Otrpus ezeram

Lejupielādēt visu stāstu Microsoft Word dokumenta formātā iespējams šeit.

Iepazīšanās

Viņš slinki paskatījās, lejā uz savām kājām. Pacēlis kāju un sapratis, ka uzkāpis virsū trīspadsmit gadīgās māsas lūpu spīdumam, viņš zināja, ka sīkaļa ies pa gaisu. No sīkaļas jau neko nevarēja noslēpt. Vienmēr viņa visu uzzināja pirmā un iesaistījās kur nevajag. Kā toreiz, kad viņa atbrauca mājās ar puisi, sēžot uz moča. Tētis sirsnīgi smējās, kā viņa izskatās uz tā moča, kā krutā dāma-viņš teica, bet māte jau bija neapmierināta, tikai bargi sakrustoja rokas un rauca uzacis. Viņš no virtuves paņēma salveti un uzslaucīja lipīgo, zeltaino šķīdumu, bet pašu tūbiņu izmeta atkritumos. Viņš izelpoja un šķērsoja telpu. Galvā uzreiz ieskanējās mātes balss-novelc apavus! Te tev nu bija mācība! Viss paklājs klājās ar viņu precīzo apavu nospiedumu. Iepirkuma maisiņu nolika virtuvē uz galda. Būtu muļķīgi tagad atkal iet un sēdēt pie kompja. Māte parasti ap šo laiku atradās pie kaimiņiem, sēdēja pie kafijas krūzes un pļāpāja par visu, kas piedzimis, kurš nomiris, kas saslimis, kurš iemīlējies, un tā bezgala. Tēvs mūždien bijis klejotājs, nekad nav bijis mierā, brauca darba darīšanās, devās ar kolēģiem spēlēt basketbolu, gāja uz deju nodarbībām, par kurām māte nekā nezina. Bet sīkaļa, kā parasti iepērkas vai sēž pie kādas draudzenes. Un viņš..? Jā, tā arī viņš nebija izlēmis ko darīt. Iegājis savā istabā viņš paņēma pledu un uzvilka iešļūcenes. Varbūt tiešām derētu, kāda pelde? Izgājis saulainajā pagalmā, kamēr saule lēnām laidās slīpi, viņš pasauca vācu aitu šķirnes kucīti, lai tā nāk līdzi un pakavē laiku. Aiz garāžas jau bija saredzams neliels ezers. Šo vietu izvēlējās māte, jo blakus bija gan ezers, gan arī māja neatradās pilsētas burzmā, bet gan kilometru ārpus pilsētas. Kucīte vārdā Sāra, jautri skraidīja viņam apkārt domājot, kāda gan būs izklaide? Viņš kādu brīdi vēroja kā saule rotaļājas koka zaros, bet zālē jau sanēja pirmie sienāži. Ezers bija palicis mīļš. Ziemā varēja pa ledus virsmu slidot, vai ar draugiem uzspēlēt hokeju, bet pavasarī rīkot dažādus piknikus blakus ezeram. Viņš uzkāpa uz laipiņas un atcerējās, kā ar tēvu to kopā uzmeistaroja. Paskatījās pāri ezeram, kur pāri nogāzei varēja manīt slejamies baltu ķieģeļa māju, bet ezera krastā stāvēja koka laipiņa, un blakus maza, zaļa, laiviņa. Nevienas dvēseles, nevienas skaņas. Bet tajā brīdī, kad viņš jau grasījās novilkt iešļūcenes, pēkšņi pāri nogāzei skrēja meitene. Garie mati plandēja aiz muguras, iešļūcenes nometa jau skrienot. Viņš meiteni pazina. Viņa rudenī ies vienpadsmitajā, bet viņš klasi augstāk. Kaut arī meiteni pazina, un mācījās vienā skolā, viņi nekad no rītiem nesasveicinājās, nekad negāja kopā uz skolu vai atpakaļ no skolas. Viņš uzskatīja, ka viņa ir pārāk lepna, lai viņu pazītu satiekot uz ielas. Viņa likās no citas sugas nākusi, kurā viņš neiederējās, kurā viņa bija pārāk populāra, lai pamanītu tādu kā viņu-tik parastu puisi no kaimiņu mājas. Viņu sauca Šrinka. Kaut gan dīvains vārds, bet viņai piestāvēja. Šrinka izskatījās satriekta, un ja viņš labi saredzēja, tad viņa raudāja, jo asaru sliedīte tecēja pāri vaigam. Skrēja pa laipu līdz pašam galam, un, tad apstājās pie pašas maliņas. Domīgi skatījās ūdenī, strauji aizsoļoja uz krastu, tad dusmīgi cirta kāju pret laipiņas dēļu grīdu, ka puiša galā atbalsojās dobjā skaņa. Viņa jau lēkāja pa dēļiem un tajā pašās laikā raudāja tā, kā viņš nebija redzējis nevienu raudam. Viņai ļoti sāpēja, jo to varēja redzēt viņas sejā, un arī kādā veidā viņa pauda savas sāpes viņu pārsteidza. Viņš jau sāka sajusties neomulīgi, it kā noskatītos kaut ko neatļautu, kaut ko personīgu, kas uz viņu neattiecas. Bet arī aiziet viņš nespēja, jo bija sajūta, ka kājas pielipušas pie zemes un šķita ka tās ir nejūtīgas it kā tās nebūtu viņa kājas, bet būtu kaut kādi stabi. Meitene necentās novilkt drēbes un strauji pieskrēja pie laipiņas malas, izliekusies, ielēca ūdenī uz galvas ar skaļu plunkšķi. Viņa iznira no ūdens un ieelpoja, vērdamās debesīs. Tad izkliedza, nelietis, un piepeldējusi pie laipiņas kāpnēm turējās pie trepītēm un raudāja. Tā vismaz viņam likās. Viņš jau bija aizmirsis, ka blakus Santa rakājas kurmju bedrēs, un ka pleds izkritis no rokām, gulēja viņam pie kājām. Meitene peldēja no viena ezera gala uz otru. Apstājās ezera vidū un panira zem ūdens. Viņam likās, ka paiet vesela mūžība, līdz viņa iznira. Bet otro reizi gan viņa neparādījās pārāk ilgi. Ūdens virsma izskatījās gluda, nevienas kustības. Viņš kā apjucis vilka nost kreklu un iešļūcenes. Iemetās ūdenī, un peldēja tajā vietā, kur viņai bija jābūt, bet nebija. Viņš ieelpoja un panira zem ūdens. Ūdens aļģes un dūņas neļāva neko saskatīt. Trešo reizi paniris zem ūdens, viņš pamanīja kaut ko sakustamies. Tā bija viņas roka, kuru ūdens sakustināja. Viņš saķēra viņu un vilka ārā, kamēr dūriens krūtīs neļāva ieelpot gaisu. Straujiem vēzieniem viņš ātri vien sasniedza krastu, turot saļimušo meiteni aiz padusēm, pats rīstīdamies centās atgūt elpu un veselo saprātu. Viņš izvilka smago, nekustīgo ķermeni no ūdens, un izelpoja. Viņa šķita tik nedzīva, un auksta, tik bāla. Apjucis, dziļi šokēts, viņš veica mākslīgo elpināšanu, un ar pirmo reizi jau izdevās, kad viņa izspļāva ezera ūdeni no mutes un strauji elpoja. Saķēra savus ceļus un sāka raudāt, nepievērsdama vērību tam ka blakus atrodas viņas glābējs. Viņš samulsis nezināja, ko domāt, un ko tagad darīt. Viņš tikko viņu izvilka no ūdens un izglāba dzīvību, bet viņa turpināja raudāt, nelikdamās ne zinis ka blakus būtu vēl kāds. Meitene pacēla galvu un ieskatījās puiša acīs.
"Kas tu galīgi aptaurēta esi..!?", puisis neizturēja, bet samanījis meitenes asaras apklusa.
‘’Ak dies...’’, viņa dvesa un ātri apķērās viņam ap kaklu. Viņš apjuka vēl vairāk, nebija ne jausmas ko tagad teikt. ‘’Tikai nelaid mani vaļā’’, viņa teica skumīgā, asarainā balsī. Un viņš nebija gatavs iebilst, jo apskāviens ļoti nomierināja, ļāva arī pašam pārdzīvot to šoku. Beidzot, šķiet pēc mūžības, viņš saka: ‘’Kas īsti notika?’’
‘’Garš stāsts’’, viņa palaida puisis vaļā atstājot vien savu slapjo nospiedumu uz viņa pleciem, un skumīgi vēroja ezera virsmu, kurš palicis rāms, kā spogulis. Meitene juta puiša ziņkārību, bet viņš vairs neko nejautāja, tikai klusēja līdz ar viņu, un atguvās no šoka mirkļa. Meitene uzdeva sev jautājumu-vai tiešām es būtu noslīkusi? No tā jau nepalika vieglāk, tikai vēl lielākas skumjas un sāpe sirdī, kas neatstājās, un atkal gribējās raudāt līdz spēku izsīkumam, līdz nespētu vairs raudāt, palikt šeit viena slapjajās drēbēs, auksta un nejūtīga, nevienam nevajadzīga. ‘’Atstāj mani vienu’’, viņa uzreiz izsaka savu domu.
‘’Es nevaru tevi atstāt, tu atkal nodarīsi sev pāri’’
‘’Esmu to pelnījusi’’, viņa nodrebinājās.
‘’Mans pleds palika otrā krastā’’
‘’Iekāpjam laivā un airējamies turp, tāpat man dvieļa nav’’
Viņa piecēlās. Klusējot abi iesēdās mazajā laivā un viņš airējās uz otru krastu, kur Santa grauza koka gabalu. Klusējot viņš pasniedza viņai pledu, kurš saulē bija sasilis, kurā viņa ietinās un vēroja suni.
‘’Man nekad nav bijis suns. Tāpat arī ģimene’’, viņa teica. ‘’Viņš mani sāpināja, un es tik ļoti uzticējos viņam’’, sarunu tematu maiņu puisis samulsināja.
Ko tad citu viņš varēja teikt kā tikai pamāt ar galvu, tāpat nekas nebija skaidrs. Kaut gan nojausma bija, ka runa iet par puisi, kurš viņu izmantoja.
‘’Muļķa skuķis’’
‘’Nu, paldies! Ved mani atpakaļ!’’, viņa nikni piesoļoja pie laivas.
‘’Es jau negribēju neko sliktu...tikai tā pateicu....’’, viņš apjuka, jo negribējās zaudēt meitenes uzmanību. ‘’Vari atnākt līdz manām mājām, iedošu siltu tēju’’ ‘’Esmu laikam dīvains radījums’’, viņa pirmo reizi ieskatījās apjukušā puiša sejā. ‘’Un, kā tev liekas?’’
‘’Nezinu teikt, tevi nemaz nepazīstu’’, puisis apjucis izdvesa.
Smaids viņai no sejas izzuda, un viņa pēkšņi apjauta, ka nemaz nepazīst šo cilvēku, kurš jau sen dzīvoja viņai blakus otrpus ezeram. Uzmācās dīvaina sajūta, ka viņa nodarījusi puisim pāri, ka ir kādu paskaidrojumu parādā, bet viņa tikai klusēja un nespēja valdīt rūgto kamolu kaklā. Puisis jau bija paņēmis savas drēbes un čības, pasaucis suni, soļoja lēnām pa taciņu uz māju pusi, kamēr viņa ciešāk ietinās pledā. Šrinka ar interesi skatījās uz visām pusēm, jo šajā pusē nebija bijusi. Viņai patika pie garāžas atstātais ūdens baseins, netālu zem loga rožu dobe, uz lieveņa velosipēds un trīs šūpuļkrēsli. Viss bija mājīgi un vienkārši. Ieejot virtuvē, viņus pārsteidza, kādas trīs meitenes peldkostīmos ar saņemtām zirgastēm katrai pa bļodiņai ar augļiem, un ledus gabaliņiem, padusē vienai meitenei iespiesta šampanieša pudele. Trīspadsmit gadīgā māsa bija izstiepusi rokās samīcīto lūpu spīdumu uz sava brāļa pusi.
‘’Ko tu iedomājies?’’, abi reizē iesaucās.
‘’Es tev pirmā jautāju! Ko tu izdarīji ar manu spīdumu?’’
‘’Netīšām uzminu! Ko tu taisies darīt ar šo?’’, viņš izrāva šampanieša pudeli.
‘’Mēs tikai izklaidēsimies pie baseina’’
‘’Nekā nebija. Jūs nedrīkstat dzert’’
‘’Kā tu uzdrošinies ar mani tā runāt?’’, viņa sarāva uzacis un savilka lūpas aizvainotā smaidā.
‘’Jaunkundze atradusies! Pazūdi!’’
‘’Es tev tūlīt tā pazudīšu, ka divi deviņi’’, viņa smīnot teica. ‘’Un kas tā tāda? Tava draudzene?’’, viņa pēkšņi jautāja nopētot Šrinku. ‘’Nezināju, ka tev ir tik laba gaume’’
‘’Es neesmu viņa draudzene’’, Šrinka pirmo reizi nedaudz samulsusi, teica klusā balsī, ka visi dzirdēja.
‘’Viņa dzīvo kaimiņos’’
‘’Un kāpēc tev bikses slapjas? Apčurājies?’’, māsas skatiens apstājās pie Šrinkas slapjās svārku malas, kuras rēgojās no pleda stūra, jo pledu viņa bija aplikusi sev apkārt.
‘’Vajadzēja steidzami peldēt.....neesi tik ziņkārīga!’’
Māsa jau lika kopā fragmentus un vēlreiz nopētīja abus.
‘’Tātad es tev došu šampanieti, ja tūlīt pazudīsi’’
‘’Labi’’, viņa paņēma pudeli un aizgāja ar trīs draudzenēm vēl nobļāvusies. ‘’Tikai nesaki mammai!’’
Šrinka bailīgi apsēdās uz krēsla nopētot virtuves mājīgo iekārtojumu, kur jautās sievietes roka. Pārdomāja mazās māsas vārdus, kura šķita tāda pārdroša un reizē arī smieklīga. Puisis novāca no galda pārtikas maisiņus un likās neticami, ka vēl nesen viņš bija atnācis no veikala un uzkāpis māsas lūpu spīdumam. Uzlicis vārīties tēju, viņš nemaz negaidīja, ka viņa sāks kaut ko paskaidrot, bet jutās pārsteigtas, ka viņa tomēr uzrunāja viņu.
‘’Man nevajadzēja tā darīt’’
‘’Kas tevi tik ļoti sāpināja?’’
Šrinka sarāvās. Vai tad viņš visu laiku ir bijis otrā ezera krastā? Uzmācās, tāds kā kauns par sevi, par muļķīgo izturēšanos. Viņa iedomājās, ka mājas durvis nebija aizslēgusi, ka atstājusi pusvirus un, iespējams, varbūt kāds ir zvanījis.
‘’Viens puisis, kurš izmantoja mani, lai iepatiktos manai draudzenei. Viņš jau arī uzvedās tā, it kā viņam patiku. Kāpēc viņš mani mānīja? Varēja uzreiz pateikt visu, kā ir, bet slēpās aiz meliem, maldināja mani. Smējās man sejā, kad pajautāju ko viņš jūt pret mani, viņš.....’’, viņa jau vairs tālāk nespēja un atkal raudāja. Puisis nolika viņas priekšā salvešu paciņu, un Šrinka izslaucīja acis. Nolika priekšā tēju. Viņa lēnām padzēra to, un juta, kā siltums ieplūst viņā un liek justies mierīgai. Kādu brīdi valdīja klusums.
‘’Nezināju, ka tev ir māsa’’
‘’Kā tas nākas, ka tevi nepazīstu?’’, puisis tieši teica.
‘’Es izvairījos’’
‘’Kāpēc?’’
‘’Baidījos, ka mani izsmiesi, atgrūdīsi, kā citi puiši’’
‘’Es neesmu, tāds. Un, vai tad ir bijuši puiši, kas tevi atgrūž? Ir jāuzdrošinās, lai pārliecinātos, kāds ir tas cilvēks.’’
‘’Pārāk daudz esmu uzdrošinājusies un beigās palikusi viena.’’
‘’Bet tu izskaties pēc tādas, kura nekad nav viena!"
‘’Izskats maldina, ’’ meitene noskaldīja.
‘’Nebiju domājis, ka tevi izsmej.....tevi? Ar tādu seju, izskatu.....!’’
‘’Es jau teicu, garš stāsts...’’, viņa novilka it kā viņš būtu uzmācīgs ziņu reportieris.
‘’Es aiziešu uzvilkt citas bikses’’, viņš nolika savu tasīti uz galda un atstāja viņu vienu. Šrinka ieklausījās, kā meitenes pie garāžas baseinā sēž un smejas, noteikti tukšo pudeli. Un viņai uz brīdi likās smieklīgi, ka vecākais brālis atļāva viņai dzert, ka viņas staigās ar muļķīgu sejas izteiksmi ķiķinādamas. Māja bija tukša, bet tas bija omulīgs klusums nekā viņas mājās, kas likās garlaicīgs un tukšs.
‘’Esmu atpakaļ, domāju, ka garlaikojies’’
‘’Nedaudz’’, viņa atzinās. ‘’Pie tevis ir omulīgi, nekā pie manis tik vienmuļi un tukši’’, viņas vārdi skanēja truli un nomākti.
Kāpēc viņa tā saka? Puisis atspiedās pret durvju stendi un vēroja viņas seju, kad viņa pacēla galvu.
‘’Man jāiet atpakaļ. Atstāju māju tukšu....’’, viņa piecēlās un nolika krūzi uz galda. Kopīgi aizgāja līdz laivai un apstājās pie tās. Meitenes pie baseina skaļi smējās, bet saule jau bija pazudusi, un starp viņiem vīdēja klusums. Meitene noņēma no pleciem mitro pledu un nekautrēdamās pasniedza viņam.
‘’Varēji paņemt, ja nu saaukstējies?’’
Šrinka pie sevis pasmaidīja. Cik mīļi! Pledu atpakaļ tomēr nepaņēma.
"Tu taču nedomā airēties, tāda...?", puisis nespēja pabeigt, bet Šrinka jau tāpat saprata. Vēroja puiša sejas izteiksmi. Nezināja ko teikt.
‘’Paldies tev!’’, viņa panāca viņam tuvāk un samīļoja, ja to varēja tā nosaukt, kad viņa pieglaudās pie puiša pleca. ‘’Tu izglābi man dzīvību!’’, viņa teica, kaut kur pie puiša pleca. Puisis mierīgi uzlika roku viņai uz muguras, sajuta viņas mitro krekliņu un tādu kā ķermeņa siltumu. Tad viņa atlaida puisi un iekāpa laivā. Saņēmusi airus viņa pagriezās: ‘’Tu vari rīt pie manis piekāpt. Vari nākt pa ceļu nevis peldēt pāri’’, viņa airējās uz otru krastu jau smaidīdama. Kad puisis jau soļoja pa nogāzi augšā, viņa vēl uzsauca: "Kā tevi sauc?"
"Daniels", viņš atsaucās un pasmaidījis pie sevis soļoja tālāk. Šrinka uzelpoja un airēja tālāk, līdz izkāpa savā krasta pusē. "Daniels", viņa pie sevis atkārtoja. Pirmo reizi samulsa par savu nekaunību airēties slapjās drēbēs, un nokaunējās ka tik muļķīgi lādējusi savas dusmas uz laipiņas. Un ko tagad Daniels padomās? Kāpēc viņu jutās tik droši viņa klātbūtnē? It kā būt pazinusi viņu gadiem.
Viņa vēl pagriezās un vēroja ūdens virsmu neticēdama, ka pirms mirkļa gandrīz noslīka, ka tikusi izglābta. Viņa atminējās tikai to, kā panirusi zem ūdens, viss pārējais šķita, kā miglā tīts, līdz viņa atvēra acis puiša priekšā un vērās viņa sejā. Brūnas acis, tumši mati. Iegrimusi domās viņa gāja uz mājas pusi. Durvis tiešām bija vaļā, virtuvē atstājusi jogurta paciņu, ko gribējusi ēst vēl pirms brīža, kad piezvanīja viņam. Justam. Bet, kad viņa dzirdēja puiša smieklus, un nievājošās atbildes, viņa saprata, ka tikusi mānīta. Savā istabā viņa pārģērbās. Virtuvē apēda jogurtu, un piesēdās viesistabā pie televizora. Acu priekšā uzpeldēja Daniels. Skaistās brūnās suņa acis. Mazā nekaunīgā, bet smieklīgā māsa. Rotaļīgais suns, ērtais virtuves iekārtojums, daudzās fotogrāfijas pie sienām ceļā uz virtuvi. Bet viņas mājā nekā tāda nebija. Tukšums un vientulība, sienas klusēja, pagalmā neviens nespiedza, neķircināja. Viņa no virtuves paņēma vīna glāzi, lēnām to tukšoja, kamēr tumsa sabiezēja ap viņu. Klusums. Viņas acis jau lēkāja, un radās ap viņu patīkama rozā migliņa, tad viņa aizkorķēja vīna pudeli un nolika malā. Visa viņas kompānija, ar kuru viņa skolas laikā tik bieži ir satusēja, tagad vasarā ir paputējusi. Viņa tēvu neatcerējās, dzīvoja tikai ar māti. Toties māte bija sveša pat meitai, un otrādi, kas nelikās ne zinis par meitu. Reti bija mājās, jo bieži atradās kustībā, tas ir, darbā. Viņa strādāja par sekretāri, kādā uzņēmumā. Kaut gan draudzeņu Šrinkai bija, tagad jau visas bija ar savām pusītēm, un viņai nekad neatlika laika, jo mūžīgi visas aizbildinājās, ka nebija laiku viņu nabadzīti apciemot vai piezvanīt. Vai arī aicināja līdzi, bet ko viņa iesāks viena starp laimīgajiem pārīšiem tik vien kā katru brīdi rūgti nopūsties? Un arī sirsnīgā draudzene, Laura, jau bija kopā ar Justu. Ak, jā Šrinka nebija viņai piezvanījusi un pateikusi, ka viņai ar Justu nekas nesanāks, ka viņam patīk Laura. Bet, ko tur! Iespējams pats būs viņai piezvanījis un tagad abi tikai dūdo pa telefonu, un neviens cits nespēs piezvanīt pa aizņemto līniju. Viņai jau šķiet, ka nebūs spēka paskatīties abiem acīs. Bet ko tur vairs. Palikusi viena. Un, jā....kaimiņu puisis. Ko viņš bija teicis? Kā nākas, ka tevi nepazīstu? Bet Šrinka bija melojusi, ka baidījusies no viņa. Jau no sākta gala viņai Daniels nelikās interesants. Bet izrādās, ka dažās minūtēs viņa iepazina viņu no citas puses, un saprata, ka Daniels nav zemē metams. Bet, viņa ir bijusi tā, kura bieži vien baidījusies izrādīt, kādu interesi par viņu, jo lai citi ieraudzītu viņus abus sarunājamies tas viņai likās kaut kas absurds! Viņa piegāja pie loga un vērās uz ezeru, kurš pazuda tumsā. Durvīs noskrapstēja atslēga. Ienāca māte nogurusi un savārgusi, nesot rokās divus pārtikas maisiņus, un reizē turot rokās darba portfeli, un portatīvo kompjūteru. Šrinka piesteidzās palīdzēt.
‘’Šausmas, kā esmu nogurusi. Gribu paēst, vannu un gulēt’’, viņa sajuta alkohola smārdu no meitas. ‘’Ko tu esi dzērusi?’’
‘’Es jau tikai nedaudz’’
‘’Jā tā tu tikai saki! Neviens tev nelika grābstīties kur nevajag. Es tur noliku, lai stāv īpašiem gadījumiem’’, viņa novilka kurpes un nolika kurpju plauktā. Virtuvē Šrinka neapmierināta krāmēja produktus, skaļi metot tos plauktos un ledusskapī.
‘’Kaut ko ēdusi esi?’’
‘’Nav apetītes’’
‘’Kā vēlies. Izsūci paklāju?’’
‘’Nē, man aizmirsās’’
‘’Tev jau vakar vajadzēja. Rīt piebrauks daži kolēģi no darba’’
‘’Es taču izdarīšu, it kā pasaules gals iestāsies’’, viņa pacēla balsi.
‘’Nu, nekliedz uz mani! Neesmu jau kurla!’’
‘’Tu mūždien uz mani kliedz, par ko es esmu savādāka?’’
‘’Izbeidz māžoties!’’
‘’Tā tu saki vienmēr, lai es stāvētu klusu. Arī man ir sava teikšana’’
‘’Šausmas, jaunkundze, apvainojusies, ko man tagad darīt?’’
‘’Es neesmu apvainojusies. Esmu nikna uz tevi, ka esi tik slikta māte!’’, līdz ko viņa bija izkliegusi šos vārdus iestājās liels klusums. ‘’Es rīt nopirkšu to vīnu’’, viņa teica un izgāja no virtuves, atstājusi māti vienu, kā māte allaž atstājusi viņu vienu. Šrinka jau atkal raudāja savā spilvenā, un jutās nomākta.
Bet no rīta viņa jau skatījās savādāk uz lietām. Matē ar viņu nerunāja, kā viņa jau zināja, tik ierastā mātes taktika nebija sveša. Šrinka uzvilka svārkus un bezpiedurkņu topiņu. Ejot ar kājām, līdz netālajam, tuvākajam veikalam viņa apdomāja, kā mātei atvainoties. Arī tā bija problēma, jo viņas neprata atvainoties viena otrai, neprata izrādīt iejūtību. Pagājusi garām kaimiņu mājai, viņa pagalmā nevienu neredzēja, tā it kā nejauši pašķielējot. Māja bija paliela, lielāka nekā viņas ar baltiem ķieģeļiem un dārza vārtiņiem, un garāžu, plašu pagalmu, pastkastīti pie vārtiem. Suns vienīgi pie lieveņa pacēla galvu uz viņas pusi. Viņa devās tālāk. Veikalā nebija neviena pircēja šajā tveicīgajā rītā.
‘’Sveika Bonij, māte palūdza vīnu’’
‘’Nu sveika, to pašu ja?’’
‘’Jā, tu jau labāk zini’’
‘’Es domāju, ka iepriekšējo tik ātri neiztukšos’’
‘’Nu....es aizrāvos...tāpēc....’’
‘’Katram jau gadās’’, viņa nolika uz letes pudeli. ‘’Māte gaida, kādus viesus?’’
‘’Jā, darba biedrenes’’, viņa novilka un zināja, ka visa diena paies citu cilvēku aprunāšanai dzerot vīnu no augstām glāzēm, spriežot par modi un kurš apprecējies, sāks skaļi klaigāt pa māju un dziedāt, mērīs visas mātes kleitas. Bet viņa jutīsies lieka.
‘’Pasveicini viņu no manis’’, pārdevēja vēl uzsauca. Pie veikala nāca divi cilvēki. Rokās nesa somu ar dvieļiem, jo laikam ceļā uz upi.
‘’O! Šrinka?’’, Laura teica, ieķērusies Justam plaukstā.
‘’Ko tu te dari?’’, Justs teica un paskatījās uz pudeli. ‘’Skaidrs’’
‘’Tas nav man’’, viņa indīgi novilka.
‘’Tev taču skauž, ne? Justs tā teica, ka tas tāpēc, ka esmu kopā ar Justu nevis tu ar viņu’’
‘’Kādas muļķības! Ja kādreiz tev būs vajadzīga mana palīdzība, es tev esmu mirusi’’, viņa atteica tikpat indīgi un pagriezusies gāja prom. Cik dīvaini un reizē arī skumji bija abus redzēt! Kāpēc, lai sevi šaustītu ar tādām domām? Iegājusi virtuvē šķiet māte bija jau piedevusi, un pamanījusi viņas sejas izteiksmi visžēlīgi jautāja: ’’Kas noticis?’’
‘’Kas tev par daļu?’’, viņa rupji atsaucās nolika pudeli un iegāja savā istabā. Šī bija viņas valstība. Te viņa visu iekārtoja kā pašai patīk. Vērusies spogulī viņa juta, ka tūlīt sāks raudāt. Kāpēc viņa nevarēja savaldīties? Vēlāk, kad viņa dzirdēja piebraucam dažas mašīnas, pie durvīm klauvēja māte. Viņa aizvēra aiz sevis durvis un atspiedās pret tām.
‘’Tu vari mums piebiedroties’’, viņa izlaida pirkstus cauri tumšajām sprogām.
‘’Es tā negribēju, kā pateicu vakar’’
‘’Es zinu’’, viņa ilgi klusēja un pētīja meitas seju.
‘’Es izšķīros no Justa’’, viņa teica, apjaušot, ka vajag pateikt visu.
‘’Žēl’’, viņa noglaudīja viņai vaigu. Piedevusi. Šrinka piecēlās.
‘’Man šķiet, ka vajadzētu uzvilkt pumpaino kleitu’’
‘’Noteikti’’, viņa noskatījās, kā meita uzvelk zilo kleitu ar baltām pumpām. Izķemmēja matus, tad viņa aizgāja. Un tomēr viņa bija tik nejūtīga, kad pateica tos dažus laipnos vārdus. Šrinka vēl pētīja skumjās acis spogulī un nogāja lejā. Darba biedrenes daudz prašņāja, kā viņai pa skolu, kā dzīvē, mīlestībā. Bet viņām jau zuda interese par viņu, un sāka atkal tarkšķēt par modi. Šrinka jutās garlaikota skaisto, lepno dāmu vidū, kuras necentās ar viņu pajokot, pasmieties, tikai izlikās, ka viņas šeit nav. Viņa tukšoja jau kuro glāzi un jutās , kā uz rozā mākoņa. Šrinka piecēlās un līgani iegāja savā istabā. Pie spoguļa apstājusies viņa aplika ap kaklu smalku, sudraba ķēdīti. Nedaudz paskaistinājusies, viņa uzvilka labās papēžu kurpes un izgāja ārā. Smiekli palika aiz muguras. Pēcpusdienas saule jau noslīdējusi zemu. Ieelpoja gaisu un soļoja pa grants ceļu prom. Galva vēl griezās un viņai radās sajūta, ka staigā līgani, kā uz kuģa. Viņa nezināja uz kurieni iet, ko darīt, tāpēc viņa attapās pie kaimiņu mājas. Viņa stāvēja pie vārtiņiem uzlikusi rokas uz žoga un pētīja pagalmu. Šrinka apņēma ciešāk ap pleciem uzlikto zīda šalli. Neviena tur nebija. No mājas negaidīti iznāca Daniela mazā māsa un pamanīja viņu. Nāca tuvāk. Kājās viņai bija augstpapēžu kurpes, īsi šorti, un plats T-krekls un interesanta Elvisa Preslija frizūru. Dīvains sajaukums.
‘’Tu nāci pie Daniela?’’, sīkās skatiens kavējās pie zīda šalles.
‘’Jā’’
‘’Viņš ir izgājis ar draugiem. Nāc iekšā!’’
‘’Tev ir dīvains stils’’, viņa salīgojās, kad sīkā ķircinoši viņu uzlūkoja.
‘’Kas tad tev?’’
‘’Par daudz vīna. Mātei nelieli svētki ar draudzenēm’’, viņa aizvēra vārtiņus, kamēr suns viņu apošņāja. ‘’Kā tad tev vakar izgāja?’’
‘’Māte neko neuzzināja. Bet kas jums pie ezera atgadījās?’’
Sīkā redz viņai cauri.
‘’Ai, garš stāsts. Gandrīz noslīku, bet Daniels mani paglāba’’
‘’Kā tevi sauc?’’
‘’Šrinka’’
Sīkā brīdi vēroja viņas sejas izteiksmi, it kā kaut ko pārdomāja, tad izlēma. ‘’Viņš par tevi daudz runā’’
‘’Kā tas ir?’’
‘’Nu, jautā kāda tu esi dzīvē? Bet es jau to nevaru zināt’’, viņa iemetās šūpolēs un Šrinka sāka viņu šūpināt.
‘’Es viņu tā īsti nepazīstu, kaut gan dzīvoju kaimiņos’’
‘’Jā, muļķīgi’’, mazā iesmējās. Šrinka apstādināja šūpoles un novilkusi kurpes, iekāpa šūpolēs un līdz ar viņu šūpināja augstāk. Nez kāpēc meitenei bija nojausma, ka sīkā ir piesardzīga, it kā viņa šo to noklusētu vai negribētu uzticēties. Nu, protams, kas Šrinka tāda ir? Sabiedrības krējums?
‘’Gribi būt mana draudzene?’’
Šrinka iesmējās. ‘’Protams’’
‘’Forši. Man būs vienīgā draudzene, kurai ir....cik tev gadu?’’
‘’Septiņpadsmit’’
‘’....Ir septiņpadsmit. Forši’’
‘’Kāda mūzika tev patīk?’’
‘’Visāda, jo dīvaināka jo labāk, tāda, kas atbilst man. Piemēram, tu klausies popu vai roku, jo tas raksturo tevi’’
‘’Jā, vēl arī daudz lasu grāmatas’’
‘’Njā, saka, ka esi ļoti gudra...populāra’’
‘’Netici visam ko saka, arī man ir ienaidnieki’’, Šrinka iedomājās Justu un Lauru, un sadrūma.
‘’Ja? Es domāju, ka tev viss ok!’’
Šajā brīdī pie vārtiem ar riteni rpie sāniem apstājās Daniels, kamēr draugi ar riteņiem uzņēma ātrumu un devās uz mājām, viņš vēroja Šrinku. Skats bija iespaidīgs, viņa basās kājās, šalle ap kaklu, kleita piekļaujas pie stilbiem, un sīkās māsas sajūsminātā sejas izteiksme, un šūpoles. Viņš nāca tuvāk.
‘’’.....un iegāzu ģīmī to pļuru’’, sīkā beidza stāstīt un abas iesmējās. Sīkā atkal izcēlās ar saviem varoņdarbiem. Abas pamanīja Danielu, un māsa likās nokaunējusies.
‘’Es atnācu tevi satikt’’, Šrinka teica un nokāpa no šūpolēm nedaudz līgani.
‘’Es biju iegājusi pie tevis, bet tava māte teica, ka tu tur vairs nedzīvo’’, viņš pētīja viņu.
‘’Ak, neņem viņu galvā, jo viņa jau ir....vienkārši viņas svin....’’’
Daniels uzlūkoja māsu.
‘’Labi, es pazūdu!’’, viņa atņurdēja.
‘’Nāc uz virtuvi’’, viņš teica, un vēlējās saņemt viņas roku, bet pārdomāja, un satrūkās, ka viņa to negaidīti izdarīja. Viņai bija vēsa plauksta, kaut gan pašai vaigi sārti. Kāpjot pāri lieveņa kāpnēm viņa paklupa, un iekrampējās nedaudz viņa plaukstā, bet viņš reaģēja ātri un saņēma viņu ap vidu nedaudz pacēla gaisā un nolika zemē pie durvīm.
‘’Atvaino, es nedaudz....’’, viņa atguva līdzsvaru.
‘’Tev nekas nav jāpaskaidro’’, viņš ieveda viņu siltajā virtuvē. ‘’Tu noteikti vēlies kafiju’’
‘’Jā, protams’’, viņa tikai atteica. Jau otro reizi viņa atrodas Daniela sabiedrībā, kaut gan pašai nelikās, ka nav pelnījusi viņa sabiedrību. Jau cik gadus viņš dzīvo, šeit pāri ezeram, bet viņa nav pat ne reizi pasveicinājusi viņu. Viņa atcerējās to rītu autobusa pieturā, kad abi gaidīja autobusu. Kaut gan ejot uz pilsētu pagāja tikai pusstunda, viņa nolēma braukt ar vietējo autobusu un bija pārsteigta, ka viņš arī tur bija. Tajā brīdī viņa runāja pa telefonu ar Lauru, jo abas pieteicās vadīt ‘’Avangardes modes šovu’’. Bija radusies problēma ar tērpiem, un daži, kas pieteicās pēdējā brīdī atteicās.
‘’Ko man tagad darīt?’’
‘’Es nezinu, tāpēc jau zvanīju tev. Divas galvas gudrākas par vienu’’
‘’Jā, atkal man par visu jādomā’’, viņa paspēra akmentiņu. Saule likās pārāk spoža lai atbilstu rudeņa drūmajam laikam.
‘’Laikam būs jāsaīsina programma’’
‘’Jā, laikam’’
‘’Starp citu, man vakar piezvanīja anonīms zvanītājs un teica, ka kāds ir tevī ieķēries’’
‘’Ko tu mels? Tas noteikti bija Karls, viņam patīk jokot’’
‘’Man liekas, ka tas ir nopietni’’
‘’Visas muļķības tu uzskati par nopietnām, kurš tad uz mani skatītos?’’
Bija pienācis autobuss.
‘’Bet, man gan liekas, ka tas ir nopietni’’
‘’Man tikko pienāca autobuss, parunāsim skolā’’, viņa iekāpa autobusā nemanījusi, ka Daniels visu dzirdējis un iekāpis autobusā aiz viņas. Tas bija sen, bet viņa vēl tagad jutās, kā kaut ko parādā. Šrinka ilgi klusēja un maisīja kafijas karotīti, džinkstinādama to pret tasītes maliņu. Viņa māsa augšstāva istabā par kaut ko skaļi smējās, un pagalmā varēja dzirdēt sievietes balsi.
‘’Todien būtu gandrīz noslīkusi’’
‘’Tu noslīki’’, viņš izlaboja. Kaut gan viņš tiešā tekstā bija pateicis taisnību, tomēr bija baisi to dzirdēt.
Šrinka pavērās viņā.
‘’Es veicu tev mākslīgo elpināšanu. Tu biji gandrīz......mirusi’’
‘’Tas tikai viņa dēļ’’, viņa turpināja. ‘’Savu labāko draudzeni pazīstu jau no pirmās klases. Viņš visu laiku dāvināja man ziedus, dažādus nieciņus, dzintara gabaliņus. Laura bija greizsirdīga, bet viņš to Lauru nemaz nemanīja, un tas viņai arī visvairāk tracināja. Kādu dienu viņš sāka man daudz jautāt par Lauru. Mēs kopā gājām uz balli, un Laura nāca līdzi. Tajā vakarā viņš mani daudz ignorēja un nepārtraukti uzturējās viņas sabiedrībā, nevarēju saprast, kas noticis, kad viņam to pajautāju viņš atrūca, ka viss kārtībā. Viņš man neko nepaskaidroja. Un vakar, kad viņam piezvanīju, gribēju zināt, kas notiek, bet viņš tikai smējās un teica, ka pati esmu visu izdomājusi, ka viņš nav gribējis man iepatikties. Un tas viss bija tikai izlikšanās. Es pati biju vainīga. Tā jau ir piektā reize, kad apdedzinos’’
‘’Es arī esmu apdedzinājies’’
‘’Nesmīdini! Tev ir smieklīga māsa, liels pagalms, suns, forši draugi, labi vecāki’’, viņa nievājoši izteicās.
‘’Tur jau nav tā problēma cik liels pagalms, vai forši vecāki, problēma jau ir manī, jo iepazīstos ar nepareiziem cilvēkiem’’
‘’Es uzskatu, ka arī vecāku vaina, jo reizēm viņi nedod vērtīgus padomus, un neinteresējas, kas notiek tavā pasaulē’’
‘’Jā, bet man bieži ir gadījies iepazīties ar meitenēm, kuras uzskata, ka esmu garlaicīgs’’
‘’Neesi! Tu taču esi gudrs, tu spēlē basketbolu!’’, viņa izšāva.
‘’Kā tu to zini?’’, viņš apsēdās viņai pretī. Šrinka negaidīti nosarka. Viņa taču neatzīsies, ka ir vērojusi viņu, slepus, kad meitenes savā starpā par kaut ko strīdējās, un viņu nelaida pie vārda. Šrinka vienmēr ir pamanījusi viņu, kaut gan sākumā vienmēr šķita, ka viņš ir garlaicīgs, piemēram, tad, kad viņa bibliotēkā nodeva grāmatu, viņa redzēja puiša sēžam krēslā, kamēr apkārt slējās grāmatu čupiņas, viens pats, kamēr aiz loga spīdēja saule un devās uz jūru vai kino, bet pats cītīgi kaut ko pierakstīja. Bet, kad viņa ar meitenēm sēdēja uz grāmatām zaļajā zālē, un viņas apstrīdēja viena otru, Šrinka pamanīja Danielu dzenājam bumbu laukumā ar citiem. Un viņa atkal mainīja savas domas, ka viņš nav garlaicīgs.
‘’Nu, šad, tad esmu tevi vērojusi...ne jau spiegoju....’’, viņa turpināja. ‘’Es gan neesmu nekas īpašs, populāra, nu un?’’, viņa nervozi atglauda matus, ka tik viņš beigtu tā viņu vērot!
‘’Nē, tev patīk māksla, tu daudz sporto, esi gudra, nu cik tās olimpiādes, dejo, reizēm nedari neko, bet pat tas liekas aizraujoši’’
Šrinka iesmējās. ‘’Sanāk, ka esam vienu otru vērojuši sev nezinot’’. Arī Daniels iesmējās, bet Šrinka apklusa sapratusi, ko pateikusi, un virtuvē atkal iestājās klusums. Abi ieskatījās viens otram acīs. Saspīlētais klusums likās spiežas ap viņiem, ka nebūs ko elpot, ka paliek karsti, ka viņa pieplaks pie grīdas piespiesta bez skābekļa. Acu skatieni savienojās dziļā mezglā, un Šrinkai likās, ka Daniela acīs ieraudzīs kaut ko interesantu, varbūt dzirkstelīti?
‘’Es domāju, ka tu, Daniel, vari nokrāsot žogu......Ak!’’, viņa pamanīja Šrinku ,‘’ nezināju, ka tev ir ciemiņš’’.
Šrinka ieelpoja, kļuva pavieglāk elpot, it kā būtu atgriezies gaiss.
‘’Mamm, tā ir Šrinka, viņa dzīvo kaimiņos otrpus ezeram’’
‘’Āa...nu jā....’’, viņa centās atgūt līdzsvaru. ‘’Nezinu, ko tev piedāvāt’’
‘’Paldies, neko jau nevajag’’
‘’Daniel, kad būs tev laiciņš vari ķerties pie žoga krāsošanas’’
Viņa apstājās durvīs.
‘’Varbūt Šrinka var tev palīdzēt? Ja viņa vēlas.....’’
‘’Es nedomāju, neesmu piemēroti apģērbusies....’’, viņa vainīgi palūkojās uz savu kleitu.
‘’Tu dodies uz kādu balli? Tu jau bieži, tādas apmeklē, nu tāds populārs cilvēks, kā tu.......’’
‘’Mamm..?’’, Daniels brīdinoši viņu uzlūkoja, jo reizēm mātes humoru neviens nesaprata, mātei labāk piestāvēja bargā stingrība nevis muļķošanās.
‘’Tas nekas.....es tikai saposos, jo māte gaidīja viesus, un iedzēru nedaudz par daudz vīnu, pastaigājos un satiku Daniela māsu’’
‘’Ja godīgi mani samulsināja, ka tu esi šeit, manā virtuvē, jo tāda lepna dāma, jau nav radusi pie vienkāršu cilvēku sabiedrības’’, viņa izgāja no virtuves.
‘’Kā tas bija jāsaprot?’’, Šrinka viņu uzlūkoja.
‘’Viņa saka, ko domā, bet tas noteikti nav ļauni domāts’’
‘’Es labprāt palīdzētu tev krāsot žogu. Bet nezinu, kā to dara’’, viņa vienkārši atzinās.
Daniels sirsnīgi iesmējās, bet tie nebija ļauni smiekli vai izsmejoši, bet sirsnīgi, un tas kaut kā lika Šrinkai justies patīkami. Tik labi, kā vēl nekad nebija jutusies savā vientuļajā mājā vai tajās reizēs, kad mocīja garlaicība.
‘’Es tev iemācīšu’’, viņš teica.
Šrinka piecēlās. ‘’Laikam jāiet uz mājām.’’
‘’Es varu tevi aizvest ar divriteni.’’
‘’Labi’’
Pagalmā sīkā stāvēja uz lieveņa uz sarunājās ar savām draudzenēm.
‘’Līdz rītam, spindzele!’’, Šrinka pamāja.
‘’Tas nozīmē, ka tu rīt arī atnāksi?’’
‘’Protams’’, viņa soļoja blakus Danielam līdz vārtiņiem. Tālāk gan sekoja komiska situācija.
‘’Tu varētu apsēsties šeit’’, viņš norādīja uz stūri. Kad Šrinka tā darīja viņa gāzās uz priekšu un pieturējās pie viņa pleca.
‘’Es domāju, ka savādāk’’, viņa paņēma papēžu kurpes rokās, un apsēdās uz stieņa, bet viņa zvārojās uz sāniem, līdz ar to arī Daniels. Abi sāka smieties. Beidzot, viņa apsēdās, un viņš aplika rokas viņai apkārt, ka bija piespiesta pie viņa, ka šķita, ka aptrūksies gaisa, ka varēja sajust viņa smaržu, kas mulsināja. Lēnām viņi kustējās. Braucot iekšā viņas ieliņā, kas veda uz māju, viņa pamanīja, ka māte ar divām draudzenēm sēdēja uz lieveņa kāpnēm ar šampanieša glāzēm
rokās, un vēroja abus. Šrinka sajutās neomulīgi, it kā viņa darītu kaut ko aizliegtu. Šrinka nokāpa no riteņa, un vēlējās iesmieties no domas, ka varētu noskūpstīt Danielu mātes priekšā. Viņa noliecās un uzvilka kurpes.

