Rakstīt un sirdij klātbūt. Juris Kunnoss
Iveta Breice, 16.04.2008., 08:36Juris Kunnoss. Dzejoļi 1995 – 1999 un par Juri Kunnosu. – R: Jaunā Daugava, 2007.
Pagājušā gada nogalē tika laists klajā Jura Kunnosa dzejoļu kopojums, kas tapuši četru gadu laikā līdz viņa aiziešanai mūžībā – 1999. gadam. Sastādītāja Austra Gaigala izdevuma titullapā izkliedē jebkuru radušos jautājumu par grāmatā izvēlēto laika posmu: „Juris Kunnoss jau sen bija iecerējis izdot savu piekto dzejoļu krājumu – grāmatu, kurā būtu publicēti kopš 1995. gada tapušie dzejoļi. Aprakstītās lapas tika rūpīgi liktas kaudzītē, ik pa laikam pārcilātas, izvētītas un atdotas draugam. Notika sarunas ar izdevēju. Bet īsto brīdi dzejnieks pats sagaidīt nespēja...”
Grāmata uzrunā lasītāju vairākos līmeņos – Jura Kunnosa dzeja, fotogrāfijas un bērnu dienu zīmējumi, Andras Otto smalkās, niansētās, dzīvesziņas un dzīvotgribas mesidža nesošās ilustrācijas un litreratūrzinātnieces Austras Gaigalas monogrāfijas tipa pēcvārds „Dzīves un dzejas krustcelēs”. J. Kunnosa dzejas īpatnība ir tā, ka tajā varam atrast daudz autobiogrāfisku momentu, dzejnieka ikdienas impulsus gan garīgā, gan intuitīvā, gan faktoloģiskā fiksējumā. Viens no spilgtākajiem dzejnieka pēdējo gadu impulsiem bija viņa Mūza – reālija ar nerealitātes, mūzai piedienīgām klātesmes un iedvesmes sajūtām. Nē, par līmeņos šoreiz nevar būt runa, jo grāmata ir tik organiska, vienojoša un emocionāli aizpildīta, ka līmeņi izlīdzinās un ieplūst apvārsnī, saplūst ar to un kļūst par kāda cilvēka, respektīvi, Jura Kunnosa pēdējo dzīves gadu daiļrades augsto dziesmu. Ziniet, nemaz tas nav skaļi un ar patosu teikts, jo Juris Kunnoss pieder pie tām harizmātiskām personībām, kurus tā pa īstam novērtē tikai pēc nāves. Šķiet, ka dzejniekam popularitāte un pompozums tikšanās reizēs ar lasītājiem nebija būtiska, jo, kā raksta A. Gaigala, viņš „dzīvoja tikai dzejai”, jā, un vēl latviešu etnogrāfijai (J. Kunnoss strādāja Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā”), kas, nenoliedzami ietekmēja dzejnieka valodu.
Īpatnējs ir Jura Kunnosa dzejnieka rokraksts, spēlēšanās ar vecvārdiem, pareizrakstības likumībām u.t.t., kā arī ar ortogrāfiju – burta „X” izmantojums tekstā kļuvis ne vien par dzejnieka pareizrakstības īpatnību, bet gan par dzejnieka Jura Kunnosa dzejas poētikas sastāvdaļu. (priex, švīxt, pieraxtīt...). Tomēr, neraugoties uz valodnieciskām ēvarģēlībām, neatstāj sajūta, ka autors rakstīja ar sirdi, brīžiem sirreāli, brīžiem maigi, brīžiem ironiski smeldzīgi.
Nepilnu pusgadu pirms nāves Juris Kunnoss uzraksta dzejoli kā pareģojumu, gluži kā V. A. Mocerts kā rekviēmu sev: „VĒL KĀDU BRĪDI PAPELDĒŠU SEKLUMĀ / TAD ATSTUMŠU NO KRASTA SIELI / UZ MIRKLI ATSKATĪŠOS PAKLUSĒŠU / UN PAMĀŠU AR DRELLĪ AUSTU DVIELI.”
