Kas ir cilvēcība un kā būt cilvēkam?

Viss sākas ar piedzimšanu. Līdz ar pirmo smaidu cilvēks atklāj mīlestību, līdz ar pirmajām asarām iepazīst rūpes. Vēlāk cilvēks saprot, kas ir vilšanās, nodevība un cietsirdība, taču viņš nepārstāj mīlēt un rūpēties.

Šīs divas "māsas" viņu nekad nepamet, gan liekot ciest, gan sagādājot patiesus laimes mirkļus. Šīs divas "māsas" ir iespējams rūpīgi paslēpt, taču nav iespējams tās iznīcināt.

Četru gadu vecumā es iemācījos braukt ar velosipēdu. Ak, šis mazais dzeltenais velosipēds ar trīs platajām plastmasas riepām! Nevienu dieniņu nevarēju bez tā iztikt. Kādu laiku tas bija manas dzīves rāmis. Atceros, kā tētis ienāca virtuvē un skumīgi mani mierināja, sakot, ka nu jau jāmācās braukt ar divriteni. Šis niecīgais grausts jau tāpat esot bijis man par mazu. Viņš tam nejauši esot pārbraucis pāri ar savu "Бэларус МТЗ 50". Vēl šodien kā acu priekšā redzu šo skatu – pagalmā guļ mana trīsritenīša krustām šķērsām izlocītais dzeltenais rāmis, mana bērnības pasaule.

Kas ir piesardzība? Cilvēki šo īpašību iemācās pielietot jau pēc, tā teikt, pirmā rāmja bojāejas, piemēram, pēc pirmās vilšanās cilvēks sāk pasargāt savu mīlestību. Un tā viņš pats sevi sargā, pasargā, nosargā, līdz apzog pats savu dzīvi, pazaudēdams miljoniem iespēju.

Man mājās ir suņuks. Viņš neēd sauso suņu barību. Labprātāk viņš izvēlas kartupeļus ar krējuma mērci, viņš pat ir iecienījis vecāmammas šķovētos kāpostus, dārza ķiršus un banānus. Viņš nekad nebaidās nodegustēt kādu jaunu, manis gatavotu "joku". Es cienu savu suņuku, jo viņš nedara tā kā citi suņi. Vai tas nebūtu garlaicīgi katru dienu ēst vienus un tos pašus kraukšķīgos "spilventiņus" ar jēra gaļu tikai tāpēc, ka televīzijā saka, ka tā vajag? Šajā gadījumā es par savu suņuku nestāstu tā pat vien, aiz bezdarbības. Šo piemēru varu tieši attiecināt uz cilvēkiem, kuri baidās dzīvot citādi, nekā pārējie.

Arī kļūdīties ir cilvēcīgi, un tas nav nekas nosodāms. Ja nu tomēr ir sanācis smagi kļūdīties, nevajadzētu aizmirst par iespēju beidzot atbrīvot savas divas "māsas" no mūžīgās slēpšanās, jo tajās ir spēks, kas palīdz visam nokārtoties pašam no sevis.

Mana vecāmamma man ir teikusi, ka nav tādu nevienam nevajadzīgu cilvēku. Manuprāt, tas ir ļoti viegli pierādāms, veicot kādu eksperimentu. Sausā vasaras laikā dārzā vai uz palodzes vajag iestādīt puķi. Kad tā sāk vīst, to ir nepieciešams apliet, lai tā nenokalst. Tas, kurš aplej puķi, atbrīvo savas rūpes no mūžīgās slēpšanās. Rūpes ir cilvēcība, tās ir nepieciešamas puķei. Matemātiski šī teorēma skaitītos pierādīta, taču ir vēl kāda būtiska problēma. Cilvēkam pašam ir jāapzinās sava vērtība. Atbrīvojot rūpes un mīlestību, rodas cilvēcība, ar kuru var apliet ne tikai puķes.

"Līdz ko jaukie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa," raksta Aspazija. Bet nav jau pieņemts, ka pieagugušie tic pasakām. Bet varbūt tomēr...

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

3 komentāri

Komentēšana pieejama visiem.

fakts, 23.01.2009. 18:50:22 (ip:85.234.180.168)

Komentāra reitings: 0

Arī manu riteni sabraucu tētis, kuru vairs nu jau nesaucu par tēti, un izmetu savus divus kaktusu, jo nerūpējos apr tiem un jūtos nevērtīgs, spriežot pēc šī raksta esmu baigā psiholoģiskā bedrē. :(

baiba_zveigule (zveiguleinbox.lv), 05.03.2009. 14:24:37 (ip:89.18.209.32)

Komentāra reitings: 0

es ticu pasakām! un esmu laimīga! :) runāt ir viegli un dzīvot arī! viss, kas notiek, notiek uz labu! un pārējais mums nav jāzina! :) nav neviena cilvēka, kas nebūtu kādam vajadzīgs, un galu galā viņš varbūt par piemēru, kādam nevajag būt! :)

dzīvosim viegli!

kampy, 29.03.2009. 15:59:21

Komentāra reitings: 0

Patika. īpaši šī rindiņa: "Mana vecāmamma man ir teikusi, ka nav tādu nevienam nevajadzīgu cilvēku." nevajadzīgi cilvēki- ideāls nosaukums kādai grāmatai.

uz rakstu sarakstu