Nesaskaņas un draudzība

‘’Sveika, mamm! Tas ir Daniels, viņš dzīvo mums kaimiņos’’, viņa nervozi teica, jo viņa zināja kāda ir māte, pateiks vēl kaut ko graujošu.
‘’Labdien!"
‘’Sveiks’’, māte pievērsās Šrinkai. ‘’Tev būs galds jānovāc, un kā izskatās tava dārgā kleita?’’
‘’Galds taču nekur nepazudīs!’’, viņa purpināja.
‘’Nespītējies!’’
‘’Šrinka, tev ir pielūdzējs?’’, jautāja sieviete, kas sēdēja blakus. ‘’Viņš tev piestāv’’
‘’Viņš nav...’’
‘’Aicini viņu iekšā, varbūt kaut ko ieēst grib?’’, jautāja otra sieviete.
‘’Ejiet iekšā, piedāvā kaut ko. Varbūt pie reizes vari novākt galdu?’’, māte teica, kad abi iegāja mājā.
Virtuvē trīs sievietes iesmējās par kaut kādu sev saprotamu joku. Smaržoja pēc zemenēm. Galds neizskatījās trakā stāvoklī. Šrinka paņēma savu šampanieša glāzi un iztukšoja to. Pamanīja, ka Daniels pētīja trīs fotogrāfijas rāmīšos, kuras vientuļi stāvēja sekcijas plauktā. Vienīgās fotogrāfijas, kurās bija viņas tēvs. Viņa nebija viņu satikusi, ne arī viņš deva par sevi, kādu ziņu, palicis tikai viņa smaids, kas Šrinkas sejai lika izskatīties valdzinošai.
‘’Nevienas fotogrāfijas ar māti’’
‘’Vai tad vajag?’’
Daniels viņu uzlūkoja. Pārāk saprotoši, vismaz tā šķita Šrinkai. Viņa nostājās viņam blakus.
‘’Palīdzēsi novākt galdu?’’
‘’Jā’’
Abi salika traukus kaudzītē un nesa uz virtuvi, kur sievietes ieraudzījušas Danielu komentēja, cik skaists viņš ir. Šrinka nesa glāzes un ielika izlietnē pie citiem traukiem, lai dzirdētu vienas sievietes teikto: ‘’Viņš Šrinkai piestāvētu’’
‘’Kādi smuki mati viņam’’
‘’Ņemt jau var’’
‘’Paklau, es šeit arī esmu!’’, viņa pacēla balsi. ’’Beidziet spriest par manu dzīvi!’’, viņa iemetās viesistabā, un noņēma galdautu. Daniels atnāca no tualetes brīdī, lai dzirdētu sievietes komentārus par viņiem abiem, un prātoja, kā izturēties tādā brīdī, kad ienāca iereibusī māte.
‘’Man šķiet, ka tev būs jāguļ viesistabā uz dīvāna, Karlai iepatikās tava istaba’’
‘’Bet es taču negulēšu uz dīvāna!’’
‘’Nu nespītējies, mūždien tu tā!’’
‘’Un tā tu saki vienmēr..... kā iznāca vakar? Aizmirsi?’’
‘’Nesāc bļaut, izlutināta esi!’’
‘’Tu jau mani izlutināji, es skaitos dāma, nedrīkstu smērēt drēbes, mati sapinkājušies pasaules gals sācies vai? Es neesmu princese!’’, viņa jau kliedza.
‘’Kas tev ļauj ar mani tā runāt? Un tā ir tava pateicība?’’’
‘’Pateicība par ko? Par to, ka esi slikta māte?’’
Sievietes virtuvē uz brīdi apklusa. No verandas atnākusī sieviete mierinoši uzlika rokas mātei uz pleciem, un indīgi lūkojās Šrinkai acīs. Mātes ūdeņainās acis neko labu nevēstīja, un uz brīdi Šrinka jutās vainīga, bet viņa iespītējās un grasījās jau vēl ko teikt, bet tad sajuta, kā Daniels saņem viņas roku un velk prom. Izgāja abi ārā no mājas pilnīgā klusumā, un, tad aiz muguras atkal sākās runas. Daniels uzkāpa uz riteņa, un Šrinka automātiski iekārtojās uz stieņa, un klusējot brauca prom. Pabrauca garām Daniela mājām, tālāk prom pa ceļu. Šrinka apjauta, ka Daniels redzējis mazo ģimenes strīdu, kas lika viņai kaunēties, lika kaunēties par savu māti, tas iekšēji grauza un sāpināja. Māte vienmēr tāda bijusi, draudzenes vienmēr viņas pusē. Ik reizi, kad visas sabrauca, Šrinkai bija jādomā vai piedalīties viņu svinēšanā vai arī palikt malā? Nevarēja jau zināt kā paies vakars. Vai visi sāks viņu aprunāt vai arī visi izturēsies pret viņu ar cieņu? Kāpēc gan viņa aizgāja pie Daniela? Tagad arī viņš gribēs dzirdēt paskaidrojumu vai arī sāks mierināt. Vismaz viņš ir blakus. Šrinka iedomājās. Asaras pazuda kaut kur matos, bet siltais gaiss izžāvēja tās, kleita kļāvās pie auguma, bet kājas palikušas basas, arī ap pleciem liekamās šalles nebija paņēmusi līdzi. Dziļi krūtīs sāpēja. Ieelpot varēja ar grūtībām, it kā viss smagums negribētu no viņas aiziet. Likās neticami, ka vēl nesen viņa komiski iekārtojās uz Daniela divriteņa un smējās. Un tomēr bija žēl sevis. Daniels brauca uz ļoti pazīstamu vietu, kur bieži devās romantiskie pārīši vai pastaigājās meitenes ar suņiem, vasarā devās peldēt, burāt. Šrinkai pretī vērās jūra visā savā krāšņumā. Daniels apstājās autostāvvietā un Šrinka nokāpa no riteņa un kā apmāta devās jūras virzienā. Basās kājas grima smiltīs, bet ūdens veldzēja jau tā vēsās kājas. Saule jau atradās slīpi. Viņa pašķielēja uz Daniela pusi, un manīja, ka viņš tuvojas. Viņa pagriezās un skrēja prom. Atskatījās. Viņš nesekoja. Viņa skrēja garu krastu lielu gabalu līdz elpa sitās ciet, līdz kājas nogura. Asaras padarīja vaigus nejūtīgus un slapjus. Saules vairs nebija. Jūra šalca un kaijas gaisā klaigāja. Daniels palicis tālu prom, un viņa atkal sajutās skumja, ka pametusi viņu, ka izturējusies pret viņu nejauki. Ignorējusi. Viņš taču bija viņai blakus un atveda uz šejieni. Viņš taču viņu vakar izvilka no ezera. Kāpēc tā notika? Kāpēc vajag tā, lai viņa tiešām pamanītu tādu puisi, kā viņu? Kleita tiešām ir dārga. Palika žēl mātes, bet māte jau nekad nav atvainojusies. Un tā vienmēr. Viņa gāja atpakaļ un jau pamanīja vientuļu stāvu, kas mētāja akmentiņus jūrā. Uzmetās zosāda. Viņa tikai klusi nostājās viņam blakus.
‘’Es ticu, ka dziļi sirdī tava māte ir labs cilvēks’’, kaut kur teica, Daniela balss.
Šrinka vēroja, kā debesis zaigojas no pazudušajiem saules stariem.
‘’Skaists skats’’
‘’Tu salsti’’, viņš teica, bet viņa to neņēma vērā. Daniels uzlika roku viņai uz pleca, it kā gribētu to smagumu paņemt sev, lai viņai kļūtu vieglāk, bet viņa pievirzījās tuvāk pie viņa, lai sasildītos, lai sajustu, ka nav viena. Klusumā varēja dzirdēt tikai jūru un Daniela elpas ritmu.
‘’Žēl mātes, viņa neprot atvainoties’’
‘’Bet no kļūdām jau mācās’’
‘’Viņa neņem vērā’’
Daniels soļoja uz riteņa pusi, un Šrinka sekoja. Braucot viņa teica: ‘’Ko lai es tagad daru?’’
‘’Ieej mājā un ej uz savu istabu, nesaki viņai neko, rīt viss liksies savādāk’’
‘’Vērtīgs padoms. Tev nekad tā nav bijis, ja?’’, viņa nokāpa no riteņa un stāvēja sava ceļa galā vērdamās puiša sejā, kas pazuda tumsā.
‘’Nē, mums viss ir savādāk’’
‘’Tev viss ir skaisti. Ko tas dod, ja esi populārs?’’, viņai asara tecēja pār vaigu.
‘’Neraudi, tev tagad esmu es’’, viņš ar roku noslaucīja viņas asaras. Šrinka pasmaidīja. Šie daži vārdi nozīmēja tik daudz, un tajā slēpās kaut kas īsts.
‘’Tu esi īpašs cilvēks. Tāds, kā neviens cits’’, viņa saņēma viņa roku, kas atrāvās no vaiga un brīdi paturējusi, atlaida to vaļā. Lēnām soļoja uz mājas pusi. Daniels vēroja viņu līdz viņa aizvēra durvis aiz sevis. Šrinka ieelpoja. Sievietes viesistabā klusi sarunājās, un, kad viņa parādījās, visas apklusa. Māte uzreiz pienāca klāt un apmīļoja viņu.
‘’Tev taisnība esmu slikta māte. Bet varu jau laboties’’
‘’Es zinu’’
‘’Neviens tavā istabā negulēs, tikai tu. Un, kas tas bija par puisi?’’, viņas balsī atgriezās stingrība.
‘’Daniels. Viņš dzīvo ezera otrā pusē’’
‘’Ak, Daniels. Atceros, kad viņš bija mazs, vienmēr skraidīja pa mūsu ceļu, un bieži lidojošais šķīvītis ielidoja mūsu dārzā’’
‘’Tu nekad nebiji to teikusi’’, Šrinka atteica.
‘’Es zinu’’
‘’Es ieiešu vannā’’
‘’Ēst gribi?"
‘’Jā’’, viņa turēja mātes roku. ‘’Es nedomāju visu to, ko es sarunāju’’
‘’Es zinu’’, māte brīdi vērojusi viņu, iegāja virtuvē.
Kad viņa nākamajā rītā jau pamodās, viss likās no gaišās puses. Viņa ietinusies halātā devās uz virtuvi, bet tur nevienu nesatika, galds nokopts, tikai zīmīte: ‘’Aizbraucu pie Elīnas. Būšu vēlu’’. Arī viesistaba sakārtota un tukša. Kad viņa bija paēdusi, uzvilkusi tuniku, izgājusi pagalmā, lai paravētu puķu dobi, pa ceļu nāca viena pazīstama meitene. Šrinka izslējās un noņēma salma cepuri pie reizes pieglaudusi izspūrušos matus. Kāpēc viņa ir ieradusies?
‘’Kas tev te meklējams?’’, viņa uzsauca.
‘’Justs mani pameta’’, Laura gaudulīgā balsī bilda saņēmusi savu rokassomiņu, kā maisu.
‘’Un, kāpēc tu man to saki?’’, viņa pabeidza ravēt rožu dobi.
‘’Tu esi mana vienīgā draudzene!’’, viņa tikai caur zobiem izsaucās.
Šrinka nopūtās un brīdi vēroja viņas seju, kurā jaucās gan skumjas, gan ilgas pēc draudzības, gan sāpes. Ak, ievainotā dvēsele!
‘’Es domāju, ka tu mani, kā draudzeni jau norakstīji....?’’
‘’Es kļūdījos. Es viņam apnika, tāpat, kā tas notika ar tevi. Tagad viņš aplido citu muļķīti’’
‘’Un tāpēc tu nāci pie manis?’’
‘’Kā...?’’’
‘’Lai es tevi mierinātu un piedotu? Bet man ir grūti piedot’’, viņa nolika kapli pretī logam un iegāja vēsajā mājā. Laura aiz muguras klusēja.
‘’Man bija grūti, kad tevis nebija’’
‘’Es zinu. Un toreiz pie veikala es uzvedos stulbi’’
‘’Ko lai es saku?’’, Šrinka apstājās pie vannas istabas durvīm.
‘’Saki, ka piedod’’
‘’Jā......Sameklē no vakardienas palikušo vīnu, jāatzīmē!’’
‘’Vai vakar bija svinēšana?’’
‘’Mātei draudzenes bija atbraukušas’’, viņa atstāja durvis pavērtas un skaloja kājas dušā.
Laura klusēja. Reiz jau Šrinka skolā atnāca ar pārsistu pieri, kā viņa apgalvoja ieskrēja durvīs, bet, kad viņa pateica, ka tas bija mātes dēļ, Laura prašņāja sīkāk. Izrādās, ka viena no draudzenēm esot viņu pagrūdusi un viņa atsitās pret galda stūri, citas reizes, viņas pārspriežot viņas intīmo dzīvi. Laura brīnījās-kas tās par draudzenēm? Viņa divās glāzēs ielēja vīnu un gaidīja Šrinku. Viņa jutās, kā muļķe, pametusi draudzeni un uzķeroties uz Justa lamatām. Šrinka ienāca virtuvē turot rokās siksniņa kurpes. Tunika kleita piestāvēja pie acīm, bet mati taisni plājās pār muguru.

Avārija un bailes

‘’Un, tagad mēs saskandināsim par mūsu draudzību!’’, viņa paņēma glāzi un abas saskandināja. Laura savus matus padarījusi cirtainus, ko Šrinka ar interesi vēroja. Uz brīdi valdīja klusuma.
‘’Uz kurieni mēs dosimies?’’
‘’Lai mans brālis mūs pavizina! Dabūjis jaunu mašīnu’’, draudzenes balsī ieskanējās lepnums.
‘’Super! Kādu?’’
‘’Melns BMV. Es piezvanīšu viņam, tad lai atbrauc pie mums’’
Šrinka brīdi vēroja draudzeni. Tad uzrakstīja zīmīti mātei un uzlīmēja uz ledusskapja. Viņa pētīja sevi priekšnama spogulī.
‘’Viss sarunāts, viņš atbrauks, bet līdzi paņems savu draugu’’, viņa arī nostājās viņai blakus pie spoguļa.
‘’Draugu? Es viņu pazīstu?’’
‘’Tas no divpadsmitās. Tumšmatis....laikam sauc Roberts’’
‘’Neatceros. Varbūt jāpaņem peldkostīmi, ja nu apstājamies pie jūras?’’, viņa iegāja vannas istabā, paņēma trīs dvieļus un peldkostīmu.
‘’Aizdod man arī’’
‘’Es ņemšu mātes, tu ņemsi manējo’’, viņa aizvēra plecu somu un ielūkojās ledusskapī, paņēma minerālūdeni, bet Laura neizdzerto vīnu.
‘’Neņem, taču! Trakā!’’
‘’Kāpēc, ne? Mēs jau dzersim nevis viņi’’
Šrinka tikai nogrozīja galvu. Pie mājas bija dzirdama motora rūkoņa. Šrinka ielūkojās spogulī un uzklāja uz lūpām spīdumu. Ko es daru? Viņa atmeta ar roku un aizslēdza māju, bet Laura jau bija iekārtojusies aizmugurē.
‘’Sveiki’’
‘’Sveika, tevi es pazīstu!’’, teica Roberts.
‘’Kā tā? Skolā es tevi neesmu pamanījusi’’, Šrinka atvēra mazu spraudziņu logu.
‘’Uz kurieni laižam?’’, Laura ieminējās.
‘’Nav vienalga?’’, Lauras brālis-Nauris teica un uzņēma ātrumu.
‘’Kas vēlas, lai cienājas!’’, Laura izvilka pudeli.
‘’Oho! Es piedalos’’, Roberts paņēma. Kad Laura piedāvāja Šrinkai viņa atteicās.
Niks brauca cauri mežam un braucot pa nogāzēm augšā un lejā viņai kutēja vēders. Roberts pīpēja kāsīti un Šrinka nespēja palikt malā, jo šķita, ka viņa vienīgā ir tā klusākā un nespēja iejusties barā. Viņa paņēma kāsīti no Roberta rokas un ievilka plaušās. Viņa pievēra acis un izbaudīja mierīgo trulumu. Manīja, ka Roberts viņu vēro.
‘’Iedo, man ar’’, Laura bilda.
‘’Nekad skolā man nav padevusies tā fizika’’, Laura vāvuļoja. ‘’Vai, tad man vajag? Pabeigšu skolu un iešu strādāt’’
‘’Es domāju, ka strādāt ir labāk, nekā mācīties. Citiem atkal patīk mācīties, ka tik nebūtu jāstrādā. Bet tādi cilvēki, kas ir gudri, dzīvē nav nekas’’
‘’Man vienalga. Tagad jau es labi turos, bet drīz tās mācības piegriezīsies. Pametīšu skolu’’, Laura iedeva vīnu Šrinkai.
‘’Es nevaru pamest skolu, māte to nepieļautu’’, Šrinka bilda.
‘’Ko jūs skuķi, mīžat?’’, Nauris iesmējās.
‘’Ierunājās te gudrinieks! Kad runa iet par sāpēm un jūtām, tad puiši ir tie mīkstie’’, Laura atteica.
‘’Sievietes ir pārāk emocionālas būtnes, visu pārāk saasināti uztver’’
‘’Tieši tā’’, Roberts piekrita un atpakļaskatu spogulī uztvēra Šrinkas skatienu. Nauris izņēma līkumu mašīnai sāniski saslīdot pa dubļiem, bet, kad juta, ka nespēs mašīnu novaldīt bija jau par vēlu, un tā slīdot varēja just priekšpusē bukti un, meitenēm spiedzot ieslīdēja sāniski grāvī. Mašīna bija gandrīz stāvus, ka Šrinka krita virsū Laurai, kura ar rokām atspiedās no loga, bet tukšā vīna pudele uzkrita Šrinkai uz galvas un atsitās pret logu. Uz brīdi valdīja sajukums.
‘’Kas tā bija par skaņu?’’
‘’Mana kāja’’
‘’Neviens nav cietis?’’
‘’Mana galva’’
‘’Es ilgi šitā nenoturēšos’’
‘’Kas notika?’’
‘’Jāmēģina tikt ārā’’
‘’Šrinka, nekusties!’’
‘’Es nevaru atvērt durvis’’
‘’Pagaidi’’, Nauris jau bija izrāpojis un atvēra Šrinkas pusē durvis un padeva viņai roku, bet Laura tikmēr smējās un izkāpa saķērusi vēderu. Visi noskatījās uz mašīnu, kura nedaudz iegrimusi dubļos ar notašķītiem logiem un durvīm, priekšpusē, kā šķita uzbraukuši virsū celmam, kas tagad likās sašķīdis. Viņi atradās meža vidū, nezin kur, vieni bez palīgiem. Laurai un Šrinkai uznāca smieklu lēkme, un nespēdamas valdīties tupēja uz sūnām, kamēr smiekli nerimās, kad Laura norādīja uz Šrinkas tunika malu, kura notašķījusies ar dubļiem. Vainīga laikam zālīte, Šrinkai galvā ierunājās kāda balss, un atkal nāca smiekli.
‘’Galīgi taurētas’’’, Nauris nošņācās.
‘’Nedusmo, nav jau pirmā reize, kad ar mašīnu iebrauc kaut kur’’
‘’Tev jau viegli runāt’’, viņš gāja dusmīgi, iespēra celmam un izvilka telefonu, lai zvanītu kādam.
‘’Būs lab’’, Roberts bilda. Beidzot meitenes apklusa.
‘’Ko mēs tagad darīsim?’’, Šrinkai nāca apskaidrība.
‘’Jāmēģina kādu sazvanīt, ko viņš arī dara un tad, lai atbrauc izvelk ārā’’
‘’Šitā gadās pirmo reizi’’, viņa vēroja meža apkārtni.
‘’Tev?’’
‘’Ja nu!’’
‘’Mēs varētu mašīnu mēģināt izstumt, ja tas neizdosies jāgaida, kad atbrauks daži draugi izvilkt’’, pienāca Nauris.
‘’Es nestumšu, ne, nē’’, Laura pacēla galvu gaisā. ‘’Paskat, kas man ir kājās? Dārgās kurpes un svārki’’
‘’Ko tu īdi? Man zini, cik maksāja šī tunika? Un kurpes?’’
‘’Meitenes beidziet! Vai nu visu velciet nost vai palīdziet’’, Nauris teica, piegājis pie mašīnās.
‘’Nēē’’, abas protestēja.
‘’Tā jau es domāju’’, viņš iekāpa mašīnā. Šrinka ar visām siksniņa kurpēm, kuras grima dubļos pielika rokas pie auto aizmugures, Laura neapmierināta pieskārās pie auto. Visi trīs stūma cik spēka. Beidzot mašīna izkustējās, un Laura atrāvusies no auto sagrīļojusies uz sāniem iegrima dubļos. Šrinka un Roberts smējās cik spēka, bet Laura pagrūda arī viņu, toties Šrinka nespēja samierināties, un aiz kājas saķēra Robertu. Tagad gan visi bija dubļos un smējās cik spēka. Nauris vēroja šo kompāniju.
‘’Galīgi traki’’
Šrinka lēnām piecēlās, atšķirībā no Lauras viņa ar Robertu vismazāk tika dubļos, netīras kājas un visas kurpītes ar dubļiem, un kleita, bet Laurai visa priekša, visā tās garumā un krāšņumā. Robertam bikses līdz viduklim notraipītas ar dubļiem.
‘’Mums būs ko atcerēties’’, Laura teica un mēģināja noņemt dubļu kārtu no kurpēm ar zariņu rokās. Tagad mašīna vismaz vairs nebija slīpi, bet nedaudz šķībi. Šrinka centās nepieskarties savai tunikai, bet tas nebija iespējams, tā, ka kleita pamazām pārklājās ar dubļu pleķiem atšķirīgās vietās.
‘’Kad kāds atbrauks?’’
‘’Vismaz pēc divām stundām’’
‘’Ko? Mēs jau te nomirsim aiz garlaicības’’, Laura atkal īdēja. Šrinka piegāja pie auto un izvilka somiņu, kur paņēma mazo spoguli.
‘’Iedod, man ar’’, Laura izņēma no rokas un atkal iegaudojās. ‘’Pēc kā es izskatos! Kaut kāds ķēms’’
‘’Nesaki, tā. Ja tā teiksi, tā arī jutīsies’’
‘’Bet es arī tā jūtos!’’, viņa iegaudojās un piegāja pie auto.
‘’Laura, nomierinies’’, Šrinka piegāja pie auto. ‘’Ko tu dari?’’
‘’Meklēju.....’’’, viņa rakājās. Atvēra bagāžas nodalījumu. ‘’Es zināju, ka viņam ir krājumā!’’, viņa pacēla šņabja pudeli.
‘’Es to taupīju īpašiem gadījumiem’’, iesaucās Nauris, kurš sēdēja ēnā uz liela nokrituša koka.
‘’Tu taču netaisies to dzert!’’, Šrinka neticēja.
‘’Protams. Brīvdienas ir jāizbauda!’’
‘’Bet ne jau šādā veidā’’
‘’Šrinka, nomierinies, pagaidīsim kad atbrauks, tikmēr pasēdēsim’’, Roberts teica.
‘’Un iedzersim..’’, Laura aizgāja pie puišiem un apsēdās starpā. Šrinka neticēdama vēroja visus. Kas viņa tāda ir lai kaut ko iebilstu? Kāpēc viņai jādusmojas? Vēl neviens nav atbraucis, mājās jau tāpat nebūtu ko darīt, un kas viņa viena sēdēs kā pūpēdis? Šrinka apsēdās blakus Naurim. Šrinka novilka kurpes un vēroja, kā Laura iedzer mazu malciņu un nodrebinās. Puiši iedzer bez vilcināšanās.
‘’Es ne.....’’, viņa svārstās, kad Nauris iedod viņai.
‘’Nu, ko tu tielējies’’, Laura iesmejas. Un Šrinka padzeras. Kad jau piekto reizi Šrinka iedzer, viņa jūt, ka galvā spindz un pār ķermeni skrien siltuma trīsas, ka viss liekas tik smieklīgs. Abas apskaujas un līgojoties dzied, kādu meldiņu, puiši smejas par meitenēm.
‘’Vai nav komiski?’’
‘’Kas tad?’’
‘’Mēs sēžam mežā uz koka, mašīna grāvī, dzeram, un visi kā caur dubļiem izbriduši’’
Abas laiž vaļā lielo smējienu. Puiši izmēda meitenes, bet Laura Robertu iedunkā.
‘’Šrinka, ejam prom, tie abi galīgi muļķi’’, Laura pieceļas un velk Šrinku mežā. Klupdamas pār celmiem, viņas steberē dziļāk.
‘’Neņem tos muļķus galvā’’, Laura aiziet aiz krūma. Saule silda muguru un puiši vairs nav dzirdami. Šrinka dzied, kādu meldiņu un lēkādama iet tālāk.
‘’Laura!’’, viņa iebļaujas.
‘’Ko?’’, viņa tenterē no krūmiem. ‘’Kas notika?’’, viņa apstājās blakus Šrinkai.
‘’Vai kaut kas tāds ir iespējams?’’
‘’Laikam’’, Laura skatās uz mazo dīķi. Abas bija iznākušas pļavā, kur uzreiz mirgoja mazs dīķis, pat maza laipiņa bija. Tad Šrinka iesmējās un skrēja uz ezera pusi. Šķita, ka viņa tūlīt ielēks iekšā. Un tā arī izdara! Laura iesmejas un arī ielec no laipiņas ar skaļu plunkšķi. Abas atgūstas un ieelpo, skatās vienai otrai acīs.
‘’Mums nevajadzēja lekt ūdenī. Cik daudz atgadījumu dzirdēts, ka noslīkst dzērumā’’, Šrinka izbijusies ieminas.
‘’Pareizi’’, Laura peld uz krasta pusi, kad no meža izskrien puiši un metas ūdenī. Tad, viņi ņemas meitenes tīšuprāt slīcināt, un nelaist ārā krastā. Kad Roberts gremdēja Šrinku, viņu pārņēma bailes, un nespēdama atbrīvoties no Roberta rokām viņu pārņēma vēl lielāka panika, un juta, ka pietrūkst gaisa. Viņa atkal bija ezerā, grima arvien dziļāk un redzēja savā priekšā dūņas, aļģes. Viņa ar rokām ķerstījās, it kā gribēdama kaut kur pietverties, un, kad Roberta tvēriens atslāba, jo juta, ka Šrinkas rokas kļuvušas ļenganas, viņa iznira un strauji ieelpojusi, sajuta, ka asaras rit pār vaigu un strauji peldēja uz krasta pusi.
‘’Šrinka?’’, kaut kur sauca Laura. Šrinka izkāpa uz laipiņas un ūdenim pilot no apģērba, skrēja iekšā mežā, kamēr visi viņu pārsteigti vēroja. Slikti. Šņabis vēderā neomulīgi sagrozījās. ‘’Tu noslīki’’. Galvā skanēja Daniela balss. Gandrīz tas pats notika šodien. Vēl panikai augot augumā viņa apstājas netālu no mašīnas un notupusies pie kāda koka, izvēmās. Palika vieglāk gan elpot, gan domāt. Gāja pat nezin, kur, kamēr asaras apsīka. Viņa apstājās un nogūlās zemē, sūnās, nelielā koku ieplakā. Saule sildīja, putni čivināja, bija tik labi un silti, drēbēs pielipušas pie miesas, matos ieķēries zariņš. Bailes vēl nebija atgājušas. Nevajadzēja, viņa domāja. Vai tiešām viņai būs bailes iet peldēt?
Tikmēr puiši nesaprata, kas notika, tāpat arī Laura. Visi devās atpakaļ pie auto. Bet tur Šrinkas nebija. Laura pasauca, neatsaucās. Tad, gāja dziļāk mežā un sāka meklēt. Šrinka dzirdēja savu vārdu. Kāds viņu sauca. Atbildēt nebija spēka.
‘’Šrinka!’’, Laura izdvesa un notupās pie viņas zaļajās sūnās. ‘’Kas notika?’’
‘’Man bija bail’’, Šrinka vēroja viņu, pārliekušos pār viņu.
‘’Kāpēc?’’
‘’Ka varētu noslīkt’’
‘’Bet tu neslīki, Roberts tikai ākstījās’’
‘’Noslīku’’
‘’Nē, tu.....’’
‘’Pirms dažām dienam noslīku’’
‘’Tu to noteikti izdomāji, Šrinka, viņš negribēja tevi sabaidīt’’, Laura pārbijusies vēroja viņu. Ko viņa tur murgo?
‘’Es noslīku, tevis nebija klāt’’
‘’Ko tu runā?’’
‘’Todien, kad piezvanīju Justam. Viņš smējās par mani, teica, ka visu izdomāju. Bet es viņu iemīlēju.....tad skrēju uz ezeru....dusmojos...’’, Šrinka pieslējās tupus. ‘’Nometu drēbes un peldēju, bet es sāku slīkt.....’’. Laura iepleta acis, un klusēja. ‘’Es nevarēju paelpot, nespēju aizpeldēt līdz krastam......man bija bail’’
Iestājās klusums. Laura sakustējās, bet neko neteica.
‘’Tad, parādījās Daniels’’
‘’Daniels?’’, Laura drebulīgi pajautāja.
‘’Kaimiņš, pāri ezeram dzīvo’’
‘’Tas jefiņš?’’
‘’Viņš nav tāds!’’, Šrinka sadusmojās. ‘’Viņš izglāba man dzīvību!’’, viņa saraustīti izdvesa ņurcīdama slapjo tunikas malu un turpināja. ‘’Es tikai atceros to, ka skatījos viņa brūnajās acīs, bet kas notika ūdenī neatceros, tikai bija tāda balta gaisma......’’, Viņa pavērās uz Lauru, kura izskatījās sabijusies.
‘’Kāpēc tu neko neteici man?’’
‘’Mēs jau nebijām draudzenes!’’
‘’Šrinka, tas viss bija muļķīgi...man nevajadzēja...’’
‘’Kas bijis tas bijis!’’
‘’Ja nebūtu Daniela tagad tu būtu mirusi’’
‘’Manis nebūtu’’
‘’Es vienmēr palikšu pie tevis’’, Laura viņu samīļoja un raudāja. Abas saķērušās sēdēja saules apsildītas, pie liela koka, kamēr domas drudžaini klejoja citur. Kad abām asaras apsīka, viņas sadzirdēja puišu soļus.
‘’Kur jūs bijāt pazudušas?’’
‘’Viss kārtībā?’’, Roberts bažīgi pajautāja un vēroja abas.
‘’Viss ir labi, es tikai sabijos, nedari tā vairs’’
‘’Labi, tagad zināšu’’, viņš teica. ‘’Es tevi aiznesīšu’’
‘’Nevajag nekur mani nest’’, viņa trīcoša piecēlās kājās.
‘’Netielējies, tāda izdevība reizi mūžā’’, Laura uzleca brālim kukuragā. Šrinka iesmējās un arī uzleca. Roberts viņu turēja un gāja atpakaļ uz mašīna pusi. Šņabis vēl stāvēja, kur Nauris to bija atstājis, tāpat arī Lauras somiņa. Roberts palaida Šrinku vaļā un atkal visi draudzīgi sasēdās uz koka it kā nekas nebūtu bijis.
‘’Labas ziņas, Karls ar trīs puišiem jau ir mežā, tikai, cerams ka viņi mūs atradīs’’, Nauris ielika telefonu kabatā un apsēdās blakus Laurai. Šrinka iedzēra malciņu šņabi, un uzvilka sausās kurpes, kuras stāvēja saulē un jau palikušas siltas un izžuvušas. Kleita vietumis klājās ar dubļiem, un bija tikai mikla. Ja viņa vēl pasēdēs saulē, tad kleita izžūs. Laurai atkal bija jautri. Puiši arī jau iekarsa un muļķojās, ka Šrinka ir jāsmejas.
‘’Vai tiešām tu sabijies?’’
‘’Jā.....es reiz gandrīz noslīku....garš stāsts, par kuru negribu runāt’’
‘’Labi, nestāsti ne jau viss man jāzina’’
‘’Tev nekad ne no kā nav bijušas paniskas bailes?’’
‘’Es baidos no tumsas’’, viņš smīnēja, bet Šrinka iedunkāja. ‘’Asprātīgi’’. Viņš Šrinkai sakutināja ribas, ka viņai bija jāsmejas. Viņa draudzīgi viņu atgrūda, bet viņš laikam to uzskatīja par rotaļu. Beidzot abu smiekli apklusa, un Šrinka apķēra Nauri un Lauru, ka tik tālāk no Roberta, lai neiedomājas nezin ko.
‘’Kā tagad jūties?’’, Laura jautāja.
‘’Labi. Kad viņi būs mums pakaļ?’’
‘’Tūlīt jau’’
Tiklīdz viņš bija to izteicis, tad jau bija dzirdama mašīnas rūkoņa. Pa ceļu brauca zils auto un piestāja pie četrotnes, apgriezies. No tā izkāpa četri puiši.
‘’Es jau nesaku, ka tu brauc, kā dulls’’
‘’Katram jau gadās’’
Nauris iekāpj savā auto, bet pārējie puiši stumj. Kad auto izstumts, un noņem virvi, puiši nopēta meitenes.
‘’Un kur tālāk brauksiet?’’
‘’Tak ne jau uz tusu, šādā paskatā!’’, Laurai acis vēl spīd.
‘’Uz mājām’’, Šrinka ieminas, un tieši tā arī jūtas, ka vēlas tikai uz mājām.
‘’Rādās, ka jautri arī jums bijis!’’, viens norāda uz pudeli.
‘’Varējāt mūs pagaidīt būtu vēl ko paķēruši līdzi....’’
‘’Labi, ka nē’’, Nauris atsaka. Četri puiši iekāpj auto un aizbrauc. Nauris bažīgi pēta auto. Priekšā lukturis izsists, bet nekas vairāk kā daudz kārtu dubļu. Saule jau norietējusi un Šrinkai uzmetas drebuļi, to mana Roberts, un iedod savu jaku, kurā Šrinka iebāž rokas un bezmaz ietinas, kā palagā. Braucot, visi noguruši klusē, saule jau norietējusi, un Šrinkai nebija ne jausmas cik varētu būt pulkstenis, bija zudusi laika zijūta. Laura sēž priekšā un šķiet aizmigusi, bet Nauris domīgs brauc nebilstot ne vārda. Šrinka pieglaudās pie Roberta, domājot, ka viņš nepārpratīs. Viņa atcerējās visu šīsdienas notikumus, un jutās pārgurusi. Pie Roberta pleca bija labi un silti, tā varētu aizmigt un nepamosties. Nauris bija apstājies pie viņas mājas. Viņa izkāpa no auto, paņēma savu somiņu, un pavērās Robertā, kas likās kaut ko gaidīja. Novilka viņa jaku, un sniedza to viņam. Viņš paņēma jaku, paspēris soli tuvāk, noskūpstīja viņu, pieliecies. Šrinka vēl nespēja atgūties, un neaptvēra, kas bija noticis. Viņa neko nejuta, tikai pamāja ar roku un devās uz mājas pusi. It kā starp realitāti un sapņiem viņa attapās mātes priekšā. Šrinka stāvēja izspūrusi, tunika vietām dubļaina, kājas netīras, dvako pēc alkohola, un noteikti māte redzējusi viņu skūpstāmies! Māte sakrustoja rokas. Šrinka dumji pasmaidīja.
‘’O, sveika!’’
‘’Kur tu biji?’’
‘’Es tev atstāju zīmīti’’
‘’Jā, es tev arī, bet kā tu izskaties!’’, māte stingi vērās meitā.
‘’’Mums gadījās nelaime....braucām cauri mežam un iestigām...’’, viņa uzkāpa uz lieveņa.
‘’Un dzērusi arī?’’, viņa pavēcināja roku zem deguna. ‘’Un kādi tev mati?’’
‘’Mamm, izbeidz!’’
‘’Un tas puisis....tu skūpstījies!’’
‘’Mamm, tu nekad neesi bijusi jauna? Nekad neesi trakojusi, izmēģinājusi kaut ko jaunu? Vienkārši atpūtusies?’’, Šrinka izmēģināja citu taktiku.
‘’Nav jau runa par mani’’, māte atgaiņājās.
‘’Es gribu zināt.....’’
‘’Jā es arī biju jauna, es arī trakoju, bet ne tā kā tu’’, māte nopūtās. ‘’Manos laikos viss bija savādāk’’
‘’Ai, man šodien bija jautri...’’, Šrinka paraustīja plecus. ‘’Kāpēc tu vari ar savām darba biedrenēm izklaidēties, bet es nevaru ar saviem draugiem?’’
Māte neko neteica, un iegāja atpakaļ mājā paturot komentārus pie sevis. Šrinka saguma, viņa bija cerējusi, ka varēs mātei visu izstāstīt un abas pasmiesies, un nebūs jāklausās viņas pārmetumos vai sašutumu pilnos dusmu plūdos. Viņa atspiedās pret durvju malu un vēroja vakaru klusumu, kas plīvoja apkārt. Tad, pēkšņi, kāds stāvs, kurš stāvējis tumsā, tur ceļa galā, pie krūmiem, sakustējās un pagriezās uz iešanu. Daniels! Viņa ātri skrēja uz ceļa pusi ar acīm meklēdama viņu, bet tumsa jau bija viņu aprijusi, un neviena tur nebija, tikai ceļš, tumsa, un viņa viena pati ar satrauktu skatienu, un skaļo elpas ritmu. Šrinkai pār vaigu noritēja asara. Vai viņš visu dzirdēja? Vai redzēja to skūpstu? Atkal viņa jutās, kā nodevēja, kā mele. Viņa pagriezās un gāja atpakaļ uz māju. Māte viena sēdēja viesistabā uz dīvāna un skatījās kādu filmu, nelikās ne zinis, ka istabā ir arī Šrinka. Viņa iegāja vannas istabā, nomazgāja dienas netīrumus un ietinusies rītassvārkos, apsēdās pie loga un vēroja tumšo nakti. Galvā dūca. Viņa domāja, kas šodien notika. Viņai nevajadzēja ļauties tam skūpstam, bet viņa taču neaptvēra, kas notiek. Roberts jau arī nav īpaši viņas gaumē. Miegs guva virsroku, un viņa nometusi rītassvārkus iemetās gultā.
Kad viņa no rītā pamodās, savā priekšā redzēja smīkņājošo māti.
‘’Kā ar sajūtām?’’, viņa smīnēja.
‘’Mana galva’’
‘’Es arī tā teicu, kad biju tavā vecumā, kaut gan tad viss bija savādāk’’
‘’Nekad.....nekad....’’, viņa purpināja, ejot uz vannas istabu.
‘’Tā jau visi saka’’
‘’Kas tev šorīt lēcies?’’, viņa palīda zem dušas.
‘’Es vakar daudz ko apdomāju. Neesmu bijusi iecietīga pret tevi’’
‘’Iecietīga? Par mīļu teikts’’
‘’Es zinu, esmu slikta māte, bet es vairs negribu tāda būt. Tāpēc būšu mīļāka’’, viņa ķemmēja matus pie spoguļa. ‘’Starp citu, šodien jābrauc uz darbu, nezinu, cikos būšu atpakaļ’’
‘’Mhhm’’, Šrinka neticīgi uzlūkoja māti, domājot, kāda muša viņai iekodusi, ka palikusi mīļa, ietinās dvielī un nostājās mātei blakus. Uzlūkojot meitu spogulī, māte turpināja.
‘’Vakar bija atnācis Daniels’’
Šrinka sastinga un māte to juta, tādēļ instinktīvi vēroja meitas saraustītās kustības spogulī.
‘’Un ko viņš vēlējās?’’, viņa ieslēdza fēnu un žāvēja matus. Māte lēnām ķemmēja viņai matus, gluži kā bērnībā, bija patīkama mierinoša sajūta. Sarunāties nebija iespējams, tāpēc abas klusēja cītīgi darbodamies ap matiem. Kad viņa izslēdza fēnu, jautājoši palūkojās mātē.
‘’Viņš vaicāja, vai esi mājās, pateicu, ka esi izgājusi ar draugiem’’
‘’Un?’’, viņa noslaucījās un gāja ar dvieli uz istabu, meklējot drēbes. Māte paņēma slapjo dvieli, un teica.
‘’Kaut ko viņš teica par žogu’’
‘’Aaaa.....’’, Šrinka iespiedzās un turot rokās čupiņu ar drēbēm, apjukusi vērās uz māti.
‘’Kas noticis?’’
‘’Es gribēju viņam palīdzēt krāsot žogu. Ap cikiem viņš bija?’’
‘’Nu, ap septiņiem, jo tad jau es biju atbraukusi, bet liekas, ka viņš gaidījis, kādu laiciņu, vēlāk ap deviņiem atbrauci tu’’
‘’Ko man vilkt? Šos svārkus un šo topu vai šos šortus un šo topu?’’, viņa vicināja dažādus apģērba gabalus.
‘’Šos, kāda starpība? Tu domā pie viņa aiziet?’’, māte šaubīgi jautāja.
‘’Jā, protams’’, viņa pārliecinoši bilda, uzvilka džinsu šortus un baltu topiņu uz lencītēm, un aizdomīgi lūkojās mātē.
‘’Es tikai domāju, ka viņu tu vēl nepazīsti....viņš ir tāds šaubīgs tips....’’
‘’Mamm, ir laiks viņu iepazīt tuvāk’’
‘’Kā tu to vari zināt?’’
‘’Tu kavē darbu!’’, viņa iegāja virtuvē un atvēra ledusskapi.
‘’Nu, labi parunāsim vēlāk’’, viņa uzvilka plāno žaketīti pie īsiem svārkiem. Šrinka pamāja mātei un iekodās sviestmaizē. Ko lai viņa saka Danielam? Aizdomājusies viņa iegāja viesistabā. Caur logu veroties ārā uz ezeru, viņa atcerējās, kā Daniels viņu paglāba, kā toreiz brauca uz jūru, kad viņš bija līdzās. Bet viņa nav pateikusies, gluži kā nodevusi viņu. No kurienes tādas domas? Viņa uzvilka sandales un aizslēdza māju. Jau pirms bija piegājusi pie vārtiņiem, dzirdēja balsis un smieklus pagalmā. Cauri krūmiem bija redzami vairāki stāvi. Dārza vārtiņi bija līdz galam vaļā, it kā aicinātu iekšā, uz lieveņa sēdēja vairākas meitenes, kāda sieviete ravēja puķu dārzu, bet uz stūra, garāžā, skanēja vairākas puišu balsis. Viņa iedomājās, ka nekad vēl nav bijusi tāda rosība viņas pagalmā. Viņa saminstinājās. Kas viņa tāda, lai varētu tā vienkārši iet? Šrinka it kā jutās no citas pasaules....no citas sugas, kura šeit neiederas. Un varbūt tāpēc viņa jūtas tik sveša Daniela klātbūtnē? Kad viņa jau bija pagriezusi muguru, dzirdēja kādu izrunājam viņas vārdu.
‘’Šrinka! Un es domāju, ka tu jau esi mūs aizmirsusi’’, pieskrēja sīkā.
‘’Nē, es......’’
‘’Nāc iekšā! Daniels vakar tevi gaidīja’’, viņa sarāva uzaci, it kā gaidot paskaidrojumu. Viņa gan ir tieša. Sakrāsotās lūpas smaidīja, uz nagiem koša nagu laka, bet uzvilkusi īsus svārciņus un t-kreklu.
‘’Negaidīti atnāca draudzene, viņai gadījās nelaime.....tāpēc gribēju atvainoties Danielam.....’’
‘’Nu, vajadzēs pacensties...’’
‘’Kā?’’, Šrinka noslaucīja ar plaukstu viņai lūpu krāsu no kaktiņa.
‘’Viņš vakar tevi gaidīja, tava māte teica, ka esi izgājusi ar draugiem, viņš atnāca atpakaļ un dusmīgi krāsoja žogu. Apmēram tā.....’’, viņa sašķobīja seju un izkāra mēli. ‘’Un, kad viņam kaut kas nesanāca, darīja šitā’’, viņa nolamājās un plātījās ar rokām. Šrinka iesmējās.
‘’Labi, gluži jau tā nebija’’, sīkā atzinās.
‘’Un kur viņš tagad ir?’’
‘’Garāžā. Vienam draugam labo motociklu’’
‘’Cik viņu daudz ir?’’’
‘’Nu, viens jau ir ‘’
‘’Nē, es runāju par viņa draugiem’’
‘’Pieci, bet mocis ir viens’’
‘’Kā viņi izskatās?’’
‘’Nu, tāds koši sarkans...’’
‘’Es ne jau par moci’’
Abas iesmējās. ‘’Nu, visi tādi saldi kumosiņi’’, viņa ieķiķinājās.
‘’Nē, es domāju varbūt viņu netraucēt?’’
‘’Ko tu! Iedomājies tu ienāc, mati pland vējā, sārtas lūpas, lencīte smuki noslīdējusi uz leju, acu skatiens koķetīgs, visi lūkojas tikai uz tevi’’
Sīkajai gan ir izdoma. Šrinka iesmējās dziļus smieklus, laikus aprāvusies, kad sieviete pacēla galvu uz viņas pusi. Sīkā uztvēra viņa skatienu.
‘’Māte neko par tevi nesaka sliktu, tikai viņa tevi tā nepazīst’’
‘’Nu, jā....tad es aiziešu’’
‘’Ok. Ja ir laiks piekāp pie manis’’
‘’Starp citu, kā tad tevi sauc?’’
‘’Kristīne’’, viņa saprotoši pasmaidīja. ‘’Bet visi sauc par sīko’’
Šrinka pasmaidīja un gāja tālāk, kur puiši par kaut ko sirsnīgi smējās. Uznāca neomulīga sajūta. Ko viņai darīt? Kā pavēstīt par savu klātbūtni? Viņa manīja, ka trīs puiši stāvēja bariņā, dzēra aliņu un sarunājas, divi notupušies kopa ar Danielu kaut ko, viņuprāt, vēroja zem motocikla. Danielam bija tāda paša frizūra kā vienam puisim no grupas’’US5’’. Viņš bija uzvilcis gaišus šortus, un krekls nebija aizpogāts, par ko viņa pabrīnījās. Neviens viņas klātbūtni neievēroja. Viņa nāca tuvāk, un uzmācās smieklīga doma, ka tiešām varētu sapurināt matus un koķeti smaidīt. Šrinka noslidināja lencītes zemāk, un nosmīkņāja.
‘’Sveiki!’’, viņa uzsauca, un tūlīt arī visu skatieni bija pievērsti viņai. Šrinka norija sakrājušās siekalas.
‘’Sveika’’
‘’Čau. Ko tad tu te?’’, tas bija viņas klasesbiedrs. Velns! Ko viņš te dara? Ka tik nestāsta kaut ko apkaunojošu par viņu.
‘’Atnācu pie Daniela’’
Puiši pārsteigti saskatījās. Daniels nelikās ne zinis, tikai turpināja darboties.
‘’Vai tad es nedrīkstu apciemot kaimiņu?’’, viņa atmeta matus un Toms saprotoši pamāja ar galvu. Šrinka plati pasmaidīja. ‘’Bet redzu, ka viņš jau ir aizņemts’’, viņa sakrustoja rokas.
‘’Tāpēc jau tev nav jāiet prom’’
‘’Pacienājies’’, kāds sniedza alus bundžiņu.
‘’Papļāpā ar mums’’
Likās, ka neviens nepievērš vērību Danielam, kurš tagad jau viens tupēja pie motocikla.
‘’Kā tad tev klājas? Šorīt dzirdējām, ka vakar biji iestigusi mežā’’, visi iesmejas.
‘’Baumas tik ātri izplatās, tas bija tikai vakar’’, Šrinka nogaršoja alu.
‘’Tātad tā ir taisnība?’’
‘’Protams. Naurim tā gadījās’’
‘’Kad atbrauca Karls, jūs jau visi tur bijāt galīgi pilliņi’’, viens smīnēja.
‘’Taisnība, bet Nauris jau nedzēra’’, viņa noplivināja skropstas.
‘’Kā tad jums tas gadījās?’’
‘’Nu viss bija tā.....’’
Ik pa brīdim viņa ievilka elpu un turpināja stāstīt uzsmaidot katram atsevišķi, un ne reizi nepaskatījās uz Danielu, kurš nelikās par viņu ne zinis. Šrinka brauca ar pirkstu pa kakla izliekumu, neapzināti. Atsevišķās vietās puiši iesmējās. Kad viņa beidza stāstīt, alus bundža jau arī bija tukša.
‘’Rādās, ka arī tu tā tusē’’
‘’Skolā nevar pateikt, kāda tu esi’’
‘’Kā nevar?’’, viņa pārjautāja.
‘’Tu liecies tik populāra, ka izklaidējies tikai saviesīgās ballītēs’’
‘’Nē, taču. Es arī varu būt kruta!’’, visi iesmejas.
‘’Šrinka?’’
‘’Jā?’’
‘’Atnāc, lūdzu!’’, tā bija Kristīne.
‘’Atvainojiet puiši’’
‘’Čau’’, visi sauca un pamāja. Šrinka piegāja pie Kristīnes, kuras seja bija neizdibināma.
‘’Ak, tu mūžs! Es nedomāju, ka tev tik labi tas izdodas’’
‘’Kas tad?’’, viņa grozīja tukšo alus bundžu.
‘’Flirtēšana’’
‘’Bet es jau ne.....’’
‘’Un kā vel! Visi tikai siekalojās ap tevi’’, viņa ieķiķinājās.
‘’Bet tas bija neapzināti’’
‘’Un ko teica Daniels?’’
‘’Es ar viņu nerunāju, runāju ar puišiem un.....’’, viņa uztvēra sīkās skatienu. ‘’Koa?’’
‘’Kāpēc vispār uz šejieni atnāci?’’
Viņas bija jau lieveņa priekšā un apstājās. Meitenes jau bija prom, palicis tika kosmētikas maks, un sīkā tiešām izskatījās it kā ietu uz balli.
‘’Lai parunātu ar Danielu’’’, viņa nolika bundžu uz kāpnītēm.
‘’Un ko tu darīji? Flirtēji! Daniels vēl ilgi būs uz tevi dusmīgs. Tu viņu piekāsi vakar un vēl šodien šis izgājiens!’’
‘’Bet tu jau biji tā, kas man iesmēla šo ideju’’
‘’Tagad jau jūs vairs nebūsiet draugi’’
‘’Kāpēc tas ir tik svarīgi!’ Un vispār kopš kura laika mēs esam draugi?", Šrinka iepleta rokas.
‘’Tas ir svarīgi viņam, ja gribi zināt pajautā’’
‘’Nedusmo....’’, viņa pieskārās Kristīnes plecam plecam.
‘’Ai....lai jau’’, sīkā pūcīgi apsēdās uz lieveņa. ‘’Tu vienalga esi forša’’
Šrinka iesmējās.
‘’Tu arī’’
Šrinka vēroja to mistisko žogu, kas tagad ap māju pletās zaļā krāsā. Viņa iztēlojās vakardienu. Viņa, košā kombinezonā, rokās ota un cimdi, saņēmusi matus mudžeklīgā zirgastē, smaidoša, nosmērētu viņam degunu. Viņš, smieklīgs un izpalīdzīgs, vienkāršā kombinezonā, atriebīgs jo nosmērēs arī viņai degunu, mācīs pareizi krāsot žogu, aicinās kaut ko iedzert. Viņiem būtu jautri, kopā pasēdētu pie ezera, stāstītu jokus un smietos. Viņš pavadītu viņu uz mājām, un uz atvadām....Nē, tik tālu viņa nevēlējās aizdomāties.
‘’Ko tu domā? Tev tik saspringta sejas izteiksme’’
‘’Par vakardienu. Vajadzēja atnākt’’
Pie dārza vārtiņiem negaidīti apstājās auto, no kura izliecās Laura.

