Pauls Bankovskis „Skola”

Jau pirmajā stāstā ir ļoti labi parādīts varoņu emocionālais stāvoklis, un citi stāsti šajā jomā neko daudz nepapildina – tās pašas klases vājākā cilvēka nedrošības, aizvainojuma un atriebības sajūtas, kuras tiek papildinātas ar kaut kādām neizprotamām seksualitātes izpausmēm (varbūt stāsti bez seksa vairs nav modē?).

Sākot lasīt pirmo stāstu, sākumā radās iespaids, ka daudzas lietas stāstā Bankovskis liek lasītājam pašam atminēt, diemžēl šis atminēšanas ieradums jau stāsta vidū liek atminēt arī stāsta beigas. Likās pat loģiski, ka stāsts beigsies savādāk, nekā tas ir paredzams, lai būtu vērts lasīt otru stāsta pusi… Bet – nekā. Manis pēc stāsts varētu beigties šajā brīdī, kur nobeigumu vairs nav grūti iedomāties.

Šķiet ka autors daudz necenšas izpatikt lasītājam – viņš ne tikai daudzas lietas nepaskaidro, ko vēl varētu attaisnot ar to, ka lasītājam arī pašam jādomā, ja vien citas pilnīgi pašsaprotamas lietas nebūtu izskaidrotas sīki un smalki, bet vispār nemaz nedomā, ka lasītājam daudz ko nav interesanti lasīt. Piemēram, ka stāstā pieminētās grāmatas autora vārduviņš esot aizmirsis (ja kādu interesē - Anatolijs Markuša), tāpēc viņš saviem vārdiem īsumā atreferē grāmatas saturu, kurai ar stāsta būtību ir diezgan maz sakara. Var jau būt, ka sakars ir būtisks, taču autors to nav lasītājam pacenties parādīt.

Un pēdējais stāsts - kaut kāds seksuāls fantāzijas murgojums, par kuru es neesmu pārliecināts vai pašam autoram tas šķiet ievērības cienīgs. Labāk grāmata būtu bez šī stāsta plānāka un tiktu izglābti daži koki. Varbūt autors vēlējās parādīt savu uzdrošināšanos rakstīt lietas, par kurām sabiedrībā nav pieklājīgi runāt vai arī šādā veidā izpausties seksuāli? Man tas atgādina maza bērna gandarījumu, kurš uz mājas sienas ir uztriepis kādu no rupjajiem lamuvārdiem, par kuru nozīmi viņam nav ne jausmas, bet lietot šo vārdu skaitās stilīgi pusaudžu vidū. (Ironiski, bet arī šī tēma ir aizskarta šajā pašā Bankovska grāmatā.)

Brīžam šķiet, ka stāstiem nav mērķa, tie neliek ne par ko aizdomāties, tajos nenotiek nekas negaidīts, nekas neparasts. Vienkārši ainiņas no astoņdesmito gadu dzīves no to pašu nelaimīgo skolēna viedokļiem. Un stāstu vienīgā vērtība ir tikai aiz astes notverts mirklis, kas liek atcerēties, ka bija „tad”. Varbūt autors saskata tikai sev zināmu personīgu vērtību šajās atmiņās, taču, kā jau minēju, viņš daudz nedomā par lasītāju.

Vienīgais stāsts, kurš man tiešām šķita ievērības cienīgs, patika un lika aizdomāties bija stāsts „Motociklu vasara”. Iespējams tāpēc, ka tajā uzsvars nebija likts uz nelaimīgo skolēnu (beidzot!), bet gan uz skolotāja attieksmi pret šādiem skolēniem. Bet iespējams, ka drīzāk tāpēc, ka šis stāsts man šo to personīgu atgādināja, to pašu par ko runāja Sent-Ekziperī „Mazajā princī” – ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko mēs pieradinām.

/Paula Bankovska mājaslapa/