Balāde par Alisi Bumbvedējā
Bārbala Stroda, Literatūras un filosofijas portāls ¼ Satori, 15.05.2007., 21:25Tāpat kā daudzi ievērojami 20. gadsimta literatūras darbi, arī Džozefa Hellera vēsturiski satīriskais romāns „Āķis 22” pie latviešu lasītāja nonāk ar teju vai pusgadsimta kavēšanos, kaut gan sākotnēji grūti pateikt, kādi ideoloģiski apsvērumi, izņemot postmoderno rakstības stilu, lieguši šo darbu tulkot un izdot arī padomju varas gados.
Ironiskais II pasaules kara pēdējo divu gadu atveidojums nereti ticis pielīdzināts citam slavenam pretkara manifestam – Jaroslava Hašeka „Šveikam”, tomēr jāatzīmē, ka, atšķirībā no krietnā kareivja jautrajām dēkām, Hellera darba ironija ir krietni rūgtāka, pareizāk – satīriskais tonis ir tikai stīga, kas caurvij un padara baudāmāku visa apjomīgā (vairāk nekā 500 lappušu garā) romāna galveno fonu – kara idejas, armijas birokrātijas un 20. gadsimta realitātes visaptverošo absurditāti, ko autors ilustrē, izsekodams varoņa – kapteiņa Joseriana, ASV armijas Gaisa spēku bombardētāja, gaitām laikposmā starp 1943. un 1945. gadu.
Pa zilo Donavu peld līķis / kas zin’, vai serbs, vai turks, vai krievs
Kara bezjēdzīgums ir tēma, kas, šķiet, kopš gadsimta divdesmitajiem gadiem nekad nav izzudusi no literatūras, tomēr Džozefa Hellera darbs ārvalstu literatūrkritikā tiek izcelts jo īpaši kā sava veida laikmeta simbols. Neraugoties uz ironisko pamattoni, šo darbu grūti novērtēt kā vieglu pirmsmiega lasāmvielu. Drudžainais, nevienmērīgais vēstījuma temps, „kameras acs” vēstījuma veids, koncentrējoties gandrīz tikai un vienīgi uz acīmredzamo, turklāt intelektuāli blīvais rakstības stils liek nemitīgi sasprindzināt domas, vienlaikus emocionāli sagatavojot lasītāju aprakstītajam.
„Āķis-22” ir darbs, kur jau nosaukumā iestrādāts galvenais romāna paradokss: „Cilvēks tiek uzskatīts par jukušu, ja labprātīgi turpina lidot bīstamos uzdevumos; jukušos atvaļina; bet, kolīdz viņš lūdz atbrīvot no šādiem uzdevumiem, uzskatāms par saprātīgu un var turpināt dienestu.” Šis termins jau iegājis angļu valodas sarunu leksikā kā apzīmējums situācijai, no kuras nav iespējama saprātīga izeja. Savukārt divkāršais divnieks ataino déjà vu sajūtu, ko rada romānā bieži atkārtotās notikumu shēmas, atkārtojumi un apļveida struktūras, kas vēl pastiprina tekstā valdošo iepriekšnolemtības atmosfēru. Āķis 22 ilustrē apļveida argumentācijas „loģikas” bezjēdzīgumu, kas ir pamatā romānā asi trieptajai kritikai par militāro un cita veida birokrātiju, kas kontrastē pati ar sevi un, tāpat kā karš, rada situāciju, no kuras atkāpties bez zaudējuma nav iespējams, šaha valodā – mats. Tas ir viens no paradoksiem, uz kuriem balstās romāns, taču romāna tekstu caurvij arī neskaitāmi citi paradoksi, autoram nemitīgi apgāžot lasītāja pieņēmumus par sagaidāmo. Ar vienu teikumu kaut ko šķietami apstiprinot, vēstītājs jau nākošajā teikumā par to atsvešināti paņirgājas, tā radot lasītājā „uz savas ādas” izbaudītu izpratni par nedrošo, neloģisko, baiļu un daļēji tēlota sarkasma pilno un absolūti neracionālo vidi, kādā uzturas romāna varoņi.