Nejaušība

‘’Mēs tevi visur meklējam’’, viņa skaļi sauca.
‘’Labi, sīkā man jāiet’’
‘’Un, Daniels?’’, viņa neticīgi lūkojās uz viņu, sakrustojusi rokas.
‘’Vakarā atnākšu, pasaki viņam’’, viņa nolēca no lieveņa un skrēja pie vārtiņiem. Roberts, kurš stāvēja pie vārtiņiem, negaidīti viņu satvēra. Šrinka mulsi atbrīvojās no viņa un saķēra Lauru.
‘’Ko tad jūs mani meklējāt?’’
‘’Nu, ja. Braucam dzīvē’’, Laura palaida viņu vaļā.
‘’Un, redzi mašīnai arī ne vainas’’, Nauris izkāras pa logu.
‘’Jūs jau varat pie manis. Māte nav mājās’’
‘’Protams’’, Laura ir ar mieru. Šrinka iesēžas auto, ka tik tālāk no Roberta. Pie mājas visi izkāpj. Nauris izvelk divas vīna un konjaka pudeli. Šrinka atslēdz durvis un mulsi turpina.
‘’Tikai lūdzams nepalieciet pa nakti’’
‘’Nē, tā jau nevar’’, Nauris bilst. Visi sabirst mājā un iekārtojas viesistabā, bet Šrinka atnes glāzes un uzkožamos. Virtuvē ienāk Laura.
‘’Ko tu darīji kaimiņos?’’
‘’Biju ciemos’’
‘’Tā nav atbilde’’, Laura ieinteresēti vēro kā mainās viņas sejas izteiksme.
‘’Aizgāju atvainoties, jo solīju, ka ar viņu kopā krāsošu žogu’’
‘’Bet tu nekad to neesi darījusi’’, viņa sašutusi pēta Šrinku.
‘’Viņš gribēja mani iemācīt, bet es jau braukāju apkārt ar tevi’’
‘’Un tu gāji atvainoties? Izdevās?’’
‘’Nē, tur bija bars puišu, daži no mūsu klases, un es sāku koķetēt’’
‘’Ko tu...?’’, viņa sāka skaļi smieties.
‘’Beigās Daniela māsa man paskaidroja, ko es darīju, un, tad es jutos nožēlojami. Ko viņš par mani padomās?’’
‘’Viņš nekad nav tev pateicis savas domas, jo vienmēr viņš nav bijis mūsu barā’’
‘’Viņš neiederas manā pasaulē, bet tā nav, mums ir arī kaut kas kopīgs. Un nevar par cilvēku spriest tikai pēc tā ko redzi’’
‘’Ja?’’, viņa pagriezās un gāja atpakaļ uz viesistabu, kur puiši jau skatījās boksu. Šrinka juta atbildi parādā, bet prātā nekas nenāca. Abas mulsi apsēdās puišiem, katra savā pusē. Kad, Šrinkai gāja jau trešā glāze konjaka, viņai palika garlaicīgi. Viņas sāka komentēt boksa maču, lai kaitinātu puišus. Neizdevās. Laura piepildīja puišu glāzes, un abas izgāja pagalmā. Sēdēja, lejā pie ezera un smējās.
‘’Tu zini pēc kā tu izskaties?’’
‘’Nu?’’
‘’Pēc liliputa!’’
‘’Kā tad! Tu esi sadzērusies!’’
Laura iesmējās un sašūpināja dēļu laipu. Šrinka iemērca basās kājas ūdenī.
‘’Ko mums vēl vajag? Dzeramais ir, smiekli un jautrība ir’’
‘’Vajag normālu džeku pie sāniem’’
‘’Tev ir ūsiņas!’’, Šrinka iesaucas un skaļi iesmejas.
‘’Tas no konjaka’’, viņa attaisnodamās noslauka un iežagojas, bet Šrinka nespēja valdīties. Laura pēta ezera virsmu, bet Šrinka apklust.
‘’Liekas, ka pasaules puiši sazvērējušies pret mani. Esmu dabiska, nepatīk lielīties vai izcelties uz cita fona, bet neviens tāpat uz mani neskatās’’
‘’Tas ir dīvaini’’
‘’Parasti uz mani skatās, tādi nūģi, bet es nevaru pateikt –atšujies- varbūt tāpēc visi tā pieķeras, bet tie, kas nepieķeras nemaz mani neievēro’’
‘’Varētu domāt, ka tev nekad nav labi’’
‘’Tā nav, tikai gaidu to īsto’’
‘’Ai, ko mēs par tādām tēmām?’’, Laura iesmejas.
"Citreiz liekas, ka man ir tikai slikti, ka visa pasaule sazvērējusies vienā dienā, un notiek nelaime pēc nelaimes. Ārēji visiem liekas, ka man ir zelta dzīve, bet iekšēji esmu tāda kā citi, kuri alkst un sapratnes", viņa turpināja "Esi pamanījusi, ka vienmēr stundās atbildu pirmā un, tad tikai pārējie? Kāpēc man jāvada klases sapulces un jāpiedalās skolas rotāšanā vai jādomā ekskursijai maršruts? Tāpēc, ka es visu izdaru. Es nevaru neizdarīt, tas man kaut kā asinīs, tāpēc visi uz mani skatās kā uz veiksminieci? Domā-viņa jau pārāk populāra, lai būtu mūsu barā"
"Kurš tad ir to teicis?"
"Es to vienkārši zinu. Un toreiz.....es palīdzēju Marekam matemātikas kontroldarbā, bet viņš atbildes padeva tālāk, beigās visi izgrāba sekmīgas atzīmes, kolektīvi gāja uz jūru nopeldēties un uz kino, nosvinēt, bet mani neviens nesauca, vēl toreiz skolotāja teica, vai negribu izslaucīt klasi? Es nebļāvu-pagaidiet, mani!-tikai slaucīju klasi, bet neviens tāpat jau neiedomājās, kurš palīdzēja tajā kontroldarbā?"
"Toreiz jau mēs vēl nebijām draudzenes", Laura, kā atvainodamās izdvesa.
"Visi domāja tik naivi, ka esmu gudra, talantīga, skaista, bet kā ir patiesībā?"
"Kāpēc tu moki sevi ar tādām domām?", Laura saņēma viņas roku.
"Tāpēc, ka es gribu tev pateikt, lai tu zini", viņa nolika alus pudeli sev aiz muguras uz laipas "Daniels redzēja, kāda esmu patiesībā"
"Kā to saprast?"
"Viņš visu laiku ir vērojis mani, skolā, pagalmā, pāri ezeram, ceļā uz skolu, pilsētā...visur.....", Šrinka ieskatījās Lauras ieplestajās acīs.
"Kā tu to zini?", viņas jautājums izskanēja, kā čuksts.
"Viņš pats teica, toreiz pie viņa virtuvē"
"Tu esi bijusi pie viņa? Iekšā?"
"Jā, un kas....?’’
"Ko tad jūs šeit darāt?", atskanēja Roberta balss, kurš apsēžas blakus Šrinkai.
"Es aizskriešu pēc aliņa", Laura pieceļas un paņēma tukšo pudeli, nemanot Šrinkas galvas mājienus neatstāt viņu vienu. Iestājas saspīlēts klusums. Roberts uzliek roku viņai uz pleciem.
"Skaists vakars"
"Jā, nebiju pamanījusi", viņa saka un jūt cik muļķīgi skanējis teikums.
"Man šķiet, ka Laura atkal pazuda"
"Jā", viņa atkal nezina ko teikt. Viņa juta Roberta skatienu, un to, kad viņa pagriezīs galvu, un viņš noskūpstīs viņu, bet viņa stingi skatās ūdenī. Roberts pieliecas, bet viņa sliecas uz sāniem, un viņš lēnam, bet pilnā jaudā iegāžas ezerā. Šrinka nespēj nesmieties. Viņa padod viņam roku.
"Jāsaka atklāti. Es nevēlos ar tevi būt kopā, kā draugs...jā"
"To jau es gaidīju, bet cerēju", viņš iet slapjš uz māju, kamēr ūdens pil no drēbēm, un pat viņa gaitā jaušams neizrādīts niknums. No mājas iznāk Laura zvārojoties.
"Mīļā sirds, nu ko tu izdarīji?’’, Šrinka sapūšas.
"Es zinu, nevajadzēja dzert"
"Nē, tu nepasauci mani", viņa saka un abas iesmejas. Nauris abas nopēta.
"Jūs abas kopā nevar laist"
"Mēs braucam, man vēl jātiek pie sausām drēbēm", Roberts neapmierināts purpina. Meitenes smejot, noskatās, kā abi aizbrauc.
"Viņš pats iegāzās ezerā", viņa taisnodamās uztvēra Lauras skatienu. Abas sēdēja viesistabā līdz izdzēra puiša atstāto konjaku. Mētājās ar spilveniem, līdz vienu saplēsa, ka spalvas putēja. Šrinka divas reizes ieskrēja durvīs par prieku Laurai. Nu, kad bija jau satumsis viņas izgāja ārā pasēdēt uz lieveņa. Laura sāka žāvāties, bet Šrinkai pat prātā nenāca miegs. Laura aizgāja gulēt aizverot durvis, bet Šrinka vēl vēroja debesis, kuras viņasprāt līgojās un dejoja viņas acu priekšā, viss ceļš un koki dejoja līdzi. Muļķi tādi! Viņa domāja un piecēlās. Šrinka gāja palēkdamās un nejuta, ka iet, bet bija sajūta, ka viņa aizlidos, kājas bija tik vieglas. Un tā viņa lēkādama apskrēja apkārt mājai. Debesīs vēl zaigojās pēdējie saules stari, bet tikai kaimiņos valdīja klusums. Pat putni kokos nedziedāja. Viņa pieķērās pie žoga un rāpās pāri. Kāpēc viņai, te augšā griežas galva? Skatoties uz leju nešķita, ka viņa būtu uzkāpusi tik augstu. Ja būtu šo žogu krāsojusi, pajautātu Danielam cik augsts ir. Viņa domāja, un krita uz priekšu. Lidojums bija tik viegls un miegains, bet zem sevis sajuta, tomēr kaut ko mīkstu un aukstu. Bet tas vairs nelikās svarīgi. Galvenais bija miegs.
Kāds viņai divas reizes iebakstīja ribās. Iesmilkstējās. Šrinka pagriezās.
"Santa, ko tu tur atradi?", skanēja pazīstama balss. Suns ierējās un aizskrēja. Šrinka pavēra acis. Kāpēc viņas griesti ir tik zili? Bet, tad viņa apjauta, ka tās ir debesis. Zem viņas zaļa zāle. Vai tiešajām viņa gulējusi, šeit zālē, zem klajas debess? Vai nav vienalga?
"Opā! Šrinka?"
"Tā neesmu es, jūs esat kaut ko sajaukusi"
Sīkā iesmējās. Šrinka pieslējās sēdus un vēroja apkārtni.
"Velns, tas taču jūsu pagalms!"
"Pareizi", viņa nebeidza smieties.
"Ak, šausmas!"
"Kas te notiek?’’, pienāca Daniels. Šrinka, kā apmāta skatījās uz viņu, jo likās, ka nav ar viņu runājusi veselu mūžību. Tas pats maigais skatiens, un tā pati frizūra. Ko lai viņa saka? Šrinka jutās muļķīga pati sev, un sajutās nožēlojami, netīrām drēbēm vēl rasainām sandalēm, izspūrušiem matiem, viņa priekšā, kā netīrele.
"Es nokritu"
"Pareizāk sakot, gulēji", sīkā smīnēja. Šrinka uzmeta viņai brīdinošu skatienu, ko manīja Daniels.
"Bet, kāpēc?"
"Vakar viņa tā piel...."
"Es kāpu pāri žo....". Abas iesāka reizē.
"Kas īsti te notiek?", Daniels vērās uz abām.
"Labi, paskaidro", sīkā ieķiķinājās un aizskrēja. Šrinka jutās, kā pamesta, un nezināja ko viņam teikt, bet varbūt tā ir labāk? Neko neteikt?
"Ienāc iekšā. Noteikti gribēsi kafiju", Daniels aicināja, un kaut gan viņš runāja mierīgi izklausījās, ka viņa vārdos slēpjas neapmierinātība vai niknums. Šrinka sekoja viņam un juta viņa smaržu, kas cirtās nāsīs, kas neļāva sakopot domas un izvēlēties pareizos vārdus, kas lika elpai aizrauties. Šrinka vēl nekad nebija tā jutusies. Tik samulsusi, un tik vāja viņa priekšā.. Jā, vāja. Viņa skatījās Daniela mugurā un cerīgi domāja, kā izgrozīties. Kāpēc viņai jātaisnojas? Viņā auga dusmīgs spīts pašai par sevi. Viņa pateiks taisnību un viss. Daniels viņai nav nekāds puisis, kuram jāattaisnojas par savu rīcību. Bet viņa tā arī jutās, it kā būtu viņam parādā, kādu paskaidrojumu, it kā viņš būtu viņas puisis.......
"Tu nāc?", Daniels bija pagriezies un vērojis viņu.
"Jā", viņa novilka slapjās sandeles un nolika uz lieveņa kāpnēm, iegāja mājā, kur smaržoja pēc tīrīšanas līdzekļa un sieviešu smaržām, kur paklājs zem kājām bija mīksts, kā tikko tīrīts, kur kurpes stāvēja rindā uz kurpju plauktiņa. Virtuvē trauki žāvējās uz puķainas paplātes, un visas virsmas spīdēja. Kad viņa pēdējo reizi mājās bija iztīrījusi paklāju? Vai mazgājusi traukus? Šajā spožumā viņa jutās neiederīga, kaut gan bieži ir bijis savādāk, jo viņa vienmēr ir bijusi tā, kura uz citu fona izcēlās un bija augstāk par citiem. Kas ar viņu ir noticis? Kāpēc Justs toreiz deva veltas cerības? Un, liekas, ka visa pasaule grūst un brūk kopā, ka viņa neko nedara pareizi vai labi. Viss liekas slikts un netaisnīgs. It kā viņa būtu tā sliktā, kas neko nejēdz. Kāpēc Daniela klātbūtnē viņa jūtas, kā nodevēja? Kāpēc viņa piemānīja Danielu un neatnāca krāsot žogu? Vai tas bija tik svarīgi? Varbūt viņam, bet man?Liela muiža, tas jau tikai žoga, bet kā sīkā caur puķēm izteicās, viņš cerēja, ka viņa atnāks, drīzāk gaidīja. Bet viņa bija kopā ar Lauru un braukāja pa mežu, vēl dzerot šņabi. Un Daniels domāja, ka viņa ar nolūku piemānīja viņu. Vai viņš vispār kaut ko domāja?
"Kas tev notika?", Daniels vērās uz viņu ar brūnajām acīm. Kafija jau vārījās, bet viņa vēl stāvēja kājās pie virtuves durvīm, un domās ir bijusi tik tālu.
"Aizdomājos", viņa apsēdās mīkstajā krēslā, noturējusies neuzklāt salveti, dēļ netīrajām biksēm.
"Es saprotu, ka vakar tu pielējies, ka neatminies ne rītu, ne vakaru, ne? Un tava draudzene atkal uz to pamudināja?"
"Jā", viņa akli piekrita un nedomāja, kā viņš to zina. "Un atvaino par to žogu"
"Koa?"
"Es ļoti gribēju krāsot žogu. Kā nekā neesmu to darījusi, bet pati tevi nodevu. Es vienmēr tā jūtos tavā klātbūtnē, kā nodevēja"
"Viss kārtībā", viņa balsī varēja saklausīt smaidu. Šrinka uzlūkoja viņu, kamēr viņš nolika viņas priekšā kafiju. Smaidu sejā nespēja saskatīt, jo likās, ka viņš veiksmīgi nomaskējies.
"Tad labi", viņa teica. "Man pie tevis patīk"
Daniels apsēdās viņai blakus. "Kā?"
"Pie tevis ir omulīgi", viņa vienkārši teica bez paskaidrojumiem un izņēma no matiem koka, sažuvušo lapiņu. Viņa sirsnīgi iesmējās.
"Tu jau esi uzslaucījusi visu mūsu pagalmu", viņš pasmaidīja un izņēma no matiem viņai vēl vienu zariņu. Uz galda veidojās čupiņa ar lapiņām, zariņiem. Ar katru izņemto zariņu abi iesmējās.
"Un es domāja, ka Kristīne te tā smejas!", virtuvē ienāca Daniela māte pētoši abus noskatījusi.
"Mēs tikai dzeram kafiju", Daniels teica.
"Šrinka, ja kaut ko vēlies, tad Daniels tevi pacienās. Kas noticis ar tavu apģērbu?"
"Viņa dauzījās ar Santu", Daniels ieminējās.
"Āāa..skaidrs. Nu, man jāskrien", viņa iztukšoja glāzi ūdeni un aizgāja. Uz brīdi Šrinka aizdomājās, cik Daniela māte slaida savos gados. Toties Šrinkai māte ir pārāk kaulaina.
"Tu atkal aizdomājies"
"Vai tad to var tik ļoti redzēt?’’
"Tavā sejā es lasu, kā no grāmatas"
"Tu tik ļoti redzi man cauri? Toties no tevis es nesaprotu neko"
"Ko tu gribi saprast??"
"Kāpēc mēs agrāk nesarunājāmies?"
"Tu biji savādāka", viņš turpināja. "Nevarēja neko pateikt no tavas sejas, tu slēpies aiz tādas, kā maskas un likās, ka tev viss ir labi, ka ar visu esi apmierināta. Tev veicās visos priekšmetos, nekad apģērbs nebija saburzīts vai mati sapinkājušies. Zināji, kā sevi pasniegt vai izturēties. No otras puses tu šķiti tik auksta, jo tāds bija tavs skatiens. Un, citi, tādi kā es, nerunāja ar tevi, jo biji kaut kur tālu no tādas sabiedrības daļas, kurā iederējos es. Likās, ka tevi neinteresē basketbols vai vienkārša pastaiga, šķita, ka tu apmeklē saviesīgas ballītes un sestdienās mācies. Bet, toreiz pie ezera tu salūzi, tā vairs nebiji tu, bet cita Šrinka"
Šrinka vēroja viņa sejas izteiksmi un to, cik ļoti daudz no sevis ielicis šajos vārdos, varbūt tāpēc šķita, ka teiktais nāk no sirds.
"Piedod", viņa uzlika savu plaukstu uz Daniela plaukstas apliecinot savu vārda patiesīgumu.
"Ko tur vairs", viņš ieskatījās viņas acīs. Daniela gaiši brūnās suņa acis vērās viņā. Šrinka vēl nekad nebija redzējusi tik gaiši un reizē tumšas acis ar mazu dzeltenumiņu apkārt. Viņa pētīja viņa seju, un juta trīsas pār ķermeni, un šķita, ka tālāk kaut kas sekos. Virtuvē klusums bija kliedzošs, un Daniela maigais skatiens apbūra viņu, ka viņa nespēja izdvest ne skaņu.
"Sveikiņi", virtuvē ieskrēja Kristīne, atvēra ledusskapi un padzērās sulu. Aizvēra ledusskapi un palūkojās uz abiem. "Es iztraucēju?"
"Nē ko tu.....", Šrinka padzērās kafiju. "Es jau domāju iet, jo jāpārģērbjas un jānomazgājas", Šrinka piecēlās atstājusi pusīti neizdzerto kafiju. Daniels pamāja un viņa aizgāja ar sīko. Viņš vēl vēroja to vietu, kur viņa bija sēdējusi un neapzināti padzērās kafiju no tās vietas, kur bija pieskārušās lūpas. Kafija bija tieši tāda, kādu parasti dzēra viņš. Daniels pie sevis pasmaidīja. No otras puses viņš vēl nespēja izprast šo meiteni, nesaprata, ko viņa domā.
"Virtuvē šķīda dzirkstelītes"
"Par ko tu runā?", Šrinka apstājās pie vārtiem.
"Kaut kas jau tur notika", Kristīne smīnot viņu uzlūkoja.
"Nezinu", viņas skatiens aizklīda tālumā.
"Nu, labi, čau. Līdz rītam", sīkā laikam saprata, un aizgāja.
Šrinka ievēlās viesistabā, kur Laura ēda bagātīgas brokastis, kur mazais galdiņš bija nokrauts ar ēdienu un dzērieniem. Laura pārstāja gremot un uzmeta aizdomīgu skatienu Šrinkai.
"Kas noticis?"
Šrinka vērās viņas saburzītā sejā un teica: "Es gulēju Daniela pagalmā". Laura, protams, sāka smieties, un kad viņa apklusa viņa visu izstāstīja. Laura noslaucīja drupačas no lūpām un nosmīkņāja.
"Nezinu, likās, ka viņš dusmojas, bet tad kaut kas notika un mēs sirsnīgi parunājāmies"
"Nu lai tā būtu, ieiešu vannā", Laura sakārtoja svārkus un aizgāja. Šrinka aiznesa visus traukus uz virtuvi, un skatiens aizklīda tālumā. Acu priekšā peldēja Daniela seja. Kad Šrinka nomazgājusies žāvēja matus, par savu klātbūtni pavēstīja māte, ievēlusies priekšnamā smiedamās. Šrinka uzvilka īsu kleitiņu, kura atkailina muguru un basām kājām nostājās mātes priekšā.
"Es iepazinos ar tādu vīrieti!", viņa nopūtās un novilka kurpes. Ienesa pārtikas maisiņus virtuvē, un pagriezās pret Šrinku. "Kā gāja pie Daniela?", viņas acis mirdzēja, viņa šķita pārvērtusies.
"Labi, es ar viņu sirsnīgi parunāju"
"Sveika, Laura", māte uzsauca, kad viņa ienāca virtuvē. "Vēlaties kaut ko ēdamu? Es varētu uzcept ābola pīrāgu"
"Kāds viņš ir?", Šrinka vienkārši pajautāja.
"Viņš ir uzņēmējs kaut kādā firmā, un mēs jau iepriekš saskatījāmies it kā nejauši. Reiz mēs saskrējāmies durvīs, bet viņš iesāka sarunu un aicināja iedzert kafiju", viņa apklusa nedaudz par strauju. "Un tomēr ir nedaudz bail. Kafejnīcā visu laiku jau skatiens man tik tramīgs, īpaši neieklausījos viņā". Māte uzlika vārīties tēju. Šrinka nezināja ko teikt. Nezināja neko teikt arī nākamajā dienā, kad viņa pie spoguļa uzvilka garu sārtu kleitu un izveidoja augstu frizūru, lai dotos uz operu.
"Tev piestāv", Šrinka nočukstēja.
"Ko tu tik skumīga?", māte uzlika roku uz viņas pleca, ieskatījusies meitai acīs.
"Kaut kas pietrūkst"
"Bet tu taču ar viņu izrunājies?"
"Jā, bet neesmu pārliecināta....", viņa nepabeidza, jo lejā uz ceļa signalizēja mašīna. Šrinka pavadīja māti ar skatienu, kā viņa aiziet līdz auto durvīm. Gluži, kā filmā, un pašai uznāca smiekli. Cikos viņa būs mājās to viņa neteica. Bet, ko lai sadara viņa? Viņa ar glāzīti konjaka aizgāja līdz ezeram, stāvēja un skatījās uz baiso ezera virsmu. Māja bija klusa, un pats ezers klusēja, ka neizdvesa nevienu skaņu, kas likt atbalsoties pret kokiem. Pāri ezeram bija dzirdamas dažas skaņas. Nevarēja saprast vai smiekli, vai runas vai čalas. Ja māte sakārtoja savu dzīvi, kāpēc viņa nevarētu? Drīz jau vasara cauri. Vēl tikai nedēļa līdz skolai, un ko tad? Ieslīgt atkal vecajā rutīnā? Pāri ezeram, kāds stāvēja un māja viņai. Viņa pamāja pretī, nezinot kas tas bija. Kabatā vibrēja telefons.
"Ja?"
"Kāpēc tu tur stāvi viena?", skanēja Daniela balss.
"Neviens nesastāda man kompāniju"
"Es aiziešu pie tevis"
"Labi", viņa nolika telefonu, un aizslēdza mājas durvis. Apsēdās zālē un jau dzirdēja viņa soļus.
"Nu, stāsti, kāpēc tik skumīga?", viņš apsēdās viņai blakus.
"Aizdomājos", viņa turpināja, "Bet patiesībā negribas tev teikt"
"Baigais noslēpums, ja?’’
"Un, kāpēc tavās mājas skaļi trokšņi?", viņa mainīja tēmu.
"Māsa saaicināja draudzenes pa nakti, tagad ceļ telti, un ko tur vēl"
"Tad jau viņām būs jautri"
"Būs naktī jāiet viņas pabiedēt"
Šrinka tikai iesmējās, un apklusa. Pāri ezeram atnāca meiteņu smiekli, bet pats ezers klusēja.
"Ko tad klusē? Nav vairs ko teikt?", Daniels jautāja.
"Jā", viņa uzlika galvu viņam uz pleca pavisam droši, nedomājot par sekām. Daniela smarža, kuru viņa nespēj aizmirst. Viņš noglaudīja viņai galvu, kā mazam bērnam, kuram trūkst mierinājuma.
"Par ko tu domā?"
"Pa māti, jo viņai atradies pielūdzējs. Šķiet, ka viņa ir sakārtojusi savu dzīvi, bet es....? Nezinu, ko patiesībā vēlos no dzīves. Ir tikai jautājums-ko tālāk?", Šrinka ieskatījās viņa acīs. Daniela acis klusēja, tās neko neteica kā parasti. Kāpēc viņš tik tramīgs?
"Kas noticis?", viņa pajautāja.
"Es gribu tev kaut ko teikt", viņš iesāka, kad Šrinkai atkal zvanīja telefons.
"Ja?"
"Eu, klausies, man tikko piezvanīja Elīna, teica, ka šo sestdienu visa klase tusēs pie Viestura. Nu, zini, ka Viesturam liela māja, un vecāku nebūs mājās, un līdz skolai palikusi tikai nedēļa. Tāda neliela sanākšana. Tev arī jābūt, ka nekā klases populārākā!!"
"Klases populārākā?"
"Ko tu brīnies? Es zinu, ka tu būsi. Vēl piektdien būšu pie tevis un kopā sadomāsim ko vilksim, ok?"
"Jā, protams"
"Pārāk lielu sajūsmu tavā balsī nedzirdu"
"Tikai jūtos sagurusi"
"Nu, labi līdz vēlākam"
"Ko tu man gribēji teikt?", viņa pavērās uz Danielu.
"Es jau aizmirsu, bet tas nebija nekas svarīgs", viņš domīgi lūkojās uz ezeru, un likās tāds nokaunējies. "Būs klases salidojums?"
"Jā......vēlies karstu kakao?". Viņš tikai pamāja ar galvu, un abi kopīgi devās uz māju, ejot viens otram blakus. Kamēr vārījās ūdens kanniņā, viņš aizdomīgi klusēja. Klusēja arī, tad kad kakao draudēja iztukšoties.
"Viss kārtībā?", Šrinka vaicāja pēc daudzām klusuma minūtēm.
Daniels tikai pamāja.
"Klau, Šrinka uztaisām kārtīgu pasēdēšanu.......?", virtuvē iebrāzās Laura ar pudeli vīnu un uzkožamajiem. "O tu neesi viena!"
"Tas nekas....es arī varu drusciņ palikt", viņš saka. "Ja Šrinkai nav iebildumu", viņš piebilst.
"Nē", viņa novelk un sameklē glāzes. Kad visi sasēžas viesistabā uz dīvāna katrs ar savu glāzi, Laura neizturēja.
"Kas ar jums abiem noticis? Klusē, kā ūdeni norijuši"
"Nekas jau nav noticis, tikai man zvanīja Adelaina teica, ka būs klases salidojums un visiem vēl pirms skolas jāierodas"
"Es neesmu aicināta? Man jau nezvanīja", Laura īgņojas "Vēlāk viņai piezvanīšu"
"Klases salidojums, tātad jābūt visiem", Šrinka cieti noteica. Nez kāpēc viņa juta sevī dusmas, un vēlējās kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ un sēdēt viena pie ezera.
"Un kas tev noticis?", Laura kašķīgi pajautāja Danielam.
"Viss kārtībā"
"Ko tu viņam piesienies?", Šrinka neizturēja.
"Nē nu es tikai pajautāju"
"Varbūt mēs varētu iziet pasēdēt verandā?", viņš piecēlās.
"Jā, tā ir laba doma", Laura atvēra bīdāmās stikla durvis un iekārtojās uz mīkstā krēsla. Šrinka viena kādu brīdi pastāvēja viesistabā un lūkojās ārā uz abiem, kuri klusēja. Viņa juta, ka Daniels taču pie ezera gribēja teikt, kaut ko svarīgu pirms zvanīja telefons. Līdz ar zvanu arī pazuda tā burvība un viņš jau likās tik tālu. Viņa pavērās uz savu seju sekcijas stiklā. Ieknieba vaigos, lai parādās kāds sārtums un izgāja ārā. No Daniela mājas puses vēl skanēja meiteņu klaigas un suņa rejas.
"Atvainojiet, ka esmu tik īgna. Laikam pēc šīs glāzes jāiet mājās. Sastrīdējos ar mammu"
"Atvainojiet, ka es jums bojāju visi pasēdēšanu", Daniels lūkojās vīna glāzē.
"Nav tā", Laura izmeta.
"Ir jau gan....kad tu atnāci it kā biji vīlusies, ka es šeit biju, jo gribēji pasēdēt ar Šrinku divatā..."
"Nēe..", Laura izlaida pirkstus caur matiem un uzmeta jautājošu skatienu Šrinkai, kura lūkojās tālumā.
"Labāk apklustiet"
"Labi. Eu, klausies ko tu vilksi uz salidojumu?", Lauras acīs vēl kvēloja dusmu uguntiņas.
"Tad gan jau izdomāšu, bet patiesībā negribas jau nekur iet un gorīties citu priekšā"
"Nu, jā.....labi es eju mājās.....viss apnicis..ceru, ka rīt būšu saprātīgāka", viņa aizgāja uz virtuvi nolikt glāzi un devās mājās. Šrinka tikai klusēja. Daniels vērās viņas sejā.
"Par ko tu domā?"
"Es varētu tev jautāt to pašu. Pie ezera tu gribēji man kaut ko teikt, bet nepateici"
"Tas jau vairs nav svarīgi", viņš jaušami pasmaidīja. Kad viņa vēl skatījās ar aizdomām, viņš piebilda. "Varbūt paskatīsimies kaut kādu filmu?"
"Nu labi", viņa iegāja iekšā.
Šrinka iesēdās dīvānā uzklāja uz kājām segu un abi ieslīga filmā. Kad filma beidzās, Šrinka izmeta līkumu uz tualeti, un virtuvē paņēma kaut ko ēdamu, un iegājusi atpakaļ viesistabā pamanīja, ka viņš izpleties pa visu dīvānu.
"Pabīdies!", viņa iekārtojās blakus, kad ekrāns jau rādīja lielus burtus.
"Kas notiks tālāk?"
"Par ko tu runā?", viņa pārslēdza kanālus.
"Kas notiks, kad sāksies skola?"
"Bet kam, tad būtu jānotiek? Viss taču būs kārtībā"
"Nu, jā...", viņš lūkojās Šrinkas profilā, kā viņa smejas par kādu muļķīgu reklāmu, un, tad pagriežas pret viņu.
"Kas....? Man kaut kas ir pielipis pie sejas?"
"Nē, viss ir kārtībā......es....nu laikam iešu.."
"Labi", viņa basām kājām pavadīja viņu līdz durvīm.
"Līdz rītam", viņš novilka un pavērās uz viņu.
"Viss kārtībā?"
"Jā. Laikam būs jāpabiedē māsa, ja viņas jau guļ"
"Tas varētu būt jautri! Nevēlies, lai es piebiedrojos?", Šrinkas acīs spīdēja piedzīvojuma kāre.
Daniels sāka šaubīties. Lūkojās viņas smaidošajā sejā, ko vienmēr klusībā pie sevis ir apbrīnojis. Viņš atcerējās tos brīžus, kad mēdza paslepus viņu vērot, tagad viņa to zina, bet neizrāda kas tas viņu būtu aizkustinājis vai aizrāvis. Viņa likās tik bezrūpīga savos aizspriedumos un citā skatījumā uz visu apkārtējo pasauli.
"Nē es domāju, ka labāk iešu gulēt", viņš saka un redz viņas acīs kādu neizteiktu jautājumu.
Šrinka aizver durvis un ar muguru atspiežas pret tām. Ilgi domā, un saprot, ka nevēlas iet uz salidojumu.
Pagāja dažas dienas un Danielu viņa nebija satikusi. Pienāca diena, kad atnāca Adelaina. Abas Šrinkas istabā cilāja drēbes un kleitas, svārciņus, un augšiņas. Māte lejā, virtuvē gatavoja pusdienas, jo vēlāk ieradīsies Frenks. Šrinkai nemaz nebija apetītes, bet viņa juta, ka ir sagarlaikojusies sēžot mājā, un neko nedarot, un iet uz muļķīgo salidojumu un plivināties citu priekšā nemaz nešķita jautri, kā likās agrāk.
"Man liekas, ka tā būs viss labāk", Šrinka bija uzvilkusi īsas melnas bikses un baltu topiņu bez lencēm.
"Jā. Nu es varu teikt, beidzot, pēc trīs stundas domāšanas. Labi, es nu iešu"
"Es pavadīšu", Šrinka uzmeta mugurā topiņu, kuru lences varēja noslidināt uz pleciem un garus svārkus. Abas apstājās pie vārtiņiem.
"Nu, labi tad jau tiksimies ballītē. Būs daudz ko izrunāt, jo paskat kā vasara nošķir cilvēku. Āā....nu tā, starp citu, tu it kā esi salīgusi mieru ar Lauru...nu saproti viņa taču bija kopā ar Justu", Adelaina mierinoši uzlika roku uz viņas pleca. Šrinka nojauta, ka arī šī tēma būs visu apspriesta ballītes laikā un tas kaitināja.
"Nu viss taču ir kārtībā", viņa nopurināja roku.
"Ak tā......", viņa pārsteigti lūkojās pāri Šrinkas plecam. "Ko viņš te dara?"
"Daniel?", viņa tikai iesaucās.
"Es atnācu nelaikā?", viņš samulsis bilda savā stilīgajā frizūrā un baltajā bezpiedurkņu t-kreklā.
"Nē, Adelaina jau iet prom", viņa izbīdīja viņu ārā pa dārza vārtiņiem.
"Nu, tad jau uz redzi...", viņa novilka un uzleca uz sava divriteņa.
Šrinka jaušami nopūtās un palūkojās uz Danielu.
"Tev ir tāda sejas izteiksme it kā būtu tikusi vaļā no kaut kā bīstama"
"Tici man viņa ir bīstama. Ballītē man būs jānoklausās ziņkārīgo jautājumos, kas tu tāds es? Un kāpēc tu nāc pie manis ciemos? Un vai mēs esam kopā?"
"Oho...!", viņš nezināja kā reaģēt.
"Tas ir stulbi aprunāt cilvēku no malas ko nepazīsti....nav jau tā, ka es tevi nepazīstu...jo tagad patiešām tevi pazīstu...tu neesi kaut kāds maniaks vai izvirtulis" viņa ievilka elpu, kamēr viņš īsi iesmējās. "Tu esi interesants cilvēks ar labu sirdi, humora izjūtu un vēlmi palīdzēt, tu esi jauks, mīļš.......un......un....", viņai zuda domu pavediens skatoties viņa acīs. Viņš tik vērīgi klausījās un gaidīja ko viņa teiks tālāk, ka viņai palika kauns par sevi, par saviem vārdiem un to cik patiesībā ir pateikusi pašai negribot.
"Kāpēc tu esi šeit?", viņa nezināja kur likt savu labo roku, tāpēc iegremdēja to matos, bet kreiso iespieda gurnos.
"Nu......", viņš nevarēja atraut skatienu no viņas rokas. Kā viņš pats vēlētos iegremdēt roku viņas garajos matos. "Nevēlies ar mani doties iepirkties? Uzleksim katrs savos riteņos un aizbrauksim uz veikalu iepirkt pārtiku. Vienam jau nav interesanti"
"Nē, nu doma ir laba", viņa veda viņu iekšā. Kad viņa bija uzvilkusi džinsus un sandales, viņa devās lejā kur gaidīja Daniels. Abi viens otram blakus izgāja ārā, kur uz lieveņa stāvēja māte ar Frenku un skūpstījās. Daniels un Šrinka saskatījās un samulsuši novērsās.
"Es uz veikalu, nevajag kaut ko nopirkt?", viņa devās uz garāžas pusi, kur stāvēja divritenis.
"Maizi un pienu", māte nokliedzās.
"Tas bija tik mulsinoši", Šrinka teica, kad abi jau ar riteņiem traucās pa grants ceļu.
"Nu jā.....", viņš nezināja ko teikt, tāpēc klusēja.
Kad viņi jau līkumoja gar veikala plaukta rindām Daniels vaicāja: "Tad tu tomēr iesi uz to salidojumu?"
"Jā, protams. Salidojums taču", viņa piebilda. "Bet bez tevis nebūs tik jautri"
Kādu brīdi viņš skatījās uz viņas muguru un pie sevis pasmaidīja. Atpakaļceļā Šrinka dungoja, kādu meldiņu un neizturēja visu ceļu nerunīgo Danielu.
"Vai viss kārtībā?"
"Jā, es tikai aizdomājos"
"Žēl, ka es tev neredzu cauri, kā tu mani redzi"
"Nu reizēm jau es arī tev neredzu cauri, jo tu proti maskēties"
Šrinka tikai pasmaidīja.
Nākamajā dienas pievakarē viņa juta, ka ir nervoza, pat satraukta. Nebija blakus Daniela, kurš sasmīdinātu un pateiktu, ka viņa ir muļķe, kad uztraucas par kaut kādu stulbu salidojumu. Lejā jau taurēja Viesturs. Viņa uzpūta smaržas un nopētīja spogulī savu uz augšu taisīto frizūru. Noskrēja lejā, sabučoja mammu un izskrēja ārā.
"Čau visiem!", viņa uzsauca, kad iekāpa mašīnā. Laura un Elīna atsaucīgi pasmaidīja, bet Viesturs pamāja ar galvu.
"Piedod, Viestur ,ka mēs tevi saucām par šoferi, jo neviens cits jau nepieteicās mūs vest"
"Ko tur vairs?", viņš īgni novilka, un centās neizrādīt pāri plūstošo nepatiku.
"Cik daudz cilvēku jau ir?"
"Jūs ierodaties pēdējās", viņš teica.
Kad visas izkāpa no mašīnas un iegāja mājā visām parādījās jautrs noskaņojums. Šrinka izturēja pirmo stundu, kad visas gribēja zināt viņas attiecības ar Justu un, kas bija tas Daniels, ko Adelaina bija redzējusi? Pēc brīža tēma pārgāja par skaistumkopšanu un viņa juta, ka viss šis bars viņu neinteresē. Puiši bija okupējuši televizoru un skatījās futbola spēli. Kādu brīdi viņa piebiedrojās puišiem un atzinīgi svilpa kopā ar viņiem, bet viņai apnika. Pie viņas pienāca Laura, un noliecās pie auss: "Šmaucam nemanāmi prom. Nauris ar Robertu tūlīt piebrauks". Šrinka priekšnamā paņēma savu somiņu un abas izslīdēja pa durvīm iekāpa mašīnā un prom bija. Pilsēta bija tukša vēlā nakts stundā. Viņi apstājās, lai uzpīpētu.
"Laikam jābrauc mājās", Laura teica, kad viņi jau brauca, jo kas tas par salidojumu ja neviens nezināja nevienu aizraujošu spēli vai nestāstīja anekdotes, lai izklaidētu pārējos. Nauris iegriezās Šrinkas ieliņā un apgrieza auto. Šrinka izkāpa no mašīnas un paņēma savu kokteiļa pudeli. Kad mašīna aizbrauca viņa iztukšoja savu pudeli un juta sagriežamies galvu. Frizūra lēnām juka ārā. Viņa ieskatījās pulkstenī un secināja, ka ir knapi divpadsmit. Ejot pa putekļaino grants ceļu viņa apstājās pie Daniela mājas, un redzēja, ka viņam garāžā vēl spīdēja gaisma. Dārza vārtiņi neizdvesa nekādu skaņu, kad viņa tos atvēra. Zālē grima viņas siksniņa kurpes, un viņa atlaida matus, lai tie brīvi kristu pār muguru. Nemanāmi viņa piegāja pie garāžas no otras puses, kur atradās upeņu krūmi. Atspiedusies pret stūri viņa vēroja Daniela rosīšanos ap moci. Viņa elegantie mati krita slīpā leņķī pāri pierei, džinsi un vienkāršs krekliņš, bet pie jostas piestiprinātas atslēgas žvadzēja katru reizi, kad viņš sakustējās. Šrinka sev nezinot nopūtās, un viņa pieķērusi sevi pie šādas domas saspringa un sazvārojās. Vienīgais pie kā pieķerties bija Daniels, un viņa juta, ka atraujas no stūra pret kuru bija atspiedusies un iespiedzās, kad Daniels ātri apsviedās riņķī un saķēra viņu. Nokļuvusi viņa apskāvienos Šrinka nespēja nesmieties un karāties viņa cieši sakļautajās rokās kā lelle. Viņa likās smieklīga pati sev. Daniels piecēla viņu kājās.
"Piedod", viņa izvilka no somiņas cigareti. "Tu laikam domā, ka esmu tīrā sodība nāku un tev traucēju, un tieši tad, kad esmu dzērusi", viņa izpūta dūmus.
"Tu jau ilgi te stāvi un vēro mani?", viņš ziņkārīgi vaicāja.
"Nu diezgan, ja ņem vērā, ka arī tu esi man vērojis"
Daniels saspringa. Ko viņa ar to gribēja teikt? Rādās, ka šādā stāvoklī viņa var pateikt tieši to ko domāja.
"Nu jā. Esam par to runājuši"
"Nu, un es biju tajā salidojumā no kura tāpat nebija nekāda jēga, un domāju ko tu šajā brīdī dari? Nebija jēga iet"
"Un? Kāpēc esi šeit?", viņš lika instrumentus kastē.
"Nu, tu jautāji kas notiks tad, kad sāksies skola", viņa turpināja iemetusi krūmos cigareti. "Bet es gribu jautāt ko tu ar to domāji??"
"To, kas notiks ja citi redzēs, ka mēs sarunājamies"
"Un kas par to? Es pati varu runāt ar ko gribu"
"Vienkārši man ir slikta priekšnojauta", viņš piecēlās un nostājās viņai blakus.
"Tu esi māņticīgs?", viņa smaidoši lūkojās uz viņu. Daniels tik cieši skatījās uz viņu, ka viņa jutās droša, un noglauda viņam vaigu, kad sirdī ierunājās sirdsapziņa, kas lika viņai nezināmu iemeslu dēļ apstāties un atraut roku.
"Kāpēc tu apstājies?", viņš jautāja. Šrinka pārsteigti uzlūkoja viņu.
"Es domāju, ka iešu uz mājām, kamēr neesmu izdarījusi kaut ko stulbu", viņa uzgrieza muguru. Daniels nolika instrumentu kasti plauktā, izslēdza gaismu, aizvēra durvis un palūkojās uz Šrinku, kura skatījās kaut kur debesīs.
"Es drīkstu tevi pavadīt?"
"Protams", viņa smaidoši viņu uzlūkoja. Ejot pa grants ceļu Šrinka saņēma viņa roku. Pie vārtiņiem Šrinka strauji pagriezās pret viņu un apskāva savijusi rokas ap kaklu. Tad atrāvās un ieskrēja mājā. Daniels kādu brīdi apmulsis stāvēja un vēroja mājas durvis, kuras bija aiz viņas aizvērušās.
Nu jau nedēļu Šrinka gāja skolā un patstāvīgi izvairījās no Daniela. Viņa pat nesaprata, kāpēc tā dara, bet kad kaut kur manīja viņu, tad vēderā viss sagriezās. It kā būtu dusmas pašai uz sevi.
"Ko tu esi savilkusi tik skābu ģīmi? Priecājies, esi atpakaļ skolā nevis sēdi mājās", Laura iesaucās un ieķērās viņai elkonī.
"Nezinu.....paskat uz viņu", viņa skatījās uz viņas klasesbiedru Tomu, kurš bija uztaisījis tetovējumu uz pleca un visi ziņkārīgie to aplūkoja.
"Labi, laikam jāizmet kāds līkums uz kafejnīcu", Laura novilka.
"Āāa.....", bija vienīgais ko Šrinka teica, kad viņu ap vidukli saķēra Leo un pacēla gaisā. Leo vasaras beigās bija nelaimīgi lauzis kāju braucot ar skrituļdēli pa tramplīnu. Leo bija viņas draugs visos jautājumos par kuriem viņa sprieda, kopā gāja tusēt un atsevišķi uz ballēm, kā kuru reizi, dalījās visā un nedusmojās, kad neveltīja laiku viens otram. Citi domāja, ka viņi ir pāris, bet tuvākie, kas abus pazina zināja, ka abi izturas kā brālis un māsa.
"Tevi izlaida no slimnīcas?"
"Jā, jau diezgan sen. Es uzzināju, kas bija noticis starp tevi un Justu. Vai man viņam sadot?", pēkšņi viņš tēlotās dusmās savilka skābu ģīmi.
"Nē, viss jau ir kārtība", viņa pasmaidīja un iedunkāja viņu.
"Tā ir, kad slaistās pa slimnīcām, ka palaiž garām visu dzīvi", Laura izmeta. Leo parādīja viņai mēli.
"Man ir prieks, ka esi atpakaļ. Visu vasaru neredzēts", Šrinka teica.
"Nu, tā gadījās, kad ciemos pie radiem, tad ceļojums ar ģimeni. Un kā tev gāja?"
"Nu.....visādi"
"Šrinka mēs varam aprunāties?", pie viņas pienāca Daniels, un Leo uzkrītoši viņu nopētīja.
"Protams", viņa pieskārās puiša plecam.
"Tu no manis izvairies?"
"Nē, kāpēc gan?"
"Kādreiz tu teici visi ko domāji", viņš turpināja. "Tu izvairies?"
"Jā....", viņa norija siekalas.
"Tāpēc, ka es toreiz garāža tev jautāju kāpēc tu apstājies?"
"Jā"
"Tāpēc, ka tu nokaunējies un tevī radās jūtas....."
"Jā"
"Kāpēc...?"
"Es nobijos pati no sevis.....man palika kauns tavā priekšā, jo kas es vispār esmu? Man palika bail, ka pieķeroties tev man sāpēs.....", viņa pagriezās un aizgāja. Leo cieši viņu uzlūkoja, bet Šrinka visu slēpa un uzsmaidīja viņam. Juta Daniela ciešo skatienu duramies mugurā.
"Varbūt tu man paskaidrosi, kas īsti notiek?"
"Vēlāk, Leo", viņa atgaiņājās. Galvā viņai skanēja Daniela balss, viņa sejas vaibsti, kad viņa pateica tos vārdus. Starpbrīdī Šrinka stāvēja atspiedusies pret Maikla jauno mašīnu, kurš lepni to visiem izrādīja, un pie viņiem pulcējās arvien vairāk ziņkārīgo. Leo, Maikls, Laura, Toms, Nauris, Roberts, Sāra, viņi visi bija viņas draugi, un tas bars, no kura viņa kādu laiku bijusi šķirta.
"Hei!", Nauris uzsmaidīja viņai. "Kā atlikusī vasara?"
"Tīri ciešami", viņa atsmaidīja.
"Es dzirdēju, ka tev ar Justu viss cauri", Sāra jautāja pār Maikla plecu.
"Sen jau. Viss ir izsāpēts, meklēšu jaunu puisi"
"Oho! Ceru, ka tas būšu es. Zinu, ka izskatos pēc modeļa", Leo pārspīlēti atglauda matus un plivināja skropstas, ka viesiem bija jāsmejas.
"Nedari tā! Tu vari iedomāties pēc kā tu izskaties?", viņa tēloti ieķiķinājās.
"Pēc stundām laižam pie jūras?", Maikls jautā.
"Es nevaru, jābūt mājās", Laura atsakās.
"Žēl", Šrinka skumji pamāja.
"Šrinka?"
"Jā"
"Vienkārši jāzina cik vietas pietiks mašīnā", Maikls saka. "Tātad, Šrinka, Leo, Toms"
"Es arī", Sāra iesaucas.
"Par tevi jau nav nekādu šaubu", viņš maigi noskūpsta viņu, bet Šrinka aši novēršas. Cik dīvaina ir bijusi šī vasara! Un ātri tā ir pagājusi. Un tomēr arī sirds dziļumos viņa jūt tādu, kā sāpi, ka tā novērsusies no Daniela, un nevar sarunāties ar viņu vai redzēt viņa smaidu. Pēdējā stundā viņa sapņo ar vaļējām acīm, un atceras visus notikumus, kas vasarā ir noticis, cik skaisti gan bija baudīt Daniela tuvumu, un sapratni, just viņa klātbūtni. Visi čalodami iet lejā, lai atvadītos no dažiem līdz rītam vai papļāpātu pie mašīnas stāvēdami un, tad brauktu uz jūru. Šrinka nodalās no bariņa un iet uz bibliotēku, zinādama ko tur ieraudzīs. Un tur viņš arī ir, atspiedies pret grāmatu plauktu, atrotītām piedurknēm, rokasspulkstenis uz rokas, gaišās šķipsnas krita ieslīpi. Viņam ir cita frizūra, viņa secināja, kaut arī nebija to pamanījusi šodien kad viņa tikai izdvesa dažus pīkstienus viņa priekšā. Cik, labi bija viņu novērot! Gaišās džīnas ar plīsumu uz celi, un debesu zils krekls. Viņa nemanāma kāpās atpakaļ, kad viņu uz rokām pacēla Leo.
"Te tu esi! Gribēji aizmukt?"
"Laid zemē!", viņa sirsnīgi iesmējās, un ar acs kaktiņu manīja Danielu skatāmies uz viņu pusi.
"Es varu tevi aiznest arī līdz mašīnai, mēs visi gaidam tevi. Tikai nesaki, ka esi pārdomājusi?"
"Nē, es.....", viņa saminstinās, kad viņš viņu palaiž vaļā un vēro ar ciešu skatienu, tad lika kopā detaļas.
"Kāpēc vispār gāji uz bibliotēku? Un kāpēc tu tā glūnēji uz viņu?"
"Tas ir garš stāsts. Mēs vasarā iepazināmies pavisam dīvainā veidā"
"Aha. Tas laikam būs trakoti interesants stāsts, bet to varēsi izstāstīt pludmalē un tāpēc es ieņemšu labāko vietu pie loga", viņš ātri aizskrēja un Šrinka smiedamās skrēja pakaļ un iekāpa auto. Bet neviens nemanīja, kā viņus vēro Daniels. Pavisam sapīcis viņš gāja uz mājām. Kristīne atkal ceļ teltis un nes segas ar visām skolas somām. Viņš atcerējās Šrinkas vēlmi aiziet pabiedēt viņas, bet Šrinkai tajā brīdī bija zvanījusi klasesbiedrene sakarā ar salidojumu. Un kā Šrinka izskatījās, kad bija vēlā vakarā atnākusi pie viņa uz garāžu. Acis tik mirdzošas, lūpas sārtas, pati tik atraisīta un brīva. Ko gan viņš cerēja? Ka tiešām Šrinka nolaidīsies no saviem augstumiem un gribēs pavadīt laiku kopā ar viņu? Mājās neviena nebija, tikai meiteņu balsis no pagalma un kaķis gulēja izlaidies priekšnamā uz grīdas. Viņš cieši apņēmās nedomāt par viņu, ne par smaidu, ne par lūpām, ne viņas smiekliem, smaržu. Apņēmīgi viņš ķērās pie mājasdarbiem. Un, ja viņa kaut ko gribēs no Daniela viņš neliksies ne zinis, izliksies, ka ir ļoti aizņemts un viņai nebūs tiesību tā ierasties no zila gaisa un izjaukt visu kārtību, un pieprasīt sev uzmanību. Bet, pievakarē viņa tiešām atnāca. Stāvēja pie vārtiņiem atspiedusies, nolikusi blakus smago skolas somu, noteikt kā tikko no pludmales, jo seja izskatījās iebrūna. Un pleci arī, jo lences eleganti slīdēja lejup, kājas putekļainas un basas, un likās, ka viņa ir labi pavadījusi laiku. Viņš nedaudz saīga, jo visu pēcpusdienu sēdēja mājās ar nogurušām acīm no mājas darbiem, un neviens draugs tā arī pie viņa neatbrauca. Viņš jutās pamests. Šrinka nedroši smaidīja, laikam nervozēja no viņa, un no tā ko viņš varētu teikt, un tāpēc vien viņš sajutās lepns. Viņa jau bija tā, kura uzgrieza muguru sakot, ka ir pārāk lepna, lai ar viņu satiktos vai pagalmā aprunātos.

