Vai Latvijā eksistē rasisms? Ooo, un kā vēl!
Reilija (Jaffa.lv), 19.04.2006., 15:46Tas, protams, ir tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis... Starp citu, cik no jums pamanīja Latvijā notiekošo pret-rasisma nedēļu, kuru LNT ziņas prezentēja kā pret-diskriminācijas nedēļu, kas nav viens un tas pats!?
Un vai jūs zinājāt, ka tādu plašsaziņu līdzekļos bieži lietotu jēdzienu kā ‘citas ādas krāsas cilvēks’, ‘tumšādainais’, ‘nēģeris’ vai ‘melnais’ vietā ir jālieto vārdiņš ‘afro-amerikānis’!? Visiem tiem, kas uzskata, ka Džordžs Stīls ar saviem publiskajiem paziņojumiem par Latvijā valdošo rasismu pārspīlē, varu teikt – ooo, nē! Ātrāk vai vēlāk, taču ikvienam ne-latvietim, asociējot šo nacionalitāti ar baltu ādu, zilām acīm un gaišiem matiem, PIEGRIEŽAS būt citu acīs kā eksotiskam zvēru dārza iemītniekam, uz kuru publiskās vietās tiek nekaunīgi BLENZTS, adresējot rasistiskus tekstiņus, kas patiešām AIZSKAR!Iesākumā iesaku jums izlasīt kādu fragmentu no 2002. gada decembrī politika.lv publicētas intervijas ar Džordžu Stīlu. Lai gan intervija ir nu jau trīs gadus veca, arī 2006. gada 4. aprīļa telefonsarunā „Dāvidšovā” Džordžs Stīls apliecina, ka Latvija viņaprāt ir visrasistiskākā no visām Eiropas valstīm. Džordžs Stīls Latvijā dzīvo jau vienpadsmit gadus, runā labā latviešu valodā, taču viņam vēl joprojām nākas saskarties ar pret sevi vērstu negatīvu attieksmi viņa izskata dēļ.
Vai gribi teikt, ka Latvijā rasisms ir vairāk izplatīts nekā ASV?
Proporcionāli salīdzinot šo valstu platību un iedzīvotāju skaitu, jā. Savienotajās Valstīs balto iedzīvotāju rajonos varu mierīgi iet pa ielu, nepiesaistot uzmanību. Rīgā dzīvoju pilsētas centrā, un katru dienu, ejot ārā no mājām, zinu, ka mani ārā sagaida nicinājums un pazemojums. Pirms pāris nedēļām Rīgā tika piekauts dīdžejs no Lielbritānijas. Tas bija īstens rasistu uzbrukums. Viņu piekāva tumšās ādas krāsas dēļ, un krievu nacionālistu uzbrucēju pirmie vārdi bija: “What a f--- you are doing here, nigger?”. Viņu piekāvā, sita un spārdīja pašā Rīgas centrā, pie Brīvības pieminekļa. Es tovakar gāju šai vietai garām 10 –15 minūtes pēc šī notikuma.
Šajā vietā vienmēr ir daudz cilvēku. Vai neviens neiejaucās kautiņā?
Nē. Tā ir ļoti parasta reakcija arī pret vietējiem cilvēkiem. Ja kādu sit vai kāds iereibis cilvēks ir paklupis, neviens nepalīdz. Arī policijas tuvumā nebija.
Vai Tev nav nācies saņemt padomu - pašaizsardzības nolūkā neievērot rupjības, izlikties tās neredzam un “uzaudzēt biezāku ādu”?
Uz šādiem padomiem atbildu ar aicinājumu: pamēģiniet iejusties tā cilvēka ādā, kurš katru dienu, katru stundu uzklausa aizskarošas piezīmes! Tie nav izņēmuma gadījumi. Tas notiek katru dienu. Reizēm – katru stundu. Cik garīgi spēcīgi būsiet pēc astoņiem gadiem šādas dzīves? Ir grūti šādā situācijā izlikties, ka esmu pietiekami stiprs, lai varētu to vienkārši neievērot. Man saka, tie taču ir jauni neizglītoti cilvēki, kurus nav vērts ņemt vērā. Tad es vaicāju, no kā šie jaunieši mācās neiecietību? No vecākiem? Kādi tādā gadījumā būs viņu bērni?
Man saka, ja mēs būtu Āfrikā vai Ķīnā, tur notiktu tas pats: cilvēki blenztu un izteiktu savu viedokli par citādo. Bet mēs neesam Āfrikā vai Ķīnā! Jau padomju laikā Latvijā studēja un dzīvoja dažādu rasu cilvēki. Dažādu rasu un valstu cilvēki šodien ierodas Latvijā ceļojot. Ja ļaudis nespēj apjaust, ka šodienas pasaule ir brīva un atvērta sabiedrība, tas nozīmē, ka viņi dzīvo ārpus realitātes. Ja šodien, kad cilvēki lieto internetu, skatās ārzemju kinofilmas un ceļo, viņiem prātā neienāk, ka arī viņu zemē var ierasties vai dzīvot kāds cilvēks ar citu ādas krāsu, tad viņiem ir visai arhaisks priekšstats par pasauli.
