Korporāciju loma mūsu sabiedrībā

Šo darbību veicējus nav grūti nojaust - tie ir grupa 'pasaules līderu' no industrializēto Ziemeļu valstīm, nekontrolējama birokrātu armija tādās institūcijās kā Eiropas Savienība, Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas Fonds un Pasaules Tirdzniecības Organizācija, starpnacionālo korporāciju vadošie menedžeri, kuriem palīdz sabiedrisko attiecību firmas, 'zinātniski' domātāji, paklausīgi mediji, kas izplata ziņas visapkārt.

Visi kopā viņi ir aizņemti radot maksimāli daudz vietas lielajām korporācijām, lai tās varētu izplesties un palielināt peļņu kur vien tām patīk. Šī nežēlīgā 'brīvā' tirdzniecības noteikumu un līgumu sistēma ir radīta, lai dotu maksimumu vietas lielajām starpnacionālajām kompānijām, lai tās varētu pārņemt vietējos tirgus, kā rezultātā tiktu iznīcināta vietējā komūna un vide.
Globalizācija un "brīvā tirgus" spēki aug un kontrolē mūsu dzīves arvien vairāk un vairāk. Starpnacionālās korporācijas pārņem savā kontrolē mūsu ēdienu, mūsu mājas, izglītību un valdību. Tā ir Darvinisma jauna ēra - ekonomiski spēcīgākie, izmantojot politiskus gājienus dažādos līmeņos parādās kā jauna dominējoša pārdzīvojušo klase. Tikmēr ekonomiski 'vājie' saskaras ar arvien pieaugošām grūtībām savilkt galus kopā, nodrošināt savu politisko integritāti, atstāti vieni, lai saprastu, kas notiek sabiedrībā. Miljoniem cilvēku (īpaši dienvidos) mirst un veselas kultūras izzūd globalizācijas dēļ.

Globalizācija nogalina nacionālo tirgu, kas ir viens no valsts pamatiem un varas avotiem. Tā ir stipri pārveidojusi novecojušo valsts kapitālismu un samazinājusi sabiedrisko aģentūru lomu. Valstīm vairs nav iespēju ietekmēt tirgu. Centrālās bankas rezerves ir pārāk mazas cīņai pret spekulatoru uzbrukumiem. Valstīm vairāk nav līdzekļu, lai salauztu briesmīgo naudas plūsmu, ne arī, lai turētos pretī finansu tirgiem, kuri darbojas pretēji valstu un pilsoņu interesēm.
Starpnacionālo korporāciju fenomens ir attīstījies īpašā veidā. Šī gadsimta 70-tajos starpnacionālo korporāciju skaits bija tikai daži simti. Tagad to ir vairāk nekā 40 tūkstoši. Ja salīdzina 200 vadošo pasaules korporāciju apgrozījumu, tad tas ir vairāk nekā ceturtā daļa pasaules ekonomikas. Turklāt šīs 200 firmas nodarbina tikai 18,8 miljonus algotu darbinieku, mazāk nekā 0,74% no pasaules darbaspēka.. GENERAL MOTORS apgrozījums ir lielāks, nekā Dānijas nacionālais kopprodukts (GNP), FORD tas ir lielāks nekā Dienvidāfrikas republikas GNP, TOYOTA tas ir lielāks nekā Norvēģijas GNP. Vairāk un vairāk to valstu, kuras maksimāli izpārdeva savus valsts uzņēmumus privātajam sektoram un de-regulēja savu tirgu, ir kļuvušas par lielo multinacionālo grupu īpašumu.
"The Economist", kas sludina globālā kapitālisma nepieciešamību gandrīz gadsimtu, argumentē, ka tas reprezentē "savstarpējas bagātināšanās ierīci", citējot nacionālās ekonomiskās izaugsmes statistiku, pilnībā ignorējot sagrautās dzīves, noplicinātās kultūras un sagandēto vidi.
Der atcerēties, ka tad, kad runa iet par "globālo ekonomiku", mēs pat aptuveni nezinām lielumus, par ko runājam.