Draugi un sajūtu mikslis

"Sveiks!"
"Sveika", viņš strupi teica un juta, ka drosme viņu pamet. Daniels atkal jutās, kā nopērts puišelis viņas priekšā. "Nevēlies iedzert kakao? Es jau uzliku vārīties ūdeni", viņš pajautāja un nožēloja, ka nevarēja vienkārši viņu pasūtīt tālāk un atkratīties no viņas, lai viņai sāpētu, bet viņš nav tik zemu kritis, viņš nevarēja nodarīt viņai pāri.
"Māsai atkal tusiņš teltīs?", viņa palūkojās uz ābeļu pusi, kur slējās teltis.
"Jā. Apsēdies kaut kur", viņš ieveda viņu virtuvē.
"Atvaino par grīdu", viņa pamanīja, ka uz tumšās grīdas atstāj baltus, smilšainus pēdu nospiedumus. "Biju pludmalē, vienkārši superīgi, jūra un kaijas, tad vēl tik silts, ka cepas kā uz pannas"
"Grīdai nekas nenotiks", viņš īdzīgi atmeta.
"Tu izskaties saguris", viņa pamanīja puiša neapmierinātību un maisiņus zem acīm.
"Laicīgi jāiet gulēt, nevis jāsēž pie datora", viņš krūzēs salēja ūdeni.
"Piedod, ka es tā teicu", viņa ieminējās, kad viņš apsēdās viņai cieši blakus. Daniels juta no viņas plūstam siltu, gaisīgu smaržu paņemtu no jūras, kopā ar saules siltumu.
"Patiesībā nav svarīgi ko teikts pārējie. Es biju savtīga"
"Nebiji gan. Savtīga būtu tad ja visu gribētu tikai sev"
"Tad jau viss kartībā?", viņa uzlika savu roku uz viņa rokas. Daniels izrāva plaukstu un piecēlās ar lupatiņu noslaucīja slapjo galda virsmu.
"Protams. Būsim draugi", viņš padzērās savu kakao. Šrinka vēroja viņu. Viņš likās tik svešs palicis, ka nepazina viņu. Tik atturīgs un vēss. Un draugi? Nu, jā ko tad viņa cerēja? Ka Daniels viņu redz savādāku? Daniels viņā saskatīja draugu. Viņas kakao tukšojās, bet vēl arvien viņu starpā bija klusums. Viņa klusējot vērās tukšumā, bet Daniels viņu vēroja, un, kad viņa palūkojās uz viņu, viņš turpināja lūkoties uz viņu.
"Kas ir?", viņa nervozēja.
"Es nesaprotu, ko tu nāc pie manis? Ja tevi uztrauc sava reputācija, sak ko citi padomās ja es runāšu ar viņu, tad kāpēc tu nāc pie manis? Kāpēc tu moci gan sevi, gan mani? Vari nenākt, tad nebūtu tagad jāatvainojas, noteikti nevari sagaidīt, kad varēsi tikt prom no šejienes"
"Daniel.....", viņa uz brīdi apjuka. Viņš nekad nebija tā runājis. Bet izrādās, ka dziļi viņā slēpās ievainota dvēsele.
"Un, kad draudzene tev uzgriezīs muguru vai visi tevi atstās, tad nenāc pie manis. Kas es tev esmu?"
Šrinka klusēja. Viņa lēni piecēlās un apgājusi apkārt galdam, notupās pie viņa, lēnām aplika rokas ap viņa kaklu un samīļoja.
"Nu, piedod....es negribēju, ka tu jūties, kā atlieka no galda.....jo es tā parasti pret tevi izturējos"
Daniels izkusa, un pacēla viņas galvu uz augšu ar pirksta galiem.
"Neraudi", viņš slaucīja asaras no viņas vaigiem.
"Draugi?", viņa pasmaidīja, jo viņa neatzīsies, ka patiesībā vēlas viņu tikai sev.
Daniels sirds dziļumos sabruka, bet kā tad lai viņš izdara tā, lai viņa piederētu tikai viņam?
"Draugi", viņš novilka un sajuta meitenes sirds pukstus pie kakla bedrītes.
"Es apsolu", viņa piecēlās. "Es apsolu, ka rīt aiziesim uz pludmali kopā"
"Es ceru", Daniels norūca.
"Tā arī būs!", viņa teica, kamēr uz vaiga nožūst asaras. Viņš salika krūzes izlietnē un lūkojas uz viņu. Mati viļņojas viņai pie kakla, acis vēl spožas no asarām. Viņš pavada viņu līdz dārza vārtiņiem, un nezina kā pateikt visu kas uz sirds, tāpēc neizlēmīgi svārstās.
"Tu esi sarežģīta meitene. Nekad nevaru būt pārliecināts vai tiešām tu darīsi tā kā saki?"
"Es pierādīšu, ka nemānos", viņa vienkārši pamāja un aiziet.
Šrinku mājas neviens negaida. Viņa virtuvē nomazgāja traukus, tad savā istabā klausījās mūziku un atcerējās Daniela vārdus. No rīta ejot pa putekļaino ceļu līdz pieturai viņa zināja, ka tur būs Daniels. Kaut arī viņa dzīvo šajā pusē diezgan ilgi, viņa vēl ne reizi nenāca uz pieturu, lai to gabalu aizbrauktu uz skolu. Parasti māte viņu paķēra līdzi vai arī brauca ar divriteni, bet viņa negribēja ne vienu ne otru, viņa gribēja Danielam kaut ko pierādīt. Pie viņas piestāja mašīna, un izliecās pa logu Sāra.
"Eu, lec iekšā mēs paķersim uz skolu"
"Es nevaru", viņa atsaka.
"Vietas jau pietiks", Laura aizmugurē nosauc. Maikls atkal uzliek skaļu mūziku, un kaut kā dīvaini krata galvu. Sāras acis dīvaini sažmiedzas, skatoties Šrinkai pāri plecam, un viņa pagriežas.
"Daniel!", viņa priecīgi pamāja ar roku, un viņš nedroši nāca tuvāk. Mūzika apklust. Neviens tā īsti nezina ko teikt.
"Es braukšu ar autobusu, bet paldies par uzaicinājumu", viņa ieskatās Lauras izbrīnu ieplestajās acīs.
"Nu....labi", Sāra novelk un Maikls klusējot pārslēdz ātrumu un aizbrauc.
"Kas viņiem lēcies?", Šrinka īdzīgi novelk.
"Neredzi? Tu sāc satusēt ar nūģi"
"Nesaki tā! Tu ģērbies labi. Džīnas un bezpiedurkņu krekls, tikai tās nav firmas drēbes, nu un?", viņa jūt savas dusmas. "Kāda starpība drēbēm, galvenais kāds ir cilvēks"
"Liecies mierā", viņš uzliek somu plecos, jo autobuss apstājas. "Patiesībā es negaidīju, ka tu būsi pieturā. Tu mani pārsteidzi"
"Redz, kā", viņa apsēžas viņam blakus, un priecājās, ka viņš novērsa domas no notikušā. Skolā viņa patstāvīgi gaiteņos meklēja viņu, ka uz brīdi palika kauns par sevi. Kad viņa gāja uz klasi kopā ar Lauru, pienāca Leo.
"Jāsāk domāt ar kādiem cilvēkiem tu tusējies? Vai ar tevi viss ir kārtībā?"
"Ko tu ar to gribi teikt?"
"Nu, vistiešākā nozīmē Maikls savā mašīnā kaut kā negribēja ņemt Danielu", Laura iejaucās.
"Bet es jau to nelūdzu", viņa pūcīgi atsaucās.
"Tikai mēs domājam vai ar tevi viss ir kārtībā?", Leo nerimās.
"Kāpēc lai nebūtu? Es uzreiz saku, ka ar Danielu pavadīšu arvien vairāk laika, un tas jums patīk vai nepatīk"
"Nu jā, bet ko teiks pārējie? Maikls, piemēram, gāja putenī, ka tu jau esi nolaidusies tik zemu", Leo spēlējas ar savu atslēgas saišķi.
"Kāda viņam daļa gar mani? Es saprotu, ka mēs esam populārie, viens krutais bars skolā, bet tāpēc jau nedrīkst ierobežot to, ar ko es satiekos, tas nenozīmē, ka pārējie ir niecības!"
"Mums pie tā būs jāpierod, kaut gan no vienas puses es arī jūtos kā aptraipīta, kad tu tagad visur vilksi Danielu", Laura nicīgi novelk.
"Tu vispār saproti, ko tu runā?", Šrinka neizturēja. "Vasarā tu man nebiji līdzās, kad es viena mājās sēdēju. Un kur bija Maikls? Sāra? Un tu Leo? Varējāt piezvanīt, atrakstīt, atbraukt kaut vai uz pusstundiņu es būtu sapratusi, bet jūs man neveltījāt savu laiku, tikai Sāra piezvana un saka, Maikls ir tāds un šitāds, mēs bijām tur un tur, vai tu Laura, zvanīji lai pastāstītu par savu draugu, un, kad atņēmi man Justu, tad skrēji pie manis kā nopērta. Tad tu mani atcerējies. Kad jūs bijāt, kad es slīku? Kad domāju par pašnāvību?", Leo uz brīdi izskatās izbijies. "Daniels man izglāba. Visu vasaru viņš bija man blakus, viņš mani saprati, palīdzēja kā varēja, un mums bija jautri, kaut gan jūsu dēļ esmu viņam nodarījusi pāri. Viņš ir labs draugs, īsts draugs, nevis tādi kā jūs. Un kas jūs esat lai mani tagad par to sodītu? Un šeit nav runa par drēbēm vai naudas biezumu!", viņa notrausa asaru no vaiga un aizgāja.
Atlikušo dienas daļu viņa nesatika nevienu no sava bara. It kā kaut kāds smagums viņu spieda pie zemes un bija grūti, bet no otras puses viņai palika tik viegli ap sirdi it kā jau sen vajadzēja pateikt visu patiesību. Tagad viņa saprot cik ir bijusi augstprātīga, cik bijusi uzpūtīga, viņi visi tādi ir no viņas kompānijas. Bet Daniels ir patiess cilvēks, tik vienkāršs un cēls, bet viņa redzēja to ko pārējie, ka viņš ir niecība, bet patiesībā foršāks cilvēks par pārējiem, kas nevalkā firmas drēbes. Cik, gan viss iznāca stulbi! Viņa iznāca skolas pagalmā un uzlika uz acīm saulesbrilles. Viņam stundas beidzas, tad kad viņai. Un, cik daudz Daniels par viņu zina, kaut arī viņa neko daudz nav teikusi, jo viņš ir vērīgs.
"Vari iedomāties! Matenē bija uzlikts kontroldarbs, bet es vienalga izgrābu astoņnieku, kaut arī neko nezināju", viņš vēroja viņu. "Kas noticis?", un, kad viņa neatbildēja viņš noņēma Šrinkas saulesbrilles. "Stāsti", viņš redzēja viņas asaru pēdas un gaidīja.
"Sastrīdējos ar savu baru", viņa nopūtās. "Stulbi sanāca. Aizliku daudz labus vārdus par tevi, jo pateicu to rūgto patiesību, kad vasarā vienīgais draugs biju tu"
"Un tagad viņi jūtas nožēlojami?"
"Varbūt. Ārprāts! Es nebiju domājusi, ka arī es esmu bijusi tik augstprātīga"
"Atrodi tajā visā pozitīvo pusi"
"Kādu? Kas visā šajā ir tik pozitīvs?"
"Mēs kopā pavadam laiku, un tas ir aizraujošāk nekā ar savu baru"
Šrinka pasmaidīja. Viņam bija taisnība. Pludmalē staigāja tikai gados pavecāki cilvēki un grūtniece ar suni. Mākoņi bija aizklājuši sauli, kā baltu palagu, un smiltis zem kājām bija slapjas no jūras ūdens, un viņa kurpes nesa rokās un šūpināja tās. Vējš rotaļājās garajos matos. Viņi skrēja atpakaļ uz soliņiem, kur atstājuši savas somas, un Šrinka uz soliņa nometās garšļaukus un centās vēl kritienā pieturēties pie Daniela, kurš uzkrita viņai virsū. Šrinka pārstāja smieties un lūkojās puiša acīs, kuras izteica kaut kādu mājienu. Viņa ar pirkstu braukāja pa puiša vaigu, un apstājās pie lūpu kaktiņa, kad iezvanījās telefons. Daniels satrūkās un apsēdās smiltīs, kamēr viņa no somas izņēma telefonu.
"Jā?"
"Klausies, mums mājās ir kaut kas ēdams?", tā, protams, bija māte.
"Es nezinu, esmu pludmalē"
"Bet peldēties jau nav jēgas ir pārāk auksts ūdens......es pat nezinu ko paņemt. Varbūt cāli? Varētu uzcept"
"Jā, labi. Un dārzeņus arī...labi čau", viņa nolika, lai mātei nerastos lieki jautājumi. Daniels sēdēja smiltīs un klusēja, vērās uz mierīgo jūru un uz vienīgajiem cilvēkiem, kuri šeit bija. Viņa domas bija kaut kur tālu, un mirklis bija izbojāts. Mirklis kam? It kā saīgusi viņa piecēlās un nopurināja smiltis no svārkiem.
"Ejam?"
"Saule norietējusi.....mākoņi ir izklīduši. Rīt varētu būt skaidrs laiks"
Šrinka klusēja. Klusēja arī tad, kad pieturā ķemmēja matus. Agrāk viņa tikai tos saņēma astē, bet tagad, kad viņa tos izlaiž brīvi krītam viņa apzinās, ka nemaz nav neglīta, bet gan skaista, un šādos brīžos viņa sajūtas, īpaša. Daniels vēro, kā viņa izlaiž suku cauri matiem. Šrinka ievēro viņa skatienu.
"Tu esi skaista", viņš saka. Viņa nezina ko teikt, jo vēl nekad neviens nebija izteicis viņai komplimentu. Autobuss piebrauc, un apsēdusies viņa lūkojas ārā pa loga, lai nebūtu jāmulst no puiša skatiena.
"Līdz rītam", viņa pamāj un aiziet. Ejot pa grants ceļu uz mājām viņa labprāt iedzertu kaut ko stiprāku, lai tikai nebūtu rūgtums kaklā. Un šīs domas par Danielu. Cik gan dīvaini viss iznāca! Pie mājas uz lieveņa sēž Laura. Pamanījusi Šrinku viņa pieceļas un nezina ko teikt, kaut gan iepriekš bija sagatavojusi runu. Viņa nepacietīgi mīņājas.
"Varbūt ienāksi iekšā?", Šrinka piedāvā, un atslēdz mājas durvis. Viņa virtuvē sameklē glāzes un šokolādi, un apsēžas viesistabā uz mīkstā krēsla blakus Laurai un ielej glāzē konjaku, gaidoši lūkojās uz viņu.
"Kādi vēji tevi te atpūtuši? Sirdsapziņa runā?"
Laura nemaz negaidīja, ka Šrinka izturēsies savādāk pēc notikušā.
"Es zinu, ka izturējos stulbi"
Šrinka neko neteica, tikai klusēja.
"Mēs visi šajā barā esam egoisti, un tev taisnība, stulbi ir atstumt cilvēkus tikai tāpēc, ka viņš ir savādāks. Es biju cietsirdīga pret tevi, vasarā pavisam aizmirsu tevi. Vai tu man piedosi?"
Šrinka skatījās ārā pa logu un nezināja ko teikt. Kā agrāk bija? Kad viņa arī nebija šajā barā, meitene, kura labi mācījās un nepiedalījās klasesbiedru pasākumos vai kopīgi gatavotajos tusiņos, kura palika malā stāvētājos, un nebija neviena drauga ar kuru parunāt, kad viņa iepazinās tuvāk ar Lauru, tad arī viņas draugi pieņēma viņu savā barā. Bet toreiz jau arī sākumā uz viņu skatījās nievājoši un bieži vien ar smīnu, gluži tāpat kā tagad ar Danielu, bet tā kā viņa nāca no bagātas ģimenes un vienmēr labi izskatījās, prata visus izklaidēt un aicināja arī pie sevis, tad Lauras draugi pieņēma viņu kā savējo. Un arī ieguva kādu daļiņu no visas augstprātības un uzpūtības. No vienas puses tik ļoti gribējās viņai piedot un, tad viss būtu kā agrāk, bet no otras puses nekas vairs nebija kā agrāk, jo patiesībā esot šajā populārajā barā viņa bieži vien jutusies nelaimīga pat pašai nezinot.
"Šrinka? Viss kārtībā?"
"Jā, kārtībā.....es tev piedodu, kam tad draugi ir domāti?"
"Un.....tu ar Danielu satiecies?"
"Koa?", viņa pat uz brīdi apstulba.
"Skolā paklīdušas tādas baumas, bet tu jau zini, kā visiem patīk visu pārspīlēt", viņa asi piebilda, lai draudzene nedusmoties.
"Vai tas, ka mēs kopā pavadam laiku liecina, ka mēs satiekamies?"
"To jau var saprast divējādi.....bet ko vairs par to..."
"Mani neuztrauc, ko domā pārējie.....labāk iedzersim par to, ka esam draudzenes!"
Viņas saskandina glāzes.
"Es domāju, ka tas ir labi, ka tu satiecies ar Danielu, viņam nav ne vainas", viņa tomēr vēl turpina iesākto tēmu.
"Es nesatiekos....es tikai biju uz pludmali, un vasarā gāju pie viņa ciemos, un mēs virtuvē padzērām kakao un runājāmies, gājām biedēt viņa māsu un viņas draudzenes, kuras gulēja teltī.....", Šrinka uz brīdi apklusa un vērās uz priekšu tukšumā. "Jā, tad jau mēs satiekamies", viņa klusi teica.
"Un, kas tevi tā biedē?", Laura mīļi pieglaudās pie viņas pleca.
Šrinka iztukšoja glāzi un ielēja vēl.
"Es laikam viņu neuztveru, kā draugu", viņa ieskatās draudzenei acīs.
"Laikam? Tu neesi pārliecināta?"
"Nē, es esmu apjukusi", viņa beidzot iesmejas. Bija tik laba sajūta, ka Laura atkal ir blakus, ka var tā vienkārši pamuļķoties un paķircināties.
"Gan jau viss notiks pats no sevis", viņa arī iesmejas.
"Tā arī ir tā patiesība, kas mani biedē"
Pēc kādām divām stundām viņas bija iztukšojušas pudeli, un izgāja svaigā gaisā. Viņas apstājas pie dēļu laipas un vēroja ezeru.
"Toreiz, kad es slīku, tur ūdens dziļumā es jutu, ka lidoju prom, it kā uz citurieni, uz augšu. Man bija tik viegla sajūta un es pati jutos tik viegla, bet tad es jutu, ka slīdu atpakaļ, un atvēru acis.....redzēju Daniela brūnās acis"
"Tas izklausās tik biedējoši", Laura viņu samīļo, un apķēra ap vidu un saāķē pirkstus kopā.
"Man tik ļoti sāpēja, ka Justs tā mani piemānīja, es nezināju ko darīt"
"Tas bija sen", viņa ietinas biezajā jakā ciešāk. Uzpūta viegls rudens vējiņš. Viņas apkampušās iet atpakaļ uz māju.
No rīta viņa dzirdēja māti virtuvē smejamies un gatavojam pankūkas. Frenks kaut ko sirsnīgi stāstīja, un viņa arī aizgāja uz virtuvi. Sakrustotām kājām viņa sēdēja uz krēsla un klausījās abu runās un mātes ķiķināšanā. Pie durvīm zvanīja un Šrinka aizgāja atvērt.
"Tu...?"
"Kas tevi tā pārsteidz?"
"Parasti sestdienās pie manis nāk Laura", viņa neomulīgi pieglauda izspūrušos matus, un saraustīja saburzīto džemperi.
"Bet atnācu es. Gribēju tevi aicināt līdzi pastaigā pa mežu. Nevēlies piebiedroties?"
"Uz mežu? Protams, man tikai jāsaģērbjas, nāc iekšā", un tad viņa pamanīja arī suni.
"Kur man viņu atstāt?"
"Atstāj verandā", viņa pēc brīža aizvēra durvis aiz viņa. Ieveda iekšā viesistabā. "Tev būs jāpagaida". Šrinka iegāja savā istabā un uzvilka džinsus un plānu džemperi, un secināja, ka viņas izvēle bijusi pareiza, jo paskatījusies ārā pa logu manīja, ka līst. Virtuvē viņa iztukšoja savu sulas glāzi.
"Čau!", viņa nobučoja abus uz vaiga.
"Uz kurieni tu?", māte pārsteigta skatījās uz viņu.
"Ar Danielu uz mežu, vēlāk būšu atpakaļ", viņa pie sevis pasmaidīja, ka māte izrāda rūpes par viņu kaut arī agrāk izlikās vienaldzīga.
"Ejam?", Daniels cēlās kājās no dīvāna.
Kad viņi jau soļoja labu gabalu pa ceļu iekšā mežā, Daniels pajautāja: "Parasti Laura sestdienās no rītiem pie tevis nāk?"
"Jā, bet kad sāka satikties ar Justu, tad pārstāja nākt, viņa mani aizmirsa, tāpat kā visi citi. Vienīgais tu mani atceries"
"Tas ir labi vai slikti?"
"Tas ir labi", viņa pētīja, kā lietus pakšķina uz koka lapām, un viņa paslēpa seju kapucē. "Kāpēc tu nolēmi pie manis atnākt?"
"Nav jau ko īpašu darīt, un tevi labo draugu arī gribējās satikt"
Labo draugu? Nez kāpēc viņa atkal iespītējās, un paņēma suni aiz pavadas. Abi nonāca pie grāvja, kurš bija aizaudzis no visām pusēm, bez ne vienas laipiņas, taču kad viņa lēnām gāja lejā paslīdēja slapjajā zālē un nokrita uz ceļiem. Daniels sāka smieties un sniedza viņai roku, bet viņa nepaspēja kārtīgi pieķerties, kad suns parāva viņu aiz pavadas un garšļaukus izstiepās uz slapjās zāles aplipdama ar dubļiem, un viņa atlaida pavadu. Suns priecīgs lēkāja atpakaļ domājot ,ka tā ir kaut kāda rotaļa, bet Daniels nespēja novaldīt smieklus.
"Tu varētu man arī palīdzēt?", viņa svieda viņam ar dubļu pikuci.
"Nu labi jau labi", viņš pienāca pie viņas tuvāk un padeva viņai roku, bet Šrinka iegrūda arī viņu sev blakus, un nu smējās arī viņa.
"Būtu tu redzējis savu seju", viņa ķircināja.
"Viltniece", viņš pieslējās kājās.
"Nu, skats jau ir labs", Šrinka noskatīja savu vējjaku, džinsus un gumijas zābakus.
"Bet tev labi iznāca, izstiepies uz zāles kā tāda peldētāja"
"Tev bija smieklīga sejas izteiksme, kad tevi arī iegrūdu dubļos", viņa izmēdīja Daniela sejas izteiksmi un izkāpa no grāvja otrā pusē, paņēma suni aiz pavadas.
"Iesim tālāk?"
"Nu, jā uz to pusi". Pēc neliela pārdomu brīža Daniels atzinās.
"Man nekad nav bijis tika jautri, kā ar tevi"
"Man arī", viņa pētīja, kā suns lauza sev ceļu, lai nebūtu jāredz Daniela pētošais skatiens. Viņi iznāca klajumā, un izgāja cauri brikšņiem uz ceļa. Lietus bija pārstājis.
"Es gribēju tev kaut ko jautāt", viņš iesāka.
"Jautā"
"Rīt pilsētā būs balle, un es gribēju lūgt tevi nākt ar mani"
"Protams, ka es iešu", viņa pasmaidīja.
Nonākuši atpakaļ pie Šrinkas mājām abi mulsi apstājās pie durvīm.
"Varbūt ienāksi uz tēju?", viņa ieminējās.
"Es domāju, ka labāk, nē. Man drēbes netīras un kājas slapjas"
"Es tev varu iedot čības, un Frenkam noteikti atradīsies kādas bikses priekš tevis"
"Nu tad jau....."
"Kas jums notika?", māte jau stāvēja priekšā un nopētīja abus slapjus un dubļainus.
"Danielam vajag, kādas Frenka bikses un čības, un kakao vēl ir, esam galīgi pārsaluši"
"Jā, ņem čības un seko man, iedošu tev kādas bikses", māte aizveda Danielu sev līdzi.
Šrinka savā istabā uzvilka melnas īssbikses un baltu džemperi, kas izcēla viņas vidukli, un virtuvē gatavoja kakao.
"Tagad es jūtos labāk", viņš apsēdās uz krēsla pie loga. "Tava māte gan ir ziņkārīga, gribēja zināt kur mēs tā nosmērējāmies"
"Tāda jau viņa ir", viņa visu salika uz paplātes un veda Danielu uz savu istabu. Viņš diezgan ziņkārīgi visu pētīja, jo viņa Danielu šeit veda pirmo reizi. Šrinka veikli ieslēdza datoru un lika viņam izvēlēties kādu filmu.
"Precīza izvēle, jo es arī grasījos izvēlēties tieši šausmeni"
"Man liekas piemērota šādai dienai"
Viņa iekārtojās uz dīvāna aiz muguras uzlikusi spilvenu un piestūma tuvāk mazo galdiņu uz riteņiem.
"Tagad būs ērti?"
"Protams"
Visu filmas laiku abi klusēja, dažas epizodes komentēja, un, kad bija šausminoši skati ar stindzinošu mūziku viņa slēpās aiz puiša muguras. Viņš par to viņu ķircināja, viņa apmētāja viņu ar spilveniem, beigās apgāza pustukšo krūzi, kura stāvēja zemē pie galdiņa. Šrinka viņu par to izmēdīja. Filma beidzās un viņa atvēra aizskarus, lietus bija pārstājis, un viņš piecēlās uz promiešanu.
"Tu jau iesi?", viņai par pārsteigumu pati bija vīlusies, ka labi pavadītais laiks jau ir beidzies.
"Protams, Sāra jau arī būs pārgaidījusies"
Verandā viņi stāvēja viens otram pretī un nez kādēļ viņai negribējās laist viņu prom. Šrinka skatījās viņa acīs un nezināja ko teikt, viņš gaidīja, ko viņa teiks. Šrinka piegāja viņam tuvāk un savija rokas ap kaklu, noglaudīja vaigu, bet viņš pagrieza vaigu un noskūpstīja viņas plaukstu. Viņa notrīsēja un viņš to sajuta, un samīļoja. Ieskatījās meitenei acīs, un viņa pieskārās ar savām lūpām pie viņa lūpām, bet apstājās. Šrinka strauji novērsās, pirms viņš kaut ko teica.
"Tiksimies rīt", viņa uzgrieza muguru. Daniels sašutis paņēma suni pavadā un nezināja ko teikt. Kas tikko notika? Kā apreibis viņš devās uz mājām.
"Tu staro kā saulīte. Stāsti, kas ir noticis?" pirmdienas rītā Laura pamanīja pārmaiņas Šrinkas sejā un izskatā, un viņu pārņēma ziņkārība. Tik sen Šrinka nav izskatījusies tik labi. Viņa, protams, bija nedaudz vasarā viņu pametusi novārtā, bet īpaši, tad, kad sākās skola viņa pamanīja, ka viņas draudzene vairs nepievērš īpašu uzmanību savam izskatam, un bieži apgrozījās sabiedrībā vienos un tajos pašos džinsos un dažādās krāsas t-krekliņos. Bet tagad mati vēlās pāri mugurai viļņaini, īsie ieloču svārki ar zeķbiksēm, gari stulma zābaki un balts, plāns džemperis ar v veida izgriezumu uz krūtīm.
"Nu gribējās kaut kādas pārmaiņas. Nekas īpašs jau nav noticis. Vai tad kaut kam jābūt?"
"Bet izskatās, ka vēlies kādu iekarot"
"Jā, un tas nav Daniels"
"Bet es domāju, ka tev viņš patīk", Laura galīgi apmulsa.
"Patīk, bet viņš manī redz tikai draugu, un kas, es esmu muļķe? Apkārt taču ir arī citi puiši, dzīve jau ir jāizbauda"
"Njāā.....kurš galu galā cietīs?", Laura klusi novilka.
"Tu nāc?", Šrinka jau bija pie skolas durvīm.
Starpbrīžos viņa izvairījās no Daniela, un bieži atradās savā barā, kopā ar Leo, Maiklu, Sāru, Tomu, Niku, Robertu, Lauru. Visi parasti grozījās ap Maikla un Nika auto. Leo apsēdās uz motora pārsega blakus Šrinkai, kura dungoja līdzi mūzikai un viņas garie auskari līgojās līdzi.
"Nu, un kā tad Daniels?"
"Un kas ir ar viņu?"
"Tagad mēs atkal esam tavi draugi?"
"Jūs vienmēr būsiet mani draugi, tas, ka es tagad neesmu ar Danielu neko nenozīmē. Bet jārēķinās ar to, ka viņu arī aicināšu kopā ar jums"
"Tad, kad tev viņu vajadzēs tu viņu pasauksi, kā suni pie sevis, kurš tevi dievina un nevar pret tevi pacelt spuras, kaut arī viņš pats apzināsies, ka ar tevi ir jautri. Bet kā viņš jutīsies, kad tu sāksi iet uz randiņiem ar citiem puišiem, un tas nebūšu es?"
"Tu neko nesaproti"
"Es labi redzu, ko tu dari. Vaina ir viņā vai ne? Un tāpēc tu tā izrīkojies"
Šrinka nezināja ko teikt, jo negribējās, ka viņam ir taisnība.
"Es neko nedaru, tikai izbaudu dzīvi. Kāpēc gan nevaru ar jums satikties?"
"Nav jau runa par mums, bet gan par tevi un Danielu’’, viņš nošļūca no motora pārsega un aizgāja. Šrinkas acis dusmās liesmoja, jo viņam bija taisnība. Bet viņa negrib nekādu taisnību, negrib, ka viņš māca viņu, kas ir pareizi, ja viņa sāpinās sevi, tad pati vien būs vainīga. Kāpēc tik ļoti sirdī sāp? Viņa paņem somu un neatskatījusies aiziet, tikai dzird īso sarunu sev aiz muguras.
"Kāpēc viņa iet prom?" ,Sāra jautā.
"Ko tu viņai pateici?", Laura uzbrūk Leo.
"Es jau neko", viņš izvairās.
Tā aizritēja divas dienas, bet vēl aizvien viņa dzirdēja galvā Leo vārdus. Bija trešdiena.
Stundas laikā viņa klusē un nerunā ne vārda ar Lauru. Dziļi pārdomā Leo vārdus un smagi nopūšas, ko Laura pamana un nekā nejautā. Pēc stundām viņa koķetē ar vienu puisi, kurš spēlē volejbolu un ir labā fiziskā formā, stāv pie ziņojuma dēļa, kad garām iet viņas bars un kā parasti bļaustās un smejas it kā skolā būtu vieni paši. Daniels iznāk no blakus klases un pamana gan Šrinku, gan puisi, gan to, kā puisis glāsta viņas plecu, un viņš sakostiem zobiem aiziet. Laura un Leo ir vienīgie, kuri visu to pamana un abi neko neteikuši pārējiem atpaliek no bara, kuri iet uz mašīnām.
"Tu taču redzēji?", Laura nikni ieskatās Leo acīs.
"Tsjāā.....kas viņai uznācis? Viņa pati mūsu priekšā viņu aizstāvēja, bezmaz cēla gaisā kā tādu varoni, bet tagad izskatās, ka viņa neliekas par viņu ne zinis"
"Viņa apzināti viņu spīdzina"
"Bet kāpēc?"
"Tāpēc, ka viņai Daniels patīk, tāpēc viņa grib padarīt viņu akli greizsirdīgu"
"Kas tik nenotiek mīlestības dēļ"
"Ko tu vispār zini par mīlestību?", Laura izsmejoši vērās uz viņu.
"Es pats biju nelaimīgi iemīlējies....pirms gada....."
Laura gaida ko viņš teikt, jo nekad nebija redzējusi viņu tik nopietnu, tik drūmu, kurš vairs nejoko, ka šķita, ka viņas iespaids par Leo ir gluži pretējs.
"Bet tā meitene mani nemaz neievēroja, viņai interesēja tas mačo tips, Edgars"
"Edgars? Ārprāts viņš taču ir pretīgs, citi domā, ka viņš ir zilais", viņa ieķiķinājās.
"Nu un tā arī viņa neuzzināja, ko es jutu pret viņu. Mēs būtu gājuši uz kino, es būtu aicinājusi viņu pie sevi un izceptu viņai kēksiņus"
"Tu proti izcept kēksiņus?", viņa brīnījās.
"Jā, māte iemācīja. Sanāk gluži garšīgi. Un ja nav lemts, tad nav. Ar varu piespiest mīlēt otru nav iespējams", viņš turpina. "Man pašam bija tā sāpīgi, un tāpēc es vairs nesatikos ne ar vienu meiteni, bieži vien jokoju, lai nebūtu tik drūms un neliktu veltas cerības. Un no otras puses tāpēc es arī saprotu Šrinku, bet es gribu viņai tikai kā labāk"
"Jā, es arī gribu kā labāk. Bet tu tiešām proti izcept kēksiņus?"
"Nu jā....", viņš apmulsa ieskatoties Lauras zaļajās acīs.
"Varbūt kādreiz iemācīsi arī man?"
"Protams", viņš pasmaida un Laura arī pasmaida.
"No šīs puses es tevi nemaz nepazīstu Leo", viņa koķeti novilka.
"Tev ir dota iespēja iepazīt", viņš dīvaini aizsmacis teica.
"Hei, jūs nākat vai kā?", Maikls pakliedza no tāluma.
"Ejam", atsaucas Laura.
"Nu, ko....aicinu tevi paciemoties pie manis, varbūt uzcepsim tos kēksiņus", viņš saka un soļo viņai blakus.
Pēc kāda brīža Šrinka gluži viena stāv pagalmā un nesaprot, kur palicis viņas bars. Nevienas pazīstamas sejas, ne Nika vai Maikla auto, ne arī Lauras vai Leo. Bet tad viņa atceras, ka nemaz neteica lai viņu pagaida, un tas lika viņai sirdī kaut kam iedurties. Pamesta. Vai tiešām viņa pie tā ir vainojama?
"Nezini, kā tikt mājās?", sauc tas pats puisis, ar kuru viņa sarunājās.
"Jā, es neteicu lai mani pagaida.....neraža!", viņa izmisusi noplāta rokas, jo uz autobusu jau arī vairs nepaspēs.
"Es varu tevi aizvest. Sēdies uz motorollera"
"Ok. Ko es darītu ja nebūtu tevis?", viņa apķeras puisim ap vidu. 

