nometu. Sapratīs, ka kaut kas nav kā vajag, esmu pārāk aizelsies. Bet izskaidrot, kas noticis es tagad nespēšu, tikai velti satraukšu, jo es pats vēl īsti nezinu, kādā stāvokli esmu. Jāceļas, jātiek līdz savējiem.

Grūti iet, nav elpas, kreisais sāns sūrst. Tieku pusceļā, jau redzu ēku, līdz kurai man jānokļūst. Tur man palīdzēs. Dīvaini, agrāk ejot, man nekad nelikās, ka tas ir tik tālu, kā tagad. Tagad man jau ir aptrūcies spēks, esmu galīgi aizelsies. Apsēžos vēlreiz turpat uz trotuāra. Atbalstos pret kādas mājas vārtiem, kuriem ir videonovērošana. Sliktākajā gadījumā gan jau mani sargs pamanīs agri vai vēlu. No stūra izgriežas mašīna. Nepaspēšu piecelties un izskriet priekšā - pietrūks spēka. Jātiek vēl 100 m līdz savējiem.

Eju, ir tikai viens mērķis - tikt līdz savējiem. Tur jau stāv policijas mašīna. Apkārt viss miglojas, trūkst elpas. Mani pamana, ierauga asiņojošo roku, nosaka kaut ko par mani, un kursabiedrs, kurš strādā katastrofu centrā, veikli uzliek man pārsēju uz rokas, lai tā neasiņo. Man tiek novilkts džemperis, es tieku atguldīts mašīnā. Tagad jāgaida ātrie. Vēl aizvien grūti elpot, kur nu vēl runāt. Pienāk dažas kursabiedrenes, apskatās, kaut ko nosaka. Cenšos atsmaidīt pretī - būs jau labi.

Atbrauc ātrie, ātri apskata, iegulda busiņā un ved uz slimnīcu ar visām taurēm un bākugunīm. Vismaz esmu izdarījis visu, kas bija no manis atkarīgs - tiku līdz savējiem, kuri izsauca ātros. Mēģinu noskaidrot, cik smags ir mans stāvoklis. Ārsti izvairās. Vai nu tiešām nezin, vai baidās teikt. No vienas puses mulķīgi jautāt, vai es miršu, ja man tur kas nebūtisks. Bet no otras puses, kā es to varu zināt? Grūti runāt, bet tomēr mēģinu noskaidrot vēlreiz. Ārsti izvairās no atbildes. Vēl neko nevarot zināt.

Varētu būt, ka mans stāvoklis ir pavisam čābīgs. Pilnīgi iespējams. Varbūt es šodien nomiršu. Apzinos, ka šis ir tieši tas brīdis, kad ir reāla iespēja, ka es mirstu. Tātad jāsāk domāt, ņemot vērā šo faktu. Patiesībā saprotu, ka nav jau tur nekas daudz ko domāt. Bailīgi? Nē. Tikai tā negaidīti, ka viss tik ātri var beigties. Bet ar šo domu ir steidzīgi jāaprod. Vai es nožēloju savu dzīvi? Nē, nepavisam. Esmu bijis laimīgs, ir gandarījums par nodzīvoto dzīvi. Bet tomēr vēl ir šis tas, ko es biju ieplānojis izdarīt. Žēl, ja vairs nepagūšu. Gribējās pabeigt augstskolu un sākt strādāt savā jomā. Tā es varētu vēl daudz noderīga izdarīt. Tuvinieki? Ir jau mazliet žēl, ka viņi par mani varētu bēdāties, bet ko tur daudz bēdāties - es rīkojos tā, kā uzskatīju par pareizu, un viņiem nebūs par mani jākaunas. Paliek pavisam grūti elpot, man uzliek skābekļa masku. Jā, ar to ir daudz labāk.