Pēdējo gadu laikā strauji aug starpnacionālās korporācijas un to loma visas pasaules ekonomikā un politikā. Strauji pieaug šo kompāniju kontrole visās sfērās – sākot ar ēdienu, ko mēs ēdam un beidzot ar mūsu pašu gēniem. Palielinās šo kompāniju ietekme uz politiku, valdībām un uz to likumu pieņemšanu, kas ietekmē mūsu nākotni, cilvēces nākotni un visas planētas nākotni. Gigantisko korporāciju saplūšana tikai palielina šo kontroli vēl vairāk.
Vai mēs gribam, lai šīs kompānijas vienas pašas nosaka mūsu nākotni? Vai šo korporāciju vadītāji tiešām saprot (saņemot savas multi-miljonu dolāru algas) miljardus cilvēku, kas diendienā cīnās, lai savilktu galus kopā, viņu vajadzības? Arvien lielāks skaits cilvēku visā pasaulē atbild ar skaļu, noteiktu “NĒ!”.

Brīvais tirgus mums parasti asociējas ar līdz malām piekrautiem kuģiem, kuri peld tālās jūrās, brīvi tirgojoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Taču patiesībā brīvais tirgus nav ne brīvs, ne tirgus. Brīvais tirgus tiek ieviests tādēļ, lai darba devējiem būtu vieglāk iegūt lētu darbaspēku un resursus un izplestu preču noietu tirgus, lai pārdotu vairāk produkcijas. Taču šajā gadījumā ar vārdu ‘produkts’ ļoti bieži saprot vienkārši naudu vai kaut ko, kas reprezentē labklājību.
MAI (Multilateral Agreement on Investments – Daudzpusējs līgums par investīcijām) ir brīvību un tiesību harta korporācijām. Sākumā Eiropas Komisija vēlējās, lai globālo investīciju līgums būtu attīstīts kā jaunās Pasaules Tirdzniecības Organizācijas (PTO/WTO) centrālā daļa. Taču ASV baidījās, ka pretspars no jaunattīstības valstu puses PTO “nogremdētu” jebkuru vienošanos, kas būtu panākta investīciju līgumā. ASV tāpēc nolēma, ka labākais veids kā panākt “augsta standarta” investīciju vienošanos ir pārrunāt to “bagāto nāciju klubā” - Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācijā (OECD). Kā pauda ASV oficiālie pārstāvji – viņu galvenais mērķis ir “nodrošināt augsta līmeņa starptautisku investīciju vienošanos, kas aizsargātu ASV investorus ārvalstīs”. Šim mērķim radīda MAI, lai nodrošinātu pilnībā jaunus globālus likumus investīcijām, kas garantēs starptautiskajām korporācijām neierobežotas “tiesības” un “brīvības” pirkt, pārdot un pārvietot savas operācijas kur un kā tās vēlas visā pasaulē, bez valdību iejaukšanās un jebkādas regulācijas.
Pārceļot ražotnes no attīstītajām valstīm uz jaunattīstības valstīm, netiek pacelts jaunattīstības valstu iedzīvotāju dzīves līmenis. Gluži otrādi – tiek grauts tikai attīstīto valstu iedzīvotāju dzīves līmenis. Jaunattīstības valstu strādniekiem tiek maksāts ļoti maz. Bieži vien tas nav vairāk kā iztikas minimums šajā valstī vai pat krietni zem tā. Šādi kompānijas ietaupa un gūst peļņu uz strādnieku rēķina. Arī citas darba aizsardzības un drošības, kā arī vides aizsardzības prasības šajās valstīs ir ļoti zemas (nesalīdzināmi zemākas nekā attīstītajās valstīs) vai arī nav vispār. Arī tās prasības, kuras pastāv, nereti tiek pārkāptas, jo nav kas uzrauga šo prasību izpildi vai arī uzraugošo iestāžu ierēdņi tiek piekukuļoti.
