Depresija?

Viņš nevis izmanto laiku, bet viņš to patērē. Viņš nejautā kā citiem iet, jo viņam bail ir saņemt tādu pašu jautājumu pretī. Viņš dara lietas lai patērētu laiku, jo laiks dziedējot brūces. Viņš kontaktējas tikai ar paziņām, kuri viņu patiesībā nepazīst, lai neviens nepamanītu, kā viņš patiesībā jūtās. Un lai neviens nebērtu sāli. Viņam ir vienalga par sīkām neveiksmēm, jo tās neko dzīvē vairs neizšķir. Protams, ka sirds dziļumos viņš cer, ka viss vēl mainīsies uz labo pusi, bet ar prātu viņš aptver, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija agrāk. Pēc tam būs par vēlu. Kad bija "par vēlu" attiecībā uz ko citu, ar to varēja tikt galā. Viņam arī ar šo jātiek galā.

Kamēr viņš atgriezīsies normālā dzīvē, normālā apritē, viss apkārt jau būs mainījies. Viņš sapņos par pagājušo un atkal prātā apzināsies, ka nekad vairs nebūs tā, kā bija.

Nav kam pasūdzēties, nav ar ko izrunāties. Tā var tikai parādīt citiem, cik viņš ir patiesībā vājš. Gribas vienkārši būt vienam un pažēlot pašam sevi. Protams, ka tas sāp vēl vairāk, tāpēc viņš izvēlas darīt darbus, lai aizmirstos. Darbi tiek darīti bez jebkāda entuziasma, bez jebkādas ieinteresētības, jo tam ko dara vairs nav nekādas nozīmes. Un tāpat jau nevar koncentrēties.

Jāmeklē jebkas, kas sniegtu aizmiršanos. Protams izņemot narkotikas, alkoholu un tamlīdzīgas lietas – tās ir vārguļiem. Jāmeklē adrenalīns, asas emocijas, prieks un liels pārgurums, lai nebūtu jādomā. Neder filmas, grāmatas un tamlīdzīgas lietas, jo tajās tiek izdzīvotas svešas dzīves, kamēr savējā paliek novārtā.

Ir tikai viena cerība – ka nākotnē varbūt varēs atrast kādu līdzvērtīgu mērķi, kaut ko dēļ kā patiešām būtu vērts dzīvot, par ko būtu vērts cīnīties. Bet atrast otru laimi ir neiespējami. Bet cerība nedrīkst mirt, jo savādāk arī dzīvei nebūtu jēgas.