Hermanis Hese "Stikla pērlīšu spēle"
Rolands Virks, 04.09.2009., 17:34Romāns, kurā attēlota "Stikla pērlīšu spēles" maģistra Jozefa Knehta dzīve aiz Kastālijas mūriem un nebeidzamas pārdomas, salīdzinot pasaulīgo iekārtu ar Kastālijas askētisko un, pasaulīgajām problēmām nepiesātināto dzīvi.
Ja kāds pirms vairākām nedēļām, 
kādā personiskā sarunā būtu ieminējies par, teiksim, sarežģītu matemātisko formulu vai Pitagora teorēmas un kādas Mocarta simfonijas neapšaubāmu kopsaucēja pierādīšanu, respektīvi, eksaktās un līdz pamatiem šķietami racionālās funkcijas savienošanu ar, kādu, vairāk vai mazāk estētisku vērtību, tad es būtu skeptiski pasmīnējis un pie sevis neticīgi apbrīnojis cilvēka aizrautību un bezmaz vai slimīgo iedziļināšanos visā racionālajā un matemātiskajā, bet, izlasot, šo Vācu filozofa un domātāja Hermaņa Heses (Hermann Hesse; 1877-1962) darbu "Stikla pērlīšu spēle" (The Glass Bead Game; 1943) manas, dažubrīd galēja skeptiķa domas, tika satricinātas, liekot nonākt pie atklāsmes, ka ne viss racionālais ir tik vienveidīgs un šķietams pretpols visam estētiskajam. Stikla pērlīšu spēle un tās viedais adepts un maģistrs Jozefs Knehts man atklāja šo divu pretpolu savienojamību un gara un estētiskās dzīves ietveršanu matemātiskās formulās, tādējādi vedinot katru lasītāju, tajā skaitā arī mani, uz šīs spēles galvenās jēgas t.i. cilvēka universalitātes panākšanas un pierādīšanas.
Šī, rupji sakot, biogrāfiskā romāna darbība risinās iedomātā Viduseiropas provincē Kastālijā 23. gadsimtā, kurā, stingras atlases ceļā tiek izvēlēti un izglītoti nākamie intelektuāļi, domātāji un adepti, kā Kastālijas dārgāko pērli auklējot "Stikla pērlīšu spēli" un katram Kastālijas audzēknim, piedāvājot iespēju kļūt par tās maģistru vai spēles lietpratēju. Galvenais un centrālais tēls romānā ir apdāvināts Kastālijas audzēknis, un, galu galā arī Stikla pērlīšu spēles maģistrs Jozefs Knehts, kas, nepakļaujoties Kastālijas "mūka" askētiskajai un nošķirtajai dzīvei, un, atsakoties no hierarhijas augstākā amata, nolemj doties atklātajā pasaulē un kļūt par vienkāršu skolotāju pasaulīgajā dzīvē, šķiet, tādējādi izpelnoties, lai viņa, tā teikt, biogrāfija, tiktu atstāstīta arī mums.
Runājot par Stikla pērlīšu spēli kā darbību un intelektuāli izklaidējošu procesu, tad varu bilst, ka ļoti grūti nācās iztēloties šīs spēles fizisko formu un materiāli tehniskos principus, bet ieskatoties dziļāk tās būtībā un jēgā un līdz pamatiem vienkāršojot to, dažos vārdos var teikt, ka spēlētājam ir jāizvēlas kāds mākslas vai arhitektūras objekts, teiksim, kāds ķīniešu templis vai kāda klasiskās mūzikas simfonija un jāvelk paralēles starp objekta stētisko un racionālo pusi, izmantojot dažādas matemātiskas formulas un bezgalīgas variācijas. Varbūt diezgan neprecīzi noformulēju, bet domai vajadzētu būt skaidrai.