Jura Kunnosa grāmata sākusi ceļu pie lasītājiem. Dzejnieks pirmsausmā atradis „dažus vienkāršus vārdus / pirms svētīga lietus” (22. lpp.). un par to liels PRIEKS
Grāmata uzrunā lasītāju vairākos līmeņos – Jura Kunnosa dzeja, fotogrāfijas un bērnu dienu zīmējumi, Andras Otto smalkās, niansētās, dzīvesziņas un dzīvotgribas mesidža nesošās ilustrācijas un litreratūrzinātnieces Austras Gaigalas monogrāfijas tipa pēcvārds „Dzīves un dzejas krustcelēs”. J. Kunnosa dzejas īpatnība ir tā, ka tajā varam atrast daudz autobiogrāfisku momentu, dzejnieka ikdienas impulsus gan garīgā, gan intuitīvā, gan faktoloģiskā fiksējumā. Viens no spilgtākajiem dzejnieka pēdējo gadu impulsiem bija viņa Mūza – reālija ar nerealitātes, mūzai piedienīgām klātesmes un iedvesmes sajūtām. Nē, par līmeņos šoreiz nevar būt runa, jo grāmata ir tik organiska, vienojoša un emocionāli aizpildīta, ka līmeņi izlīdzinās un ieplūst apvārsnī, saplūst ar to un kļūst par kāda cilvēka, respektīvi, Jura Kunnosa pēdējo dzīves gadu daiļrades augsto dziesmu. Ziniet, nemaz tas nav skaļi un ar patosu teikts, jo Juris Kunnoss pieder pie tām harizmātiskām personībām, kurus tā pa īstam novērtē tikai pēc nāves. Šķiet, ka dzejniekam popularitāte un pompozums tikšanās reizēs ar lasītājiem nebija būtiska, jo, kā raksta A. Gaigala, viņš „dzīvoja tikai dzejai”, jā, un vēl latviešu etnogrāfijai (J. Kunnoss strādāja Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā”), kas, nenoliedzami ietekmēja dzejnieka valodu.
Īpatnējs ir Jura Kunnosa dzejnieka rokraksts, spēlēšanās ar vecvārdiem, pareizrakstības likumībām u.t.t., kā arī ar ortogrāfiju – burta „X” izmantojums tekstā kļuvis ne vien par dzejnieka pareizrakstības īpatnību, bet gan par dzejnieka Jura Kunnosa dzejas poētikas sastāvdaļu. (priex, švīxt, pieraxtīt...). Tomēr, neraugoties uz valodnieciskām ēvarģēlībām, neatstāj sajūta, ka autors rakstīja ar sirdi, brīžiem sirreāli, brīžiem maigi, brīžiem ironiski smeldzīgi.
Nepilnu pusgadu pirms nāves Juris Kunnoss uzraksta dzejoli kā pareģojumu, gluži kā V. A. Mocerts kā rekviēmu sev: „VĒL KĀDU BRĪDI PAPELDĒŠU SEKLUMĀ / TAD ATSTUMŠU NO KRASTA SIELI / UZ MIRKLI ATSKATĪŠOS PAKLUSĒŠU / UN PAMĀŠU AR DRELLĪ AUSTU DVIELI.”
Jura Kunnosa grāmata sākusi ceļu pie lasītājiem. Dzejnieks pirmsausmā atradis „dažus vienkāršus vārdus / pirms svētīga lietus” (22. lpp.). un par to liels PRIEKS
Aktualitātes forumā
Padalies priekā
Great post. I was checking constantly this
blog and I'm impressed! Very helpful info specifically the last part :) I care for such info
a lot. I was looking for this particular info for a
long time. Thank you and good luck. (Francisco)
Launa
Ciao, volevo sapere il tuo prezzo.MiaSax
Zdravo, htio sam znati vašu cijenu.DimaSax