Āķis 22 neattiecas tikai uz paradoksu, kas skar kaujas uzdevumu izpildīt negriboša lidotāja garīgo stāvokli, bet vēl neskaitāmas birokrātiskas ķezas, kurās spiesti „pa apli” malties varoņi. Brutāls spēks, ko vēl atbalsta likumdošana – viens no galvenajiem romāna satīras mērķiem un neslēptā izmisuma iemesliem. Kopumā romāns vēršas pret dzīvošanu pēc svešiem un neapstrīdamiem likumiem, vienalga, kas tos nosaka – armijas iekšējās kārtības reglaments, valsts, ģimene, reliģija vai morāle – ja šie sausie likumi trivializē un birokratizē dzīvību un nāvi, bet triviālajam burtam piešķir dzīvības un nāves jautājumu svarīgumu. „Āķis numur divdesmit divi nosaka, ka viņiem [kareivjiem – B.S.] ir tiesības darīt visu, ko mēs nevaram viņiem liegt,” murmina pusjukusi sieviete kareivju izpostītajā Romā. Vēl vairāk, kā beigu beigās konstatē kapteinis Joserians, tāda Āķa 22 nemaz dabā / likumdošanā nav, taču vienlaikus arī ir, jo gan vara, gan tai padotie tic tā esamībai, un tāpēc šī neeksistējošā shēma darbojas. Vienlaikus to nevar nedz apstrīdēt, nedz lūgt tās atcelšanu, jo tādas taču nav - tāpēc to var tikai kariķēt un parodēt. Rezultātā rodas vēstījums, ko var nodēvēt par Alisi Brīnumzemē II pasaules kara kontekstā – vide, kur visi ir traki kā Marta Zaķis, kur ņirb vārdu spēles, paradoksi un anahronismi, kur notikumi bieži vien ir tik samudžināti un absurdi, ka pat smiekliem nav vietas, kamēr varonis (un lasītājs) ir sasniedzis stadiju, par kuru var sacīt „nekas paradoksāls vairs nelikās dīvains viņa jocīgajā, kroplajā pasaulē”. Jo, ja pati sistēma ir sajukusi, vienīgais veids, kā no tās izbēgt vai ar to samierināties, ir sajukt pašam.
Bet kara tiesas priekšā stājas / Tie nīkuļi, kas neiztur
„Tas bija zemisks un netīrs karš, un Joserians mierīgi varētu izdzīvot arī bez tā – varbūt pat dzīvot mūžīgi. Tikai maza daļiņa viņa tautiešu bija gatavi atdot dzīvību, lai karā uzvarētu, un viņš nekādi nevēlējās būt viens no tiem. Mirt vai nemirt – tāds bija jautājums. (..) Vēsture nepieprasīja Joseriana priekšlaicīgu nāvi, taisnīgums mierīgi varēja bez tās iztikt, progresu tā neietekmēja, uzvara nevarēja būt no tās atkarīga. Vīri mirs – tā bija nepieciešamība, kuri vīri mirs – to jau varēja uzskatīt par nejaušību,” salti deklarē vēstītājs. Tomēr Joserians negrib samierināties, nevēlas būt par marioneti, ko kauju mutulī nostāda banāla nejaušība, tāpēc vēl jo asāk iezīmējas kontrasts, ko rada izmisīgā un nebeidzamu solījumu kūdītā cerība, ka pēc trīsdesmitā, četrdesmitā, piecdesmitā uzdevuma karotājs tiks atvaļināts, un arvien pieaugošā lidojumu skaita „likme”, kas norāda, ka šis skaits, tāpat kā pats karš (kā varoņiem šķiet) būs bezgalīgs. Līdz ar to notikumu apļveida struktūras un apzināti konstruētie déjà vu iegūst vēl vienu, romāna kontekstā centrālo papildnozīmi – tas ir apburtais loks, no kura cenšas izrauties varoņi.
Ironiski – nekur romānā neredzam faktiskos kara pretiniekus, vācu armiju, no kā izriet, ka Joseriana karš patiesībā nemaz nenoris pret svešas, bet savas valsts iznīcinošajiem spēkiem; vēl šokējošāka ir atskārsme, ka nekur, arī ne Vācijā, nav vīru, kas „viņu ienīstu vairāk” un apzinātāk liegtu viņam cilvēcisku dzīvi kā tie, kas runā viņa valodā un valkā viņa armijas formas tērpus. Lielākā daļa romāna nodaļu nosauktas dažādas pakāpes armijas virsnieku vārdos, un retrospektīvi apraksta to dzīves, kam kopīga tikai dažādu sīku detaļu vēl vairāk uzsvērtais absurdums. Liekas pat, ka neviens, sākot no bezjēdzīgos vārdos (majors Majors Majors, ģenerālis ------ de Koverlijs) nosauktajiem virsniekiem līdz apburoši kautrīgai itāliešu padauzai nespēj nerunāt un neuzvesties kā raustāmas marionetes, jo šīs ir teatrālas bezjēdzības pasaule, un loģika ar to nepatīkami disonētu.