Naids un ballīte

Daniels stāv pie garāžas un labo moci. Drīz jau tas būs gatavs un tad viņš ar to braukās uz skolu, varbūt vizinās Šrinku, ja vispār viņai būs vēlme sarunāties ar Danielu. Viņš gar žogu spraugām redz braucam to pašu puisi, ko redzēja pie ziņojuma dēļa ar Šrinku, kurai vējš matus jauca un plivināja svārkus, kad viņi iebrauca pagalmā. Puiši atzinīgi viņam uzsvilpj, un puisis uz motorollera atsaucas.
"Hei, Edij, tu piekāp pie mums!", Lauris sauc.
"Tas ir labais, nopircis rolleri par tik dārgu naudu"
"Viņam nav kur to naudu likt?", Daniels norūca.
"Tā izskatās",
"Nekas arī tava lamata nav zemē metama", Toms uzsit pa moča stūri.
Šrinka tikmēr nokāpj no rollera un jautājoši uzlūko viņu.
"Varbūt vakarā aiziesim uz kino?"
"Tas ir randiņš?"
"Nu, kā to ņem"
"Atbrauc pēc manis"
"Septiņos?"
"Aha", viņa griežas, lai ietu prom, bet viņš saņem viņu aiz rokas un nelaiž vaļā, kad viņš nedaudz paceļas un vēlas viņu noskūpstīt, bet viņa pagriež vaigu un novēršas.
"Nav par ātru......?"
"Piedod...."
"Līdz vēlākam", viņa uzgriež viņam muguru. Visa māja klusē. Māte un Freds taču ir darbā. Viņa nomet skolas somu, un iet virtuvē meklējumos. Viņa ķeksē ar pirkstu jogurtu, kad iedomājas, ka varētu palūrēt ko Edis darīs pie Daniela. Cik viņa redzēja, ka tur bija daudz puišu, kā parasti visu gorījās pie garāžas, kur Daniels ķimerējās pie moča. Viņa uzvilka zābakus, aizslēdza māju un pa ceļu devās pie Daniela baltā žoga, aizvilkusi jakai rāvējslēdzi. Viņa pielavījās pie garāžas puses, un pielakusi pie žoga spraugām klausījās murdoņā. Pavīdēja Eda gaišā jaka. Pamanīja uz brīdi Daniela tumšo ādas jaku. Pienāca citi puiši pie Eda rollera un kaut ko sprieda.
"Ko tu tur ellē dari?", viņu izbiedēja, kāda balss un viņa salecās, un no izbīļa pieplaka pie žoga un tvērās pie sirds. Tā bija tikai sīkā.
"Nekad mani vairs tā nebiedē"
"Būtu redzējusi savu ģīmi", viņa kā parasti ķiķināja. Tad viņu pārņēma ziņkāre: "Kāpēc tu lūri pa spraugu, ja vari nākt iekšā pagalmā?"
"Man gribējās paspiegot", Šrinka sazvērnieciski novilka.
"Bet vai tad tev Daniels ir jāspiego?"
"Es gribu zināt, kas Edim ir runājams ar pārējiem un vēl pie tam Daniela pagalmā"
"Tu nu gan esi dīvaina! Par ko viņi var runāt? Par močiem un viss"
Šrinka izslējās.
"Tev taisnība. Cik muļķīgi"
"Ienāc uz brīdi iekšā, piedāvāšu tev tēju"
"Zini, kaut gan tev ir tikai trīspadsmit....."
"Pēc nedēļas būs četrpadsmit"
"Tik drīz! Nu es gribēju teikt, ka tavā vecumā tu esi diezgan nobriedusi, es tavos gados tik daudz ko nesapratu"
"Ja tas bija kompliments, tad paldies", viņa nosmīkņāja. "Bet tu gan savos gados es cimperlīga, tāda pa gaisu vien", un viņa laida vaļā savu smējienu.
"Ļoti asprātīgi!", viņa iedunkāja viņu, bet sīkā viņu viegli pagrūda. Šrinka iesmējās un skrēja viņai pakaļ. Abas pakrita zālē, un smējās, beigušas vienu otru iedunkāt. Šrinka padeva roku un piecēla viņu kājās. Sīkā apskāva viņu ap vidu un abas trallinādamas iegāja iekšā. Daniels viņas vēroja visu šo brīdi un Edijs darīja to pašu. Puiši bija iegājuši garāžas dziļumā un pētīja kaut kādas detaļas, bet tad Edijs pievērsās Danielam.
"Vai Šrinka bieži uz šejieni nāk?"
"Parasti pie māšeles"
"Parasti?"
"Agrāk nāca arī pie manis, bet tas jau ir aizmirsts"
"Es gribu zināt, kāda viņa ir.....vai interesanta?", viņš salika rokas kabatās.
"Jā, un ar viņu ir jautri, vienmēr var forši parunāties"
Šrinka vēroja pa virtuves logu, kā Edijs aizbrauc, sīkā paslepus vēro viņu un smīkņā, kad pasniedz tēju ar konfektēm.
"Tu arī esi ielūgta uz manu dzimšanas dienu. Tā būs piektdien, bet varam svinēt sestdien, tad arī būs lielākā daļa cilvēku, bet vecāki dosies uz laukiem, jo ar viņiem pasvinēšu piektdien", sīkā apsēdās blakus logam. "Bet nepievil mani, kā ar Danielu"
"Kā to saprast-kā ar Danielu?", Šrinka apjuka.
"Tu nu gan esi! Pagājušo svētdienu viņš devās uz balli, kur viņš uzlūdza arī tevi, bet tu jau biji iegrimusi dziļā sarunā ar šo pašu Ediju, un viņš, protams, redzēja kā tu ar viņu aizej uz deju zāles un viņš sajutās lieks un aizgāja prom tev neko neteicis un tā visas šīs dienas viņš izvairās no tevis", viņa diezgan izaicinoši uzlūkoja Šrinku caur skropstu apakšas.
"Koa? Un es domāju, ka viņš neieradās, un dusmojos uz viņu. Tad pie manis pienāca Edijs, un ko es tur varēju darīt?", viņa aizstāvējās. "Es viņu nekur neredzēju, un labi pavadīju laiku ar Ediju, bet skolā es......"
"Izlikies it kā nekas nebūtu noticis!", Kristīne precizēja.
"Tā gluži arī nebija.....nu labi bija. Es baidījos ieskatīties viņam acīs, domāju, ka viņš būs nikns"
"Lai nu kā, pati izstreb šo putru, un ierodies uz manu dzimeni"
"Ko runājam?", negaidīti ienāca Daniels un iebakstīja sīkajai ribās.
"Par dzimšanas dienu. Tu jau arī vari ielūgt, kādu cilvēku no savas puses, Šrinku es jau ielūdzu"
"Es nedomāju aicināt daudz, tie ir tavi svētki", viņš padzērās no sulas pakas neveltījis Šrinkai ne skatiena, un aizvēra ledusskapi.
"Es labprāt ieradīšos", Šrinka dedzīgi iejaucās.
"Starp citu, tev vajadzēja savākt savu riteni no garāžas, jo dažs labs jau izmēģina ar to braukt", viņš vērsās pie māsas laidis gar ausīm Šrinkas sacīto.
"Ko?", viņa palūkojās pa logu. "Velns", viņa metās ārā un Šrinka sekoja. "Nost no mana riteņa!", viņa uzbrēca Tomam. Šrinka iesmējās un skrēja pakaļ sīkajai, kura centās noķert braucēju, kurš tīšuprāt uzņēma ātrumu un smējās par viņu pūliņiem. Viņš pārslēdza ātrumu un izmēģināja izņemt līkumu ar palēcienu, tad uzbrauca uz lieveņa un nolēca no tā. Šrinka aizšķērsoja ceļu viņam priekšā un iekrampējās stūrē. Pieskrēja sīkā.
"Labi jau labi, ņem. Es tikai izmēģināju, nesāc raudāt!"
"Es nemaz netaisījos", viņa sparīgi paņēma riteni un aizsoļo aiz mājas.
"Cik nekrietni!", Šrinka aizrādīja.
"Es jau nesaplēsu, tev kā parasti viss jākomentē"
"Un kas tev par daļu?"
"Tu bieži uz šejieni nāc?", viņš mainīja sarunas tematu.
"Nu, kā kuru reizi", viņa izvairījās.
"Kas tev ir ar Ediju?"
"Tā nav tava darīšana!", viņa apjuka un pagriezās pret viņu.
"Klīst runas, ka viņš kādreiz ir izvarojis kādu meiteni vienā tusiņā"
"Tās ir tikai baumas!", viņa iesēdās šūpolēs.
"Es tikai brīdinu", viņš iešūpināja viņu.
"Un....kas tu man esi lai tā brīdinātu?"
"Zini tu esi skaista meitene, bet reizēm liekas, ka neviens puisis nav tev pa prātam, un bieži puiši arī paši jūtas nespēcīgi tavā priekšā, lai tu justos apmierināta. Vai kaut kad ir bijis tā, ka esi iemīlējusies līdz neprātam, ka naktīs nenāk miegs un esi zaudējusi apetīti? Es tikai gribu zināt, kas tev trūkst?", viņš turpināja. "Agrāk tev vispār nav bijis draugu, bet tagad esi sabiedrības dvēsele, bet vienalga tavā sejā lasu kaut kādas bailes, skumjas, domas......es tikai vēlos, lai tu tāda vairs nebūtu, lai tu justos laimīga"
"Kāpēc tu man to visu saki??"
"Jo nelaimīga mīlestība nogalina"
"Bet..."
"Arī man tāda ir bijusi", viņš lēnām aiziet un viņa skatās uz viņa muguru un ilgi domā. Vai tiešām viņa visus puišus tik ļoti atraida? Vai tiešām viņas sejā ir lasāms aukstums un nepieejamība? Viņa pieceļas un lēnām iet prom. Tikusi uz ceļa viņa sakrusto rokas un vēlreiz pārdomā viņa vārdus. Un tā viņa aiziet uz mājām.
Sestdiena. Šrinka savā istabā pošas uz sīkās ballīti, un turpat uz grīdas tup Laura izkravājusi visu Šrinkas skapi un vēl nav izlēmusi ko vilks uz balli un paklusām šķendējas, kamēr Šrinka pie spoguļa ieloko matu galus.
"Zini es uzaicināju arī Leo", Šrinka ieminas it kā starp citu, un nolika malā lokšķēres, klāja uz plakstiņiem ēnas.
"Nu un?", Laura strupi atsaucas un pieceļas, lai uzvilku svārkus un augšiņu. "Kā es izskatos?"
"Manuprāt, tev piestāv", viņa spogulī vēro viņu.
"Nu beidzot man liekas, ka ir labi", Laura pārklāj skropstas ar tušu, un lūpas ar spīdumu. "Bet, kas vēl tur būs bez Leo?", pēdējo vārdu viņa it kā izspļauj. Šrinka to pamana, bet neko nesaka, tikai vēro viņu profilā, un saka: "Nu, tu, es, sīkā uzaicināja dažas savas klasesbiedrus, nu vēl tādas sīkas dāmas, Leo, Tomass, Toms, Sāra, Maikls, Un iespējams Daniels ir aicinājis arī vēl kādu, bet no viņa puses es nezinu, un sīkā man aizliedza aicināt Ediju, varbūt pārāk daudz viesu no mūsu puses, nezinu"
"Tev tas Daniels vēl joprojām patīk?"
"Es vairs nezinu, neesmu ar viņu runājusi veselu nedēļu, viņš laikam izvairās un es jau klāt nelipšu kā dadzis, bet man jau sāk zust cerība, un nez kāpēc velk uz to Ediju"
"Edijam arī nav ne vainas, kaut gan baumo.....", viņa spogulī saskatās ar Šrinkas izbiedēto skatienu.
"Es arī esmu dzirdējusi baumas, ka viņš kādā tusā ir izvarojis vienu meiteni. Šo nedēļu man to pateica Tomass"
"Un man pateica Leo", viņa saka un nosarkst, un beidzot Šrinka neiztur un pieceļas. "Atzīsties, kas tev ir pret Leo?"
"Un kam tad jābūt?", viņa aizstāvējās un nervozi knibināja ciet siksniņa kurpes.
"Šī sarkšana, it kā vienaldzīgs tonis, kad pieminu viņa vārdu"
"Nu, labi.....laikam man viņš patīk....tas nenotika uzreiz, bet pa šo nedēļu, kad mēs satikāmies, es sapratu, ka man viņš patīk"
"Jūs satikāties? Man aiz muguras?"
"Nu labi, es tev neko neteicu, jo gribēju tikt galā ar savām jūtām, es pati nesapratu ko darīt"
"Un kāda ir sajūta?"
"Pasakaina. Izrādās, ka viņš ir arī ļoti nopietns cilvēks tikai to ļoti slēpj, jo arī cik meitenes nav viņu atraidījušas, un ar viņu var izrunāties. Viņš prot izcept kēksiņus, iedomājies?"
Šrinka vēroja viņas sapņaino sejas izteiksmi un velējās kaut arī viņa justos tieši tāpat, bet kā lai viņa jūtas tāpat, ja nebija laimīga?
"Tu jūties laimīga?", Šrinka ar skaudību novilka.
"Tā varētu teikt. Šovakar jāatrod izdevība un jāpasaka, ka man viņš patīk"
"Kas tik nenotiek man aiz muguras. Kas vēl to zina?"
"Tikai tu"
"Nopietni?"
"Nevienam jau neesmu teikusi, un arī viņš kaut kā to slēpa no pārējiem nu, ka, satiekamies, varbūt pēc šī vakara kaut kas mainīsies"
"Varbūt......", Šrinka pagriežas, lai viņa neredz viņas sāpīgo sejas izteiksmi, jo tik ļoti vēlējās būt viņas vietā, bet cita laimi arī viņa negribēja noskaust, tāpēc uztaisīja priecīgu ģīmi.
"Nu esat gatavs vai kā?", māte pabāza galvu pa durvīm.
"Jā, mēs jau ejam", Šrinka lejā paņēma vējjaku un uzvilka zābakus. "Čau", viņa nobučoja māti uz vaiga un ar Lauru izslīdēja oktobra aukstumā. Ejot pa grants ceļu viņas klusēja katra aizņemta ar savu domu. Daniela pagalmā stāvēja, daži divriteņi, trīs rolleri, bet, kaut gan sirds atteicās klausīt, tomēr Edija rolleri nekur neredzēja, un Maikla auto. Viņas piegāja pie durvīm un piezvanīja. Īpaši skaļi mūzika neskanēja, kad durvīs parādījās Kristīnes stāvs. Viņa bija uzvilkusi baltu kokteiļa kleitu un matus saspraudusi uz augšu ar sprādzi, viņai bija laba gaume.
"Neko jau neesat nokavējuši, visi ir ieradušies un jūs esat pēdējās", viņa kā parasti nosmējās.
"Paldies, ka informēji", viņas noģērba jakas un iekāpa čībās. "Nāču! Mīļi, mīļi sveicu tevi, un novēlu tev visu to labāko un apsolu, ka biežāk tevi apciemošu un turēšu solījumus", Šrinka pasniedza viņai mazu saini. Sīkā atplēsa vaļā iesaiņojumu un sajūsma iespiedzās, jo bija saņēmusi jaunu MP3. Bet Laura uzdāvināja pavisam jaunu melnu īsu kleitiņu, kuru kā viņa teica varēs vilkt uz skolas ballēm.
"Kādreiz arī man tā labi derēja, bet es izaugu, un biju to uzvilkusi tikai vien reizi, gluži jauna"
"Nu super! Tā kā dāvanas mani apmierina, tad varat nākt tālāk"
"Esam izturējušas pārbaudi?", Laura jautāja.
"Nu jā. Nebūtu dāvanas tālāk par slieksni jūs netiktu"
"Viltniece", Šrinka nosaka un ieiet iekšā dziļāk viesistabā, kur visi sēž pie galda un spēlē kārtis un sarunājas.
"Beidzot arī jūs klāt", Leo novelk, kad pie viņa pienāk Šrinka.
"Neko jau nebūsi nokavējušas", viņa apsēžas blakus Leo, bet Laura blakus Šrinkai it kā tālāk no Leo.
"Uzēdiet kaut ko. Visas sīkās iztrieca tikai šampanieti, kad viņām laiks iet mājās mēs trieksim kaut ko stiprāku"
Šrinka iesmejas un tikai tagad viņu pamana Daniels, kurš sēž tuvāk pie loga uz dīvāna ar kādu skaistu blondīni.
"Nu, vai kaut ko tev pienest?", sīkā uzrodas blakus.
"Nē neko, uz galda jau viss ir", viņa nopēta visu bagātību, un secina, ka noteikti kaut kas paliks pāri, jo visi taču pieēdušies laimīgi tērzē, lai vēlāk pacilātā noskaņā iedzertu kaut ko stiprāku. Skanēja HIM ar dziesmu "Join Me in Death". Uz brīdi viņa pa ausu galam dzirdēja ko runā Leo, jo ieslīga tajā aizmirstajā vasarā kad viņa bija Daniela sabiedrībā. Cik Daniels bija uzmanīgs ar viņu, kā viņš veda viņu ar riteni uz pludmali, kā viņi šūpojās šūpolēs, kā kopā sēdēja pie ezera. It kā gribējās visu aizmirst, bet no otras puses tā visa tik ļoti pietrūka, un negribot viņa vēlējās nobirdināt, kādu asaru. Kurš uzlika šo dziesmu? Viņā auga kaut kāds spīts un viņa atstūma tukšo šķīvi. Kāds pārlika diskus un atskanēja kāda no "Pussycat Dolls" dziesmām.
"Pasmaidiet", sīkā uzsauca Maiklam un Sārai, kuri sēdēja uz dīvāna. Viņa nobildēja arī Leo, Lauru, un Šrinku. Šrinka vēl tīšuprāt pieglaudās pie Leo, bet Daniels liekas to neredzēja, jo mīļi apskāva blondīni un pozēja. Sīkā nozuda ar klasesbiedrenēm pagalmā uz fotosesiju. Šrinka piecēlās un krāmēja šķīvjus kaudzē, bet to pašu sāka darīt arī tā blondīne, bet Šrinka izlikās it kā nekas nebūtu to ievērojusi. Abas reizē gāja uz virtuvi, un blondīne visai nedroši uzsmaidīja Šrinkai, kas lika domāt vai viņa nebaidās no Šrinkas.
"Esmu Šrinka"
"Anja. Esmu krieviete, bet tekoši runāju latviski. Tu jau sen esi Daniela kaimiņiene?"
"Nu jau trīspadsmit gadus"
"Jūs esat labi draugi?"
"Jā, pat ļoti", nez kāpēc viņai paspruka, kad lūkojās blondīnes nicinošajās acīs. Uz brīdi viņas acīs pazuda tas vēsums un ļaunais prieks, ka Šrinka turpināja: "Kādreiz mēs bijām pāris"
"Nopietni? Man viņš par tevi neko nav stāstījis"
"Tāpēc, ka kautrējas. Sākumā viņš ir galants, apburošs un ir uzmanīgs, bet vēlāk viņš izturas pret tevi kā pret mantu"
"Mantu? Kā tādu lelli, ja?"
"Apmēram tā", viņa mazgāja šķīvjus, kamēr Anja skaloja. "Vēlāk ja būs pārgulējis ar tevi, tad zudīs interese par tevi un viņš meklēs citu"
"Ārprāts! Un viņš teica, ka mums ir visa dzīve lai viens otru iepazītu"
Šrinka iesmējās un izaicinoši ieskatījās viņas acīs.
"Cik ilgi esat kopā?"
"No vakardienas"
"Tev ir vismaz nedēļa, kad viņš vēlēsies ar tevi pārgulēt un tad viss"
"Ko lai es daru?", viņa sašutumā sparīgi krāmēja šķīvjus uz žāvētāja.
"Tas tev jāizlemj. Vai nu tu pieklājības pēc satiksies ar viņu vēl kādas dažas dienas vai arī pēc šī vakara viss"
"Nu, jā...pakaitināt es taču māku", viņa ļaunā priekā nosmējās un Šrinka iesmējās līdzi.
"Trakums!"
"Labi, ka man pastāstīji, tā jau viņš liekas salds kumosiņš un es domāju, kā man paveicies, bet tagad.....tev laikam bija smagi". Šrinkai bija smagi to dzirdēt. Salds kumosiņš? Viņa pati apzinājās.
"Ko nu, esmu tikusi pāri! Bet viņam ne vārda, savādāk nebūs interesanti atstāt viņu ar garu degunu, ja viņš zinās, ka pastāstīju". Abas noslauka rokas dvielī un kopā smaidīgas aiziet pie pārējiem, un Šrinka redz, ka Laura ieņēmusi viņas vietu tuvāk Leo. Daniels visai savādi abas nopēta. Beidzot ienāk sīkā un turpat priekšnamā no visiem atvadās. Tomass aiziet uz virtuvi un atnes divas konjaka pudeles, un šampanieti. Sīkā pārliek diskus, ka tagad jau var dejot, un pārējie sabīda krēslus un dīvānu tālāk ,lai varētu padejot. Maikls izslēdz gaismu un iededz dažas sveces, ka noskaņa paliek romantiskāka. Visi tā kā atdzīvojas, un pēc kāda laiciņa Maikls ar Sāru jau dejo cieši apskāvušies. Kādu brīdi dejo arī Anja ar Danielu, bet kad Šrinka iet garām piespēlē Danielu viņai. Skan dziesma " If only you" Klausoties dziesmas vārdos liekas, ka skaļi izteiktie vārdi atbilst situācijai un Šrinka it kā novēršas un priecājas, ka ir tāda krēsla, ka neredz viņu nosarkušu. "Set me free....if only you....I keep may hed higt. Who do you think you fooling know?" Dziesma beidzot beidzas, un viņa pieglaužas pie puiša pleca.
"Tev ir slikti? Izejam uz balkona pēc svaiga gaisa", kad viņi iziet uz balkona un viņa klusējot pārkar rokas pāri margām viņa nezina ko teikt Danielam.
"Ir labāk?"
Šrinka nezina ko atbildēt, tāpēc klusē. Iekšā skan Enrike "Be with you." Cik skaisti!", viņa skatās augšā debesīs uz zvaigznēm.
"Piedod, ka visu šo nedēļu es ignorēju tevi......"
"Bet tu jau arī nebiji labāka..."
Šrinka aizliek matu šķipsnu aiz auss un lūkojās tumsā.
"Man kremt tas, ka svētdienas ballē gaidīju tevi, bet tu jau biji atnākusi ar citu"
Šrinkas sirds it kā apmeta kūleni, bet viņa izlikās vēsa.
"Kā to saprast?", viņa jautāja, bet viņš klusēja. "Es aizgāju uz to balli, gaidīju tevi un dusmojos, ka tu nenāc, bet tad pie manis pienāca Edijs, un tā kā tu nerādījies, es aizgāju ar viņu", viņš neatbildēja. "Nu, labi es arī izvairījos no tevis, bet es domāju, ka tu būsi nikns uz mani"
Daniels klusēja. Viņa sajuta dusmas sevī, jo viņa jau bija tā, kas šo spēlīti izdomāja.
"Paskaties uz mani!", bet viņš klusēja. "Labi, nerunā ar mani, man vienalga!", viņa pagriezās un sparīgi devās pie balkona durvīm, bet Daniels viņu panāca un gribēja durvis aizvērt, bet tā vietā viņš trāpīja ar durvīm Šrinkai pa galvu.
"Atvaino, nu parādi!", viņš atglauda matus no pieres un viegli papūta uz sarkanā puna. "Būs jau labi", viņš notvēra Šrinkas skatienu. "Kas ir?"
"Kāpēc tu tā darīji?", Šrinka pajautāja, kad atvērās durvis un ar lielu baru ievēlās sīkā ar pārējiem uzpīpēt kādu cigareti. Leo pienāca pie Šrinkas apķēra viņu ap pleciem, un aizvilka tālāk. "Klausies tev Laura kaut ko ir teikusi par mani?"
"Protams, ka tu viņai patīc. Tiešā tekstā pateica tā, tādēļ nebremzē, un galvenais, ka jūs abi jūtaties labi un nav svarīgi apkārtējo domas", viņa paņēma no Leo paciņas cigareti.
"Tev taisnība", viņš izpūta dūmus. "Un tu?"
Šrinka paskatījās uz Danielu un Anju.
"Viss kārtībā"
"Kā tā ? Nerīkosi scēnu, neesi greizsirdīga?"
"Kāpēc gan, ja es zinu, ka tas ilgi nevilksies"
"Āāā, tev jau ir savi paņēmieni?", viņš it kā visu saprazdams lūkojās uz viņu ar viltīgām acīm.
"Tad jau redzēs", viņa noslēpumaini novilka.
"Šrinka, ejam?", Laura gāja uz durvīm, un viņa nodzēsa cigareti.
"Klausies, tev jāgatavojas dejai ar Leo"
"Ko?", viņa iepleta acis.
"Kaut kam taču ir jānotiek. Leo, nāc padejo ar viņu", viņa saņēma samulsušo puisi aiz rokas un atveda pie Lauras, kura šķita viegli piesarkusi. Šrinka piegāja pie galda, un ielēja glāzē konjaku, kad viņai piebiedrojās sīkā.
"Man liekas, ka pasākums ir izdevies", viņa ar savu šampanieša glāzi vēroja, kā Maikls kutina Sārai ribas sēžot uz dīvāna.
"Pagaršo, savādāk pārējie būs vairāk iereibuši nekā tu", Šrinka piedāvā.
"Mmm, labs", viņa nobauda.
"Izejam uz brīdi ārā?", Šrinka piedāvā, jo visi pārējie čubinās tikai. Sīkā azotē, vējjakas kabatā paslēpj konjaka pudeli. Viņas uzvelk zābakus, un sīkā uzvelk pat cimdus. Neviens nemana, kā viņas aiziet, un abas iesēžas šūpolēs. Debesis ir sārtas, un nav ne vienas vēja pūsmiņas, viss ir tik mierīgs, un degunā tomēr kož neliels aukstums.
"Man jāatzīstas", Šrinka iesāk un iztukšo glāzi.
"Par ko?"
"Man patīk Daniels, bet tagad man ir konkurente, un vēl man ļoti patīk Edijs tā, ka galva ir juceklis"
Sīkā iesmejas sirsnīgus smieklus.
"Tu nu gan esi! Tas ir gluži tavā dabā, kas tur ko domāt? Atšuj Ediju un pasaki Danielam visu ko par viņu domā", un iztukšo glāzi. Šrinka salej.
"Nekad nebiju domājusi, ka būsi mana labākā draudzene", Kristīne novelk.
"Es arī ne. Bet ja tev paliek slikti, tad saki"
"Nē, līdz tam vēl tālu", viņa turpināja. "Es tevi jau visu bērnību pazinu, bet tu biji tik lepna ar tik aukstu skatienu, bet nekad tu ar mums nesarunājies un mums bija kaut kā neērti ar tevi iesākt sarunu, jo likās, ka tu noskatīsies uz mums no galvas līdz kājām un, tad lepni aiziesi"
"Toreiz viss bija savādāk"
"Es tikai baidos par Danielu, kad tagad viņš ir pielaidis tevi tik tuvu, un tu nenovērtē viņa draudzību un tomēr bradā pa viņa dvēseli, un es brīnos, ka viņš nav tevi pasūtījis, bet vienmēr izkūst tavā priekšā"
"It kā viņš kādreiz ir bijis sāpīgi apdedzinājies....."
Kristīne iztukšoja savu glāzi un nodrebinājās.
"Viņam nekad nav bijusi meitene"
"Nekad?"
"Nekad....!"
Šrinka iztukšoja glāzi un klusēja. Lēnām Kristīne kustināja šūpoles. Bet iekšā sēžot uz dīvāna Anja spēlējās ar Daniela matu šķipsnām.
"Negribi rīt aiziet uz kino?", viņš izspūris jautāja.
"Nu, es domāju, ka labāk ne"
"Kāpēc ne?"
"Tā būs labāk, man. Vismaz nebūs tik sāpīgi"
"Kas...?"
"Es negribu, ka tu mani ievelc gultā un tad pamet. Tā notika ar citām, bet es neesmu tāda kā citas. Un piedod, ja es tevi nemaz neinteresēju, jo vēlāk tev zudīs interese par mani un meklēsi citu muļķīti, kuru ievilkt gultā un tad pamest"
Blakus uz dīvāna Sāra un Maikls kāri tvēra katru vārdu.
"Kas tev sastāstīja tādas muļķības?"
"Šrinka...un..."
"Tā nemaz nav taisnība, mīlulīt...", viņš pieglaudās pie viņas krūtīm.
"Kāpēc viņa tā darīja?", viņa izbrauca ar visiem desmit pirkstiem cauri matiem, ka tie stāvēja gaisā.
"Vienkārši skauž...jo esmu tik superīgs čalis, ka tev ir paveicies"
Sāra un Maikls daudznozīmīgi saskatījās un saprata, ka neiejauksies. Abi smējās un locījās viens otra apskāvienos. Leo un Laura pie galda klusēja. Ienāca Šrinka un Kristīne un izskatījās, ka abas ir pilnas kā zeķes. Viņas novilka jakas un zābakus, ienāca istabā ienesot arī vēsumu un uzlika uz galda tukšo pudeli. Skanēja mūzika un Šrinka visiem salēja konjaku no citas pudeles. Maikls ar Sāru izgāja uz balkona. Laura saskandināja ar Šrinku. Kristīne ievēlās pa vidu Anjai un Danielam un sāka stāstīt anekdotes, un liekas, ka Danielam tas netraucēja, ka bija starp divām meitenēm un, ka Anja met dusmīgus zibšņus. Laura aiznesa tukšo pudeli uz virtuvi un parāva līdzi Šrinku.
"Nemaz negribu tev stāstīt, ko Daniels ar Anju par tevi runāja, bet redzu, ka tevi tas īpaši neuztrauc, jo esi pilna kā zeķe"
"Protams! Neiešu taču skumt par tiem dieviem muļķiem"
"Parunāsim rīt", viņa iedeva viņai atdzesētu kafiju. Abas kādu brīdi malkoja kafiju.
"Nu, kā tev Leo?"
"Par daudz ko aprunājāmies, labi saprotamies, padejojām, viņš labi dejo"
"Ejam..?", viņa aicināja viņu ieķerties elkonī.
Viesu istabā visi dejoja, bet Anja viena izklaidējās pie galda dedzinot sērkociņus. Šrinka viņu izgrūda no krēsla, un tad smiedamās padeva roku. Anja piecēlās un plaši smaidot sacīja: "Es domāju, ka tu būsi nikna, jo Danielam pastāstīju, ko tu mani biji teikusi, un viņš teica, ka tu meloji"
"Es meloju?", Šrinka svešādi iesmējās un izmēdīja viņu.
"Kāpēc tu tā darīji? Nu, kaut gan arī es nebiju labāka, mēs jau arī tevi pamatīgi nolikām", viņa iesmējās. Šrinka vairs nesmējās.
"Un par ko jūs runājāt...?", viņa bija aizgājusi uz priekšnamu kopā ar Anju.
"Nu iespējams tev skauž, ka esmu dabūjusi tik superīgu čali, kā Danielu, un tu esi palikusi bešā! Tad, kad viņš ir dabūjis mani tu saproti, ko esi zaudējusi un, tad stāsti visādus melus!"
"Nav tiesa!"
"Tu viņu palaidi garām!", viņa izsmejīgi novilka.
"Nu un? Es varu dabūt labāku!", viņa sagrīļojās.
"Kurš tad tevi ņems? Ar Justu nekas nesanāca, ja? Danielu palaidi garām, un tad domā, ka vēl viņš skries tev pakaļ? Tu tikai māki pacelt degunu mākoņos, un visiem uzspļaut no piektā stāva", viņa iekarsa.
"Kāds tam ar to visu ir sakars? Tu vari ņemt Danielu, jo viņš taču nav nekāda spēļmantiņa!"
Pamazām arī pārējie dzirdēja strīdu un nāca skatīties.
"Es vienmēr biju tevi apbrīnojusi, bet izrādās, ka tu esi liekule. Bezmaz pataisi mani par palaistuvi....zini...EJ IESKRIETIES!!!"
"Es to neesmu teikusi!", viņa iesita viņai vaigā pliķi, ka Anja salīgojās un atspiedās pret sienu. Nikni paglūnēja uz viņu, un tad metās virsū. Šrinka iegrābās viņas matos, bet viņa iesita Šrinkai pa seju, un viņa spēra ar kāju pa vēderu, un, tad kāds viņu pacēla. Stipras rokas viņu satvēra un, tad viņai acu priekšā viss sagriezās un apņēma tumsa. Kāds sauca viņas vārdu. Ar acs kaktiņu viņa redzēja samulsušo Danielu. Un tad iestājās tumsa.
Šrinka atvēra acis. Viņa gulēja Kristīnes gultā, un istaba slīga tumsā. Pie loga stāvēja, kāds stāvs, kad viņa gribēja piecelties stāvs piesteidzās pie viņas. Tā bija Kristīnes seja, kura parādījās lampas atspīdēta bāla, un acis spožas vēl no alkohola.
"Kā jūties?"
"Galva sāp", viņa juta, ka sāp acs. Varbūt būs zilums.
"Kas notika?"
"Es neatceros....biju nikna uz....nu.....jo viņa man uzklupa, apvainoja"
Ienāca Leo.
"Atstāj mūs divatā", viņš nikni teica Kristīnei. "Tātad šis ir tavs paņēmiens?"
"Tā tas nebija domāts. Viņa mani apvainoja, aizgāja par tālu, es izgāju no rāmjiem"
"Daniels tagad domā, ka pie visa vainīga esi tu"
"Man viņš ir pie vienas vietas! Viss es eju mājās", viņa izkāpa no gultas. Istabā ieskrēja Laura.
"Man tev kas jāsaka!", viņa vērsās pie Šrinkas.
"Sliktāk vairs nevar būt!"
"Edijs ir šeit! Es kritu panikā, un piezvanīju viņam"
"Vismaz mani kāds pavadīs uz mājām"
"Tu nevari iet prom! Tev jāatguļas!", Laura sašuta vēl vairāk.
Bet Šrinka jau bija pie druvīm un atvēra tās.
"Kā tu izskaties?", Edijs nopētīja viņas zilo aci.
"Edij, lūdzu, pavadi mani uz mājām! Negribu šeit vairs palikt", viņa visžēlīgi viņam teica it kā šajā telpā visi būtu sazvērējušies pret viņu, un viņš tas mierinātājs un uzvilka jaku. Daniels stāvēja Maiklam aiz muguras un visā noskatījās klusēdams.
"Labi, čau", viņa ne uz vienu neskatīdamās atvadījās un aizgāja. Leo uzklupa Anjai.
"Redz, ko tu izdarīji? Tā ir tava vaina! Kas tie par svētkiem bez skandāliem?"
"Varēja būt arī sliktāk", sīkā iebilda vēl lielā reibumā.
"Laura, ejam prom, man nav ko te darīt!", un viņi abi saģērbjas un aiziet. Pēc brīža seko Sāra ar Maiklu.
"Paldies par visu!", viņa samīļo Kristīni. "Stulbi sanāca", un zīmīgi paskatās uz Anju.
Kristīne novāca galdu, tad ar pēdējo konjaka glāzi pazuda istabā, bet Anja ar Danielu skatījās filmu.
"Kas tur īsti notika?", Edijs gribēja zināt visos sīkumos un stūma rolleri sev blakām.
"Es jau tev izstāstīju!"
"Un tā vienkārši, Anjai aizvērās un viņa sāka klaigāt un tad tev iesita?"
"Jā", viņa apstājās pie saviem vārtiņiem, kad garām aizbrauca Maikls un Leo ar savām meitenēm, un viņa pamāja. "Aizmirsīsim to"
"Ok, bet man liekas, ka tev tagad noderētu kāds apskāviens"
Šrinka piegāja pie viņa un puisis ieslēdza viņu savos apskāvienos. Diezgan privātīpašnieciski viņš samīļoja viņu un pārdroši uzlika roku uz viņas dibena. Šrinka tam centās nepievērst nekādu vērību, kaut gan viņa cerēja, ka viņš izturēsies kā pieklājas, un tad viņa ātri atbrīvojās no viņa skavām un mulsi pasmaidīja. Puisis to uztvēra, ka uzmundrinājumu rīkoties tālāk.
"Varbūt rīt pēc skolas aizejam kaut kur?", viņš pasmaidīja smaidu, ka atklājās viņa baltie zobi. "Varbūt uz kino?"
"Jā, varētu", viņa pagriezās uz promiešanu.
"Līdz rītam", viņš nobučoja viņu uz vaiga. Šrinka pagriezās un iegāja mājās vēl vairāk samulsusi nekā, kad bija izgājusi no mājas.
No rīta viņa pat redzēt negribēja Danielu, tāpēc negāja uz pieturu, bet labprātīgi brauca kopā ar Frenku uz pilsētu. Viņš bija diezgan labā noskaņojumā, bet Šrinkai atkal negribējās kaut kā sarunāties.
"Kā tev klājas skolā?"
"Viss kārtībā. Šodien pēc skolas aiziešu ar Ediju uz kino"
"Bet kāpēc gan ne ar Danielu? Es domāju, ka jūs esat draugi?"
"Esam jau arī, bet ne tādi draugi, ka būtu pāris, un viņam jau ir draudzene"
"Aha"
"Tas nenozīmē, ka mēs nesarunājamies, tikai viņš ir tas, kurš liekuļo"
Frenks ieslīpi paskatījās viņas saspringtajā sejā, bet neko neteica. Lēnām krita sniegs uz vējstikla.
"Vakarā māte gatavos ābola plātsmaizi, viņa domāja, ka tu gribēsi palīdzēt"
"Varbūt", viņa atsaka nemaz nedzirdējusi un pamājusi aizgāja, jo pie skolas stāvēja Anja ar sarkano vaigu, un Daniels cieši apķēries ap viņu kā slīkonis. Šrinka pieglauda matus slīpi un uzlika galvā baltu cepurīti, lai būtu pāri zilajai acij, un pamanīja, ka Edijs ir pie viņas bara. Laura un Leo ieintriģēti vēroja viņu, jo redzēja, kā Šrinka noskatās uz Danielu.
"Edi.....!!", viņa saldi iesaucas, ka visi pagriežas pret viņu un nedomājot metas ap kaklu, un viņš saķēra viņu tāda kā puspalēcienā un grieza uz riņķi, kamēr viņa smejas, un atliekusi galvu ieskatās puisim acīs. Edijs nedomājot noskūpsta viņu visu skolēnu priekšā. Šrinka atraujas no viņa un ilgi skatās viņam acīs, un it kā samulsusi nezina ko teikt, bet tad viņa saņemas un saņem viņa roku. Edijs iet viņai blakus uz klasi, un paiet garām Danielam, kurš rādā tādu ģīmi, kādu vēl nekad. Viņš atgrūž Anju un dusmīgs aiziet, viņa apjukusi skrien viņam pakaļ. Pie mašīnām stāvošie sakustās un aiziet.
"Kas tas bija?", trešajā stundā Laura neiztur un uzbrūk viņai ar asu jautājumu.
Šrinka nevar aizmirst Daniela skatienu starpbrīdī ar kādu viņš skatījās uz viņu, ar tādu sāpi, it kā naidu.
"Mēs tagad esam pāris un punkts"
"Nē nu.....tu ballītē par Danielu sastāsti visādās lietas, tagad puse skola zina, it kā tu nezinātu kāda Anjai ir mēle! Tagad taisi teātri visas skolas priekšā, mūsu priekšā izliecies par naivuli!", viņa klusi izgrūda.
"Jā, Daniels tā dara, kāpēc es nevaru?"
"Tu esi, kā mazs bērns! Kā kādreiz es varēju ar tevi draudzēties?"
"Kurš te tagad ir bērns? Tu mūždien šķiro cilvēkus ar kuriem tu runāsi ar kuriem ne!", viņa pieceļas un līdz ar zvanu pirmā izskrien no klases un steigā viņa nepamana Danielu, kuram stunda notika blakus klasē, un uzskrien viņam ar plecu virsū.
"Ai.....piedod", viņa skatās uz viņu.
"Nekas....ne to vien izcietīšu", viņš aiziet. Abi jau saprata, ka vārdos slēpās kas cits, tāda kā atvainošanās par pāridarījumu. Vakarā Šrinka atnāk no kino samulsusi un pirmo reizi nikna uz Ediju. Filma bija smieklīga, bet visu laiku viņi skūpstījās un Edijs neļāva skatīties filmu, kā arī pa reizei viņš palaida rokas, kas viņam bija liels mīnuss. Šrinka bija priecīga, ka viņi tika ārā no kino, bet kad viņš gribēja viņu uzaicināt pie sevis viņa aizbildinājās ar mājas darbiem. Pie mājas viņš gribēja noskūpstīt vēlreiz, pavēloši un privātīpašnieciski kā allaž, bet viņa atgrūda puisi. Tad viņš sacēla spuras un dusmojās.
"Bet tev jau patika"
"Edij, ne jau tā. Esi maigāks", viņa nobučoja viņu uz vaiga. Bet Edijs pavisam palika dīvains.
"Atradusies, kas mani te mācīs!", viņš neapmierināts pagrūda viņu un aizbrauca. Šrinka sēž savā istabā uz palodzes un smēķē cigareti, un jūt kā dusmas un stress pāriet. Gribējās par notikušo aprunāties ar Lauru, bet viņa atcerējās, ka vairs nesarunājās un Danielu redzēt negribējās. Viņa nogāja lejā virtuvē, kur māte cepa ābola plātsmaizi.
"Nevēlies palīdzēt?"
"Man nav noskaņojuma", viņa gatavoja kakao, un tad atcerējās, ka pie Daniela tas bija kā rituāls dzert kakao, un pašai atkal uznāca dusmas.
"Kās noticis?", māte jūt cigreša smārdu, jo zina, ka retos gadījumos viņa smēķē, tā kā šajā gadījumā.
"Tad, kad es sapratīšu tad pateikšu", viņa saīgusi aiziet.
Pamazām atnāca pavasaris. Arī pārējās nedēļās viņa satikās ar Ediju, un vienmēr atkārtojās tas, ka viņš bija pārāk uzbāzīgs un uzmācīgs, bet kad Šrinka pretojās viņš dusmojās un draudēja. Pamazām Šrinka sāka izjust bailes no viņa puses. Reiz viņa sēdēja uz Nika auto, kad pienāca Daniels, lai parunātos ar Niku un Robertu, kā arī tie bija vienīgie cilvēki, kas vēl runāja ar Šrinku, pārējie kā parasti drūzmējās pie Maikla auto, kur vienmēr skan smiekli un Sāras trakā mūzika un neviens vairs nelikās Šrinku redzam. Un viņa sāka domāt, ko gan tādu izdarījusi? Sapinusies ar Ediju? Palaiž tenkas par Danielu? Kādreiz viņi bija tie, kuri nevarēja Danielu ciest.
"Sveika mazā!", viņš uzlika roku uz viņas ceļa.
"Nevaru ciest, ka tu mani tā saukā", viņa izrādīja savu garastāvokli.
"Nu, beidz. Tu esi smieklīga, kad dusmojies"
"Beidz gramstīties!", viņa atgrūda puiša roku, kura slīdēja zem viņas svārkiem.
"Kas tu princese esi? Gribi atrauties?", viņš Šrinku spēcīgi pagrūda, ka Šrinka noslīdēja no auto sāna un nokrita uz zemes.
"Šrinka tu nesasities?", Daniels pietupās pie viņas un saudzīgi vēlējās apskatīt viņas seju, bet Šrinka neļāvās. Šrinka nespēja neko pateikt, tikai galva sāpēja juta siltas asinis rīklē.
"Tu taču varēji uzmanīgāk! Nav žēl meitenes?", kaut kur skanēja Roberta balss.
"Šrinka?", Daniels viņu pasauca. Viņa izspļāva asinis no mutes un Daniels izbijies uzbruka Edijam.
"Tu esi pie pilna prāta? Viņa ir ievainota! Tā ir tava meitene", viņš iebakstīja viņam krūtīs un viņš neizturēja Daniela sāpīgos vārdus, kas iedūrās sirdī, jo viņam bija taisnība un iesita Danielam pa seju. Šrinka iemetās pa vidu, nepievērsa vērību asinīm uz zoda, kas tecēja uz plānās blūzes.
"Edij, paskaties uz mani!", viņa izkliedza. Saņēma plaukstās viņa seju un piespieda savu pieri viņa pierei. Uz mirkli pagalmā iestājas klusums. Neviens neko neteica tikai Maikla mūzika skanēja. Viņai asinis tecēja pāri zodam, rokas bija sarkanas.
"Mana mazā!", viņš pēkšņi pavisam maigā balsī izdvesa. No somas izvilka salveti un pielika pie zoda. "Es nekad....."
"Es zinu. Atvainojies Danielam"
"Kas tu pie pilna prāta? Viņš bija tas, kurš man uzbruka"
"Nē tas biji tu", viņa mierīgi vērās puiša acīs. Uz brīdi viņa tur redzēja kaut ko bīstamu, bet tad tās palika maigākas.
"Piedod", viņš sniedz Danielam roku.
"Nekas.....nekas....", viņš atkal tā teica, kad Šrinka paskatījās uz viņu un acīs redzēja kādu jautājumu.
"Nāc, ejam!", Šrinka ātri paņēma somu un ieķērās Edija plaukstā. Pagāja vēl nedēļa. Skolā par to vairs nerunāja. Neviens nesaprata, kāpēc skolas populārā meitene satiekas ar tādu puisi un pacieš viņa izgājienus? Anja uzlūdza Šrinku uz savu ballīti kopā ar Ediju. It kā viņa gribēja izlīgt ar Šrinku un aizmirst pārpratumus. Ierodoties jau abi bija īdzīgā noskaņojumā. Edijs, kā parasti pārmeta, ka viņa tik ilgi ģērbjas un krāsojas, un, kad Šrinka nejauši nolauza rollera spoguli, jo viņš atkal palaida rokas un neļāva viņai piekārot matus, meitene spēji sadusmojās, tad nolūza spogulis. Šrinka uzreiz iegājusi telpās dziļāk nodalījās no Edija un aizgāja uz virtuvi apsveikt ar jubileju Anju un papļāpāt, jo arvien viņai nebija draugu. Bet, tad viņa uz brīdi pa viesistabas durvju šķirbu vēroja Leo ar Lauru dejojam. Cik tas bija sen! Kristīnes jubileja.....Viņa redzēja abus savijušos dejojam, un viņa atcerējās, ka tieši tāpat dejoja ar Danielu.
"Prieks, ka atnāci!", tā bija Anja ar augļu salātiem rokās, un viņa uzreiz pamanīja Šrinkas sejā izmisumu ko tā rūpīgi slēpa. Arī viņas žesti, smaidi palikuši saraustīti.
"Jā. Apsveicu", viņa iedeva mazo sainīti un nobučoja uz vaiga. Abas ieklīda viesu istabā. Kamēr Anja nolika trauku un paņēma glāzes, Šrinka no viesu istabas puses uztvēra dažus skatienus viņas virzienā vērstus. Viņas apsēdās virtuvē, un Anja ielēja glāzē šņabi.
"Uzreiz pie stiprākajiem, ja?", Šrinka pasmaidīja.
"Jā, varēšu aizmirsties"
"Kāpēc?"
"Es domāju, ka mums ar Danielu nekas neizdosies, jo bieži vien viņam nav interese par mani, es nerunāju par pārgulēšanu, bet vispār viņš bieži ir īdzīgs un dusmīgs, it kā es būtu izdarījusi kaut ko sliktu", viņas abas iztukšo glāzes. Un ķermenī ieplūst siltums. "Bieži viņš arī stāsta par tevi, runā ko jūs darījāt pagājušo vasaru, kur gājāt, kā sēdējāt pie ezera un runājāties, un es sapratu, ka tu viņam pietrūksti kā labs draugs", viņa turpina. "Tāpēc es bieži domāju, ka vajadzētu šķirties no viņa, jo it kā acīs jau cits ir iekritis"
"Es jau nesaku, ka man ar Ediju viss ir ok"
"To jau var redzēt no malas. Tā nevērīgā attieksme, sliktās manieres, un tad vēl rupjības, pa reizei pielien pie tevis, kā padzīts suns"
"Nē, tu nesaproti...", Šrinkas roka drebēja kad tā paņēma pilno glāzi un iztukšoja. Anja kaut ko sajuta no Šrinkas tramdītā skatiena.
"Citreiz viņš man draud....un aizskar, citreiz nodara pāri"
"Kā to saprast?", viņa cenšas notver Šrinkas bailīgo skatienu.
"Nu sit....bet nesaki nevienam..."
Virtuvē ienāk Edijs. Un Šrinka samāksloti smaida un prāto vai viņš ko dzirdējis.
"Mīļum, piedod, ka iepriekš īgņojos uz tevi. Tev ir jautri?", viņa sabučo viņu, un Anja redz cik mierīga ir Šrinka kas iepriekš bija sabijusies kā stirna, un nekas neliecina, ka būtu kādas nesaskaņas, bet Šrinkas acis nodod, varbūt tāpēc viņa bieži neskatās puisim acīs.
"Nācu pārbaudīt kā tev klājas. Ir jau jautri, labi es eju atpakaļ", viņš aiziet tikpat klusi kā atnācis. Anja klusē.
"Kāpēc tu neizbeidz šīs attiecības?"
"Es nevaru viņš mani nositīs..", Šrinkai nobirst asara un pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņa saprot, ka ir nelaimīga. Anja sāk runāt par kaut ko citu, kad viņas tukšo jau vīna pudeli. Kamēr viņas runā pa brīdim jau var redzēt ienākam dažus viesus, kuri meklē dvieli, glāzēs, vai atnes tukšos trakus, vai tāpat papļāpā, uzsmēķē un aiziet. Vienu reizi ienāca Daniels un no ledusskapja paņēma šampanieša pudeli un aizgāja neveltījis nevienu skatienu Šrinkai. Viņas smejas, krīt no krēsla, runā, atkal smejas un nemaz nedomā iet pie pārējiem, iedzer kafiju, smejas. Ir jau vēls, kad atnāk Edijs un pavēl īdzīga tonī iet projām, ka viņam viss ir apriebies. Un Anja atkal noskatās šajā teātrī. Pie durvīm viņa sirsnīgi atvadās no Anjas.
"Redzu, ka tev bija jautri"
"Es atradu kompāniju. Ja tu nebūtu tik pavēlošs un neatraidītu katru pirmo nācēju, tad arī tevi pieņemtu, kā savējo"
"Un tu vēl mani mācīsi?", viņš dusmīgi ierejas.
"Nu, labi....viņi visi ir muļķi. Tu esi vislabākais", viņa pieglaužas pie viņa. Abi apstājās tukšajā pieturā, un apkārt nav nevienas dvēseles. Edijs pieplok pie viņas lūpām, un sāpīgi sagrābj ap vidu. Dzelžaini viņš tur viņu savos apskāvienos. Viņš velk nost viņas vējjaku, Šrinka neļaujas, viņš paliek nikns un iesit viņai pa seju.
"Edij...nedari tā...."
"Ko tad? Tev jau patīk", viņš cīnās ar viņas jaciņas pogām.
"Ejam pie tevis", Šrinka izmisusi saka.
"Nekur tu nespruksi", viņš iesit viņai pa vēderu. Šrinka neiztur un iesita dūri pa seju, kaut ko jau viņa bija iemācījusies no Daniela.
"Tu man vēl sitīsi? Kuce!!", viņš iesita pa seju, pa vēderu, un Šrinka nokrīt sāpēs kunkstēdama, un kādu brīdi Edijs aptvēra ko ir izdarījis un stāv kā sastindzis. Bet, kamēr viņš domā, Šrinka pieceļas kājās un spēcīgi iesit pa kājstarpi, un tad metas skriet ko kājas nes. Viss reibums ir izgājis, viņa jūt tikai kājas, kuras skrien kaut kur prom, dzird Ediju saucam viņas vārdu, un vējš sitas sejā. Šrinkas asaras pazuda matos un padarīja vaigus slapjus. Viņa reizē bija nikna un reizē arī nelaimīga par sevi. Kāda viņa bija muļķe! Vienmēr gribēja tikai būt lepna, lai Daniela acīs redzētu to skaudību, to greizsirdību, lai viņš eksplodēt, bet nekas tāds nebija, viņš teica tikai-nekas. It kā ar to vien pietika? Kāpēc viņa nepameta Ediju, kad bija tāda izdevība? Grūti bija jau tad, kad viņš arvien vairāk draudēja viņai. Tās neizsakāmās bailes. Viņa apstājās uz grants ceļa, kuras veda uz mājām. Viņa negribēja iet uz turieni kur jau skaidri zināja, ka visi vēl gaida viņu. Bet viņa apstājās pie Daniela mājas vārtiņiem. Atslīga uz putekļainā ceļa un saķērusi vēderu raudāja kā mazs bērns nelaimē. Kāpēc viņa pieļāva tik daudz kļūdas? Šrinka nezināja, ko darīt dusmoties uz sevi vai žēlot? Pazaudēja draugus, nomelnoja Danielu, kurš vienīgais viņu atbalstīja, bet viņa atgrūda viņa draudzību un to jauko sapratni, uzticību. Viņš tā arī teica, kas notiks kad pienāks skola? Un te nu bija iznākums! Daniels jau zināja, ka tā var notikt, bet viņa bija pārāk uzpūtīga vai lepna savos augstumos , ka nedomāja par tādiem sīkumiem un tagad viņa ir viena uz putekļainā ceļa. Šrinkas seja bija mitra no asarām, un pāri lūpai tecēja silta asiņu tērcīte, sāpēja acs un viņa secināja, ka būs kārtējais zilums, kā arī vēders vēl sāpēja un galva likās smaga, mati izspūruši, vējjaka vaļā un jaciņas pogas izsprāgušas, pāri rēgojās viņas melnais krūšturis, bet to jau nekādi nevarēja noslēpt, ja pogas iztrūkušas. Viņa atspiedās pret žogu un noslīga turpat ceļos, ieķērusies svārku malā. Ko lai viņa tagad dara? Izmisums un pāri visam vienaldzība....truls tukšums un sāp....
Daniels viens gāja mājās. Anja bija aizgājusi uz otru pusi kā parasti, un viņam vēl skanēja ausīs meitenes vārdi-cerams, tu atradīsi to, ko vienmēr meklē un neatrod manī. Viņa bija kaut ko sapratusi, bet viņa nebija no tām meitenēm, kas apvainotos un vēlāk atriebtos, un toreiz sīkās dzimenē saķeršanās ar Šrinku bija tikai nejaušība. Cik viņš maz Šrinku šovakar redzēja! Un Edijs nebeidza visus kaitināt ar savu uzvedību, kā arī bojāja visu atmosfēru. Un varbūt arī tāpēc Šrinka neizgāja no virtuves kur sēdēja ar Anju, un kā šķita ir palikušas labas draudzenes. Viņam bija smagi lūkoties Šrinkas acīs, kurās bieži vīdēja skumjas un izmisums un alkohols, jo laikam ar Ediju nemaz tik spoži negāja. Viņš gribētu šīs acis padarīt laimīgas, lai viņa būtu tādā kā agrāk. Mākoņi bija sabiezējuši tumši, un šķita, ka drīz līs lietus, un viņam tik ļoti negribējās sēdēt vienam tukšā mājā. Viņš ilgi skatījās uz ceļu, kas veda uz Šrinkas mājām. Tik tuvu, bet tomēr tālu. Daniels bija gatavs atvērt vārtiņus, kad pamanīja tur sēžam vienu stāvu, kurai galva slīga lejup un drēbēs šķita putekļainas, bet mati sapinkājušies. Viņš notupās pie Šrinkas un pacēla ar pirkstiem viņas zodu augšup. Viņš pamanīja meitenes zilumu uz acs, pārsisto lūpu, saburzīto apģērbu, jaciņas iztrūkušās pogas. Šrinka viegli pavēra plakstiņus, tad greizi pasmaidīja, tad nespēdama valdīties apķērās viņam ap kaklu un paslēpusi seju kakla izliekumā raudāja.
"Kas notika? Vai Edijs tevi....?", viņš nespēja tālāk pateikt, ka palika smagi no tādas domas.
"Nē, nē......es aizbēgu", viņa ieskatās Daniela tik pazīstamajā sejā, kur bieži vien acīs ir redzējusi to maigumu, ko nesagaidīja no Edija.
"Saki, kaut ko kaunini vai dusmojies", viņa uzkliedza un nevarēja izturēt Daniela skatienu un klusēšanu.
"Nāc", viņš pacēla meitenei savās rokās, un viņa apķērās puisim ap kaklu. Daniels atslēdza durvis, ar kāju aizvēra un ienesa viņu savā istabā, ieguldīja gultā. Tad sameklējis salveti noslaucīja asinis. Devās uz virtuvi kaut ko atrast ēdamu, un, kad atgriezās ar siltu kakao un pīrādziņiem, viņa jau bija atkal aizmigusi. Plakstiņi meta vieglu ēnu uz viņas vaigiem, un vaigi bāli, viņš paņēma savu ķemmi un izlaida to cauri viņas matiem, ka tie atguva iepriekšējo izskatu, galos lokaini, kā arī vēl sajuta no viņas alkoholu. Viņš novilka viņas zābakus, džinsus, nedaudz samulsis pie viņas apakšveļas, rozā mežģīnēm, novilka vējjaku, plāno jaciņu, un tad pārvilka pāri vienu no saviem t-krekliem, kurš bija viņai pāri dibenam. Viņš ievēroja viņas slaidās kājas, vingro vēderu, zilumu uz sāna, kas bija no Edija un viņu atkal pārņēma aklas dusmas. Daniels sasedza viņu, un apsēdās līdzās. Viņa bija tik mierīga, tik trausla. Kas tālāk notiks? Noteikti viņa negribēs Ediju redzēt. Un Daniels būs viņai līdzas. Viņš pieliecās un liegi pieskārās viņas vaigam un uzspieda skūpstu, bet viņa atmodās un atvērusi acis plaši skatījās uz viņu. Un Danielam nebija laika aizgriezties vai apmulst, un kā noziegumā pieķerts viņš nezināja ko darīt.
"Par ko tad tas?"
Vairāk par visu viņš bija gatavs atzīties, bet viņš nespēja kad redzēja viņu tik bēdīgā stāvoklī.
"Es tevi neatstāšu, draudziņ......"
Šrinkai nebija laika lai iedomātos, ka viņš redzējis viņu apakšveļā, ja pievērsa vērību šim mirklim, bet manīja, ka viņš kaut ko rūpīgi slēpa, jo acis nodeva, tad viņš it kā pārvērtās.
"Es tam Edijam labprāt sadotu pa purnu!", viņš sažņaudza rokas dūrēs.
"Nevajag", viņa saņēma viņa plaukstu. "Daniel, es....."
Viņš jautājoši uzlūkoja viņu. Šrinka nevarēja izteikt vārdos, ko patiesībā jūt, vārdi iestrēga rīklē un kaut kur pazuda.
"Vai es nevarētu ieiet vannā?"
Daniels it kā bija gaidījis kaut ko citu, tad paņēma un lēnām tukšoja Šrinkas krūzi.
"Labi", viņš paņēma krūzi un lika viņai sekot. Meitene trīcošām kājām iegāja vannas istabā, katra kustība sāpēja. Šrinka nekautrējās no tā, ka bija tikai Daniela kreklā, kas parādīja viņas slaidās kājas un ar viņu kopā iegāja vannas istabā.
"Šeit būs dvieļi, šeit dušas želeja...", viņš visu nolika pa rokai un laida vannā ūdeni.
"Es ceru, ka tevi neapgrūtinu"
"Nē....ir labi...es negribu tevi vairs pamest", viņš pieskārās viņas plecam, tad Šrinka padzērās no viņa krūzes. Viņš vēroja, kā viņa ar lūpām piekļaujas krūzei, un tad atdod viņam. Viņš norij sakrājušos kamolu kaklā un iet prom. "Es tev uztaisīšu jaunu kakao".
Šrinka noģērbjas un, tad iekāpj vannā, lai nomazgātu visus netīrumus, visur kur Edijs pieskārās. Viņa izskalo matus no šampūna, tad ieziepējas ar dušas želeju un panirst zem ūdens. Tad rūpīgi noslaukās un uzvelk atpakaļ veļu un t-kreklu. Šrinka atrod viņu savā istabā uz balkona, kur viņš tumsā stāv un smēķē cigareti. Viņa klusējot pieiet viņam no mugurpuses un uzliek galvu uz puiša pleca, sajūt viņa smaržu.
"Paldies", viņa sajuta rūgtumu un šķita, ka atkal raudās, bet viņa saņemas, un viņš iedod viņai cigareti, un meitene ievelk dūmu smiedamās. Pēdējo cigareti viņi vēl sadala brālīgi, tad ieiet siltumā un viņa apsēžas gultā, pārliek vienu kāju otrajai un dzer kakao. Ēdot viņa visu izstāsta bez liekas stostīšanās, jo kas viņai ko slēpt? Daniels nemaz nepārtrauc viņu un jūt gan uzliesmojošās dusmas, gan sāpes par Šrinku. Šrinka ir iztukšojusi kakao un klusē skumji noliekusi galvu.
"Labi es ļaušu tev gulēt", viņš grib iet prom.
"Neaizej", viņa saka un nesamulst, kad redz pārsteigumu viņa sejā. "Paliec", viņa uzliek roku, lai viņš guļ blakus. Daniels izņem no skapja vēl vienu segu un noguļas viņai blakus iepriekš izslēdzis gaismu un tumsā noģērbies. Guļot klusumā un veroties griestos Šrinka dzird, kā blakus viegli elpo Daniels, un nemaz nespēj iemigt, bet viņas plakstiņi aizkrīt un viņa jūtas drošāk, kad Daniels blakus guļ un jūtas pasargāta.