Ceļš līdz slimnīcai ir ļoti bedrains. Mašīna ik pa laikam nokratās, kas man sagādā sāpes plaušās. Beidzot esam galā, izskatās, ka mani sagaida diezgan nopietni - acumirklī tieku izripināts, slimnīcas personāls saskrien ap mani jau zinot, kas ar mani noticis, tiek doti rīkojumi, mani iztausta, iztaujā.

Man sāk sāpēt arī labajā pusē. Ārsts liek pagriezties un atrod uz muguras labajā pusē vēl vienu brūci. Tūlīt tieku aizripināts uz rentgenu. Kamēr tiek gaidīta atbilde, māsiņas mani nogulda, kaut ko iešpricē, paņem asins paraugus, parunājas ar mani. Palūdzu, vai nevar apmazgāt asinis. Jā, protams.

Pēkšņi atveras slimnīcas durvis un slimnīcā ienāk kāzu procesija ar visu līgavaini un līgavu. Cik noprotu, līgavainis vai nu nesen šeit ticis izglābts, vai strādā tepat slimnīcā, jo pasniedz konfekškasti dežūrējošām māsām un drīz vien dodas prom. Tā arī asinis man neviens nenomazgā.

Pienāk kāds ārsts, atkal aptausta manu vēderu un jau trešo reizi pajautā vai man tur kas nesāp. Vai tad vajadzētu sāpēt? Kāpēc visi tik ļoti iztraucas par manu vēderu? Dakteris neapmierināts atcērt, ka man pašam vajadzētu uztraukties par savu veselību. Cits dakteris man sašuj sagriezto pirkstu.

Man esot apmeklētājs. Sieviete pienāk pie manis un klusu pasaka, ka viņai nācies pateikt, ka viņa ir mana māte, lai viņu pielaistu klāt. Saprotoši pamāju un pasmaidu. Mēģinu nomierināt sievieti, jo viņa patiešām ir ļoti satraukusies. Ne jau es vienīgais tur biju, kas centās palīdzēt. Man vienkārši šoreiz noveicās mazāk. Un es taču to pašu darītu jebkura cita cilvēka dēļ. Māsiņa vēl pielej eļļu ugunij, paziņojot sievietei, ka "jūs tiešām varat lepoties ar savu dēlu! Labi audzinājuši!" Sieviete apraudās, es mēģinu to nomierināt, pasmaidot un izturoties pēc iespējas mierīgāk un nosvērtāk. Dīvaina sajūta, apzinoties, ka man uz kušetes jāmierina mans apmeklētājs. Apjautājas, vai man viss būs kārtībā. Pasmaidu: „Viss būs kārtībā! Par mani te labi parūpēsies!” Patiesībā jau es to nezinu, vai viss būs kārtībā. Labi, ka mani tūlīt ved prom tālāk. Vai tad māte nenākšot līdzi, jautā māsiņa. Nē, es saku, labāk nevajag.

Mani aizved līdz manam dakterim ar uzvārdu Kopeika. Man kreisajā pusē esot vienkārši dūriens, bet labajā pusē, kur brūci tikai nesen pamanīja, esot sadurta plauša. Esot steidzīgi jātaisa operācija. Dakteris izskatās pārliecināts, omulīgs un draudzīgs. Labi, es saku. Bet man vajag zināt, cik smags ir mans stāvoklis un kādas ir manas izredzes. "Ja tas notiktu mežā, tad tu, iespējams, nomirtu dažu stundu laikā. Tā kā tev tika sniegta laicīgi palīdzība, tad uztaisīsim operāciju, un, ja nebūs nekādu problēmu, nedēļas laikā izrakstīsim." Beidzot varu informēt tuviniekus par radušos situāciju un tās risināšanu. Un labi vien ir, ka es tomēr aizgāju līdz savējiem. Kas zina...

Pēc trīs dienām tieku izrakstīts. Māsiņas brīnās, jo durtie parasti agrāk par nedēļu nemaz no kušetes neceļas. Bet tāds jau es esmu – laikam laimes krekliņā dzimis. Dzīve turpinās!