Kritiķi postulē, ka „Āķis 22” ir moderna un absurda versija par Homēra „Iliādu”, kuras galvenais varonis Ahillejs arī sākotnēji atsakās piedalīties Trojas karā. Neraugoties uz to, abi varoņi tiek tajā iesviesti pret pašu gribu, tikai Joseriana mērķis nav nevīstoša slava – viņš kļūst par varoni, atsakoties no varonības, pēc drauga Neitlija traģiskās nāves atsakoties lidot tālākos uzdevumos (vēl viena invertēta paralēle ar Ahilleju, kuru drauga nāve pamudina doties karā). Izvēlē starp slavu un dzīvību Ahillejs izvēlas slavu, Joserians – dzīvi, tāpēc viņā nav nekāda senlaiku varoņu cēluma, un viņa (kā arī autora) skatījums uz karu ir kā uz bezjēdzīgu, nevis slavas vainagotu iznīcināšanas mašinēriju, ko vada pārprasta patriotisma un goda jēdzieni.
Viņš vairāk nerunās, viņš klusēs, / un klusēs arī augšā Dievs
Būtībā arī Joserians ir anonīms „viens no daudziem”, bezvārda kareivis, kā to apliecina epizode, kurā viņam slimnīcā, pārsējos ievīstītam, jānotēlo kādas ģimenes jau mirušais dēls, ko tie braukuši apciemot – neviens, arī pats Joserians, neizjūt nekādu atšķirību, bet ģimene pat negaida, ka to rūpju bērns vēl būs pie pilnas saprašanas. Šai ziņā zīmīgs ir tēls, kas romāna gaitā parādās vairākas reizes – no galvas līdz kājām ieģipsētais „baltais kareivis”, no kura redzams vien mutes caurums, kurš klusi karājas palātā un kura vienīgā funkcija ir caur sevi izlaist nebeidzamus šķidruma litrus, kas pa vienu cauruli tiek iesūknēti nekustīgajā ķermenī iekšā, pa otru atkal ārā – virsnieki strīdas, vai tas vienmēr ir viens un tas pats cilvēks, vai dažādi, un kas īsti slēpjas aiz baltās ģipša maskas, tomēr „baltais kareivis” faktiski ir jebkura šī (un citu) kara dalībnieka spogulis – vienveidīga, anonīma čaula, kuram caur sevi jāizlaiž nebeidzamas šausmas un par kuru neviens nezina, kas slēpjas aiz baltajām kārtām – un vai tur vispār (pēc visa pārdzīvotā) kāds ir.
Un pašās beigās „Aleluja!” / uz kaulu zāģa spēlēs Štrauss
Recenzija publicēta HC.LV pateicoties literatūras un filosofijas portālam ¼ Satori.
Pa zilo Donavu peld līķis / kas zin’, vai serbs, vai turks, vai krievs
Kara bezjēdzīgums ir tēma, kas, šķiet, kopš gadsimta divdesmitajiem gadiem nekad nav izzudusi no literatūras, tomēr Džozefa Hellera darbs ārvalstu literatūrkritikā tiek izcelts jo īpaši kā sava veida laikmeta simbols. Neraugoties uz ironisko pamattoni, šo darbu grūti novērtēt kā vieglu pirmsmiega lasāmvielu. Drudžainais, nevienmērīgais vēstījuma temps, „kameras acs” vēstījuma veids, koncentrējoties gandrīz tikai un vienīgi uz acīmredzamo, turklāt intelektuāli blīvais rakstības stils liek nemitīgi sasprindzināt domas, vienlaikus emocionāli sagatavojot lasītāju aprakstītajam.