Īsumā – MAI ir radīts, lai nostiprinātu starptautisko korporāciju varu un ietekmi ar globālu investīciju noteikumu palīdzību, kuri veidoti, lai cieši noteiktu, ko valsts valdības drīkst un ko ne, regulējot savu ekonomiku. Valdības iespējas, piemēram, pielietot investīciju politiku kā līdzekli, lai panāktu sociālus, ekonomiskus un vides mērķus, tiks noliegtas pieņemot MAI. Korporācijām MAI garantē jaunas tiesības un iespējas, tajā pat laikā tām nav nekādu pienākumu un atbildības attiecībā uz darbavietām, strādniekiem, patērētājiem un vidi. Nauda, kas būtu ienākusi valsts budžetā nodokļu veidā un izmantota iedzīvotāju labklājības celšanai (izglītībai, sociālajai nodrošināšanai u.c.), paliks korporācijām.
MAI regulācijas nosaka, ka valstis nedrīkst pieņemt nekādus ierobežojumus, kas korporācijas ierobežotu vairāk kā vietējos uzņēmumus (jāgarantē ne sliktāki apstākļi kā vietējiem uzņemumiem). Tāpat uz korporācijām nedrīkst attiecināt ierobežojumus darbinieku, resursu ieguves un izmantošanas un vides aizsardzības jomās vai arī prasības reinvestēt kādu peļņas daļu atpakaļ tās valsts ekonomikā, kurā tā iegūta. Vietējie uzņēmumi, kuri izmanto vietējās izejvielas un vietējo darbaspēku, nespēs sacensties ar lielajām starpnacionālajām korporācijām. Nākotnē tām ir tikai divas iespējas – tās vai nu pārņems lielās korporācijas, vai arī tās vienkārši bankrotēs, nespējot izturēt konkurenci ar starptautiskajām korporācijām.
Ja OECD valstis apstiprinās MAI, tad jaunās globālās ekonomikas konstitūcijas stūrakmeņi būs ielikti. Ja sākumā MAI tiks attiecināta tikai un vienīgi uz OECD dalības valstīm, ne-OECD valstīm paliks iespēja pievienoties šim līgumam, ja tās pierādīs, ka ir izpildījušas nepieciešamos nosacījumus. Tas dos ASV nepieciešamos rīkus, lai pārliecinātos, ka “augsta standarta” investīciju vienošanās ir nodibināta uz globāliem pamatiem, bez riska, ka kāds varētu “nogremdēt” panāktās vienošanās.
Ir pamats uzskatīt, ka MAI patiesībā ir atvasināta no NAFTA (Ziemeļamerikas Brīvās Tirdzniecības līgums, noslēgts 1989. gadā; dalībvalstis – ASV, Kanāda un Meksika). Daudzi termini un nosacījumi, kas nostiprināti NAFTA investīciju paktā, ir pārnesti uz MAI. Pat vairāki nasacījumi, kas tika noraidīti NAFTAs pārrunās, parādās OECD investīciju līgumā. Tagad NAFTA–plus investīciju paktu var pieņemt 29 OECD dalībvalstis, tāpēc tas būs pamats 21. gadsimta vispasaules investīciju līgumam.
Šī jaunā globāla konstitūcija, tomēr, noteikti nav veidota, lai pārliecinātos, ka demokrātiski ievēlētas valdības nodrošina iedzīvotāju tiesības un brīvības. Tieši pretēji – tā ir brīvību un tiesību harta vienīgi korporācijām – harta, ko garantē valstu valdības starptautisko korporāciju interešu aizsardzībai, nedomājot par saviem pilsoņiem. Tās mērķis ir aizsargāt korporācijas, nevis pilsoņus, un darboties to labā, pilsoņu intereses atstājot novārtā.
MAI stipri sašaurina valstu ekonomisko lomu un ekonomikas regulācijas iespējas. Korporācijas paralēli cenšas iegūt arī politisko varu un ietekmi – gan likumīgā (izmantojot dažādus starptautiskos paktus (kā MAI), līgumus, kā arī vietējos likumus (iespējas finansēt politiskās partijas), gan nelikumīgus (kukuļošana u.tml.) Sekas tam – mūsdienu demokrātijas pakāpeniska pārvēršanās plutokrātijā (bagāto kundzībā), kurā noteicējas būs starpnacionālās korporācijas, bet cilvēku vēlmēm nebūs nekādas nozīmes. Vara piederēs tiem, kam ir nauda nevis tautai. Jau tagad mēs varam just cik maza ietekme ir “vienkāršajiem” cilvēkiem uz valstī notiekošajiem procesiem.