Drosme

Šrinkas plakstiņi viegli atveras, un viņa jūtas izgulējusies un spirgta. Viņa pagriežas uz sāniem un redz, kā puiša roka noslīgst no meitenes pleca, redz guļam Danielu uz muguras un sega ir noslīdējusi pāri vēderam, atklājot gludo vēdera presīti, mati pajukuši un pats tik mierīgs. Viņa nenoturas un ar pirkstu pārbrauc pāri vēderam līdz jostas vietai apstājas, un pirmo reizi jutās apmulsusi par sevi un ka spēj kaut ko tādu izdarīt. Viņa iesmejas, tad saķēra sāpošo sānu, tad pieceļas un paņēma tukšos traukus, domāja kaut ko virtuvē ēdamu sameklēt. Daniels atvēra acis un redzēja viņas muguru aizejam. Viņš skaidri sajuta kā Šrinka ar pirkstu pārbrauca pāri viņa vēderam no kā viņš arī pamodās, un sajuta pāri plūstam karstu vilni. Viņš piecēlās un saģērbās. Kāpēc viņa tā darīja? Džinsi un pāri melns t-krekls, basām kājām iegāja virtuvē un vēroja, kā Šrinka notupusies kaut ko pēta apakšēja skapītī, un iespējams kaut ko meklē. Skatam pavērās slaidās, brūnās kājas, ar viņas mazajām pēdām un t-krekls knapi aizsedza dibenu, tad viņa izslējās, ka mati vēlās pāri mugurai un uztvēra puiša skatienu.
"Es tikai meklēju trauku...", viņa izņēma glīto stikla trauku un nolika uz galda blakus saldējumam. Viņš vēroja, kā viņa saldējumu ieliek traukā un tad ar karoti sāka ēst.
"Tu neiebilsti?"
"Nē, ēd", viņš uzlika vārīties kanniņu ar ūdeni. No plaukta paņēma krūzīti, un iebēra tajā kafiju un cukuru. Šrinka vēroja, kā viņš malko kafiju un klusēja. Viņu pārņēma viegli drebuļi, no saldējuma, tad nekautrēdamās padzērās no viņa karsto kafiju. Viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā, kur varēja redzēt mierīgo ezeru uz kura virsmas lēni pakšķēja ūdens. Pa kuru laiku ir sācis līt? Viņas garastāvoklis neuzlabojās. Pēkšņi virtuvē iebrāzās Kristīne skaļi kaut ko dungodama, bet pusceļā pie ledusskapja apstājās un izbrīnīti palūkojās uz abiem.
"Es iztraucēju.....??"
"Nē, nemaz", Šrinka atbildēja. Sīkā no pakas padzērās sulu un uzmeta vienu skatienu Danielam, tad tāpat dungodama aizgāja. Abi iegāja Daniela istabā. Šrinka palūkojās uz gultu, un bija sajūta, ka viņa būtu ar puisi pārgulējusi kaut arī tā nebija, bet gulta vienalga izskatījās saņurcīta un nesaklāta. Šrinka centās neskatīties uz puisi.
"Es laikam iešu", viņa steidzīgi meklēja drēbes. "Mājās jau neteicu, ka kaut kur palikšu, varbūt uztraucas...?", tas gan neizklausījās ticami, jo māte parasti nelikās ne zinis kur viņa vazājās, tikai šad tad aiz pieklājības interesējas kur viņa ies. Daniels brīdi vēroja viņas satraukumu, tad pienāca pie viņas un apķēra ap pleciem.
"Nesatraucies, es taču tevi neatstāšu"
Šrinka uzsmaidīja, tad veikli apģērbās un Daniels aši aiz pieklājības uzgrieza muguru. Viņi kopā nonāca lejā un viņa atvadījusies aizgāja.
"Stāsti!", Kristīne izlīda no stūra, un likās, ka gaidījusi jau labu laiku. "Kas īsti tur notika? Jūs abi izskatījāties, it kā būtu tikko mīlējušies....un tev ir zilums uz acs....kaut kā nav loģiski"
"Tas ir sarežģīti"
"Man nav kur steigties", Kristīne neatstājās un abas apsēdās šūpolēs. Šrinka visu izstāstīja un piebilda: "Nevienam tas nav jāzina"
"Ārprāts!", sīkā apskāva viņas plecus un mierināja. "Tas ir cietsirdīgi!", viņa apslāpēja asaras acīs.
"Es zinu, es biju pārāk stulba, pārāk lepna....es Danielu nekad neatstāšu", viņa piecēlās, lai ietu un viņa gāja, bet sīkā viņu neaizturēja tikai noskatījās aizejošajā mugurā. Iegājusi iekšā viņa sastapās ar Daniela skatienu.
Pirmdienas rītā viņa soļoja blakus Danielam un sajuta daudzus skatienus nu, protams, neviens jau neko nezināja. Maikls, Sāra un pārējie ilgi noskatījās uz viņiem, kad tie nosoļoja garām. Un, tad ne no kurienes uzpeldēja Edijs.
"Atradi sev jaunu draudziņu?", viņš apķēra viņu ap vidu un vilka prom, viņa uzmeta izmisušu skatienu Danielam un viņš nostājās starp vidu, saņēmis Šrinkas roku savējā. Apkārtējie ziņkārīgi noskatījās.
"Un, ko tu maisies? Mēs ar Šrinku mīlam viens otru un viss"
"Tā nav mīlestība!!", viņa izkliedza.
"Jā, tu viņai atkal piedursi kaut pirkstu....!", Daniels nikni uzbruka.
"Un, ko tad tu darīsi? Sitīsi? Tu neesi ne sūda vērts, tāpēc jau Šrinka atskrēja pie MANIS nevis pie tevis", viņš ar vienu roku atgrūda Danielu.
"Ejam", viņš saķēra meiteni un strupi parāva.
"Viss ir beidzies...!!", viņa atgrūda puisi.
"Tu vēl liegsies?", viņu pārņēma niknums.
"Liec viņai mieru!!!", Daniels atvēzējās un sita pa seju. Abi nežēlīgi vārtījās pa zemi un sacēla vieglu putekļu mākoni sev apkārt un apkārtējie tikai noelsās, kāds bļāva par derībām. Piesteidzās Leo, Maikls, un ienira pūlī, lai abus izšķirtu. Maikls satvēra Danielu, Leo Ediju. Un, tad Šrinka piegāja pie Edija un iesita pa seju, tad saķēra Danielu zem rokas vilka prom, kamēr nebija atnākusi skolotāja vai mācību daļas vadītāja. Pūlis palika aiz muguras, dzirdēja Edija lamas, un kaut ko vēl teica Leo. Pēc brīža visi satikās klasē, un Šrinka sēdēja ,kā mēma un nezināja ko teikt, kad visi apbēra ar jautājumiem, labi, ka stunda sākās, un ienāca skolotāja. It kā viņa bija uzzinājusi kas notika pagalmā, bet nekādi neko neizrādīja, jo viņa uzskatīja ,ka lai paši tiek galā ar savām personiskajām attiecībām. Šrinka juta Lauras skatienu, bet tā neko nejautāja ne arī viņa kaut ko teica. Vairākus dūrienus juta duramies sev mugurā no klasesbiedru puses. Starpbrīdī viņa ar cietu seju un vienaldzīgā tonī visu izstāstīja Laurai, kura atplestu muti klausījās, kad pienāca Leo un apķēra viņu, un Šrinka nojauta, ka Laura jau neturēs muti un dalīsies stāstījumā, bet Šrinku tas neuztrauca viņa tikai piegāja pie Daniela, kurš kā tikko iznāca no skolas.
"Tu taču mani pavadīsi uz mājām?"
"Protams", viņš pasmaidīja.
Mājās māte pamanīja viņas zilumu un gribēja visu zināt, tā kā pirmo reizi pa ilgiem laikiem Šrinka apsēdās virtuvē pie galda un visu izstāstīja. Viņas abas cepa plānās pankūkas, kad no darba ieradās Frenks.
"Rīt tev būs jānāk atpakaļ strādāt par sekretāri tajā pašā vietā, jo jaunu kabinetu neatradām", viņš mazgāja rokas izlietnē. "Jauki smaržo".
Pagāja vēl kāds laiks, kad visi pārstāja runāt par Šrinku un Danielu, jo bieži viņus tagad redzēja visur kopā, bet vai viņi būtu kopā, par to visi šaubījās. Negaidot bija sākusies vasara, un Daniels bieži nodevās eksāmeniem un nepievērsa vērību labajam laikam un to, ka visi izmanto brīdi, lai dotos uz pludmali vai tusiņiem, dejām, un Šrinka ar skaudību noskatījās kā Maikls ar Sāru, iegriezušies pie viņas ciemos, pēc brīža devās uz pludmali, un viņa palika viena. Tas nekas, ka Maikls mācās ar Danielu vienā klasē, bet bieži pavada laiku braukājot apkārt, jo likās, ka puisis prot apvienot izklaidi ar mācībām. Un uz brīdi arī Šrinka vēlējās, kaut Daniels nebūtu tik cītīgs, bet ja viņam ir augsti mērķi, tad viņa saprata to. Laura ciemojās Leo mājās, un tā bija pirmā reize, kad viņa tur bija, tāpēc viņai tas bija īpaši svarīgi, un tādēļ arī citus līdzi neaicināja, tā, ka Šrinka bija viena lielajā māja. Mātei ar Frenku atvaļinājums sāksies tikai pēc nedēļās, un tad viņi braukās pa pasauli, bet līdz tam vēl jāgaida ,un tāpēc meitene bieži klīda pa māju nezinot ko darīt. Visai mājai nomazgāja logus, slaucīja putekļus, ravēja dārzu, bet tas apnika, un, kad darbi bija padarīti, tad atkal nebija ko darīt. Viņa aizslēdza māju un devās pie Daniela. Jūnija saule iespīdēja acīs un puni kokos čivināja. Drīz Danielam būs izlaidumus, jo palikuši divi eksāmeni. Kā viņš izteicās, ka taisīs grandiozu tusiņu. Visvairāk viņa sāka domāt, ka Daniels viņu redz kā draugu, un ne ar vienu vārdu vai mājienu nelika saprast, ka viņš domā vai jūt ko vairāk. Viņa aizvēra dārza vārtiņus un pamāja Daniela mātei dārza virzienā, un iegāja mājā. Daniels savā istabā pie rakstāmgalda cītīgi mācījās, logs bija atvērts un mūzikas centrs atskaņoja klusu mūziku. Viņa pielavījās viņam no mugurpuses, bet tad viņš skaļi piebilda: "Nepūlies! Es tevi pa logu redzēju"
"Tā nav godīgi, pat nobiedēt neizdodas", viņa apsēdās blakus uz mīkstā krēsla un salika rokas uz galda, atspieda tajā zodu un vēroja Daniela pildspalvas vēzienus.
"Ko tu raksti?"
"Piezīmes, varbūt noderēs?", viņš jautāja it kā vairāk sev. Viņa nopūtās, Daniels bija pārāk iebraucis mācībās. Viņa piestūma tuvāk, kādu grāmatu un pašķirstīja to, tad piecēlās un piegāja pa logu, izkārās ārā, tad ievēlās šķērsām pāri gultā. Daniels vēl mācījās un nešķita, ka būtu ievērojis, ka šeit ir arī Šrinka. Viņa pārskatīja kādus diskus, tad atrada albūmu, un pašķirstīja to, jautāja kur tas bildēts, kur tas....?
"Šrinka tu man traucē!!", viņš nometa angļu valodas grāmatu un lūkojās šķībi uz meiteni izbraucis ar pirkstiem cauri matiem.
"Jauki! Es esmu tikai traucēklis, kā parasti!", viņa nikni nometa albūmu. "Mācies arī, un kaut tu izgāztos...!! Āksts!", viņa bija gatava iet, bet nespēja izkustēties tikai sakrustoja rokas uz krūtīm. Daniels iesmējās.
"Atvaino, bet laikam man tiešām noderētu, kāda atpūta. Tu man liecies smieklīga. Āksts!", un viņš atkal iesmējās, Šrinka nomierinājās.
"Es jau arī tā nedomāju. Tev viss izdosies mācībās, tikai es vai jūku prātā, kad nav ko darīt", viņa uzlika rokas uz viņa pleciem, un puisis piecēlās.
"Patiesībā derētu, kāda pelde". Vai viņu satrauca Šrinkas pieskāriens? Meitene ieslīpi pētīja viņa darbošanos pie drēbju skapja.
"Taisnība. Tiekamies pie ezera", viņa pasmaidīja un lēkādama aizgāja.
Pēc brīža meitene nometa dvieli savā ezera pusē un pagāja pa dēļa laipiņu, kura dēļi ielocījās zem viņas svara un līganai čīkstēja. Pie pašas malas nostājusies viņa slaidā lokā ieleca ūdenī, un nemanīja, kā Daniels savā ezera krastā stāv izlīdis no ūdens un vēro viņas slaikās kustības. Meitene nostājās viņam blakus un atvelk elpu.
"Sacenšamies?", viņa jautā un iesmejas, kad redz izbrīnu Daniela acīs. "Kurš pirmais aizpeldēs uz pretējo krastu?"
"Aiziet, kurš būs pēdējais, būs par sodu kaut kas jāizdara"
"Aiziet!", un meitene viņu negaidījusi sāk peldēt. Daniels turas viņai līdzi, bet kaut kā atpaliek un Šrinka aši uzkāpj uz savas laipiņas, un kā uzvarētāja noskatās uz viņu.
"Es nezināju, ka man ir līdzvērtīga pretiniece"
"Kas.....vai nāksi pa naktīm trenēties?", viņa smalki iesmejas. Daniels izstiepjas zālē un viņa dara to pašu, un jūt pie savas ciskas pieskaramies Daniela stilbu, un pāri ķermenim izskrien elektrības dzirkstele.
"Tagad vismaz, kāda atelpa no tās zubrīšanās"
"Tu jau arī pārspīlē, tikai iebraucis grāmatās. Un ko tu darīsi pēc skolas?"
"Nezinu. Tēvs it kā ieteica pastrādāt pie viņa par mehāniķi viņa garāžā, un tikai tad kaut kur mācīties, naudu jau būšu nopelnījis, tikai vai būs gribēšana?"
Šrinka sirds dziļumos uzelpoja, jo domāja, ja viņš dosies uz citu pilsētu, tad viņai Danielu neredzēt, bet ja strādās tepat, viņa varēs pēc skolas puisi apciemot.
"Un tu?", viņš mainīja tēmu.
"Nu, nav jau noslēpums, ka labi mācos, bet ja būs iespēja tad varbūt uz ekonomiku vai kaut ko vairāk par biznesu, jo man tāda galva kā mātei, bet gribas uz reklāmām tikt"
"Pozēt zobu tīrīšanas reklāmā vai ierunāt tekstu?", viņš iespiež galvu elkonī uz vēro viņu.
"Nav smieklīgi", pie šiem vārdiem arī viņa pasmaidīja un ieslīpi paskatījās uz viņa profilu, kad viņš novērsies skatījās uz ezeru. Šrinka iedomājās, kāpēc viņš neko nejautā, piemēram, kāpēc viņa nebūs tepat šajā pilsētā, vai viņa nemaz Šrinkas nepietrūks? Daniels savukārt domāja, kāpēc viņa nejautā, kur dosies vai tas, kāds noslēpums, jo iespējams viņš vairs viņu neredzēs. Viņš uztvēra viņas skatienu un vēroja viņu no sāniem.
"Nu un kāds tad būs sods?"
"Āā pareizi....", Šrinka nopūtās un ieskatījās viņam acīs. "Noskūpsti mani", viņas acīs dejoja smiekla uguntiņas. Daniels nesaprata vai viņa smejas par viņu? Šrinkas acis bija tik izaicinošas un tāds izsmiekls. Tikai par ko? Ka viņa vietā nav kāds izskatīgāks puisis par Danielu, ka Šrinka vēlās pierādīt, ka viņai tas neko nenozīmē? Daniels nezināja ko domāt, jo pat pajautāt nespēja, ja nu izsmej? Viņš pieliecās pie viņas un slējās pāri kā telts, pielaka pie lūpām. Skūpsts bija kaislīgs, un, kad meitenes mēle iespraucās viņam mutē viņš gribēja kliegt un smieties no laimes, no prieka, no svētlaimes, kas viņu pārņēma, no apskurbtām emocijām. Ko juta Šrinka? Viņa neizdvesa ne skaņas. Puisis atrāvās no viņas un ielūkojās acīs, kur spīdēja maigums. Šrinka izskatījās vienaldzīga, viņu tas kaitināja.
"Iešu mācīties. Būšu daudz ko nokavējis", un uzmeta pārmetošu skatienu viņai, piecēlās un ātri ielēca ezerā, peldēja lieliem vēzieniem uz savu krastu it kā viņam dzītos pakaļ pats nelabais. Šrinka ar pukstošu sirdi noskatījās uz viņu, un nespēja atgūties no emocijām no kaisles, kas noplaka. Kāpēc viņš pēkšņi atsala? Viņu pārņēma dusmas, ka viņā palika kaut kas nepabeigts un saīgusi viņa paņēma silto dvieli un slāja pa nogāzi uz māju, lai atkal vientuļi klīstu pa istabām un pārdomātu, kas notika. Daniela skūpstā bija tāds maigums, un kāpēc viņš izturējās tik nievājoši? Tāpēc, ka Šrinka viņam nebija nekas, tikai draugs ar labu sirdi, un varbūt tāpēc viņš apslāpēja to maigumu, kas plūda no viņa? Domas sagrozīja galvu un viņa vairs nezināja ko domāt, kurai versijai ticēt, kurai neticēt. Daniels savukārt vairs nespēja koncentrēties, visas domas grozījās ap skūpstu un tas mūžīgais-kāpēc? Kāpēc vajadzēja to darīt? Šrinka noteikti tagad domā visu to sliktāko par viņu, jo kāds bija viņas skatiens, tik vēss un auksts. Noteikti tas Edijs to pieprot labāk par viņu. Un tagad viņa pasmejas par viņu, domā nez ko Daniels ir sacerējies? 

Izlaidums

No skolas viņš iznāca ar Maiklu, Robertu, Leo un pārējiem, jo pēdējais eksāmens jau nolikts, un visi tagad bariņā ies uz pludmales kafejnīcu, lai to nosvinētu. Nu palicis tikai izlaidums. Šrinka iesmējās par Leo joku, un viņš pārstāja uz viņu blenzt, jo viņas brūnās kājas izcēlās augstpapēžu kurpēs, kuras siksniņas griezās ap potīti un kleitas v-veids uz krūtīm lika ne tur ieskatīties. Kleita bija uz plānām lencītēm, gaiši zilā debesu krāsā un sniedzas zemāk par ceļiem. Viņas mati ielokoti un galos saskruļļojušies gūlās uz krūtīm. Viņa iekrampējās Lauras elkonī un kaut ko abas sačukstējās ceļā uz Maikla auto. Viņa nekā nelika manīt, ka atceras kas notika pie ezera vai arī gribētu kaut ko teikt. Tāpēc arī viņš izlikās vienaldzīgs. Viņa apsēdās blakus Leo un Laurai Maikla auto, un viņš aizņēma vietu priekšā. Sāra atmeta ar roku un nosmīkņāja.
"Pareizi ir! Savādāk tikai pielipusi pie taviem sāniem, cik tad var? Vēl apniksim viens otram"
"Ņerga", Maikls sauca. Sāra parādīja mēli un aizgāja pie Naura auto.
"Cik mīļi", novilka Šrinka.
"Esam jau pieraduši, normāli", Maikls izgriezās no skola pagalma. Šrinka vēl paskatījās uz Daniela pakausi un apklusa, viņa pamanīja kā Laura saņēmusi Leo roku, un tāpēc viņa lūkojās ārā pa logu. Drīz jau pie kafejnīcas visi izleca ārā. Viņi aizņēma labāko galdiņu un viesmīle atnesa vairākas glāzītes un divas šampanieša pudeles. Pēc brīža visi palika skaļi un trokšņaini kā allaž. Šrinka nodalījās no visiem un aizgāja pastaigāties gar pludmali.
"Skumji?", blakus uzradās Nauris.
"Nedaudz", viņa atzinās un secināja, ka nebūtu nekas pretī izrunāties ar viņu, nevis ar Danielu vai Leo, Lauru.
"Reizēm skatos uz jūru un domāju, būtu labi ja tā spētu pieskarties tavām pēdām un noņemt visu smagumu, bet tā jau nekad nenotiek"
"Melanholiskas domas galvā?"
"Jā, un kāpēc tad ne? Katrs atrod dzīvē otro pusīti. Cik daudz puišu ir prasījuši, lai iepazīstinu ar Lauru, bet ko viņa izvēlējās?", un abi reizē paskatās, kā viņa sēž puisim klēpī un smejas.
"Liktenis pats visu nosaka"
"Jā, un cik tomēr būtu dīvaini, ka tev acu priekšā stāv puisis, kurš tev piedāvā visu, bet tu to neredzi......", Nauris iemeta akmentiņu jūrā un sabāza rokas kabatā. Šrinka klusē, viņa nevarēja ciest ja runa gāja par viņu, ka visiem tik ļoti gribas zināt un pārrunāt visu par un ap viņu, un Danielu, vai mūžīgais jautājums-kāpēc jūs neesat kopā? Pietiek ar to, ka viņa daudz uztic Laurai un Leo. Viņa iesānis paskatījās puiša sejā.
"Nerunāsim par Danielu, ja?"
"Ok, man tikai žēl tevis"
"Kāpēc visi mani žēlo? Leo, Toms, tagad tu"
"Arī viņi tev līdzīgā kārtā skaloja smadzenes?’’
"Apmēram", viņa saceļ kleitas malu uz augšu un iebrien dziļāk ūdenī.
"Vienkārši tik daudz kopā pavadīts laika, zinam cik foršs cilvēks esi, bet kaut kā visi puiši tevi sāpina, smagi noskatīties"
"Esmu izlēmusi, ka dzīvošu bez viņiem, būšu ar visiem tikai draugs"
"Cerams, ka kāds nebūs sāpināts", viņš nosaka un seko viņai dziļāk.
"Patiesībā sākumā es neapjauta cik gan interesants draugs ir Daniels", viņa raugās tālumā un turpina. "Bet tiklīdz runāju par viņu, man paliek smagi. Stāsti, kā tev iet? Esi atradusi kādu meiteni priekš sevis?", viņa strauji maina tematu, ka puisi brīdi klusē un skatās jūrā.
Tad Nauris īsi iesmejas.
"Patiesībā ir daudz meiteņu, kuras labprāt ar mani satusētu, bet ar laiku esmu atklājis, ka meitenei vairāk interesē mašīna vai cik man daudz naudas, bet es pats palieku tāds mazvērtīgs"
"Skumji, ka pasaulē ir mantkārīgas meitenes, ka visu nosaka nauda, ja tev nauda tad mums nav pa ceļam, bet kur tad paliek mīlestība?", Šrinka ar slapjajiem pirkstiem izbrauc cauri šķipsnai.
"Jā, diez kur tā ir?", viņš noliecas un skatās ūdens dziļumā, un viņa dara to pašu. Abi reizē iesmejas. Šrinka sagrīļojas un nespēj uz otras kājas noturēt svaru, tā, ka tīšuprāt vēl uzliek sev padeni un nokrīt. Viņa panirst zem ūdens un sajūt uz delnas Naura plaukstu, un tūlīt arī tiek parauta augšā.
"Nu tu gan dod"
"Tas nebija speciāli! Kā es to izdarīju?", viņa izspļauj ūdeni un atmet slapjos matus, tad sāk skaļi smieties un pagrūž pārsteigto Nauri zem ūdens, un jūt, ka viņš ir saķēris viņas potīti un viņa panirst vēl paspēdama iesaukties. Abi izlien no ūdens un Šrinkas kleita ir pieplakusi pie miesas, kā otra āda un viņa jau nožēlo, ka uzvilkusi tik plānu kleitu, un cauri viņai izskrien zosāda.
"Tev ir auksts, iesim ārā varbūt kādam līdzi būs kāda drēbe"
"Tu runā tā it kā man būtu jāstaigā kailai"
Nauris atkal iesmejas un padod viņai roku, lai viņa tiktu pāri koku atlūzām. Viņš cenšas neskatīties uz viņas krūtīm, kuras skaidri iezīmējas uz kleitas fona. Viņš nožēlo, ka pašam nav nekādas sausās drēbēs, ja krekls būtu sauss, tad iedotu to pašu. Šrinkai pāri pierei pil ūdens, un viņi ātri ir krastā kaut gan tepat jau arī bija staigājuši gar krastu, ne jau kaut kur tālu jūrā, viņa paņem sausās kurpes, un iet pie pārējiem, ka dzird kā visi jau pa gabalu smejas par viņiem. Nauris saņem viņas roku un, kā uzvarētājs paceļ gaisā, ka visi smejas vēl vairāk. Danielam kaut kā nepatīk, ka viņš dīvaini ilgi tur viņas roku un nelaiž vaļā.
"Iedzer paliks siltāk", Roberts dod šņabja glāzīti un uzkrītoši skatās uz viņas krūtīm. Šrinka iztukšo glāzīti, kad Sāra pieceļas.
"Nāc uz mašīnu, iedošu tev savas džīnas, jo domāju, ka man paliks auksti, bet ir kaut kā silti"
"Vari ņemt, manu kreklu", Daniels jau bija novilcis tumšo t-kreklu un pametis viņai, tā, ka viņš sēdēja bez krekla atklājot iedegušu ādu un presīti, un Evelīna uzmeta viņam ieinteresētu skatu. Šrinka iet blakus Sārai un jūt dīvaino siltumu no šņabja.
"Labi, ka aizvilku tevi prom, jo tava kleita parādīja pat kāda apakšveļa tev ir, ja neskaita, ka Roberts nekaunīgi jau skatījās uz tavām krūtīm, Leo un pārējie jau ir kulturālāki, bet Daniels it kā palika dusmīgs, ka Roberts tā lūrēja, vēl vienu kautiņu nevajag", viņa atslēdz mašīnu un no maisiņa paņem džīnas, un kamēr Šrinka novelk slapjo kleitu, viņa kūpina cigareti un viņas acis dīvaini lēkā no alkohola. Šrinka uzvelk Daniela kreklu jūt viņa smaržu it kā viņš būtu blakus. Šrinka saķemmē matus un uzvelk sausās augstpapēžu kurpes, tad noliek atpakaļ somiņu mašīnā un iet blakus Sārai. Viņa apsēžas blakus Danielam un viņa elkonis saskaras ar Daniela elkoni, bet viņš liekas to nemana, bet ar visiem saskandina glāzi ar Šrinku arī un dīvaini ilgi ieskatās viņai acīs. Drīz arī šņabis izdzerts un Šrinka kādu brīdi vēroja kā Maikls dzenā pa pludmali Sāru, cenšoties atņemt viņai savus peldšortus.
"Es jau teicu, iesi peldēties pliks", un viņa smejas, kad viņš nogāž Sāru smiltīs, un Šrinka novēršas. Šrinka jūt apātiskas domas, un slīgst melanholijā, ka viņa pēdējā nāk no pludmales un noskatās, kā visi bļaustīdamies iet uz mašīnām un dzird Sāras bažas, ja nu Maiklu aptur policija, vēro, kā Laura un Leo pie priedes apstājas un saskūpstās, kā Evelīna iebukņī Danielu, it kā uzmundrinādama, un viņš atdara ar to pašu. Diez kas viņu aicināja? Viņa vispār bija meitene no malas, un viņa neatminēja, ka kāds ar viņu baigi runātu visā barā, jā viņa dzēra ar viesiem un piemaksāja citai pudelei, bet nevienam tā nebija nekāds intereses par viņu, tikai Nauris šad tad pieklājīgi iesaistīja viņu sarunā. Pēkšņi Nauris iejaucas viņiem pa vidu, un saka varbūt aizbraukt uz tuvāko diskotēku, un Evelīna uzreiz atsaucas, bet Daniels kaut ko atņurd. Evelīnas degsme ir pārliecinoša, bet tad kad Nauris ieminas arī citiem, visi kaut kā atsaka, viņš pievēršas Šrinkai.
"Nu, neesmu pienācīgi ģērbusies"
"Piebrauksim pie tavas mājas un pagaidīsim", pārliecinoši saka Evelīna. Šrinka vilcinās, un skatās uz Danielu, kurš aizsmēķē.
"Varbūt Daniels arī grib, lai Šrinkai būtu deju partneris", iesaucas Laura, un viņa nodomā paldies tev mīļa sirds, ka iejaucies.
"Man kaut kā negribas", viņš novelk un slīpi paskatās uz Šrinku, un pie auss čukstēja: "Varbūt pie manis varam noskatīties kādu filmu?’’
Vilinoši, bet Šrinka pēkšņi neko vairs negribēja kā tikai būt savā istabā un dzert siltu tēju. Kas mainīsies, ja viņa aizies pie Daniela? Ne viņi izrunāsies, ne arī viņai būtu dūša atzīties savās jūtās.
"Piedod, bet man negribas, ne šovakar", viņa klusi atsaka. Viņš ātri novēršas un visi iekāpj mašīnā. Pie Daniela mājām abi izkāpj.
"Es tavu kreklu izmazgāšu un rīt atdošu", viņa saka. Un viņš kaut kā samulst, kad viņa tā saka, it kā viņi būtu kā tāds laulāts pāris. Šrinka pamanīja sārtuma viņa sejā, un gribēja zināt, ko viņa tādu pateica, bet aprāvās.
"Parīt man ir izlaidums"
"Ko tu esi ieplānojis?"
"Ar vecākiem jau sarunāju, ka tusiņš notiks pie manis, un es gribēju zināt vai arī tava māte ar Frenku nevēlas visā piedalīties? Sākumā pieklājīgi ar vecākiem, tad viņi varētu doties prom vai braukt uz pilsētu, tad turpināsim dārzā tepat pagalmā un vai tu gribētu man palīdzēt ar ēdienu likšanu uz galda, un pārbīdīt galdus.....un varbūt arī saliet dzērienus?"
Šrinka uzmanīgi klausījās un nedaudz apmulsa, kad viņš nonāca pie beigām.
"It kā man būtu tāds gods"
"Nu tu taču esi mana draudzene!"
Tam vajadzēja izklausīties iespaidīgi un skanēt savādāk, bet tā nebija.
"Jā, labi. Vajadzēs palīdzēt virtuvē?"
"Nu, jā. Vismaz sagriezt un tā....."
"Labi, tad līdz ritam....varbūt piekāpšu", viņa kā parasti pamāja un aizgāja. Mātei un Frenkam visu sīki izstāstīja.
"Izklausās, ka atkal būsim draugos ar Katrīnu", māte izteicās par Daniela māti.
"Kāpēc agrāk nebiji?", Šrinka apsēdās blakus izlietnei, kaut arī mātei nepatika, ka viņa tā dara.
"Bijām. Kopā viena otrai ravējām dārzu, vai iepirkāmies, bet viņai piedzima Kristīne, un es bieži biju darbā jo tu vēl biji maza un kaut kā naudu jau vajadzēja, bet mūsu draudzībā arī kaut kas zuda, vai nu es aizmirsu viņai piezvanīt, vai arī viņa bija darbos līdz ausīm"
"Man liekas, ka tas būtu forši, ja tev būtu draudzene"
"Njāā....un ko tad Daniels darīs pēc skolas?"
"Palīdzēt tēvam mehāniķu darbnīcā, ko tālāk, kas to lai zina"
"Es domāju, ka tu varētu studēt ekonomiku vai arī par dizaineri, tev ir laba gaume attiecībā uz mēbelēm"
"Es domāju par istabas interjeri vairāk iet pie sirds, bet tad jau...."
"Kas?", māte noņēma tējkannu un uzlika pīrādziņus uz šķīvja.
"Tad jau būs jāšķiras no draugiem", viņa nopūtās un domāja, ka no Daniela vēl jo vairāk.
"Atradīsi jaunus, un kas tad tu nezini, ka viņi visi būs te?"
"Ja, nu nebūs?"
"Atradīsi", viņa pārliecinoši iebilda, un Šrinka atcerējās, ka pati kādreiz tā iebilda mātei, tas bija sen. Viņa apsēdās uz iekodās pīrāgā.
Saule iespīdēja pa logiem un sildīja Šrinkai muguru, ap galvu viņa bija apsējusi baltu lakatiņu, ka izskatījās pēc govs slaucējas un Daniels par to apsmēja viņu. Viņš vispār bija pārsteidzoši labā omā. Visu dienu jokojas un smejas, kutināja viņai sānus, un viņa pat garāmejot uzlēja viņam ūdeni. Šrinka ar Katrīnu un māti rosījās viņas virtuvē. Un Šrinka nedomāja par izskatu tikai juta, ka pie vaiga pielipis mīklas pikucis, un vecos svārkus notašķīja ar tomāta mērci. Gatavojot salātus un citus ēdienus viņas daudz ko pārrunāja.
"Vispār pirmais iespaids par Šrinku bija graujošs", atcerējās Katrīna. "Basām kājām un glītu kleitu, izpūrušiem matiem, nu tāpēc, ka Daniels vizināja ar riteni, un domāju, ka grib tikai pazemot Danielu, bet ar laiku manīju, ka viņa ir godīga un jautra"
"Nu nemaz jau perfekta viņa arī nav"
"Neviens nav perfekts", viņa noskalo rokas izlietnē. "Es iešu vannā, kad jūs beigsies varēsiet arī iet vannā"
Pēc brīža Šrinka Daniela istabā žāvē un veido matus, tad uzvelk garo kleitu, kas gaismā viz un spīd, un pieskaroties tai ir sajūta, ka pieskaries mīkstam samtam. Māte uzpūš smaržas un iziet baltajā kostīmā uz dārza pusi. Ienāk Laura.
"Hū, mēs tikko atbraucām. Leo māte tikai saka, lai ēdu, bet man nekas nelien iekšā, un šeit jau arī būs jāēd, bet kad atsakos šī piepūšas, Leo saka, tas tāpēc, ka viņa uztraucas par manu izskatu. Fui, negribu jau būt resna", viņa izpletās pa gultu.
Šrinka iesmejas ar viņas žēlabām, viņas vaigi sakarsuši visu laiku uzturoties karstumā.
"Neesi piekususi?"
"Drusku", viņa uzklāj ēnas un tušu. "Kā es izskatos?"
"Ir ok", viņa iet lejā ar viņu pirms Šrinka saliek maisā savas drēbes. Izgājušas pagalmā ar pēdējiem ēdienu traukiem Šrinka pamana pie vārtiem divas meitenes, kuras nobučo Danielu uz vaiga. Anja un Evelīna.
"Kas viņas te ielūdza?"
"Noteikti, ka Daniels", Laura apjūk no draudzenes dusmām un apsēžas blakus Leo. Šrinka apsēžas un beidzot paēd. Apkārt visi runā. Daniela radi ar Šrinkas radiem, klasesbiedri un tie, kas mācas paralēlajā klasē. Viņa nemaz nezināja, ka viņam tik daudz draugu, kaut gan tad, kad Šrinka viņu ieveda sabiedrībā viņu pieņēma, varbūt ne ar laipnību, bet pieņēma, un tagad arī viņš ir daļa no viņas bara. Bet bija arī tādi puiši, ar kuriem viņš ir draudzējies arī agrāk, un viņa vēl nebija iepazinusies ar viņiem. Viens tumšmatis atzinīgi noskatīja Šrinku un piemiedza ar aci. Tumša āda, tumši mati, gaiši zaļas acis, garš un runātīgs, daudz jokoja. Šrinka pašķielēja, kā Daniels aizrautīgi pļāpā ar Evelīnu, un tad viņa koķeti pielieca galvu un uzsmaidīja tumšajam puisim. Viņš atbildēja ar to pašu. Diezgan vēlāk, Daniela krusttēvs ar krustmāti aizbrauca, kā arī tantes un onkuļi, vecāki, tad palika tikai jaunieši, un Šrinka patstāvīgi novāca traukus vai mazgāja tos, kad virtuvē ienāca māte.
"Mēs ar Daniela vecākiem braucam uz jūru, tad visus izmitināšu pie mums. Izklaidējies", viņa nobučoja Šrinku uz vaiga un aizgāja, Šrinka beidza mazgāt traukus, kad Anja ierosināja uzlikt uz galda plastmasa šķīvjus, lai nebūt jāmazgā trauki un aizgāja. Viņa noņēma priekšautu un aizsteidzās pie durvīm sagaidīt vēl kādu bariņu viesus, kur ieradās no diskotēkas, bet neaizmirsa arī kādu nieciņu vai dāvanu, lai apsveiktu Danielu. Šrinka apsēdās blakus Kristīnei, kura strīdējās ar klasesbiedreni par modes kleitām.
"Kur te ir tualete?", pie Šrinkas pienāca viena blondīne, uz mata kā Parisa Hiltone.
"Nāc līdzi, un arī pārējiem, lūdzu, pasaki, lai man nav jāskrien visu laiku", viņa īdzīgi atmeta, nopētot meitenes garos nagu un secināja ,ka viņa varbūt pusi dienas pavadīja manikīra kabinetā, nevis virtuvē pie plīts.
"Tev mājsaimnieces loma piestāv"
Šrinka uzmeta viņai šķību skatienu.
"Tas nav jāpārprot", viņa pārlaboja. Šrinka parādīja durvis, un kāpa lejā, kad pamanīja pie trepēm izlietu šķidrumu. Viņa aizgāja uz virtuvi, lai paņemtu papīra dvieli, un sastapās ar iereibušo Lauru.
"Kāpēc tu to visu dari?"
"Daniels lūdza palīdzēt"
"Vai arī tu šādā veidā slēpies?", Laura saprata, kā Šrinka jūtas.
"Redz, kur tu esi! Ejam dejot", Leo saņēma viņu aiz rokas un Lauras smiekli apklusa, kad viņa izgāja uz verandas un pazuda skaļajā pūlī. Šrinka iegāja virtuvē un atkrituma spainī iemeta slapjos papīra dvieļus, kad pagriezās un pamanīja pavisam tuvu stāvam tumšu puisi, kurš viegli smaržoja pēc dušas želejas un siltā konjaka. Šrinka neuzdrošinājās elpot.
"Vai tu vienmēr esi tik aizņemta?"
"Jā....un kas ir?"
"Daniels daudz ir par tevi stāstījis"
"Nerunāsim par viņu, labi?"
"Ok, ejam padejot?", viņš juta viņas noskaņojumu, kad viņš pieminēja Daniela vārdu.
"Protams", viņa uzjautrināta iekārās puiša elkonī, un viņš viegli uzlika plaukstu uz viņas lāpstiņām. Laura diezgan ilgi noskatījās uz Šrinku, kura aplika rokas ap puiša pleciem, un viņš turēja viņu ap vidu un vadīja jautri pa visu zālienu mūzikas pavadībā, un viņa saprata, ka puisis labi dejo. Mūzika pārgāja uz ātrāku gabalu, un viņš prata izlocīties Šrinkai līdzi, un viņa vēl tīšuprāt lika un griezās sarežģītā solī. Viņš grieza viņu uz riņķi, un, tad lieca uz leju, bet Šrinka izstiepa kāju uz augšu un priecājās, ka kleita gara, tad parāva uz augšu un līdzīga sambas solī lēkāja apkārt. Deja beidzās. Vairāki no malas viņiem aplaudēja.
"Tas bija vienreizēji"
"Vēlāk atkārtosim?"
"Jāatvelk elpa", viņa paņēma glāzīti un lēni malkoja vīnu. Šrinka cauri skropstu apakšai lēni vēroja puisi pāri glāzes malai, un viņš ieinteresēts vēroja viņas skatienu un koķeto smaidu. Daniels atbrīvojās no Evelīnas skavām, un veltīja viņai izmocītu smaidu, kas vēstīja, ka labi ticis vaļā no viņas lamatām. Evelīna it kā padevās un gāja meklēt citu muļķīti, kuru tīt ap pirkstu. Daniels stāvēja aiz Leo muguras, kurš lēja sev vēl vienu dzērienu, un klausījās ko turpat runā Šrinka ar viņa draugu Aleksu.
"Kur tu tā iemācījies dejot?"
"Gāju uz deju nodarbībām", viņš pasmaidīja. Šrinka ielēja sev konjaku no pudeles, kuru atstāja Leo un paskatījās uz puisi.
"Aiziesim pastaigāties?"
"Protams"
Daniels aiz muguras sekoja.
Viņi viens otram blakus izgāja cauri pagalmam un izgāja uz tukšā ceļa. Abi klusēja, un soļi šņirkstēja uz grants ceļa, un kaut kur dziedāja kāds vēlīnais putns. Šrinka aplika rokas sev apkārt, un iedomājās kāpēc nepaņēma kaut ko siltu, kaut vai šalli ko aplikt ap pleciem. Viņš pamanīja, kā viņa berzē ar rokām savus stilbus, un viņš novilka savu sporta jaku, ko nezināmā brīdī viņš bija uzvilcis. Viņa sāji pasmaidīja un uzlika uz pleciem, bet rokas palika brīvi karājamies. Viņi jau bija atnākuši līdz autobusa pieturai, un arī šeit viņai bija atmiņas par Danielu. Šrinka apsēdās uz koka sola un viņš izdarīja to pašu.
"Apkārt ir tāds miers.....", viņa teica, un vēroja kluso apkārtni. Puisis klusēja. "Neticami, kā laiks skrien un atkal jau ir vasara", viņa turpināja. "Ko tu sadarīsi pa vasaru?"
"Nezinu, bija plāni ar draugiem braukt uz Angliju, bet nav jau tās naudas tā, ka palikšu tepat, varbūt pie Daniela sencīša dabūšu darbu"
"Skaidrs, vai tad tik labi maksā?"
"Jā, viņam bizness iet, un darbinieki arī vajadzīgi"
"Cik ilgi tu pazīsti Danielu?", Šrinka saīga, jo atkal runāja par viņu.
"No bērnības. Un tu?"
"Tikai no pagājušās vasaras"
"Jā, viņš man ir daudz stāstījis, kā jūs kopā pavadījāt laiku.....interesanti..."
"Kā to saprast?", viņa aizstāvējās.
" Nu, ka puisis un meitene spēj saglabāt draudzīgas attiecības, bet es piemēram, jau pēc nedēļas tev pieprasītu, lai mēs būtu kopā"
"Es negribu runāt par.......Danielu.....", viņas galvu noslīga uz puiša plecu. Viņš it kā nesaprata viņu, par to kādā tonī viņa izrunāja puiša vardu, un cik saspringta palika pēc šīs sarunas, ka aizdomājās, ka tik šeit neslēpjas kaut kas sāpīgāks. Alekss pacēla ar pirkstu uz augšu meitenes zodu un lēnām pieplaka pie viņas lūpām. Šrinka sarāvās un aizgrieza prom seju.
"Piedod.....", viņš vainīgi piecēlās un uzgrieza viņai muguru. Šrinka neko neteica, kā tikai sagribēja kaut ko stiprāku ko iedzert.
"Nekas, ejam atpakaļ", viņa pieskārās puiša plecam, un viņš ieskatījās viņam tumšajās acīs.
"Tu esi skaista", viņš turpināja. "Tavs smaids, acis, kurās var izlasīt vairāk nekā tu saki, tava viltīgā lapsas gaita, viļņainie mati. Tas puisis, kurā esi iemīlējusies ir tev kaut ko tādu teicis? Es ceru, ka viņš darīs tevi laimīgu"
Šrinka neko neteica un nejautāja, ne to kā viņš to zina, ne arī kaut ko citu, arī Daniela vārds netika pieminēts.
"Tu tik izmisīgi centies no viņa slēpties, bet kad tu izrādīsi savas jūtas?", viņš atsāka soļot. Un, kad bija nogājuši dažus soļus viņa nenocietās: "Kā tu zini?"
"Es to redzu tavās acīs, it kā tu gribi satikties ar citiem puišiem, bet tev neizdodas"
Šrinka klusēja un negribēja neko vairāk zināt un dzirdēt, iegājuši pagalmā viņus apņēma troksnis un skaļums, visas balsis saplūda kopā un Šrinka ielēja glāzē grādīgo dzērienu. Sāra pienāca pie Šrinkas.
"Daniels meklēja tevi visur, teica, ka esi atstājusi novārtā savus pienākumus. Visu laiku viņš nevarot izklaidēties, jo vienmēr visi Viņam jāapkalpo, tad viņš dusmojas uz mani, ka es neesmu tevi pieskatījusi. Kas viņam lēcies?"
"Kā lai es to zinu? Nu piedod, ka viņš uz tevi izlādējas, bet es tur neko nevarēju darīt. Jūtos, kā kalpone viņam"
Sāra pavīpsnāja un pazuda burzmā. Šrinka nokopa galdu, un virtuvē vēlreiz mazgāja traukus, un domāja no kurienes tie visi bija gadījušies? Šrinka pagalmā savāca izmētātos dāvana papīrus un plastmasas glāzes, tukšās pudeles, pacēla nogāztos krēslus it kā visi būtu plosījušies, un uz galda izskatījās tāpat. Šrinka neapmierināta savāca salvetes, un pamanīja, ka kāds no zara, kur pāri karājās dārza lampas, norāvis tās zemē un uzmīcījis ar kāju. Viņa uzkāpa uz krēsla un lika atpakaļ uz zara vadu, lai karātos pāri galdam, kas stiepās no lielā ozola. Sadzērušies, divi puiši grūstīdamies gāja iekšā un pagrūda Šrinku ar visu krēslu, un kāja noslīdēja nost no stabilā krēsla, un meitene juta, ka nokritīs uz zemes. Bet, kāds satvēra viņu ap vidu, un viņa it kā pusceļā uz zemes apstājās, kāda puiša stingrajās rokās. Viņa ielūkojās glābēja mierīgajās acīs.
"Nesasities.....?"
"Nē....", dusmas par to, ka Daniels viņu tur bezmaz par kalponi bija pagaisušas. Puisis nolaida viņu zemē un viņa tikai tagad juta cik saspringti turējās puiša kreklā pie kakla. Viņa norādīja uz lampām.
"Nezinu, kurš tās bija norāvis"
"Kamēr tu nebiji es savācu kāda atstātos vēmekļus, noliku gulēt divus puišus, kuri jau sāka kautiņu, un izgrūdu no mājas kādu motociklu bandu, kuri iedomājas, ka ir ielūgti"
"Uz to jau es parakstījos", viņa atglauda no sejas viļņainos matus un atcerējās, ko teica Alekss un šķībi paskatījās uz puisi, kas uztvēra viņas skatienu.
"Uz kurieni tu aizgāji ar Aleksu?"
"Tikai pastaigājāmies pa ceļu"
"Tad viss kārtībā?"
Šrinka ielūkojās puiša acīs un saprata, ka viņš ir uzmanījis viņu, uztraucies, kad pazuda kopā ar tumšo puisi un sadomājās nezin ko. Viņa novērsa skatienu, kad no muguras viņu apķēra sīkā.
"Eu, klausies tev man jāpalīdz...", viņa viegli nožagojās. "Tev jāatrod mana istaba", Kristīne ieķērās viņai elkonī un veda prom pa viesistabu.
"Kā tu nevari to atrast?", Šrinka brīnījās un secināja, cik viņa varēja izdzert, jo viņai pašai tā nav nācies atpūsties.
"Redz kur tā ir...", viņa no dīvāna apkašas izvilka kādu dzērienu sarkanā krāsā. "Pagaršo, garšo pēc zemenēm", Kristīne iedeva Šrinkai, un tad apsēdās uz dīvāna, kur bija samesta kaudze ar saplacinātām alus bundžām un uz galda mētājās pilns pelna trauks ar izdzisušām cigrettēm, blakus tukšas čipsu paciņas. Šrinka steidzās visu piekārtot, bet sīkā atturēja.
"Labā, mīļā, apsēdies un iedzer ar mani"
Šrinka padevās vēl taču paspēs kaut ko sakārtot. Abas dzēra sarkano šķidrumu un runāja par visu kas uz mēles, smējās un ākstījās, uz brīdi apskāvušas dziedāja dziesmu, kas bija dzirdama no pagalma, tad viņas izplūda asarās, tad atkal smējās. Garām pagāja meitene, kura līdzīga Parisai, divi puiši, kuri apgāza viņas krēslu, cits apsēdās ar savu pudeli un runāja ar viņam.
"Esmu Mārtiņš", viņš teica, un dzēra no pudeles aliņu.
"Prieks iepazīties", Šrinka sniedza roku, bet iesita viņam pa seju. "Atvaino", viņa ieķiķinājās un samīļoja puisi pārliekusies pāri Kristīnei. Puisis iesmējās.
"Tev ir labs krampis"
Kristīnes galva noslīga uz viņas pleca.
"Pag, aiznesīšu šo dzērāju uz gultu", un viņa iesmējās. Pārlikusi Kristīnes roku pāri savam kaklam viņa steberēja augšā pa kāpnēm, un, tad atgrūda ar kāju viņas istabas durvis. Viņas gultā gulēja kāds puisis, bet Šrinka viņa iegrūda dziļāk pie sienas, un, tad uzlika Kristīnes kājas gultā, tad novilka viņai kurpes un uzsedza segu. Viņa pie sevis iesmējās, jo no rīta viņa būs nesaprašanā, kas tas par puisi, kas guļ viņai blakus. Šrinka atrada segu arī puisim, tad piecēlās un gāja uz durvju pusi, bet tumsā neko nevarēja redzēt un viņa ieskrēja stenderē, un sagrīļojusies zaudēja domu pavedienu, acu priekšā šķīda zvaigznītes un viņa attapās guļam uz grīdas. Lejā balsis vēl runāja, smējās, troksnis kāds bija tāds palika. Šrinka piecēlās un taustoties pa visām sienām aizgāja uz virtuvi un padzērās gāzēto ūdeni. Viņa gāja uz Daniela istabu, kur bija atstājusi savas drēbes, kad dzirdēja apslāpētu vaidu. Viņa sastinga un klusām pavēra durvīm šķirbu, ka tumsā labi saredzēja Daniela gaišo t-kreklu, un kādas meitenes smieklus. Rokas gramstījās pa Daniela augumu, un abi ievēlās gultā.
"Tu esi nerātna", kaut kur teica Daniels.
"Tu vēl neesi redzējis pašu labāko", meitene teica un pārvēlās viņam pāri. Evelīna. Tas bija viņas kurpes tepat pie durvīm, tādas baltas ar plānu papēdi. Šrinka apturēja asaras un skrēja prom, un aiz sevis dzirdēja kādu sakām-kas tur ir? Iespējams, dzirdēja viņas soļus, bet tas nav svarīgi. Šrinka saņēmās, tad uzbūra uz sejas smaidu un grozot gurnus mūzikas ritmā aizgāja pie pārējiem, kur visi piliņi dziedāja dziesmas un smējās. Viņa iejuka pa vidu Laurai un Aleksam, kuri saķēruši viens otru ap pleciem līgojās. Visi pacēla glāzes un iedzēra. Šrinka pamanīja, kā no mājas iznāk Daniels un Evelīna, kura bija apķērusi viņu ap vidu, un meitene nodrebēja, bet to sajuta Aleksis.
"Tev ir auksti?", viņš saudzīgi uzlika rokas uz viņas plaukstu.
"Jā, un laikam par daudz alkohola"
Viņš uzlika uz viņas pleciem savu sporta jaku, kura bija atstāta uz krēsla. Un atkal Šrinka izpelnījās viņa laipnību, uzmanību, un sajutās īpaša. Šrinka lēnām pieglaudās pie viņa pleca un aizvēra acis, jo acu priekšā redzēja kā Evelīna, kā čūska apķeras ap Danielu.
"Tev ir slikti? Man atnest ūdeni?"
"Nē neko, es tikai gribu atpūtināt galvu", viņa uzsmaidīja puisim. Un viņi tur arī tā sēdēja, viņš uzlicis roku uz meitenes leca, un viņas galva puisim uz pleca. Varbūt pagāja tikai mirklis varbūt vesela mūžība, un viņa atvēra acis, un visi vēl arvien plosījās un trakoja, bet tagad bija palikuši tikai tie izturīgākie, pārējie izklīda vai mājās kaut kur gulēja. Viņa uzsmaidīja Aleksim un nožāvājās.
"Man tevi aizvest uz gultu?"
"Jā, labi, bet ir sajūta, ka es pati nespētu aiziet", viņa piecēlās un grīļojās. Alekss paņēma viņu uz rokām un Šrinka smējās kā traka.
"Sajūta it kā es būtu līgava, un tu līgavainis, un mēs tikko būtu apprecējušies, un tu nesīsi mani pāri mājas slieksnim. Man būtu balta, pieguļoša kleita, lai tev nebūtu grūti nest. Ko es te runāju? Esmu piedzērusies.....", viņa atkal smējās un paslēpa galvu puiša kakla izliekumā. Puisis iegāja tukšajā Daniela istabā un noguldīja viņu gultā, un Šrinka skumji saņēma puiša roku un teica: "Paliec". Viņai tik ļoti vajadzēja kādu mierinājumu, just kādu guļam blakus un būt pasargātai. Alekss apgūlās blakus un sasedzās ar vienu segu. Šrinkas acis aizvērās.
No rīta viņas galva plīsa un pulsēja. Kājas trīcēja, kad viņa piecēlās un Aleksa roka noslīdēja viņai no vidukļa. Puisis tā arī visu nakti nogulēja apķēris viņu ap vidu, un bija tik jauks un mīļš, un neuzmācās. Šrinka iegāja dušā, un tad izžāvēja matus, un pat tas troksnis nevienu nepamodināja. Alekss gulēja ciešā miegā, un viņa izgāja pagalmā savās džīnās un plānā blūzītē. Tur viss izskatījās, ka kara laukā. Samests, nogāzts, saplēsts, drupačas pa zemi, galdu, kaut kas lipīgs, un slapjie izlietie dzērieni, daži nomesti vai uz galda atstāti apģērba gabali. Šrinka sāka uzkopšanas darbus, nepievērsa vērībai, ka pašai ar dūšu nav labi. Kad visi trauku bija nomazgāti, viņa noņēma dārza lampas un salika attiecīgajā kastē, verandas krēslus nolika atpakaļ verandā, galdu atstāja, lai paši nes atpakaļ viesu istabā, ledusskapī iekrāmēja pēdējās ēdiena paliekas, izmeta visas tukšās pudeles, atrastās drēbes pakarināja priekšnamā, kurpes salika uz tā plauktiņa. Virtuvē gatavoja kafiju, tēju vai salika uz galda minerālūdeni ar tīrajām glāzēm. Uz šķīvja uzlika cepumus, pīrādziņus, sagrieza kūpinātu šķiņķi, tad viesu istabā novāca galdiņu un izmeta ārā alus bundžas. Viņa virtuvē dzēra kafiju, kad pirmais kas pamodās virtuvē ienāca Sāra bužinādama matus, kuri slējās katrs uz savu pusi. Viņai bija paradums tā darīt, varbūt tāpēc tie ir īsi.
"Tu vispār esi gulējusi? Pat zālājs izskatās spožāks", viņa ielēja sev kafiju. "Domāju, kad Maikls paēdīs un pamodīsies, tad brauksim mājās", viņa apsēdās pie galda un palūkojās uz Šrinku.
"Vakar tikai uz beigām tu tā īsti atpūties, jau iepriekš redzēju tevi viesu istabā ar sīko, vēlāk tu jau ar mums žūpoji, bet ātri atlūzi un Alekss tevi aizvilka gulēt"
"Starp mums nekā nebija, un tas mani pārsteidza, ka viņš nekur nesteidzās un saprata mani", viņa turpināja. "Mēs labi sapratāmies.....un man pat viņš patīk"
Sāra uzmanīgi pētīja, kā viņa gremdējas atmiņas par Aleksa maigumu, un it kā sev teica, ka tik nav tā kā ar Ediju. Un, tad viņa iedomājās, kas tad notiks ar Danielu?
"Un Daniels?", viņa izteica savas šaubas skaļi.
"Mēs taču esam draugi! Un es jau nesaku, ka viņš nedrīkst satikties ar citām"
Bet gribētu, it kā sev teica Sāra, un domāja, kas notiks tālāk. Ienāca Maikls un nobučoja viņu mīļi uz lūpām, un Šrinka sajutās lieka, kad viņi dalīja uz pusēm pīrāgu. Šrinka atstāja savu krūzi, iegāja Daniela istabā pēc drēbēm, un ielūkojās viesu istabā ,kur uz dīvāna gulēja vakar iepazītais Mārtiņš, bet Katrīnas guļamistabā gulēja Daniels, un Evelīna, kura bija ap viņu apvijusies tik privātīpašnieciski. Šrinka norija kaklā rūgtumu un uzvilka savas augstpapēžu kurpes, un klusi izgāja no mājas. Atstāja visu sev aiz muguras un soļoja uz mājām. Pie garāžas stāvēja Frenks un Daniela tēvs, turēja rokās alus bundžas un pētīja mašīnas motoru, bet virtuvē māte un Katrīna malkoja melnu kafiju.
"Nu, kā gāja?"
"Jautri. Un tu nevari iedomāties, kas tur no rīta bija par nekārtību. Bet es visu novācu, kamēr visi vēl gulēja un nācu mājās"
"Varbūt ej un vēl izgulies? Tev tumši loki ap acīm", māte teica, bet Šrinka uzgājusi uz savu istabu secināja, ka pelde šeit noderēs labāk.
Nākamajā dienā viņai piezvanīja Alekss un aicināja uz picēriju. Viņi sāka satikties, protams, ne tik bieži, bet tā pa retam, un mazliet iepazina tuvāk viens otru, Aleksam patika, ka Šrinka viņu novērtē un uzreiz nesaka, būsim kopā, bija pārsteigta par visu ko viņš piedāvāja viņai, un skatījās uz viņu ar to mirdzumu acīs, bet Šrinkai patika, ka viņš bija uzmanīgs, rūpējās par viņu, neuzspieda savu gribu vai spieda darīt to ko negrib, bet viņai pietika ar buču uz vaiga un sadoties rokās, un arī viņa neko vairāk nespieda. Draugi neiebilda, ka Šrinkai uzradies jauns draugs, bet attiecības ar Danielu bija saspīlētas, kad palika divatā viņi runāja pārspīlēti laipni, bet visbiežāk izvairījās viens no otra, un, kad Aleksam sākās darbs pie Daniela tēva, viņa diez gan reti tur iegriezās, jo tur strādāja arī Daniels.