„Āķis-22” ir darbs, kur jau nosaukumā iestrādāts galvenais romāna paradokss: „Cilvēks tiek uzskatīts par jukušu, ja labprātīgi turpina lidot bīstamos uzdevumos; jukušos atvaļina; bet, kolīdz viņš lūdz atbrīvot no šādiem uzdevumiem, uzskatāms par saprātīgu un var turpināt dienestu.” Šis termins jau iegājis angļu valodas sarunu leksikā kā apzīmējums situācijai, no kuras nav iespējama saprātīga izeja. Savukārt divkāršais divnieks ataino déjà vu sajūtu, ko rada romānā bieži atkārtotās notikumu shēmas, atkārtojumi un apļveida struktūras, kas vēl pastiprina tekstā valdošo iepriekšnolemtības atmosfēru. Āķis 22 ilustrē apļveida argumentācijas „loģikas” bezjēdzīgumu, kas ir pamatā romānā asi trieptajai kritikai par militāro un cita veida birokrātiju, kas kontrastē pati ar sevi un, tāpat kā karš, rada situāciju, no kuras atkāpties bez zaudējuma nav iespējams, šaha valodā – mats. Tas ir viens no paradoksiem, uz kuriem balstās romāns, taču romāna tekstu caurvij arī neskaitāmi citi paradoksi, autoram nemitīgi apgāžot lasītāja pieņēmumus par sagaidāmo. Ar vienu teikumu kaut ko šķietami apstiprinot, vēstītājs jau nākošajā teikumā par to atsvešināti paņirgājas, tā radot lasītājā „uz savas ādas” izbaudītu izpratni par nedrošo, neloģisko, baiļu un daļēji tēlota sarkasma pilno un absolūti neracionālo vidi, kādā uzturas romāna varoņi.
Āķis 22 neattiecas tikai uz paradoksu, kas skar kaujas uzdevumu izpildīt negriboša lidotāja garīgo stāvokli, bet vēl neskaitāmas birokrātiskas ķezas, kurās spiesti „pa apli” malties varoņi. Brutāls spēks, ko vēl atbalsta likumdošana – viens no galvenajiem romāna satīras mērķiem un neslēptā izmisuma iemesliem. Kopumā romāns vēršas pret dzīvošanu pēc svešiem un neapstrīdamiem likumiem, vienalga, kas tos nosaka – armijas iekšējās kārtības reglaments, valsts, ģimene, reliģija vai morāle – ja šie sausie likumi trivializē un birokratizē dzīvību un nāvi, bet triviālajam burtam piešķir dzīvības un nāves jautājumu svarīgumu. „Āķis numur divdesmit divi nosaka, ka viņiem [kareivjiem – B.S.] ir tiesības darīt visu, ko mēs nevaram viņiem liegt,” murmina pusjukusi sieviete kareivju izpostītajā Romā. Vēl vairāk, kā beigu beigās konstatē kapteinis Joserians, tāda Āķa 22 nemaz dabā / likumdošanā nav, taču vienlaikus arī ir, jo gan vara, gan tai padotie tic tā esamībai, un tāpēc šī neeksistējošā shēma darbojas. Vienlaikus to nevar nedz apstrīdēt, nedz lūgt tās atcelšanu, jo tādas taču nav - tāpēc to var tikai kariķēt un parodēt. Rezultātā rodas vēstījums, ko var nodēvēt par Alisi Brīnumzemē II pasaules kara kontekstā – vide, kur visi ir traki kā Marta Zaķis, kur ņirb vārdu spēles, paradoksi un anahronismi, kur notikumi bieži vien ir tik samudžināti un absurdi, ka pat smiekliem nav vietas, kamēr varonis (un lasītājs) ir sasniedzis stadiju, par kuru var sacīt „nekas paradoksāls vairs nelikās dīvains viņa jocīgajā, kroplajā pasaulē”. Jo, ja pati sistēma ir sajukusi, vienīgais veids, kā no tās izbēgt vai ar to samierināties, ir sajukt pašam.
Bet kara tiesas priekšā stājas / Tie nīkuļi, kas neiztur
„Tas bija zemisks un netīrs karš, un Joserians mierīgi varētu izdzīvot arī bez tā – varbūt pat dzīvot mūžīgi. Tikai maza daļiņa viņa tautiešu bija gatavi atdot dzīvību, lai karā uzvarētu, un viņš nekādi nevēlējās būt viens no tiem. Mirt vai nemirt – tāds bija jautājums. (..) Vēsture nepieprasīja Joseriana priekšlaicīgu nāvi, taisnīgums mierīgi varēja bez tās iztikt, progresu tā neietekmēja, uzvara nevarēja būt no tās atkarīga. Vīri mirs – tā bija nepieciešamība, kuri vīri mirs – to jau varēja uzskatīt par nejaušību,” salti deklarē vēstītājs. Tomēr Joserians negrib samierināties, nevēlas būt par marioneti, ko kauju mutulī nostāda banāla nejaušība, tāpēc vēl jo asāk iezīmējas kontrasts, ko rada izmisīgā un nebeidzamu solījumu kūdītā cerība, ka pēc trīsdesmitā, četrdesmitā, piecdesmitā uzdevuma karotājs tiks atvaļināts, un arvien pieaugošā lidojumu skaita „likme”, kas norāda, ka šis skaits, tāpat kā pats karš (kā varoņiem šķiet) būs bezgalīgs. Līdz ar to notikumu apļveida struktūras un apzināti konstruētie déjà vu iegūst vēl vienu, romāna kontekstā centrālo papildnozīmi – tas ir apburtais loks, no kura cenšas izrauties varoņi.