KĀDA BŪTU IZEJA?

• Jāaizliedz korporācijām izdarīt ziedojumus vai sniegt kādu finansiālu atbalstu, kas saistīts ar jebkāda veida vēlēšanām – pašvaldību, Saeimas utt., kā arī palielināt kontroli pār partiju finansēm;

• Jāatturas no dabīgo monopolu privatizēšanas vai arī jānosaka stingra kontrole pār tiem (pieņemot likumus ar konkrētiem ierobežojumiem utt.);

Mums arvien tiek teikts (to dara politiķi un tie kuru rokās ir ekonomiskā vara), ka nav citas izejas - globalizācija ir vienīgais ceļš. Taču tā nav. Ir arī cits ceļš - lokalizācija. Tas nebūt nenozīmē ieraušanos savā čaulā. Vienīgi ekonomikā jācenšas samazināt atkarība no citām valstīm - eksportā un importā - līdz minimumam. To ko var saražot uz vietas, jāražo uz vietas - pašiem sev, tā kā vajag mums. Tad mēs paši būsim atbildīgi par sevi un mums būs iespējas realizēt savas vēlmes, jo mēs nebūsim atkarīgi no citiem. Nebūs jāuztraucas vai McDonald's investēs mūsu zemē līdzekļus, ja mēs pieņemsim stingrākus darba aizsardzības noteikumus utt. Tomēr nedrīkst aizmirst arī par reģionālu un globālu sadarbību. Taču - tā ir jāveido uz vienlīdzības principiem, tādu kādu mēs vēlamies, nevis vienkārši parakstot visus paktus, ko mums noliek priekšā.

Mēs nevaram priecāties par to, ka šīs starpnacionālās korporācijas investē mūsu zemē lielu naudu, kā to dara liela daļa politiķu un ekonomistu. Te ieguldīt naudu korporācijām ir izdevīgi šodien, bet kā būs rīt? Ko mēs darīsim, ja šīs korporācijas 'pārmetīs' savas investīcijas un ražotnes no šejienes uz citurieni? Šajā gadījumā liela daļa iedzīvotāju paliktu bez darba un tas izsauktu milzīgu ekonomisko krīzi, kuras risinājums būtu viens - radīt vēl labvēlīgākus apstākļus šīm korporācijām - samazinot darba un vides aizsardzības u.c. prasības (lai tās varētu gūt vēl lielāku peļņu uz mūsu rēķina).

Tas, ka vienas valsts uzņēmēji iegulda naudu citu valstu ekonomikās, rada briesmas visas pasaules ekonomikai. To skaidri parādīja nesenā Āzijas ekonomiskā krīze. Ārvalstu investori centās izņemt savus ieguldījumus no Āzijas valstīm, bet vietējie (Āzijas uzņēmēji) izņēma investīcijas no citām valstīm, lai kaut cik varētu saglābt savas valsts ekonomiku. Tādejādi šī krīze skāra lielāko daļu valstu, ne tikai Āzijas reģionu. Ja šī savstarpējā ekonomiskā atkarība būtu lielāka, daudz nopietnākas būtu šīs krīzes sekas. Krīze vienā valstī šajā gadījumā izraisītu lavīnas efektu un izsauktu krīzi lielākajā daļā citu valstu (ja ne visā pasaulē).