Skola

Gāja dienas, un pienāca rudens. Šrinka mēroja ceļu uz skolu, aplikusi šalli ap kaklu un plecu somu pārlikusi pāri plecam. Lēnām krita lapas un viņa atkal atcerējās to vasaru kopā ar Danielu. Viņam bija taisnība, kad pienāca skola viss mainījās. Šrinka apsēdās vienā solā ar Lauru un visu nedēļu manīja, ka viņa ir nerunīga un sapņaina, viņa gaidīja vēstuli no Leo vai kad viņš piezvanīs, jo mācījās citā pilsētā, citā skolā par elektriķi. Un Šrinka nejauši atcerējās, kā viņš smejoties teica, ka elektriķi daudz pelna. Arī Sāra palika klusāka un biežāk mācījās un stundās atbildēja, kaut arī viņai tā mācīšanās agrāk nebija svarīga un raksturīga, jo viņai vajadzēja, ka tikai sekmīgu atzīmi, tagad lien no ādas ārā, lai dabūtu augstāku atzīmi. Maikls pārcēlās uz citu pilsētu kopā ar Leo un mācījās kopā. Bet, Nauris ar Robertu kaut kur nozuda, Laura izteicās, ka Nauris atradis darbu vienā klubā par ārā sviedēju, un tas Šrinku uzjautrināja iedomājoties viņa spēcīgo augumu, kad sviež no bāra, kādu dzērāju. Bija pajukušas kopīgās vizināšanās apkārt, un meitenes bieži kopā devās mājās un pļāpāja visādus niekus. Viņas palika mierīgākas un bieži staigāja kopā, jo nebija taču puišu ar savām trakulībām. Visas palika tuvākas, un izbaudīja otras meitenes tuvumu, kad tas nebija iespējams puiša klātbūtnē. Šrinka starpbrīdī vēroja cik tukša ir auto stāvvieta, kad tur nav Maikls ar savu auto un netēlo pontīgo čali, kad Sāras trakā mūzika dārdina pa visu pagalmu. Un blakus nestāvēja Naura auto, uz kura pārsega Šrinka mēdza bieži sēdēt. Cik tur tagad bija tukšs! Un tur parasti pie riteņa novietnes pie sienas bieži stāvēja Daniels atspiedies un atslējis kāju vēroja ko Šrinka dara pie sava bara. Kāpēc viņa tam nebija agrāk pievērsusi uzmanību?
"Cik tur tagad ir tukšs, ne?"
Šrinka apsviedās riņķī. Edijs stāvēja viņai blakus. Viņš mācījās viņas paralēlajā klasē, un viņai nepatika, ka bieži nākas viņu redzēt skolā.
"Jā"
"Nu, kas tev vairāk pietrūkst, Daniels kas neprot tevi paņemt vai arī tas ņerga Alekss?"
"Kas tev par daļu?", viņa rupji pagrūda viņu.
"Atceries cik mums bija jautri?", viņš nopētīja viņu un pienāca tuvāk grasīdamies palūrēt uz krūšu iedobīti, kur gulēja sudraba zvaigznīte iekārta ķēdītē. Šrinka atvēzējās un iesita viņam ar dūri pa seju, tad pagriezusies aizbēga. Meitenes jau gaidīja viņu pie skolas durvīm.
"Kur tu kavējies?", Sāra nopētīja viņu. "Viss kārtībā?"
"Jā, uzdūros Edijam, neviena nebija tuvumā ,bet es iesitu pa seju un aizbēgu", viņa sakārtoja šalli.
"Labi darīts", Sāra noteica.
"Tie puiši ir nesaprotami radījumi", Laura teica.
"Un, kādas tad esam mēs viņu acīs?", Sāra iesmējās. Šrinka rūgti pasmaidīja. Pie krustojuma viņas šķīrās, un viņa aizgāja uz mehāniķu darbnīcu. Garāžā, kur oda pēc eļļas un izplūdes gāzes, Alekss ģērbies zaļā kombinezonā, uzlicis uz galvas keponu, skatījās kaut ko mašīnas motorā.
"Sveiks", viņa nobučoja puisi uz lūpām.
"Man zvanīja Sāra, teica, ka Edijs tevi aizskāris"
Šrinka nopūtās. Neko nevarēja paturēt noslēpumā, meitenes tiešām mēdz šad tad pieskatīt viņu, bet tas kaitināja. Daniels, kurš iznāca no blakus telpas izdzirdējis pieminam Ediju saausījās.
"Es viņam iesitu ar dūri pa seju un aizbēgu"
"Kur tu iemācījies kauties?"
"Vienu dienu man to Daniels iemācīja"
"Tu taču neesi viņu aizmirsusi?"
Šrinka novērsās, un vēl nespēj pierast pie apziņas, ka viņš tik viegli redz viņai cauri.
"Nu un kā tev iet?"
"Normāli....vēl jānomaina riepa, jo iepriekšējā ir caura"
"Ok, tad es iešu mājās", viņa nobučoja puisi uz lūpām, un viņš viegli samīļoja viņu lai nenosmērētu, un, tad viņa aizgāja.
It kā ziemas dienās Šrinka mēdza iet slēpto, slidot, bet šo ziemu viņa negribēja ne vienu ne otru. Meitenes sprieda par balli, kura būs pēc nedēļas, un Šrinka jutās, kā būrī ieslodzīta. Laura stāstīja, ka kārtos autovadītāja eksāmenus, un pavasarī liks tiesības, un beigās teica-tad varēsim laist tusēt-un skaļi smējās. Šrinka viena izgāja pagalmā un stāvēja pie riteņa novietnes, gaidīja meitenes, kad pie skolas apstājās tumša mašīna. No tās izkāpa Daniels baltajā ziemas jakā ar baltu cepurīti, un saķēra ap vidu Evelīnu, kura gandrīz nogāza viņu, tad Evelīna sāka plātīties. Laikam strīdējās, un meitene apvainojusies iekāpa mašīnā. Daniels saķēra galvu ,tad pamanīja Šrinku un skatījās uz viņu kā uz svešinieci, un Šrinka skatījās uz viņu. Viņi jau sen nebija sirsnīgi aprunājušies, ne arī sveicinājušies. Šrinka savukārt melnajā mētelī atstāja drūmu iespaidu. Evelīna nikni izliecās pa logu, viņš kaut ko atcirta un iekāpa mašīnā. No skolas trokšņaini nāca meitenes un ,visas runāja kādas kleitas, lai pērk. Šrinka uz balli ieradās sarkanā kleitā, kurai bija platas lences ar krokām un viļņaina apakšmala, ap vidu smalka jostiņa, kājās smalkas augstpapēžu kurpes ar siksniņām. Alekss bija uzvilcis tumšu uzvalku un matus veidojis ar želeju. Laura un Sāra dejoja ar savām pusītēm, bet Šrinka kādu brīdi vēroja, kā Daniels skatās pāri Evelīnas plecam uz viņu.
"Ejam dejot?", Alekss piedāvāja. Un viņi dejoja. Ko tā Evelīna ir uzvilkusi? Kaut kādu tumšu kokteiļa kleitu, kas nepiestāv viņas acīm. Pēkšņi parādījās Daniels.
"Drīkst?", viņš vērsās pie Alekša, kā nekā viņi bija draugi. Alekss atlaida viņas roku un aizgāja. Visi dejoja valsi.
"Tu esi skaista", viņš beidzot teica. Ko? Šrinka nojauta, ka viņš vēlas daudz ko viņai teikt, bet vai viņa gribēja to dzirdēt?
"Nesaki neko, izbaudi šo mirkli", un uzlika galvu uz viņa pleca. Daniela smarža, bet īso deju izjauca Evelīna, kas negribēja Danielu tikt ilgi palaist pie viņas. Daniela acīs viņa kaut ko lasīja, gluži kā agrāk, un viņa pasmaidīja, varbūt pa ilgiem laikiem to īsto smaidu.
"Tev tā jāsmaida biežāk", teica Alekss. Pie galdiņa apsēdās arī pārējie. Un Šrinka jutās, kā agrāk, kad bija visi tuvie mīļie cilvēki, ka palika jautri, no tā vien, ka Leo taisīja smieklīgas grimases, un Maikls izmēdīja Sāru vai otrādi, ka Alekss zināja tādas anekdotes, kādas nezināja citi.
"Vēlāk aicinu visus pie sevis", skaļi teica Maikls un salēja visiem dzērienu. Šrinka apsēdās Aleksam lēpī un pavēlēja sev neskatīties uz Danielu, bet vairāk pieglaudās pie Alekša it kā kaut ko pierādītu. Leo un Maikls stāstīja, kā viņiem klājas ar mācībām un tad Nauris ieradās ar skaistu bruneti, pasveicināja visus un aizgāja dejot. Pēkšņi pie viņiem pienāca Evelīna aiz rokas vedot Danielu.
"Drīkstam pievienoties?"
Šrinka atcirta.
"Un dzersiet mūsu alkoholu? Ko paši esat atnesuši?"
Daniels pasmaidīja vai viņai tikai tā likās, gluži kā agrāk. Šrinkas seja bija un palika vienaldzīga, un manīja, ka Daniels apjucis novēršas no viņas.
"Nekas, gan jau vēl varēs abi piemest un nopirksim", Maikls samierināja abas. Šrinka sen vairs nebija draugos ar Danielu un necentās izturēties pret viņu laipni. Kad visi ieradās pie Maikls, protams, ieradās arī Daniels, pēkšņi piebrauca arī Nauris. Visi iebira siltajā viesu istabā un Šrinka ieņēma vietu pie kamīna. Alekss labi sapratās ar pārējiem un brīdi viņa vēroja, kā viņš stāv pie mūzikas centra un kopā ar puišiem smejas, kad blakus krēslā apsēdās Nauris.
"Kā jūs iepazināties?", viņa paskatījās uz bruneti. Viņai patika Tā brunete. Šrinkai reti kura meitene patīk, bet viņai bija kaut kas tāds smieklīgs un jautrs, kas piesaistīja.
"Bārā, viens tips viņai visu laiku piesējās. Es viņu izmetu ārā, un izmaksāju viņai dzērienu, tad sākām runāties, un aicināju uz tikšanos, un viņa piekrita"
"Cik dīvaini, ne?"
"Njāā....bet tev nav palicis labāk"
"Nerunāsim par Danielu. Man ir apnicis par viņu runāt, ja tas neko nemaina"
"Tev viņam ir jāizstāsta par savām jūtām", viņš paglaudīja viņas roku un aizgāja. Tas nav tik vienkārši, viņa domāja. Viņai tas bija skumīgs vakars. Šrinka zināja, ka meitenes redz, ka viņa atkal ir skumja un gribēja aizvilkt dejot vai deva iedzert, bet viņa izlikās, ka dzer, un beigās Šrinka sadusmojās, ka neviens neliek mieru un pavēstīja, ka ies mājās, un Alekss devās viņai līdzi. Pie viņas mājām puisis apstājās, un gaidīja ,kad Šrinka aizies vai arī kaut ko teiks.
"Es brīžiem sevi nesaprotu"
"Tev vienkārši nav noskaņojumu, un tas arī viss"
"Jā tev taisnība", viņa nopūtās, nobučoja viņu uz lūpām, bet Alekss nelaida vaļā viņas roku, un lēnām noskūpstīja vēlreiz, atvēra durvis un aizgāja.

Šrinka sēdēja zem ceriņa krūma. Noslēpusies no apkārtējās pasaules. Neviens tā īsti nevarēja viņu redzēt, jo zari bija kupli un aizsedza skatu no skolas ieejas, ka neviens garām ejot neredzēja viņu. Viņa pierakstīja piezīmes ko vēlāk varētu izmantot špikerī, un nopūtās domājot, ka eksāmeni vairs nav tālu, un, tad skolai beigas. Laura ar Sāru bija dejas nodarbībās uz kurām, kā viņas saka ejot izlādēties pēc mācībām, un viņa gaidīja, kad zālē viss beigsies, un šķirstīja grāmatu. Daži skolēni vēl uzkavējās pagalmā vai arī runādami pagāja viņai garām. Šrinka iztaisnoja kājas, jo palikušas gluži stīvas, un svārki saburzījušies. Viņa uzvilka atpakaļ sandales un vēroja pustukšo pagalmu. Arī Danielu vairs nebija satikusi kopš Ziemassvētku balles skolā, un tas nekas, ka dzīvo turpat blakus, viņš pie viņas negāja, un kā Laura reiz izteicās, iespējams Evelīna ir aizliegusi. Bet pirms nedēļas Šrinka brauca ar divriteni uz veikalu un redzēja Evelīnu ar citu simpātisku puisi. Viņa bija ieķērusies puisim plaukstā un pavēlējusi, lai viņš nopērk viņai rozes, bet viņš liedzās. Šrinka taču bija manījusi, ka kaut kas nav kartībā, bet tā jau nav viņas privātā dzīve un pārvarēja vēlmi iet pie Daniela un nosūdzēt. Šrinka tāpat pēdējā laikā neizprata Aleksu. Satiekoties viņš nesaņēma viņas roku vai nedeva buču, reizēm viņam pat likās ir apnikusi Šrinkas sabiedrība kaut arī centās to neizrādīt. Tāpēc viņa pārstāja iet uz darbnīcu-dīvaini, ka katru reizi tur ejot viņa neredzēja Danielu-un pat nezvanīja viņam, lai būtu kādu laiku atelpa. Bet nu jau bija pagājušas divas nedēļas. Šrinka atcerējās visas tās sarunas ar Danielu, visus tos smaidus kādus viņš veltīja viņai, kur tas viss ir palicis? Daniels bija sāpinājis viņu, bet viņš jau to nezināja, bet viņa jau neteica. Un izvairījās no puiša, un viņš tāpat. Pēkšņi virs viņas slējās kāda ēna. Šrinka pacēla galvu.
"Sveika, mazā", Alekss notupās, un meitene aprāvās, kad gribēja mesties viņam ap kaklu, jo viņam bija tik apdzisis skatiens. Viņš pavēstīs kaut ko sliktu.
"Ko tu tur mācies?"
"Gatavoju špikeri vēsturē", viņa noplivināja lapiņu. "Drīz jau būs pēdējie eksāmeni", viņa teica it kā vairāk sev. "Kā tu mani atradi? Es domāju, ka vienīgā zinu šo slēpni"
"Agrāk arī es šeit slēpos ar vienu meiteni.....", viņš aizsmacis teica.
"Alekss...", viņa uzlika plaukstu uz viņa rokas. "Kas noticis?"
"Ja, tas būtu tik vienkārši"
"Tu taču vari man izstāstīt"
"Es......mums jāšķiras, bet kā labiem draugiem"
"Kāpēc......? Lai gan iemeslu ir daudz", viņa apdomājās. Alekss jau nav muļķis, viņš noteikti tāpat visu saprata, un cik ilgi viņam pietiks ar bučām un skūpstiem vien?
"Es iepazinos ar vienu rudmati....protams, servisā, jo viņai bija salūzusi mašīnā, sānos baigā bukte.....un mēs sākām satikties"
"Man aiz muguras?", viņa aizlauztā balsī teica.
"Es zināju, ka tu iesi pa gaisu, ka tu dusmosies, jo slēpu to no tevis, bet es tik labi ar viņu saprotos un es pārgulēju ar viņu, jo es zināju, ka......", viņš nevarēja pabeigt, jo iespējams zināja, ka viņu tas sāpinās.
"Es tev nedošu", viņa pabeidza.
"Jā, jo tas neesmu es, kurš tev vajadzīgs"
Šrinka zināja, ka viņa vārdi ir trāpījuši īstajā vietā, bet viņš taču ir vīrietis, un kas tur ko nesaprast, tā jau dabā ir iekārtots. Bet Alekss zināja arī kam viņa ir izgājusi cauri, un tāpēc viņš jutās bezspēcīgs, kad redzēja viņas acīs to sāpi vai skumjas. Un cik ilgi viņš varēja būt viņas mierinātājs?
"Patiesībā to, ko tu vēlies tu nevari iegūt, bet varbūt tev palaimējas? Liktenis izspēlē visādus jokus. Man ar tevi bija jautri, un tās sarunas, kuras mums bija, tik daudz ko deva man pārdomāt, jo no tevis var mācīties, tikai nesaprotu, kāpēc Daniels to nesaprot? Bet es tev biju vairāk kā draugs, nekā tavs puisis"
Pie Daniela vārda viņa nodrebēja, ka nespēja valdīt asaras, un kad viņa vispār bija pēdējo reizi izraudājusies? Tik daudz aizturētu emociju.
"Es jūtos vainīgs, jo tevi saraudināju"
"Nē tu neesi vainīgs. Tikai tu pateici taisnību un tāpēc. Un kaut kā palika vieglāk"
Šrinka bija paslēpusi galvu viņa kaklu dobumā, un kad pacēla galvu uz augšu viņš skumji iesmējās: "Tev tuša notecējusi"
"Tas nekas. Kāda viņa ir?"
"Neteikšu, ka ir skaistāka par tevi, visas meitenes ir skaistas, viņa ir smieklīga, bieži vien optimiste, es gribētu tevi ar viņu iepazīstināt"
"Ko?"
"Es domāju, lai viņa iedvesmo tevi, jo ar mani tā bija, jo iespējams redzēšu tavās acīs prieku, jo viņa spēj būt optimiste par visu"
Šrinka redzēja ar kādu maigumu viņš runā par viņu un sajutās neērti.
"Varbūt kādreiz"
"Es nu iešu, tikai tā atskrēju, viss būs labi?"
"Jā, paliec sveiks", viņa teica un viņš apskāva viņu, iespējams pēdējo reizi. Šrinka sēdēja gluži stīva un noslaucīja salvetē asaras. Viņa nezināja ko domāt un ko darīt. Pienāca meitenes un pamanīja asaru pēdas.
"Kas notika?", Laura notupās pie viņas.
"Es izšķīros no Aleksa", viņa nošņukstēja un domāja, ka vēl vienus asaru plūdus neizturēs.
"Kā tas notika?"
"Viņš jau nedēļu atpakaļ bija atradis citu, varbūt pirms mēneša", viņa vāca kopā grāmatas un lapas, nogludināja svārkus un piecēlās.
"Patiesībā es jau arī gaidīju, kad tas notiks, jo ilgi tas nevarēja turpināties", viņa jau smaidīja un gāja ārā no pagalma. Meitenes pāri Šrinkai saskatījās, un abas domāja to pašu, ka Daniels kaut kā ir viņu sāpinājis, un viņa nav to pastāstījusi, kaut gan, iespējams, tā nemaz nebija. Pavasara vējš noglaudīja Šrinkas vaigus. Viņas klusēja, bet ko tad viņas būtu teikušas, bija aptrūcies padomu kā Šrinku mierināt un viņa pati arī to apzinājās.
Šrinkas izlaiduma dienā ieradās daudz cilvēku, un viņa smaidīja, nerādīja to īgno, sāpīgo grimasi, kas bieži parādījās viņas sejā, bet visi bija pārsteigti, ka viņa bija tik jautra. Vakar vakarā viņa bija aizgājusi pie Daniela, kaut gan tas šķita grūti ka gribējās pagriezties, aizskriet un neskatīties atpakaļ. Daniels visu laiku skatījās viņai acīs, ka Šrinkai šķita, ka viņš zina visas viņas slēptākās domas.
"Tu taču atceries, ka tev bija izlaidums?"
"Un?"
"Un es tev palīdzēju?"
"Un?"
Kāpēc viņš atbildēja tik strupi?
"Tu varētu arī man palīdzēt. Sastumt galdus, saliet dzērienus, un tavi vecāki arī ir ielūgti......",
Daniels sabāza rokas aizmugurējās bikšu kabatās.
"Un, kas man būtu jāsaka?"
"Ka tu piekrīti"
"Protams"
"Viss jāvelk no tevis ārā kā ar stangām", viņa pēkšņi saniknojās.
"Tu jau neesi labāka", viņš atcirta.
"Kā tad to saprast?"
"Kā tad Alekss tevi sāpināja? Kāpēc jūs vairs neesat kopā? Un atkal tu esi ievainota vai tad es to neredzu tavās acīs? Kāpēc tu nevari atrast sev normālu draugu? Es taču katru dienu redzēju, kā tā rudmate piebrauca pie darbnīcas ar savu autiņu.....", viņš bezspēkā noplātīja rokas un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem.
"Tad, kāpēc tu man to neteici..?!", viņa sašuta.
"Tu nebūtu man ticējusi, kur nu...! Tev vajag kādu normālu puisi!"
"Man nevajag normālu čali, man vajag vienkāršu puisi", viņa teica un nodomāja, man vajag tevi. "Nesatraucies par mani, es agri vai vēlu zināju, ka tā notiks un pirms trīs dienām mēs izrunājāmies", viņa sakrustoja rokas. "Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē?"
"Mēs taču esam draugi!!"
"Nu jau vairs ne Daniel, vairs ne", viņa nez kādēļ nočukstēja. Daniels spītīgi lūkojās tālumā un, tad pievērsās Šrinkai it kā apdomājies.
"Tev taisnība. Bet kāpēc?"
"Tu tiešām nesaproti??", Šrinka noplātīja rokas it kā rādītu savu izmisumu. "Tu jau biji tas, kurš sāka draudzēties ar Evelīnu, un, pirms tad vēl Anja līda pie tevis. Tu zaudēji manu uzticību, meloji... Nu, kurai izdevās ievilkt tevi gultā, un, tad pamest?"
"Šrinka!", viņš apjucis vēroja viņas acīs dusmu liesmas. "Ja tu neatceries, tu biji tā, kura visai skolai sastāstīja baumas par mani, ka esmu īsts brunču mednieks, kā sakot apmierināts runcis, kurš spēj ievilkt jebkuru meiteni gultā!! Tu biji tā, un tevis dēļ daudzi puiši draudēja ar mani izkauties tikai tādēļ vien, ka viņa meitene cerēja uz mani!!", viņš iekaisis dusmās bļāva. Arī Šrinka pacēla balsi.
"Es to darīju tāpēc, ka man skauda!!!"
"Kāpēc?!", viņš izspļāva, un pazemināja balsi, kad veranda iznāca māte, lai izpurinātu segu.
"Vai tiešām tu nesaproti??"
"Kas man būtu jāsaprot? Kāpēc tu nevari to pateikt?", viņš manīja, ka māte uzmet viņiem vienu skatienu, tad purinādama galvu iegāja mājā.
"Pateikt ko?"
"Kāpēc tev skauž? Vai tiešam tu gribēji būt tā, kura ievelk mani gultā?"
"Apkaunies!!", viņa iecirta pliķi viņam sejā. Iestājās klusums, un meitene apjauta, ka izturējusies trokšņaini, iespējams, visa māja dzirdēja aso vārda pārmaiņu. Viņa saraustīti ievilka gaisu plaušās. Šrinka necerēja, ka viņā slēpjas tādas dusmas uz stāvošo puisi, ka viņa nespēja pateikt to patiesību, un, tagad kad Daniels pierādīja savu taisnību, viņa bija tā, kura klusēja un nevarēja pateikt ka Daniels ir tas, kurš viņu ir sāpinājis un tāpēc viņa uzgrieza muguru puisim, jo bija vienkārši par smagu šī nasta, kā arī vairs nav tās draudzīgās attiecības, kādas bija un tāpēc ir zaudēta draudzība, Šrinka bija zaudējusi ceļu uz puiša sirdi, un nezināja ko iesākt. Un Daniels no šīs asās vārdu pārmaiņas neko nesaprata, Šrinka kaut ko nestāstīja, un neteiks lai kā viņš gribētu, jo viņš saprata, ka ir zaudējis viņas uzticību.
"Atvaino, es......", viņa bezspēcīgi noplātīja rokas un cerēja, ka nesāks raudāt, tikai ne to. "Tagad viss ir savādāk. Tev ir meitene, tev par viņu jāuztraucas tas ir loģiski, un tu nevari tik bieži uztraukties par mani, jo viņa var palikt greizsirdīga"
Daniels klusēja. Šrinka nebija vienīgā, kura kaut ko slēpa.
"Tiksimies rīt pie manis", viņa aizgāja neskatīdamies puisim virsū, kurš vēl stāvēja pie šūpolēm un nezināja ko darīt.
Šrinka atcerējās šo sarunu un saprata, ja Daniels būtu aizdomājies un lasījis starp rindiņām viņš kaut ko nojaustu, bet Daniels nekad nesaprata teiktos vārdus starp rindiņām. Un, viņa zināja, ka bijusi nedaudz skarba, bet ne jau tā viņa bija iztēlojusies, kad abi sāks sarunāties. Viņa cauri savas istabas logam bija skatījusies uz dārzu, kur viss izskatījās tā it kā tur būtu dzimšanas dienas svinības, bet patiesībā tikai svētki par godu izlaidumam. Viņa aizbrauks prom no pilsētās pēc divām dienām, un viņa to nebija teikusi Laurai, Sārai kur nu vēl Danielam, tikai mātei un Frenkam. Viņa negribēja nekādas atvadas, ne arī sirsnīgu izraudāšanos uz Daniela pleca, jo atvadoties noteikti sarunās muļķības. Kāpēc viņa bija atnākusi uz savu istabu? Ak, jā pēc tām skaistajām galda salvetēm. Viņa paskatījās spogulī un piekārtoja uz augšu saspraustos matus, un tagad šķita, ka galva ir smaga, jo visi mati sasprausti ar baltā sprādzītēm, puķītēm, un uz kakla klājās sīkas sprogas, zeltītas ēnas uz plakstiņiem, skropstu tuša, lūpu spīdums. Gaiši zilas bikses, un korsetveidīga augšiņa ar cilpu aizdari priekšpusē uz krūtīm, ausīs plāni riņķīši, un vairāk rotaslietas viņa negribēja. Kāpēc viņa tik ilgi atrodas šajā istabā? Varbūt viņa no kaut kā slēpjas? Pēkšņi viņa gribēja atrasties tikai savā istabā un nekur neiet, pie velna tās svinības, lai visi iet ellē. Bet viņa nevarēja tā rīkoties. Viņa vairs nebija maza pusaudze, viņa bija pieaugusi un pati varēja atbildēt par savu rīcību. Šrinka piecēlās un ar galda salvetēm devās lejā, kad dzirdēja balsis virtuvē.
"Frenk, kāds var ienākt!"
"Un, kas par to? Šī taču ir mūsu māja, varam darīt ko gribam"
Māte iesmējās, kad viņš kutināja viņai sānus, tad viņa kļuva nopietna.
"Es uztraucos par Šrinku. Viņa teica, ka pēc divām dienām brauks prom uz jauno skolu, bet viņa tikpat labi varēja vasaru pavadīt šeit un uz skolu braukt augusta beigās, bet man liekas, ka viņa vēlas no kaut kā aizbēgt un es tur nekā nearu izdarīt"
"Viņa jau ir pieaugusi un pati spēj par sevi atbildēt"
"Jā, bet man ir žēl viņas, vienmēr acīs tādas skumjas. Tas gadījumā nav saistīts ar Danielu?"
"Lai kā tu gribētu viņa tev neko neteiks, bet tagad parādi to vietiņu kur tev visvairāk kut?"
Māte atkal smējās. Šrinka izgāja pagalmā, kad pēkšņi viņu saķēra Leo un pacēla augstu gaisā, tad nolaida zemē un nobučoja uz vaiga.
"Trakais!!"
"Sveicu ar izlaidumu"
"Par ko tad tāda sajūsma?", viņa paskatījās uz Lauru.
"Es viņam šonakt atļāvu palikt pie Danielu, jo viņš tur taisa pasēdēšanu kopā ar puišiem, un tad es palieku pie tevis. Gluži, kā agrāk ne?"
"Jā", viņa nolika salvetes uz galda un pavērās uz visu bagātību uz galda, uz visiem, kuri bija ieradušies. Saules stari rotaļājās viņai sejā un lēnām rietēja, bet viņai iekšēji nebija miera. No kā tu bēdz? Viņa sev jautāja. Laura viņu vēroja.
"Ja vajag tev palīdzēt, labprāt kaut ko darīšu"
" Jā, protams. Daniels jau dara ko var", viņas noskatījās, kā viņš sanesa krēslus no mājas verandas, un māte uzliek uz galda kārtējo ziedu pušķi.
"Šrinka....."
"Nē, nesaki neko, zinu ko tu teiksi", viņa paskatījās viņai pāri plecam un pamanīja pāri pagalmam nākam Aleksu ar rudmati. ‘’Alekss!", viņa iesaucās un pameta Lauru stāvam pie galda, un uzbūra smaidu uz sejas.
"Apsveicu!", viņš sniedza lielu pušķi, un sabučoja. Rudmate sniedza lielu saini.
"Mīļi sveicu", viņai bija melodiska balss un abas samīļojās.
"Un es domāju, ka tevis nebūs"
"Pārdomāju, Natālija pierunāja, un tevi taču nevarēju neapsveikt"
"Prieks iepazīties", Natālija smaidīja.
"Es ceru, ka mēs sadraudzēsimies", Šrinka uzsmaidīja viņai, un veda tālāk. Pamazām visi izklīdušie viesi nāca pie galda, ieradās arī tie, kuri bija pie ezera, un Šrinkas mazie brālēni no ezera atnāca slapji un skrēja mājā pārģērbties. Šrinka nemanīja, kādām acīm Daniels nopētīja Aleksu un rudmati. Ieradās arī Nauris ar draudzeni mazliet nokavējies. Visi smējās, taisīja fotogrāfijas, un runāja. Satumsa, un Šrinka ieslēdza dārza lampas un uz galda izlika dažādas smaržīgas svecītes, un aiznesa ar Lauru tukšos šķīvjus uz virtuvi, kur Laura ar Sāru tos mazgāja. Vēlāk, kāds ieminējās par peldi, un daži gāja līdzi Šrinkas mātei pēc dvieļiem. Šrinka nekur negribēja iet, tāpēc palika pie galda ar dažiem, kas palika. Sveces gaismā viņas seja bija noslēpumaina. Anja un Kristīne sēdēja uz lieveņa pakāpieniem un skaļi smējās par kaut ko. Šrinka paņēma glāzīti un lēnām apstājās augšā nogāzē un vēroja, ka visi peldas, šļakstina viens otru, daži slapji gāja uz māju, un viņa ar skaudību noskatījās, kā Leo ķēra Lauru, kura skrien augšā pa nogāzi. Viņai blakus nostāja Daniels.
"Kāpēc neej peldēties?"
"Man negribas"
"Man arī ne", viņš it kā, starp citu, atsaka.
"Es nebrīnīšos ja Sāra ar Maiklu apprecēsies"
"Domā?"
"Jā, cik ilgi jau viņi ir kopā?"
"Šrinka? Kas notiks tālāk?"
"Smieklīgi, atceros, ka kādreiz tas biji tu kurš uzdeva šo jautājumu. Bet tev bija taisnība viss mainījās"
"Tātad nekas nemainīsies"
"Es nezinu", viņa gribēja raudāt, un uzlika galvu uz viņa pleca. Daniela smarža. Viņa norija kaklā sakrājušos kamolu, un juta viņa roku sev uz muguras, bet viņa pagrieza galvu sāņus, atvirzījās un aizgāja prom. Viņa nevarēja sagaidīt, kad visi aizies prom, kad visi svētki beigsies. Un, kad tas bija pienācis viņa sajutās iztukšota. Daniels nesa ar puišiem iekšā krēslus un mūzikas centru, meitenes nokopa galdu, bija jau pusdivi naktī. Kristīne nometusi kurpes uzrāpās zemajā liepā un sēdēja sūcot kokteili. Šrinka nometa savas kurpes, atlaida matus no sīkajām sprādzītēm un uzkāpa augšā pie viņas.
"Besī ārā, ka esi tik skumja!"
"Man arī....", viņa nopūtās.
"Uzraksti Danielam mīlestības vēstuli", viņa uzreiz izšāva.
"Koa?"
"Beidz sevi mocīt, ja nevari pateikt ar vārdiem izliec visu uz papīra un paliks vieglāk. Tracina, ka jūs tikai šķībi skatāties viens uz otru, bet nevarat normāli izrunāties, kā mazi bērni", viņa turpināja. "Un tev skābs ģīmis", viņa parādīja. Un Šrinka pa ilgiem laikiem skaļi un sirsnīgi iesmējās un nožēloja, ka tik ilgi atstūmusi Kristīni, kura ar vienkāršām lietām spēja viņu sasmīdināt.
"Varbūt tev taisnība. Kā tu redzi man cauri?"
"Daniels vispār neredz tev cauri..ņerga....."
"Kristīne?"
"Jā?", viņa skatījās uz Šrinku. "Pēc divām dienām es aizbraucu prom. Ja, tu esi draudzene, tad nevienam to neteiksi, ne Danielam, ne savai māte, ne Sārai, ne Leo.....nevienam. Tu apsoli?", Šrinkai bija grūti teikt šos vārdus, kas it kā norobežoja viņu no citiem.
"Bet kāpēc?"
"Tāpēc, ka es bēgu, un tas ir gļēvulīgi, ka es tā daru. Gribu visiem uzgriezt muguru un aiziet, gribu citu dzīvesvietu, bet tagad nevaru tevi pamest neko nepaskaidrojot"
"Tu bēdz no Daniela, vai tā?"
"Jā....."
"Kāpēc tu to dari? Kāpēc?", sīkā nesaprata un skatījās uz viņu kā aptaurēta.
"Es pati sevi nesaprotu, bet tā būs labāk man"
"Un Danielam?"
"Par viņu es vispār gribu aizmirst, tāda mīlestība nav iespējama"
"Bet tu viņam neko neesi teikusi?!", sīkā iekarsa.
"Tāpēc, ka man ir bail!!!!", viņa nikni iebļāvās un sabruka elsās. "Es nevaru.....", viņa nočukstēja, un notrausa asaru, saņēmusies paskatījās uz Kristīnes mīļo seju, un nepaklausīgajiem, garajiem matiem.
"Vismaz atraksti kādreiz.....", sīkā samierinoši teica un nezināja ko tālāk teikt pēc šādas atzīšanās.
"Noteikti", viņa samīļoja viņu un nokāpa lejā, ne reizi neatskatījās uz viņu, lai nebūtu jāizplūst garākās asarās. Garām pagāja Alekss ar Natāliju, un pamāja ceļā uz mašīnu, un Šrinka zināja, ka redzēja viņus pēdējo reizi. Pārējie puiši devās pie Daniela saceļot troksni. Laura sēdēja viesu istabā un malkoja vīnu, Šrinka smagi atkrita viņai blakus.
"Kur mani vecāki?"
"Kā traki aizskrēja peldēties"
"Tas ir trakums šie svētki, kur lai liek visas šīs dāvanas?"
"Nerunāsim par manējo kaudzi"
"Laikam iešu gulēt. Un tu?"
"Vēl noskatīšos šo filmu, tad arī iešu"
"Labi", viņa skumji paskatījās uz Lauru un aizgāja uz savu istabu un gribēja, lai viņa pēkšņi sapurinātu Šrinku kā agrāk, iepļaukātu un teiku, ka viņa nekur nebrauks, bet viņas draudzene jau neko nezināja. Laura no rīta pamodīsies, un pavadīs dienu, ka visas citas dienas, bet Šrinka pa to brīdi krāmēs mantas un pēc tam slepus aizbrauks. Cik nežēlīgi!