Līdzīgu sarunu es šobrīd veidoju ar arābu Hosamu Abu Meri, kas ir latviski runājošs un vairāk nekā desmit gadus Latvijā patstāvīgi dzīvojošs mediķis. Hosams ir precējies ar latviešu sievieti Antru, audzina meitiņa Sabinu un pēc labākās sirdsapziņas ārstē iedzīvotājus valstī, kuras attieksme pret viņu ir no sērijas „Tu neesi mūsējais’. Par spīti faktam, ka Hosmas nāk no Libānas – valsts, kurā līdzās kristietībai pastāv arī islāms, uz maniem viņam adresētajiem jautājumiem par to, vai viņa sieva drīkst piedalīties viņa un viņa draugu – vīriešu sarunās, vai viņam Libānā gadījumā nav vēl kāda sieva un vai viņš savai mīļotajai sievietei Latvijā atļauj vilkt īsus svārciņus un lencīšu krekliņus – Hosams atplaukst platā smaidā... Protams, ka visi mani jautājumi ir tikai un vienīgi žurnālistiskas provokācijas, kuru mērķis ir lasītājiem apliecināt, ka latviešu aizdomīgums un bailes no citādā sev līdzās ir līdz absurdumam muļķīgas! Latvijā dzīvojošie libāņi, ķīnieši, afroamerikāņi un citu nacionalitāšu pārstāvji IR TĀDI PAŠI CILVĒKI, KĀ TU un gandrīz vienmēr ir gatavi uz draudzīgu sarunu latviešu valodā, ja vien Tu, latvieti, spēj būt korekts!
Mēs šausmināmies par musulmaņiem oficiāli atļauto daudzsievību, lai gan tajā pašā laikā paši, būdami attiecībās ar vienu, dēļ asumiņa un pret rutīnu katrs iegādājamies sev vēl otro un trešo, noformulējot to kā ‘vienkārši draugs’ vai ‘tikai sekss’ un uztverot šo neoficiālo poligāmiju kā simtreiz normālāku lietu par oficiālu daudzsievību. Mēs savus monologus nepārtraukti un regulāri piebārstām ar sev līdzās stāvošajiem adresētiem ‘tumšādaino’ epitetiem, lai gan – vai kāds jūs jebkad ir nosaucis par ‘baltādaino’? Mēs dēvējam Austrumu iedzīvotājus par bīstamiem ekstrēmistiem, tajā pašā laikā, es simtprocentīgi pievienojos Hosamam, kas salīdzinošās kategorijās par tādiem nosauc vairākus Eiropas žurnālistus, kas ar saviem provokatīvajiem rakstiem un skandalozajām karikatūrām ir tādi paši ekstrēmisti, kā tie, kas visā pasaulē izraisa sašutuma vilni, izejot ielās ar pielādētiem ieročiem rokās – protesta akcija nav karš un arī vārds ir ierocis, kas spēj nogalināt. Ir eksperimentāli pierādīts, ka iemetot vardi verdošā ūdenī, tā zibenīgi izlec ārā, taču turot to aukstā ūdenī, kas uzlikts uz lēnas uguns, varde izvārās. Ziniet, brīžiem man latvieši šķiet kā šī lēnā uguns un cilvēki, kas izskata ziņā ir citādāki, kā vardes...
Tuvojas vasara ar sauli, kas atkailina. Cilvēki nosauļojas. Iedeg. Un nevis paliek brūni vai melni! Man nepatīk, ja sarunās ar mani, tiek lietotas krāsas – arī ne tad, ja brūno asociē ar šokolādi un melno – ar kafiju. Lūdzu, nešausminieties, mani satiekot: „Ārprāts, cik Tu esi melna!” Jo es nekliedzu, kad satieku jūs vasarā: „Ārprāts, cik Tu esi balts/-a!” Lai gan tik pat kā nekad neesmu to asociējusi ar rasismu, MAN NEPATĪK, ja publiskās vietās kāds „baltādainais” ar it kā, manā uzverē, tikai joku visu uzmanību pēkšņi pievērš tieši tam, kā es izskatos. Līdz augstskolas pēdējiem kursiem es tik pat kā nevienam nepubliskoju sava tēva tautību – ja kāds kaut ko jautāja, mana atbilde vienmēr bija lakoniska: „Es nevēlos par to runāt!” vai „Tā nav Tava darīšana!” Vienā brīdī sāku par to runāt, bet tad, pateicoties kāda puiša šokējošai atklāsmei, ka viņš draudzējoties ar mani mana eksotiskuma dēļ, kas bija trešais fakts aiz mana vārda un nodarbošanās, ko puisis regulāri minēja saviem draugiem, iepazīstinot viņus ar mani, es sapratu, ka tomēr nevēlos, lai kādam primārais iemesls komunikācijai ar mani būtu izskats... Esiet korekti! Neblenziet! Un filtrējiet to, ko sakiet!
uz rakstu sarakstuReklāma
Aktualitātes forumā
Padalies priekā
manuscripts held onto
Candyicn
Казино Клубника: место для истинных любителей азартных игр клубника казино официальный сайт <a href=goo.su/rcfb>goo.su/rcfb</a> .klubnika_casino_jusi
then only a few have reached usGarminzmdq