Ironiski – nekur romānā neredzam faktiskos kara pretiniekus, vācu armiju, no kā izriet, ka Joseriana karš patiesībā nemaz nenoris pret svešas, bet savas valsts iznīcinošajiem spēkiem; vēl šokējošāka ir atskārsme, ka nekur, arī ne Vācijā, nav vīru, kas „viņu ienīstu vairāk” un apzinātāk liegtu viņam cilvēcisku dzīvi kā tie, kas runā viņa valodā un valkā viņa armijas formas tērpus. Lielākā daļa romāna nodaļu nosauktas dažādas pakāpes armijas virsnieku vārdos, un retrospektīvi apraksta to dzīves, kam kopīga tikai dažādu sīku detaļu vēl vairāk uzsvērtais absurdums. Liekas pat, ka neviens, sākot no bezjēdzīgos vārdos (majors Majors Majors, ģenerālis ------ de Koverlijs) nosauktajiem virsniekiem līdz apburoši kautrīgai itāliešu padauzai nespēj nerunāt un neuzvesties kā raustāmas marionetes, jo šīs ir teatrālas bezjēdzības pasaule, un loģika ar to nepatīkami disonētu.
Kritiķi postulē, ka „Āķis 22” ir moderna un absurda versija par Homēra „Iliādu”, kuras galvenais varonis Ahillejs arī sākotnēji atsakās piedalīties Trojas karā. Neraugoties uz to, abi varoņi tiek tajā iesviesti pret pašu gribu, tikai Joseriana mērķis nav nevīstoša slava – viņš kļūst par varoni, atsakoties no varonības, pēc drauga Neitlija traģiskās nāves atsakoties lidot tālākos uzdevumos (vēl viena invertēta paralēle ar Ahilleju, kuru drauga nāve pamudina doties karā). Izvēlē starp slavu un dzīvību Ahillejs izvēlas slavu, Joserians – dzīvi, tāpēc viņā nav nekāda senlaiku varoņu cēluma, un viņa (kā arī autora) skatījums uz karu ir kā uz bezjēdzīgu, nevis slavas vainagotu iznīcināšanas mašinēriju, ko vada pārprasta patriotisma un goda jēdzieni.
Viņš vairāk nerunās, viņš klusēs, / un klusēs arī augšā Dievs
Būtībā arī Joserians ir anonīms „viens no daudziem”, bezvārda kareivis, kā to apliecina epizode, kurā viņam slimnīcā, pārsējos ievīstītam, jānotēlo kādas ģimenes jau mirušais dēls, ko tie braukuši apciemot – neviens, arī pats Joserians, neizjūt nekādu atšķirību, bet ģimene pat negaida, ka to rūpju bērns vēl būs pie pilnas saprašanas. Šai ziņā zīmīgs ir tēls, kas romāna gaitā parādās vairākas reizes – no galvas līdz kājām ieģipsētais „baltais kareivis”, no kura redzams vien mutes caurums, kurš klusi karājas palātā un kura vienīgā funkcija ir caur sevi izlaist nebeidzamus šķidruma litrus, kas pa vienu cauruli tiek iesūknēti nekustīgajā ķermenī iekšā, pa otru atkal ārā – virsnieki strīdas, vai tas vienmēr ir viens un tas pats cilvēks, vai dažādi, un kas īsti slēpjas aiz baltās ģipša maskas, tomēr „baltais kareivis” faktiski ir jebkura šī (un citu) kara dalībnieka spogulis – vienveidīga, anonīma čaula, kuram caur sevi jāizlaiž nebeidzamas šausmas un par kuru neviens nezina, kas slēpjas aiz baltajām kārtām – un vai tur vispār (pēc visa pārdzīvotā) kāds ir.
Un pašās beigās „Aleluja!” / uz kaulu zāģa spēlēs Štrauss
Recenzija publicēta HC.LV pateicoties literatūras un filosofijas portālam ¼ Satori.
Reklāma
Aktualitātes forumā
Padalies priekā
Great post. I was checking constantly this
blog and I'm impressed! Very helpful info specifically the last part :) I care for such info
a lot. I was looking for this particular info for a
long time. Thank you and good luck. (Francisco)
Launa
Ciao, volevo sapere il tuo prezzo.MiaSax
Zdravo, htio sam znati vašu cijenu.DimaSax