Benediktiešu ordeņa vēsturnieks pāters Jakobs par Stikla pērlīšu spēli:
"Jūs Kastālieši esat lieli zinātnieki un estētikas lietpratēji, jūs izskaitļojat patskaņu īpatsvaru senā dzejas darbā un iegūto formulu attiecināt uz kādas planētas orbītu. Tas ir apburoši, tomēr tā ir tikai rotaļa. Rotaļa ir arī jūsu dižākais noslēpums un simbols – Stikla pērlīšu spēle." [168.lpp]
Liela uzmanība romānā tiek pievērsta meditācijas nozīmei garīgās un fiziskās pilnības sasniegšanai un arīdzan meditācijas nozīmei Kastāliskajā audzināšanā, par piemēru ņemot, katra Kastālijas audzēkņa ieaudzināto prasmi, novērst savas sadzīviskās problēmas, emociju uzplūdus vai pat fizisko satricinājumu un nogurumu, ar meditācijas un apceres palīdzību, kā arī, izmantojot gan dažādus elpošanas vingrinājumus (Likās īpaši interesanti, tāpēc iesaku pameklēt internetā šos vingrinājumus un patrenēties), gan auglīgas sarunas un mūziku. Runājot par pēdējo, tad mūzikas loma ir vēl viena svarīga estētikas forma Kastālijā. Tā tiek attēlota kā tuvs līdzgaitnieks filozofijai un kā garīgās apceres neatņemama sastāvdaļa.
Lasot šo romānu, nevilšus nākas aizdomāties par estētisko vērtību un gara dzīves vietu un nozīmi mūsdienu pasaulē. Izglītošanos priekš sevis, savas zināšanas nododot tālāk vien sev līdzīgajiem, bet gandrīz neizmantot tās praksē, vien lietojot tās dzīves jēgas meklējumos un nirvānas sasniegšanai. Izglītoties, lai atstātu dzīvi ar apgarotu, sāpju un raižu neizķēmotu seju, kā to bija paveicis Jozefa Knehta tuvs draugs un skolotājs, Mūzikas maģistrs, iesoļojot nāves valstībā, ar apgarotības un svētlaimības grimasi sejā. Tik absurds un reizē tīkams un brīnišķīgs šķiet Kastālijas piedāvātais dzīvesveids. Iedziļinoties Jozefa Knehta un viņa līdzcilvēku piezīmēs, nākas ilgoties pēc pasaulīgās dzīves izbeigšanas un pievēršanās sev.
Noslēgumā jābilst, ka ļoti patīkams likās Ģirta Bļodnieka tulkojums, liekot, gan nevienu vien reizi vērt vaļā skaidrojošo vārdnīcu un meklēt dažādu svešvārdu un vecvārdu skaidrojumus. Pirmo reizi nācās saskarties ar tik sarežģītiem un plašiem teikumiem, bet tas nekādā gadījumā nemazināja lasīt prieku, bet tieši otrādi, ļāva izjust Kastālijas garu ar visām garšas kārpiņām. Lietotas tika arī ļoti interesantas vārdu formas kā "Sejs"(Seja), "Taks"(Taka), "Saules ņirba" "Atvelga" u.c.
Ir ļoti grūti visas sajūtas un atziņas izlikt uz papīra, tāpēc silti iesaku izlasīt šo brīnišķīgo un "domāt rosinošo" darbu.
Nobeigumā citāts:
"Katram Kastālijas institūtam, katram kastālietim būtu jākalpo tikai diviem mērķiem, diviem ideāliem: jācenšas savā jomā sasniegt iespējamo pilnību un saglabāt dzīvu un elastīgu kā savu disciplīnu, tā sevi pašu, pamatojoties uz apziņu, ka šī nozare ciešām un draudzīgām saitēm vienota ar visām pārējām disciplīnām. Šis otrais ideāls – doma par visu cilvēka garīgo centienu iekšējo vienotību, doma par universalitāti – vispilnīgāk izpaužas mūsu cildenajā Spēlē." [206.lpp]
Garminzmdq
XVII century was Nicholas Jarry <fr>.Weaponhpn
Hi, ego volo scire vestri pretium.OliviaSax