Ilgas un pārmaiņas

Varēja būt arī ļaunāk, bet nebija. Bija tikai smagi. Šrinka kārtoja drēbes somā, un aizvilka rāvējslēdzēju, nolika zemē pie otras somas. Viņa bija noņēmusi segu, pārvalku no gultas un ielikusi skapī. Skapi aizvēra, sakrāmēja grāmatu plauktu, noslēpa visus diskus, uzklāja spogulim baltu segu, un nesa somas lejā. Frenks viņu aizvedīs uz autoostu, no kurienes viņa brauks uz citu pilsētu un iekārtosies dzīvoklī netālu no centra, kuru viņa atrada caur sludinājumu. Lejā māte gatavoja sviestmaizes viņai ceļam un uzmeta meitai vienu skatienu. Viņa iegāja viesu istabā un nolūkojās uz televizoru, uz stikla galdiņu, uz bīdāmajām stikla durvīm no kurienes varēja iziet ārā pagalmā un tālāk pa nogāzi uz ezeru. Viņa savās augstpapēžu kurpēs, izgāja ārā un pētīja dažus krūmus pie garāžas, rožu dobi, kura pletās no durvīm no stūra uz mājas priekšu. Agrāk viņa pati kopa rozes, tagad to darīs māte. Šrinka rūgti nopūtās un nepievērsa vērību, ka salst, jo nebija uzvilkusi jaku, jo šī diena bija apmākusies un topiņā sala. Šrinka stāvēja nogāzē un skatījās uz ezeru it kā pa gabalu sūtīja tam sveicienus, vēlējās kaut starp kokiem parādītos Daniels un pamātu viņai atvadu sveicienu, varbūt viņa kritīs puisim pie kājām un izraudās savu sāpi, varbūt viņš sapratīs, jo Kristīne būs pateikusi, bet viņa aizgaiņāja šādas domas, jo tas nevarēja notikt, un tā nekad nenotiks, viņa taču pazina Kristīni. Melnās bikses, ar plānām svītrām sānos, un platas kabatas, kurās viņa iebāza rokas. Viņa paskatījās uz kokiem it kā vēlētos tos iegaumēt, un sajuta blakus stāvam Frenku.
"Nevēlies kaut ko ieēst pirms ceļa?"
"Nē, man nemaz nav apetīte. Es vēlos vēl palikt viena", viņa nočukstēja un dzirdēja ,kā viņa soļi attālinās. Frenks, tik jautrs un atsaucīgs, un kad viņai nebija vēlme papļāpāt, viņš neuzbāzās, gluži kā tagad, bet atstāja vienu viņu ar savām domām. Nejaucās viņas privātajā dzīvē, un mēdza sasmīdināt gan viņu, gan māti, šad un tad pirka dāvanas vai darīja mājas darbus un šur tur pielika savu roku. Kaut gan viņa gribēja uzlikt galvu uz Frenka pleca un izraudāties. Viņai taču tā visa pietrūks. Visa apkārtne šķita pārāk klusa pēc izlaiduma lielā trokšņa. Šrinka aizgāja gar mājas stūri pie verandas, un atcerējās, ka toreiz viņa stāvēja uz augšējā pakāpiena, un Daniels lejā, kad tajā lietainajā dienā viņa atvadījās no puiša, kad bija noskatījušies filmu uz izstaigājušies pa mežu. Toreiz viss bija tik skaisti, tas bija patīkams sākums kaut kam, bet kur tas izkūpēja? Viņai kājās bija pūkainās čības, un viņš stāvēja vienā acu augstumā ar viņu, un meitenei bija vēlme viņu noskūpstīt, bet viņa samulsa, kad redzēja Daniela sejā kaut ko līdzīgu smīnam. Vai tiešām viņš smējās par viņu? Šrinka negribēja dzirdēt neko par to skūpstu, un sakaunējās, kaut gan nekas jau nebija noticis, un viņš arī vēlāk neko par to nejautāja. Tātad viņam bija vienalga? Šrinka iegāja virtuvē un palika stāvam virtuvē uz sliekšņa, kur tie abi dzēra tēju un skatījās uz viņu. Arī toreiz viņa bija apsēdinājusi Danielu tajā krēslā, kur sēž māte. Viņa pagriezās un uzgāja augšā uz savu istabu. Šrinka aizvēra logu, un pieskārās rakstāmgaldam, kur pavadījusi lielāko dienas daļu, brīvo laiku, mācoties un pļāpājot pa telefonu ar Lauru. Šrinka nopūtās un aizvēra durvis. Viņa paņēma priekšnamā nolikto somu un kasti ar dārzeņiem un devās pie mašīnas, kur visu ielika aizmugurējā sēdeklī. Iznāca Frenks ar savu māti. Šrinka neko neteikusi samīļoja māti.
"Atraksti kādreiz", mātes balss bija skumju pilna.
Šrinka atlaida māti un teica, man pietrūks tevis, un māte jau sen nebija tādus vārdus no viņas dzirdējusi un acīs sariesās asaras. Šrinka iekāpa mašīnā un piesprādzējās. Viņi klusējot pabrauca garām Daniela mājām, kur pie vārtiņiem stāvēja Aleksa un Maikla auto. Pie garāžas pamanīja dažus stāvus, un novērsās, pirms vēl kāds būtu viņu pamanījis. Un Frenks uzmeta meitenei jautājuma pilnu skatienu, bet neko neteicu par viņas izdarību, kad viņa noslīga sēdeklī zemāk. Viņa uzreiz iztēlojās, kā visi lūr motocikla detaļās vai skatās uz motoru un gudri runā, kā jau parasti tik ikdienišķā dienā kā visās citās dienās, diena bez rūpēm. Iespējams, Daniels jau būs salabojis moci, un toreiz viņš smaidot skatījās meitenes sejā un teica-pavizināšu tevi. Pa radio skanēja dziesma "Ja tu mīli", ko dzied Ainārs Virga. "Ja tu mīli aizmirsi visu, kas bija. Ja tu mīli, tad aizver acis un laid mani projām. Ja tu mīli. Ja tu mīli...ja tu mīli...Ja tu mīli aizmirsi visu, kas bija. Ja tu mīli, izdari tā, lai man sāp. Ja tu mīli....". Un Šrinka uzgrieza citu staciju, ka Frenks uz viņu īsi paskatījās. Viņa klusēja, un viņš arī. Šrinka atminējās, ka šorīt somā ielika dvieļus, un foto albūmu, kā skatījās uz to foto. Daniels un viņa, pludmalē pēc skolas, jo tajā nedēļa bija tik siltas dienas, un tajā dienā viņa bija sastrīdējusies ar Leo, ar Lauru, un visiem ar kuriem iespējams, un stāstīja viņam cik visi ir nekrietni, ka nevar samierināties, ka viņa pavada laiku ar puisi. Daniels sasmīdināja viņu, kad abi sēdēja uz saules sakarsētā soliņa un Šrinka bija skaļi izteikusi savas domas, ka dibens svilst uz tāda soliņa, un viņš bija ķircinājis viņu par to. Šrinka bija izvilkusi no somas digitālo fotokameru un pacēla rokas uz augšu. Daniels no mugurpuses apskāva viņu, un smaidīja. Šrinkas matu cirta bija pielipusi viņam pie vaiga. Viņa nebija to pamanījusi, viņai bija laba sajūta, ka spēj sajust Danielu tik tuvu un viņa skaidri atcerējās tirpoņu vēderā. Un to cik bija silti un labi, viņa vēl bija muļķojusies kameras priekšā un viņam sanāca uzķert diezgan labas bildes un teica, ka sūtīs uz to šovu-smieklīgākie video kuriozi. Šrinka viņu izmēdīja un galvoja, ka viņš jau tikai fotografē. Viņiem bija tik jautri. Protams, ka mājupceļā viņi nesadevās rokās. Bet vienu reizi gan viņa plauksta nobrauca gar meitenes roku. Un Šrinka tā arī bija sēdējusi uz gultas malas un skatījusies uz foto. Un, tā bilde, kuru nobildēja sīkā, kad Šrinka bija atnākusi uz garāžu un viņš atkal ķimerējās pie motocikla. Bet viņa sēdēja uz darbarīka galda un sakrustojusi kājas šūpināja kurpē ieauto pēdu, bet Daniels nosmērējies ar eļļu nostājās viņai blakus un uzlika roku uz viņas ceļgala, ka palika plaukstas nospiedums, un viņa pēc tam bija īgņojusies un aizgāja ar sīko sēdēt šūpolēs. Viņa nebija pievērsusi vērību, kā Daniels uzlika roku uz viņas ceļgala, bet bilde sanāca iespaidīga. Tās bija vienīgās bildes, kuras viņai piederēja, un vēl tās, kuras bija bildētas ar Daniela izlaidumā ,tās kuras bija bildētās sīkās dzimenē, un Ziemassvētku bildes viņa nepieņēma ne no Lauras ne no Kristīnes, jo viņas bija tās fotogrāfes, jo tajās nebija Šrinka kopa ar Danielu, bet bija kopā ar Anju vai Evelīnu, un viņa pa vidu, jo kam viņai tās kur Šrinkai Daniels jādala ar citu meiteni? Pārējās bildes ar draugiem viņa pieņēma. Šrinka ilgi bija sēdējusi un skatījusies uz šīm divām bildēm līdz atjēgusies it kā no sapņa. Viņa it kā nožēloja, ka paņēmusi šīs fotogrāfijas līdzi, it kā nenožēloja jo tās it kā būtu mierinājums, varēja redzēt Danielu. Kāpēc viņa visu tik ļoti sarežģīja? Šrinka juta, ka ir pagriezusi muguru Laurai, Kristīnei un pārējiem, bet viņai tas bija jādara ar steigu jābrauc prom, lai nebūtu lieku jautājumu vai sāpju, vai kārtējās dusmas un pārpratumu. Viņai vajadzēja jaunu vidi. Kristīne jau arī teica, ka varēja uzrakstīt Danielam vēstuli, bet viņa nespēja, jo viņš taču ir kopā ar Evelīnu, un viņa negribēja tā jaukties iekšā un visu izpostīt, jo likās, ka Daniels ir apmierināts ar viņu un neizrādīja nekādu pretestību un viņš nedeva meitenei nekādu cerību. Frenks apstājās autoostas stāvvietā. Šrinka uzmeta pleca somu pāri plecam, tad uzmeta mugursomu, rokās paņēma vēl vienu somu, un otrajā rokā somu ar konserviem. Kādus nu māte ievārījumus un konservus uztaisīja, Frenks paņēma kasti ar dārzeņiem un kartupeļu kasti. Kad, salika visas kastes autobusa bagāžas nodalījumā, Šrinka secināja, ka gan jau vēlāk izdomās, kā visi aizstiept uz savu jauno dzīvokli. Viņa atvadījās no Frenka un notrausa pat asaru no vaiga, un viņš skumji pasmaidīja. Šrinka iekāpa autobusā un sameklēja sev vietu, nolika mugursomu augšējā plauktā, un apsēdās. Bija gatava izraudāties, bet nespēja. Viņa ieslīga miegā.
Šrinka pamodās pēc trīs stundām no paredzētām četrām kas jāpavada ceļā. Viņa iemigt vairs nespēja, jo sapnī redzēja Evelīnu apķērušos ap Daniela augumu. Viņš teica, tu esi nerātna. Viņa atbildēja-tu jau neesi redzējis to labāko. Ārprāts! Šrinka vēl atceras visu ko viņi teica, viņa bija priecīga, ka autobuss iebrauca autoostā. Viņa steidzīgi paņēma mugursomu un pleca somu, tad no bagāžas nodalījuma izkrāva abas kastes. Ja jau viņa bija tā nokrāvusies, tad viņa nezināja kā aizstieps kastes uz dzīvokli. Mugursoma bija smaga, uz elkoņa karājās vēl viena soma, plecu soma, un paņēma klēpī abas kastes, un viņai likās, ka tūlīt sabruks no visa svara un juta, ka kājas ir smagas un nevar paspert soļu, bet viņa kaut kā aizgāja uz nākamo tramvaja pieturu un atkrita tramvaja sēdeklī. Viņa izkāpa citā pieturā un domāja, ka jāsāk pierast pie šīs pilsētās pie tās trokšņa, un izplūdes gāzēm, pie cilvēka pūļiem, kas gāja grūstīdamies, katrs kaut kur steigdamies un viņu pārņēma dusmas, ka visi viņu grūsta kad viņai jau tā bija smagi. Šrinka izlēma paņemt taksi, jo ar kājām jāiet pārāk tālu. Kad tikusi taksometrā viņa uzelpoja. Šrinka aizmirsa savs domas un skumjas, vēroja svešo pilsētu un apkārtni. Pēkšņi taksis apstājās pie pelēkas ēkas ar vairākiem stāviem. Viņa samaksāja šoferim un apsēdusies uz soliņa blakus mājai, nolikusi kastes pie kājām, viņa uz telefona uzspieda dzīvokļa īpašnieces numuru.
"Labdien. Es esmu ieradusies"
"Labdien. Es atvainojos, ka jūs nebrīdināju, bet esmu darbā, jums jāiet uz 14.dzīvokļa numuru, kas ir jums blakus un jāpaņem no Magdas savas dzīvokļa atslēgas, par īri esam vienojušās, un Magda tev visu izrādīs, vakarā pie jums aiziešu"
"Paldies, visu labu", Šrinka nolika telefonu un domāja, cik dīvaina sieviete. Viņa nopūtās, pa kāpnēm viņa neies, un iekāpa liftā. Viņa aizvēra režģotās lifta durvis, un pēc trīs soļiem piegāja pie 14.numura, un nospieda durvju zvanu. Tūlīt arī durvis atvērās, un laicīgi noņēmusi ķēdi viņā raudzījās skaista blondīne ar čolku virs acīm, kuras neslēpa pelēkās acis. Ausis mirdzēja auskari, kājās sarkanas augstpapēžu kurpes un īsi minisārki ar baltu blūzi.
"Ko jūs vēlaties?", viņai bija dziedātājas balss. Varbūt viņa ir kaut kāda slavenība? Bet, tad jau viņa nedzīvotu šajā pamestā rajonā pelēkajā mājā.
"Esmu Šrinka, jaunā īrniece"
"Āāā.....es nez kāpēc biju jūs iztēlojusies savādāku"
"Bet man nebija laika jūs iedomāties....."
Magda iesmējās.
"Te būs atslēgas", viņa no āķīša blakus spogulim paņēma atslēgas un pievēra savas durvis, pretī atslēdza Šrinkas dzīvokļa durvis. Šrinka iegāja tādā pašā priekšnamā, ka Magdai un pa labi redzēja virtuvi, priekšā durvis veda uz vannas istabu kur bija skaistas okēna flīzes, un pa kreisi dzīvojamā istabu, kuru šķērsojot nonāca guļamistabā, kur bija plata gulta, grāmatu plaukts, žēl, bet visas grāmatas viņa atstāja mājās. Šrinka atgriezās virtuvē, kur Magda sēdēja uz galda atklājot īsās kājas, viņa tātad bija īsa auguma meitene.
"Es vairs nevaru", Šrinka apsēdās uz sarkana polsterēta krēsla, un noņēma pleca somu, kur bija ielikti daži trauki.
"Tu arī izskaties noskrējusies", viņa trupināja. "Ja gribi palīdzēšu tev izkravāties"
"Jā, labi", Šrinka noņēma mugursomu, un tad no pleca somas izkrāmēja avīzē iesaiņotos traukus. Magda no savām mājām atnesa atkrituma maisu, un atvērusi skapīti ieklāja spainī, un sameta avīzes. Traukus salika pa plauktiņiem, tad Šrinka gāja uz guļamistabu salikt drēbes skapī, kamēr Magda iztīrīja ledusskapi, un salika konservus, dārzeņus un vienu sulas pudeli. Viņa aizgāja pie Šrinkas kura visas drēbes un kurpes bija sametusi gultā.
"Drīkst?", viņa paņēma kādu kurpja pāri.
"Protams"
Magda uzlaikoja kurpes.
"Mums ir viens izmērs"
"Vismaz kaut kas kopīgs", viņa salocīja apakšveļu un nolika mazajā nakts skapīša atvilktnē, no somas izvilka svaigu gultas veļu un segu, un saklāja gultu, kamēr Magda mērīja kurpes un gorījās pie spoguļa skapja durvīs. Sienas bija dzeltenas, un šajā pusē saule bieži iespīdēja, ka istaba bija gaiša pati no sevis. Magda pamanīja nosviesto albūmu no kuras bija izkritusi fotogrāfija, kur Šrinka ar Danielu bija pludmalē.
"Oho! Tavējais?", viņa ieinteresēta paķēra foto.
"Nē, viņš nav mans puisis", viņa cieti atteica un paņēma albūmu un izrāva foto no viņas rokām.
"Atvaino. Es.....esmu ziņkārīga....un šeit nav neviena draugu man, jo pārsvarā dzīvo pensionāri un apprecējušies pārīši....atvaino"
"Nekas, man pie tevis jāpierod. Varbūt varam kopā aiziet iepirkties un tu varētu man izrādīt pilsētu?", Šrinka veltīja viņai laipnu smaidu.
"Protams"
"Man tikai jānomazgājas un jāpārģērbjas"
"Vannas nav, ir tikai duša"
Šrinka pamāja, kamēr Magda virtuvē pēc viņas atļaujas pagatavoja ceptus kartupeļus ar dārzeņu salātiem. Šrinka ienāca virtuvē ar slapjiem matiem un ģērbusies baltos svārkus ar zilu augšiņu.
"Tev ir laba gaume"
"Paldies. Tev nebija tas jādara", viņa pamāja uz kartupeļiem, pannā, un secināja, ka būs jānopērk pašai sava panna, nevis jāaizņemas no Magdas.
"Ir jau izdarīts, bet tagad ēd", viņa ielēja Šrinkas glāzē vīnu, ko paņēma no sava dzīvokļa.
"Tev arī ir laba gaume, kaut gan, neapvainojies, es neciešu blondīnes, bet tu esi savādāka, uzreiz parādi kurš šeit ir noteicējs"
Magda iesmējās.
"Tu esi tieša. Man patīk"
"Mēs labi sapratīsimies", Šrinka teica un nevarēja noticēt, ka vēl no rīta bija savās mājās, bet tagad svešas meitenes sabiedrībā un dzer saldo vīnu. Viņa paņēma mobilo, kad Magda teica: "Rīt jāievelk tev telefona līnija, es to nokārtošu, tas tev varēs zvanīt uz dzīvokli", viņa norādīja uz telefonu, kurš stāvēja pie sienas pie durvju apmales blakus ledusskapim. Šrinka negribēja zvanīt mātei un runāt, jo tad viņa nespēs un sāks raudāt, tāpēc viņa uzrakstīja īsziņu un bija gatava iet uz veikalu.
Daniels noslaucīja seju baltajā dvielī, un aplika ap pleciem, jo saule cepināja tā, ka āda pati nožuva un viņš uzvilcis iešļūcenes devās augšā pa nogāzi. Viņš tā negribēja rīt iet uz darbu, bet bija jāiet, un viņam ir ienākusi arī doma, izmācīties par dārznieku, jo nez kādēļ viņam patika stādīt kokus gar ceļmalām vai līdzināt granti. Viss pagalms ir viņa roku darbs un māte tā priecājās, un pēdējā laikā strādāt par mehāniķi vairs nebija viņu aicinājums, it kā naudu viņš ir sapelnījis un ietaupījis kaut kam kas varētu noderēt. Pie šūpolēm viņš ieveidoja puķu dobi, bet apkārt žogam pletās apcirsts dzīvžogs. Viņa skatiens apstājās pie garāžas, kur stāvēja pabeigtais motocikls, nu jau trīs dienas. Un, kad viņš atteicās vizināt Evelīnu viņa apvainojās, kā vēl nekad, bet kas viņam, lai vainojas. Viņš nosmējās, un savā istabā uzvilka platos džinsus, un gaišu t-kreklu un tāpat iešļucenēs izgāja uz ceļa. Vakar viņš sastrīdējās ar Evelīnu, viņš nevarēja izturēt, ka viņa bieži vien komandēja viņu, bet tad nāca gaismā viņas sānceļi.
"Ārprāts! Izbeidz vienreiz! It kā tu nebūtu labāks, kā ēna skatās uz Šrinku, bet viņa tevi apzināti spīdzina, un tu gļēvuli izkūsti viņas priekšā ikreiz, kad viņa uz tevi skatās. Toreiz pludmalē ar Nauri pa ūdeni valstījās, tad izlien ārā kā tāda nāra un rāda savus plikumus! Sāka kārties Aleksam kaklā, un kas notika? Šis pasūtīja viņu un, tad ilgi baumoja, ka Šrinka esot gultā kā mēbele, nedeva viņam!!"
"Tu saproti ko tu runā?"
"Jā, saprotu. Es saku taisnību, patiesība acīs kož, ja?"
"Jā, kož. Esi apmierināta?"
"Kāpēc tu vispār esi ar mani kopā? Izklaidei?"
"Jā, izklaidei!!", viņš atcirta, ka tikai viņa aizvērtos.
"Jauki, tad mums nav pa ceļam. Man jau vajadzēja sen to saprast. Un starp citu, es tevi krāpu!", viņa uzvaroši sakrustoja rokas.
"Nu, un? Mēs tāpat neesam saderīgs pāris"
"Ak, tu!! Nepateicīgais, kā es tevi ienīstu. Kaut tu ar Šrinku, nekad nebūtu kopā!!"
"Nerunā tā", viņš sagrāba meiteni aiz rokas.
"Ak, aizstāvi viņu! Es taču varu dabūt labāku par tevi!! Es salaidu ar Nauri, vēlāk ar Tomasu, jā nebrīnies, tas viss bija pa to brīdi kad mēs it kā bijām kopā", viņa izrāvās no puiša rokām.
"Tad, čau. Viss, vari iet prom pie viņiem"
"Tas nav tik vienkārši. Es biju tikai gultas biedrene", viņa jau žēlabi atzinās.
"Tad tu tomēr gribi kaut ko vairāk?", viņš izsmējīgi nopētīja viņu.
"Tu...!!!", viņa ķērās pie nākamā salmiņa. "Gultā es biju laba, atzīsti to!"
"Nu, tu varēji pacensties, es jau neko nejutu, man palika pat garlaicīgi"
Evelīna viegli iespiedzas un dramatiski izgāja no Daniela istabas, tad prom ar savu riteni uz pilsētas centru, lai nekad vairs neredzētu Danielu. Bet viņš palika viens nedaudz apjucis, ka atkal ir brīvs cilvēks. Ka nav piesiets pie Evelīnas sāniem. Viņš visu nakti un visu dienu, domāja, kā lai salabst ar Šrinku. Varbūt tāpēc viņa soļi reizēm ātri nesa uz priekšu reizēm it kā apstājās ceļa vidū, un viņš gribēja bēgt. Varbūt arī tā jutās Šrinka? Un viņam likās savtīgi, ka vienmēr uztraucās par sevi nekā domāja, ko jūt Šrinka vai domā konkrētajā brīdī. Kāpēc viņa nebija atnākusi ciemos? Iespējams negribēja priekšā satikt Evelīnu. Bet tagad viņš taču ir brīvs, un viņu pārņēma spējš prieks pašam par sevi. Ja nu Šrinka negribēs viņu redzēt, jo viņš izmanto viņu, kā rezerves variantu, pēc izjukušām attiecībām ar Evelīnu. Un viņa jutīsies izmantota? Daniels nedroši apstājās Šrinkas durvju priekšā, un iedomājās, ka vajadzēja saplūkt, kādas puķes. Kopš kura laika viņš ir palicis tik sentimentāls? Bija karsti. Nolādētie džinsi. Durvis atvēra Šrinkas māte un viņas smaids pazuda, kaut kas bija noticis. Viņa nervozi noglaudīja savu sarkano blūzi.
"Vai Šrinka mājās?", bet viņa neko neatbildēja. "Ja viņa ir veikalā, tad sakiet, lai pienāk pie manis man ar viņu jārunā"
"Daniel, man ļoti žēl"
"Vai viņai kaut kas ir noticis?"
"Nē, nē. Viņa nav aizbraukusi uz pilsētu, uz veikalu"
"Kur tad viņa ir?", viņš neko nesaprata.
"Viņa ir aizbraukusi uz citu pilsētu uz viesiem laikiem, jo tur viņa iestājās skolā un mācīsies par istabas dizaineri"
"Kad viņa aizbrauca?"
"Aizvakar", viņa saraustīti ievilka gaisu un turpināja. "Viņa negribēja, lai tu vai kāds cits zina, ka viņa brauks prom, jo viņa zināja, ka tu aizkavēsi, un izteicās, ka nespēja ar tevi izrunāties, jo viņai bija smagi. Daniel, kaut kā tu viņu sāpināji, un......"
"Un viņa bēga"
"Varbūt. Man žēl"
"Lai paliek....viņa kaut ko neteica par mani vai neiedeva adresi?"
"Nē, pilnīgi neko, tikai atstāj šo bildi tev par piemiņu", viņa iegāja viesu istabā un no plauktiņa paņēma attēlu. Daniels paņēma bildi, tad pamājis aizgāja. Viņš apstājās ceļa vidū un paskatījās uz attēlu. Smaidošā Šrinka un viņš apķēris viņu ap vidu, viņas mati kutināja viņam vaigu to viņš atceras. Viņš notupās ceļa vidū un saķēra galvu. Kāpēc? Šrinka, kāpēc tu tā dari? Kāpēc? Viņš notrausa no vaiga viltus asaru. Saņēmies iegāja mājā pa taisno uz Kristīnes istabu blakus savējai un nosvieda bildi viņai uz gultas. Kristīne ar pulti nogrieza mūziku klusāk, un aizvēra romānu un palūkojās uz savu lielo brāli nedaudz apjukusi.
"Tu zināji?"
Kristīne sastinga, un, tad domāja, ka nav vērts izlikties.
"Ja, zināju"
"Kāpēc tu nepateici man?"
"Un ko tu būtu darījis?"
"Braucis, gājis viņu apturēt"
"Tieši to viņa negribēja, lai tu dari. Viņa to paredzēja"
"Bet, kāpēc?"
"Viņai ir jāsalabo ievainotā sāpe sirdī"
"Kāda sāpe? Ko tu vēl zini?", viņš apsēdās gultas malā un matracis ielocījās. Pa kuru laiku viņš ir palicis smagāks? Tāpāt kā garāks, un masīvāks, agrāk viņš to nemanīja.
"Vairāk neko nezinu", viņa izvairījās, un labi, ka Daniels nezināja kurā brīdī viņa melo.
"Un adresi zini?"
"Nē, tikai viņa rakstīs man caur portālu-draugi"
"Un, man?"
"Tu vēl jautā......", viņa paskatījās uz foto.
"Viņa mani ienīst, bet nelika to manīt"
"Ko varēja gribēt? Pēc visa, kas notika. Sākumā naiva cerība, kad uzķērās uz Justu, tad Edijs ar saviem glaimiem, un Alekss, kurš vairāk bija viņas sargs un aizstāvis, un nekādi viņa nevarēja atrast to vienīgo"
"E nezinu, ko darīt"
"Varbūt viņa atgriezīsies pēc kāda laika, dod viņai laiku, laiks dziedē visas brūces", viņa piemetināja. "Un, ko tad tu darītu ja zinātu viņas adresi? Rakstītu? Bet ko tieši? Sūtītu ziedus, kurus viņa izmetīs atkritumos?"
"Tev taisnība. Tam jau ir par vēlu"
"Viņa vismaz beigs skolu un varbūt atgriezīsies?", viņa cerīgi teica.
"Nezinu"
Kristīne sapīka, ka viņas brālis sēdēja ar sāpīgu sejas izteiksmi, ka viņas mierinātājs un aizstāvis tagad bija sagrauts un viņa pati nezināja kā lai sevi uzmundrina. Viņa no mugurpuses apķērās viņam ap kaklu un klusēja. Vēlāk pie mājas piebrauca Maikls ar Sāru. Abi sadevušies rokās nāca pār zālienam, kad Daniels panāca viņiem pretī.
"Nu, laižam uz jūru? Kamēr atkal nav nomācies, kā dažas šīs dienas?"
"Var jau"
"Vakar piekritu braukt ar Lauru, lai viņa pavizina ar savu mazo golfa mašīnu, bet otrreiz nekam tādam nepiekritīšu", Sāra iesmējās, kad atcerējās. "Vienu reizi pārkāpa noteikumus, tad gandrīz saskrējās ar priekšā braucošu mašīnu, tad stāvvietā braucot uz atpakaļ nogāza kaut kādu zīmi. Tas bija smieklīgi, jābrīdina, lai Šrinka ne uz ko tādu neparakstās"
"Redz, kur Nauris arī"
No mašīnas izkāpj Nauris ar Evelīnu, ka pārējie saskatās. Evelīna neveltīja nevienu skatienu Danielam, ja ņem vērā, ka vakar tikai izšķīrās. Stāvēja pielipusi Naura sāniem ģērbusies melnā topā un īsos, mini svārkos. Daniels atcerējās ar kādu vienladzību Evelīna runāja par Nauri un Tomasu, ka viņi tikai tā pa ceļam pagadījušies, lai ar viņiem pārgulētu, bet kāpēc viņa atkal ir pielipusi pie Naura sāniem? Piebrauc arī Laura ar Leo. Un Laurai nāk smiekli ar kādu vīpsnāšanu Leo izsakās par viņas braukšanas stilu.
"Es varu piebrauktu pie Šrinkas un aicināt viņu līdzi", viņa vēl nebija ar vienu kāju izkāpusi no mašīnas.
"Tas viņai sagādās prieku", Sāra iesmējās.
"Viņa nekur nebrauks", blakus teica Kristīne, kura pēkšņi parādījās un nevarēja visā noskatīties no malas.
"Kāpēc?", pienāca Leo.
"Pasaki Daniel", Kristīne mudināja. Visu skatieni bija pievērsti viņam, un viņš saņēmās.
"Šrinka ir aizbraukusi no šīs pilsētas, kur viņa mācīsies par istabas dizaineri, un iespējams neatgriezīsies", viņš novilka un pētīja, kā visiem mainās sejas izteiksme un tūlīt arī viņu apņēma jautājumu gūzma. Daniels tikai noplātīja rokas un visi apklusa.
"Tas ir sarežģīti.....tas ir starp mani un Šrinku"
"Bet vienalga, viņa varēja sarīkot atvadu ballīti, mēs esam viņas draugi", Laura iesaucās un aizvēra mašīnas durvis.
"Tieši to jau arī viņa negribēja", Kristīne pārtrauca Lauru.
"Viņa gribēja klusi no mums aizlavīties, lai nebūtu liekas atvadas", Daniels teica. "Jo esmu viņu kaut kā sāpinājis"
"Nu, protams, tagad viss ir tava vaina? Tāpēc, ka neredzēji tālāk par savu degungalu sapinies ar Anju, un tāpēc no greizsirdības viņa gandrīz izskrāpēja viņai acis", Laura noplātīja rokas.
"Daniels ne pie kā nav vainīgs!!", Kristīne iesaucas. "Nu, labi ir....bet vai tad Šrinka pati ir kaut reizi bildusi vai ar mājienu likusi manīt, ka viņa vēlas būt kopā ar Danielu?", viņa pavērās klusajās sejās. "Viņa taču neko neteica, kā tad Daniels varēja zināt? Kā viņš varēja zināt par ko viņa ir sāpināta?"
"Tas tomēr ir stulbi", Leo uzlika rokas uz pleciem, kad Laura atkal gribēja protestēt.
"Kāpēc?", Sāra novilka un skatījās tālumā. "Viņa varēja izstāstīt man vai kādam citam, tad būtu viņai kaut kā palīdzējuši, devuši padomu, bet viņa noslēdzās sevī pavisam, viņa bieži bija skumja"
"Tur vairs neko nevar līdzēt", Maikls blakus teica.
"Trakākais ir tas, ka viņa nav atstājusi savu adresi, varbūt viņas vecāki zina, bet kā jums liekas vai tad viņa būtu ļāvusi, lai mums dod adresi?", Kristīne teica un visi tikai piekrita viņai.
"Viņa vairs nav starp mums, it kā būtu izdzisusi....", Sāra skumji novilka, un Leo sašuta.
"Tu runā tā it kā viņa jau būtu mirusi. Braucam uz jūru izvēdināt galvu, kurš ar mani?"
Laura apķērās viņam ap kaklu.
"Tikai, tad ja es varēšu braukt", un Leo saviebās viņai par prieku. Daniels vēroja, kā visi iet uz mašīnu pusi it kā nekas nebūtu noticis, un tiešām bija tāda sajūta, it kā tādas Šrinkas nekad nebūtu kaimiņos dzīvojusi. It kā viņas nemaz nebūtu.

Jauns sākums

Kristīne vēroja pavasara pārmaiņas apkārt. Pavasaris pārmaina cilvēkus, viņi paliek tādi kā pa gaisu vien, un to dara pavasaris, kas klejo apkārt kokos, veikalos, mājās, cilvēkos. Savos septiņpadsmit gados viņas galvā rosījās domas par puišiem. Diez kā gan Šrinka ar visu tika galā? Viņa tā arī nebija viņai to pajautājusi, ne arī kaut ko citu ko gribēja pajautāt, bet nepietika jau tā laika. Viņas bija aizgājusi pie friziera un nogriezusi pinkainos matu īsus līdz pleciem, kaut arī viņa vēlējās tādus matus kā Šrinkai garus un viļņainus, bet viņai apnika savas pinkas, un vēl, lai izskatītos iespaidīgai viņa tos nokrāsoja tumši sarkanus, tādi kā ķiršu krāsā, bet tagad krāsa saulē izbalēja un izskatījās kastaņbrūni. Kristīne uzstūma brilles uz pieres un nopūtu matu šķipsnu no sejas. Viņa pēdējā laikā daudz brīvo laiku pavadīja grozoties pie spoguļa. Un viņai pietrūka Šrinkas padomu, jo viņa vienmēr labi izskatījās un Kristīne tā arī netika gudra, kā viņai tas izdevās, jo retu reizi Kristīnes mati atkal spurojās kurš kurais, un bieži vien nosmērēja drēbes. Bet viņai bija arī kaut kas tāds, kas piesaistīja puišus. Kristīne aizvēra dārza vārtiņus un paskatījās uz suni, kurš gulēja Daniela izveidotā puķu dobē, pie žoga blakus garāžai un upeņu krūmiem. Viņai bija vienalga, lai Daniels pats izmāca to suni. Māte atkal rušinājās pa dārzu, un viņa nespēja noticēt, ka māte vakarā spēj saposties, kā lēdija un braukt uz balli, kaut gan šeit dārzā viņa izskatījās tik vienkārša. Tēvs, protams, strādāja. Viņa iegāja savā istabā ar visām kurpēm un iedomājās, ka Šrinka gan būtu labāk staigājusi basām kājām. Viņa bieži iedomājās par Šrinku. Pagājušo rudeni viņa uz dzimšanas dienu bija saņēmusi kartīti no viņas ar sarkanu sirdi vidū un smieklīgu tekstu. Viņa domāja, ka sirds vairāk raksturo Šrinku pašu. Ko viņa ar to gribēja teikt? Ka viņas sirds dzīst? Viņa palūkojās, kā pa logu Daniels zaļajā ķerrā ved kūdru aiz mājas, uz uzcelto siltumnīcu, kur viņi audzē tomātus. Daniels ir palicis traks, viņa domāja. Nav manījusi, ka viņš tā nopietni dotos uz satikšanos ar kādu meitenei, bet reizēm aiz pieklājības mēdza braukāt apkārt ar Maiklu, Nauri, vai piekrita braukt uz balli kopā ar viņiem, vai iet uzspēlēt centrā biljardu. Bet galīgi ieracies dārza darbos. Pie dārza vārtiņiem, pie ceļa viņš iestādīja ceriņa krūmus un nopļāva zāli, ka tur tagad izskatās pieklājīgi glīti. Viņš devās arī pie Šrinkas mātes, kura apbrīnoja viņa talantu dārza darbos un kopā iestādīja papi, apsi, un izveidoja puķu dobi. Kaut arī Kristīne mēdza izklaidēties ar pārējiem ,viņa pamanīja, ka neviens nepiemin Šrinku vai nerunā par viņu, tā it kā viņas nebūtu bijis, un tas iekšēji viņu sagrāva, jo pietrūka jau Šrinkas klātbūtnes, un tagad arī par viņu vispār nerunāt? Viņa nogāja virtuvē un padzērās ūdeni, kad pie sētas apstājās Lauras auto, viņa bija viena. Nu, laikam Leo vairs ar viņu nebraukā, bet tagad vizinās ar savu auto. Kristīne piesteidzās pie viņas.
"Sveika", viņa apsēdās verandā un noglaudīja jaunos džinsus.
"Kur nopirki?"
"Neticēsi, tādas atlaides, un gandrīz kā jaunas"
"Šrinkai būtu patikušas šīs bikses, viņa bija kā traka uz atlaidēm", Kristīne teica un Lauras seja nomācās.
"Viņa tev raksta?"
"Nē, tikai tad, kad viņu uzķeru portālā, tad vēl papļāpājam, viņa strādā par oficianti, un daudz pelna. Kā nekā vēl sanem to skolas stipendiju"
Laura nolika uz galdu čupiņu ar kladēm, un viņa nevarēja saprast kāpēc Šrinka viņai neraksta? Viņas taču ir draudzenes.
"Lai nu kā, atvedu klades. Būs tev vieglāk mācīties, un nebūs daudz jāpieraksta, varēsi labāk sagatavoties"
"Paldies", viņa sajutās neērti, kad pieminēja Šrinku. Laura nopētīja, kā garām paiet Daniels bez krekla tumši iededzis un aiznes pilnu maisu, iespējams kartupeļa maisu uz pagrabu.
"Saproti, visiem ir kaut kā smagi....Sārai, reizēm Leo, man, Danielam, nezinu ko Nauris, jo viņš tik ļoti Šrinku nepazina, bet visi kaut kā izvairās no tēmas-Šrinka, jo tad ir kaut kā vieglāk un nevienam nav sāpīgi"
"Bet es gribu par viņu runāt, jo ir jārunā, tad kad būs izrunāts, tad mazāk sāpēs", viņa paņēma klades. Nu ir gan gudra, Laura nodomāja, ka viņai ir taisnība.
"Labi, man jāskrien, mājās vēl jāgatavo pusdienas", viņa pamāja pa gabalu Danielam un aizgāja. Daniels noskatījās, kā Laura iekāpj auto un aizbrauc. Vakarā viņš aizgāja garām siltumnīcai uz ezera pusi, un iemetās ūdenī. Viņš atcerējās, kā toreiz viņi sacentās, un kā Šrinka peldēja, tik graciozi kā delfīns. Viņš taču atcerējās arī viņas smaržu, viņas balsi, un mūžīgi tas-kāpēc? Daniels iegāja savā istabā saģērbties, un dzirdēja, kā Kristīne runā pa telefonu ar Maiklu, jo viņš noteikti jau brauc šurp. Viņš negribēja iziet sabiedrībā, bet tad visi ar varu aizvilks viņu, gribi vai negribi. Daniels paskatījās uz rāmīti ielikto fotogrāfiju, un nopūtās. Bez Šrinkas viņš nebija nekas, kāpēc viņš to saprata tikai tagad? Kad viņš apstājās pie kluba, Kristīne jau bija izlekusi no auto. Un viņš atcerējās, ka viņam viņa jāpieskata. Reiz abi tēloja pāri joka pēc, un visur staigāja sadevušies rokās, tas notika, tad, kad Daniels bija sadzēries šņabi, un pārējie vēl ilgi par to smējās. Klubā viņš pamanīja arī Aleksu ar Natāliju. Viņi jau bija laimīgi precējušies un Natālija gaidīja savu pirmo bērnu. Kā viņa varēja tā izlīst no mājas ar lielu vēderu un bez kompleksiem? Un, kas viņš te bija, kas īdēja un ņurdēja kā veca sieva? Sanāca smiekli par sevi. Viņš noskatījās, kā visi sēž un sarunājās. Kaut kur pagāja garām Anja ar baru meiteņu. Agrāk viņa mēdza visus sveicināt, bet tagad palikusi lepna, nu jā, nekas jau viņu ar šo baru nesaistīja. Leo un Maikls sūdzējās par to, ka būtu labāk nosvinējuši savu izlaidumu, un atzina sevi par labiem elektriķiem. Par ko smējās abas meitenes? Laura bija atradusi darbu džinsu veikalā par pārdevēju, un visām tagad kājās bija skaisti iespīlēti džinsi, un viņš atcerējās, ka Šrinka vienīgā vilka kleitas un būtu atšķīrusies šajā barā. Viņš negribēja domāt par viņu. Kristīne pazuda burzmā kopā ar kādu puisi un kratījās dejā. Meitenes atcerējās savus skolas laikus, kad tas likās aizraujoši skriet un dejot ar kādu simpātisku puisi un pēc tam izslāpusi dotos uz tualeti, lai puisis saķertu viņas aiz rokas un uzcienātu ar kokteili. Daniels pa ausu galam klausījās. Kad visi brauca mājās, viņš klausījās kā blakus čivina Kristīne par simpātisko puisi un secināja, ka viņa tik ļoti līdzinās Šrinkai, kaut vai pēc tā ģērbšanās stila kas viņai reizēm ir, vai tādos brīžos, kad viņa matus ieloko, bet tagad kad, tie ir īsi viņa vienalga pēc uzvedības, pēc krāsošanās kaut kā atgādina viņu.
"Tu man ļoti atgādini Šrinku", viņš pārtrauc viņas runas plūdus.
"Vai tas ir slikti?"
"Nē", Daniels iebrauc sētā.
"Man viņas ļoti pietrūkst", viņa nočukst. Kad viņš neko nesaka, viņa atvēra durvis un iet uz māju, kaut kā pazuda tas prieks par simpātisko puisi klubā.
Šrinka aizvēra dzīvokļa logus brīdi paskatījusies ārā pa logu uz visu ielu, un lejā pie nama durvīm. Viņas dzīvoklī skanēja klusa popmūzika, pēdējā laikā viņa nevar bez mūzikas, kopš strādāja bārā kopā ar Magdu par dejotāju. Magdu bija sarunājusi šo darbu viņai, jo viņa tur visus pazina, un tā kā Šrinka agrāk bija gājusi dejās, viņai tas labi padevās un viņai labi sapratās ar deju partneri. Magda bija dziedātāja, un laba. Šrinka izpurināja no dušas slapjos matus, un nogurusi atslīga pret sienu. Viņa piecas stundas noturējās kājās dejojot ar Rosu. Ross agrāk piedalījās deju sacensībās, un viņš bija smieklīgs, galants, bet gejs. Šrinka it kā par to uzelpoja, jo viņa vairījās no vīrieša dzimuma pārstāvjiem. Bija jau pagājuši pieci gadi, bet vairījās. Viņa iepazina Magdu arvien labāk pa šiem gadiem. Viņas vecāki bija miruši kaut kādā ēkas sprādzienā par terorista ķīlniekiem, tā kā viņa dzīvoja pie audžuvecākiem līdz pilngadībai, un bieži uzstājās klubos, kur viņu pieņēma par dziedātāju, un pati rakstīja dziesmas vārdus, gan dziedāja. Ar laiku viņas pamanīja, kāds filmu režisors, kurš meklēja jaunas sejas. Magdu ar savu eksotisko balsi aizrāva, bet Šrinka ar deju iekvēlināja. Viņas abas pieņēma filmā, kur Magda tēloja galveno lomu, kā satriecošā slavenā dziedātājā, kura bija nelaimīgi šķīrusies, un vīru nogalināja, kāds mantkārīgs slepkava, kurš vēlas atņemt visu viņas mantojumu un muižu, bet Šrinka tēloja viņas draudzeni, kurai mīlestībā neveicas un dzīvo kā bārene pasaulē piedaloties zirgu skriešanas sacensībās, un vakaros dejo klubos. Un viņa atcerējās cik gan daudz stundas mācījās jāt uz zirga un pareizi sēdēt. Vēl tagad pa retam mugura sāpēja, kā arī tie cīņas elementi, auto vadīšana, bet viņa visu apguva ātri. Filma atnesa graujošus panākumus, un viņas kļuva bagātas, nopirka jaunu dzīvokli un dzīvoja kopā. Magda bija parādījies draugs, kāds blonds aktieris. Un tāpēc viņa bija dzīvoklī viena, izbaudīja klusumu. Satinusies peldmētelī viņa ielēja glāzē konjaku un izdzēra vienā rāvienā. Uz ielas cilvēki viņas pazina, un bieži ielenca fotogrāfu kalni, prese un fani. Bet viņai no tā visa uznāca tikai skumjas, un sāpes un gribēja palikt viena, ieslēgties un neko nejust. Drīz viņas aicināja piedalīties komēdijseriālā, un viņas nedomājot parakstīja līgumu. Un, tā pagāja vēl gads, un pēc seriāla viņas nolēma paņemt atelpu, un vietējā klubā, kur apgrozās sabiedrības krējums, abas uzstājās. Viņas bija uz žurnāla vākiem, vienā šampūnu reklāmā, un kopīga filma, smieklīgs seriāls, bet viņa kaut kā to visu nevēlējas. It kā ceļš uz slavu tik viegli atnāca, kaut arī viņa nejuta, ka būtu to pelnījusi. Vislabāk viņai patika, ka pati ir beigusi dizainera skolu un pati iekārtoja šo viesu istabu, jo tas bija kā gandarījums, ka viņa pati ar iedomu ir kaut ko paveikusi nevis tēlot pēc scenārija. Bet viņai pietrūka....mīlestības. Tas nekas, ka viņas priekšā gozējās skaisti puiši, aktieri, lordi, bagātnieku dēliņi, aicina uz tikšanos, zvana, sūta dāvanas. Šrinka reizēm nezināja ko iesākt ar tādu bagātību un pati piedalījās ziedošanā, kur visu ziedoja bērnu slimnīcai jaunām iekārtām. Lielu summu sūtīja uz mājām, kad drīz vien māte zvanīja un sīki izprašņāja. Šrinkai bija patīkami dzirdēt mātes balsi, visu kas notiek mājās, viņa bieži pieminēja Daniela vārdu it kā viņš jau dzīvotu pie viņas, bet izrādās izveidojis skaistu dārzu, un viņa it kā sapīka. Jo pati gribēja redzēt to dārzu, un tāpēc dusmojās, jo viņš it kā raisīja viņā vēlēšanos viņam piezvanīt, bet viņa spītējās. Daniels bija tas, kas visu izbojāja, bet viņa negribēja par to domāt, tāpēc mainīja tēmu un izstāstīja, kā iekārtojusi savu viesu istabu. Beigās māte paziņoja, ka ir stāvoklī, un jau astotajā mēnesī. Šrinka neizturēja un sāka raudāt. Viņai bija tāds prieks, ka būs māsiņa vai brālītis, bet žēl, ka tas notiek tik vēlu, kad viņa tur vairs nedzīvo, ka viņa neredz kā mātei klājas grūtniecībā un nevar palīdzēt pa māju. Beigās Šrinka izstāstīja vienu anekdoti un nolika klausuli. Varbūt tāpēc viņa tagad bija ķērusies pie alkohola un iztukšojusi visu konjaka pudeli. Kāpēc? Viņa ievēlās dīvānā un guļot lūkojās tumsā, kaut kā iemiga. Pārnāca Magda ar blondo puisi skaļi smejoties un klaigājot. Bet ieraudzīja aizmigušu Šrinku un saguma. Viņa redzēja, ka viņa slāpēja bēdas alkoholā un pamanīja četras izpīpētas cigaretes pelntraukā, kā aizmigusi peldmētelī, un bieži viņa ir manījusi, ka viņa paliek nevīžīga, staigā mētelī pa māju it kā būtu slima. Viņai nerūpēja, kā viņa izskatās. Bet rīt taču jāiet uz darbu, uz klubu.
"Man viņu aiznest uz gultu?", puisis teica, un Magda pamāja. Atmeta cirtainos matus, un novilka melnās kurpes. Viņa gribēja, lai Šrinka nebūtu tik skumja, un parādītu savu īsto seju, jo bieži vien viņa tēloja, slēpa savas emocijas. Viņa bija visu izstāstījusi par savām mājām, draugiem, Danielu, un viņai palika Šrinkas žēl, kura bēg no tā visa, lai atgūtos, bet viņa neatguvās. Atnāca puisis un apskāva viņas plecus.
"Laikam no gultas priekiem, nekas nesanāks"
"Nekas"
"Uztraucos par Šrinku"
"Tas taču ir dabiski"
Magda piekļāvās pie puiša un devās uz gultu. Šrinka pamodās agri un saģērbusies darbam, devās uz virtuvi gatavot brokastis. Magdai patika ilgi gulēt, un Šrinka neatcerējās, kad pati spēj tik ilgi nogulēt, viņai tas miegs ātri pārgāja un viss. Bija vienpadsmit no rīta, kad viņa sēdēja pie brūni novaskota galda un dzēra kafiju. Viņa bija apēdusi makaronus ar mērci, un klusi skanēja popmūzika, viņa pat nedaudz kustējās mūzikas ritmā, bet tad viņa nolēma. Paņēma savu jauno, bīdāmo telefonu un uzspieda numuru.
"Jā?", teica, kāda skanīga balss, un Šrinka sarāvās. Viņa taču viņu vairs nepazina, pati jau nebija zvanījusi viņai.
"Vai tā esi tu, Kristīne?"
Otrā galā valdīja klusums. Un fonā viņa dzirdēja skaļu roku. Izklausījās pēc Šrinkas diska, un viņa uzreiz atcerējās visus nosaukumus uz diska rakstītus ar melnu marķieri. Vēl varēja dzirdēt kā pa atvērto logu rūc zāles pļāvējs. Vai tas ir Daniels?
"Ārprāts! Tevi pat pec balss pazīt nevar"
"Tevi jau arī ne..."
"Šis ir tavs jaunais numurs, ja? Tad saglabāšu"
"Jā, labi"
"Ok"
"Jā". Cik muļķīgi! Viņa nezināja ko vēl teikt, kad dzirdēja Kristīnes nobriedušo balsi.
"Es biju aizgājusi pie tavas mātes, un aizņēmos tavus diskus. Atcerējos, kā tu tos mēdzi klausīties, un....nu jā paņēmu...."
"Piedod, ka nerakstīju tev vairs, laikam palieku slinka, bet darba daudz"
"Nu, jā. Uzlecošā zvaigzne pie debesīm", viņa ķiķināja, gluži kā agrāk.
"Ja gribi zināt, man nav panākumi sakāpuši galvā", Šrinka iesmējās.
"Nē, bet tas komēdijseriāls ir smieklīgs, tev labi sanāk!"
"Paldies"
"Un, tad vēl šampūnu reklāma. Tā blondīne ir šausmīga modele"
"Tici tā ir mana dzīvokļa draudzene, un viņa nav modele"
"Bet ir līdzīga. Nu, kā klājas? Kā ar puišiem? Nav tevi nocopējis Breds Pits?", viņa teica un iesmējās.
"Nē, ne gluži....."
Kristīnes smiekli apklusa, jo saprata, ka aizskārusi kādu sāpīgu tēmu.
"Vēl esmu vien, un man tas pat patīk, ko tas dod ja esi slavens, ka vari iegūt visu, bet mīlestību jau nevar nopirkt?’’’
"Šeit tevi neviens nepiemin, vairās runāt par tevi, jo domā, ka sāpēs.....Daniels tikai strādā un neko citu, bet pārējie tusē it kā nekas nebūtu noticis"
"Un, kā klājas tev? Kā skola?", viņa mainīja tēmu.
"Nu esmu klasē izcilniece. Laura atdeva vecās klades, un tagad esmu kā zubrīte. Viņa visu ir pierakstījusi tik izvērsti, un plaši"
"Atceros ,viņas plašumus kladēs, tur viss iespējamais bija pierakstīts pilns, jo es pierakstīju mazāk vairāk atcerējos no galvas, bet viņai galvā neturējās, viņai vairāk rakstīja, kamēr es stundā sarakstījos ar zīmītēm ar Danielu", viņa iesmējās un apklusa.
"Bet tas man daudz palīdz....Aāā.....", atskanēja būkšķis un suņa rejas. "Atvaino, Sandra apgāza krēslu, jo viņa trenkā runci. Abi divi plēšas, ka es nezinu" Šrinka iesmējās un paskatījās, ka Magda stāv durvīs un kasa galvu, plati žāvājas.
"Labi es beigšu, jo jāiet vēl uz klubu"
"Piezvani vēl kādreiz", viņa skumji saka, un Šrinka vilcinās, tāpēc noliek nost.
"Kas zvanīja?"
"Es zvanīju Kristīnei, jauki papļāpājām"
"Sāc nodibināt kontaktus?"
"Apmēram tā", viņa pieglauda Magdas matus. "Taisies mums jāskrien uz klubu". Magda noskatījās, ka viņa augstpapēžu kurpēs aizsoļo uz istabu, un domāja, kā viņa pārvēršas no skumjas alkoholiķes spēcīgā darbaholiķē. Vēlāk, kad blondais puisis devās uz modeļu aģentūru viņas apstājās autostāvvietā viņām paredzētā vietā. Un Šrinka aizslēdza savas minigolfa durvis. Viņa zināja, ka var atļauties labāku auto, bet viņai patika vienkāršība. Iegājušas savā ģērbtuvē viņas novilka mēteļus, un sāka grimēties. Ienāca menedžere nopurinot sniegu no apkakles.
"Nolādētie puišeļi! Nevaru pāriet normāli pāri ielai uz to kafejnīcu pēc svaigiem čeburekiem, kad jāapmētā katrs garāmgājējs", viņa novilka tumšo mēteli un apsēdās bēšā kostīmā uz krēsla un ielēja sev dzeramo.
"Tie ir tikai puišeļi", Magda novilka. Šrinka iznāca no aizslietņa ģērbusies pieguļošā, melnā kleitiņa ar šaurām lencēm, un melnās zeķbiksēs ar sarkanām kurpēm, un iesprauda matos sarkanu rozi, un sasprauda ar sprādzi. Viņas izgāja uz skatuves. Menedžere piegāja pie bāra un pļāpāja ar puisi. Šrinkai pretī iznāca Ross ģērbies viss melnā. Magda atlieca galvu un īsi uzrunāja publiku, tad lēnām iesāka skaistu melodiju. Šrinka pagriezās un iekrita Rosa rokās, virpuļoja, kad Magda mainīja ritmu un skaļām bungām rībot, Šrinka ar Rosu uzsāka dejot tango. Kaut kas tango dejā bija tāds pavēlošs, privāts vai eksotisks, ka skatītāji aplaudēja līdzi un daži sāka rosīties pa deju grīdu. Dejai beidzoties viņa izlieca muguru Rosa rokās un pacēla kāju uz augšu. Viņi nokāpa no skatuves, kad Magda sāka dziedāt romantisku dziesmu. Ross apsēdās uz bāra krēsla blakus Šrinkai.
"Nebija slikti", menedžere slavēja un aizgāja. Šrinkai slāpa.
"Divus kokteiļus", Ross teica bārmenim.
"Paldies", Šrinka kāri dzēra caur salmiņu.
"Domāju, ka vairs nedejošu kopā ar tevi...."
"Kāpēc?"
"Mani aicina piedalīties deju sacensībās ar manu veco partneri"
"Žēl, kas jādara, tas jādara, un gan jau atradīšu citu partneri nav jau tā, ka neprotu dejot hiphopu"
"Pāriesi uz kaut ko tādu? Tev varētu izdoties"
"Neesi pamanījis, ka man izdodas viss kam pieskaros?", viņa iesmējās, ka mati uz brīdi aizsedza seju, tad līdz elkonim garos matus atmeta atpakaļ, kad kāds viņu uzrunāja.
"Tu nu gan esi palikusi iedomīga!"
Šrinka skatījās uz slaido, vīrieti tumšā uzvalkā, spīdīgās kurpēs un uz rokas pamanīja rolex pulksteni.
"Nesaki, ka neatceries mani, Šrinka. Dūjiņ?"
"Just?", viņa nespēja noticēt. Skolas laikā viņš mēdza ģērbties ādas jakā, vai repera drēbēs, ka visas meitenes skrēja viņam pakaļ, bet tagad nebija brīnums, ka tā viņu nepazina. Ģērbies, kā bagātnieka dēls. Ross aizgāja un Justs apsēdās viņa vietā.
"Jā, tas esmu es. Man vajadzēja ilgāku laiku, lai paskatītos uz tevi un sazīmētu, ka tā esi tu. Esi nokļuvusi līdz pašai augšai? Kinozvaigzne"
"Un tu?"
"Mantoju vectēva biznesu uzņēmējdarbībā. Neskaties uz mani tā, sākumā bija ellīgi grūti, jo no tā neko nesapratu, bet daudz mācījos un studēju un ko tik vēl ne, bet es tiku galā, dzīvoju savrupmājā, nopirku māju Londonā, un apprecēju modeli"
"Jā, tas izskatās pēc tevis", viņa pavīpsnāja, jo viņš vienmēr tiecās pēc labākā.
"Bet tu gan neesi mainījusies, man prieks, jo lai kā tu skaisti apģērbtos vai krāsotos tevi var pazīt. Tu labi dejo, labāk nekā skolas dejās", un abi iesmējās.
"Cik pasaule tomēr ir maza"
"Jā, maza. Satiku Robertu stāstīja, kā jums pārējiem iet. Laikam tevi toreiz ievainoju, kad pametu, jo tad ar Ediju, Aleksu, pa vidu Daniels..."
"Jā īsta putra, tāpēc sāku jaunu dzīvi"
"Nevajag man attaisnoties, dzīve cilvēku izmāca"
"Tev taisnība. Nu, jau piecus gadus neesmu bijusi tajā pusē, un esmu tik daudz ko pārdomājusi, ka pati pieļāvu, kļūdas"
"Ir laiks kļūdas labot ne?", viņš iedzēra viskiju. "Neesi kā nomaldījies šunelis, izbaudi dzīvi", viņš teica, kad pienāca garkājaina modele. Un viņš sniedza Šrinkai vizītkarti.
"Piezvani, varbūt papļāpāsim?"
"Labi", viņa iztukšoja kokteili un pārdomāja. Pienāca Ross un veda atpakaļ uz skatuves, un viņa pasmaidīja savu gaišo smaidu, Justs viņai bija dīvainā kārtā uzlaboja garastāvokli.

Atgriešanās

"Nē, nē, nē", Kristīne iebļāvās, kad kucēns ieskrēja puķu dobē un rakņājās pa zemi, un rēja uz puķēm.
"Atkal!", Šrinkas māte stāvēja uz pakāpiena un dusmīgi skatījās uz palaidni, kuru Kristīne bija saņēmusi aiz kāpnēm un vilka ārā. No garāžas nāca Sems un ieraudzījis Kristīnes svārkus ar zemi, un viņu pašu, kā velk kucēnu no dobes kurš pretojas, skaļi iesmējās. Kristīne nopēra suni, un viņš kaunīgi uzkāpa uz lieveņa.
"Nav smieklīgi", viņa uzbrēca Semam. "Es to dobi vairs nekopšu"
"Varbūt Sāra to izdarīs jo pati ņems vienu kucēnu prom, ka varēs arī sakopt dobi. Es zinu, ko viņa teiks, viņš taču nav vainīgs, paskatieties uz viņa mīļo sejiņu", māte nopurināja svārkus un paņēma klēpī Arnoldu, kurš gribēja ar žagaru iesist kucēnam pa dibenu.
"Vari pasaukt visus paēst, zem koka uzklāju galdu, viss vēl atdzisīs", viņa noskatījās, kā melnākais kucēns spēlējas ar Arnolda žagaru. Kucēni bija piedzimuši Sandrai un tagad nezināja kur tos divus likt, ka tikai padarīja visus trakus. Sems aizgāja uz garāžu, lai visus izkomandētu. Kristīne nopurināja svārkus un apsēdās pie galda, kur smaržoja pēc vijolītēm un garda ēdiena. Pagalmā iebrauca Sāra ar Maiklu. Viņas pirkstā rotājās skaists, gredzens, jo šodien Maikls viņu bildināja, un ka Arnoldam palika trīs gadi, un tāpēc svētkus apvienoja. Laura ar Leo neieradās, bet neviens to īpaši neievēroja. Visi trokšņaini gāja pie galda. Alekss ar Natāliju apsēdās viens otram blakus, kamēr Elzu iesēdināja bērnu krēsliņā blakus Natālijai.
"Elza!", viņa aizrādīja, kad mazā iebrēcās.
"Viņa šodien ir tāda niķīga", Alekss secināja.
"Mazi bērni ir kaprīzi", Šrinkas māte teica un uzsmaidīja Frenkam.
"Kāds vēlas karbonādi?", no virtuves iznāca Kristīne ar bļodu rokās.
"Noliec te pagaidām", norādīja Katrīna.
"Kad būs paredzētas kāzas?", jautāja Natālija, jo viņa ar Aleksu sen jau kā apprecējās un nespēja noticēt, ka viņi tik ilgi izturējuši kopā, un pēc tik ilga laika precas.
"Apmēram pēc divām nedēļām", Sāra krāmēja uz šķīvja krabju salātus.
"Oho! Mums ar Aleksu bija tikai pēc mēneša"
"Mēs negribam vilkt garumā un nedomājam kaut ko pārlieku greznu", Maikls pacēla pie lūpām alus glāzi.
"Starp citu, kad domā ņemt kucēnu?", Šrinkas māte pajautāja.
"Mēs nolēmām, ka ņemsim abus, jo ko viens, tad jau otru arī, lai var dauzīties"
"Viņš atkal izārdīja puķu dobi", Kristīne iesaucās.
"Viņš taču ir tik jauks", viņa paņēma kucēnu klēpī, kurš trinās viņai gar kājām. "Nu, paskaties", viņa dūdināja, kad viņš nolaizīja viņai vaigu. Kristīne novaikstījās un saskatījās ar Semu, kurš domāja tieši to pašu, cik pretīgi, un abi sasmaidījās un nokāra galvu, lai nebūtu jāsmejas pilnā rīklē. Katrīne vāca tukšos traukus, kad no peldes atnāca Daniels, Kristīne, Sems, Alekss. Kristīne purināja slapjos matus, ka trāpīja Semam, un viņš atriebās viņai iesitot pa dibenu, viņa skrēja prom un vairījās. Daniels ar skaudību noraudzījās viņos. Katrīna pasniedza visiem kūku, kad Kristīne piesēdās ar Semu pie galda bez elpas.
"Cik daudz viesu būs?", Frenks pajautāja.
"Ne īpaši, daudz. Šrinka arī ieradīsies", Sāra it kā izšāva, un daži sastinga, daži pārsteigti skatījās uz viņu.
"Es biju viņai aizsūtījusi ielūgumu, bet nekādu atbildi nesaņēmu, tad vakar piezvanīju, jo tas bija sen kad sūtīju, un mēs jauki parunājāmies. Viņa dejo sabiedrības krējuma klubos, un pelna lielu naudu, tagad kā viņa teica, viņa nodibināja savu grupu un dejo hiphopu, nesen piedalījās, kādā filmā kur viņai bija maza loma", viņa stāstīja. Danielam tie bija jaunumi, jo viņš taču nezināja neko par viņas dzīvi, ne arī viņa puisim zvanīja, bet Kristīne jau neko nestāstīja. Māte izskatījās vīlusies.
"Kāpēc viņa nepiezvanīja man?"
"Nezinu, viņa izklausījās norūpējusies, bet teica, ka kravāsies, tātad viņa domā uz ilgu laiku šeit uzturēties"
"Šrinka vienmēr bijusi noslēgts cilvēks", teica Frenks, it ka aizstavedams.
Jā, diez kāpēc, iedomājās Daniels. Bet viņš zināja, ka viņa ir palikusi slavena, viņš bija redzējis to filmu "Kaislības skavās", kur viņa tēlo bāreni un piedalās zirga skriešanas sacensībās. Viņa šķita tik skaista, bet ekrānā jau cilvēks ir savādāks, bet kā viņa jāja uz zirga, kā profesionāle, un vadīja auto, un tas komēdijseriāls, kur viņa tēlo cimperlīgu skuķi, un dažās epizodēs viņa parādīja sevi, tādu, kāda viņa bija šeit. Varbūt tāpēc viņa bija tik patiesa, un seriāls visiem patika ar to vienkāršību. Vienā epizodē viņa sēž pie ezera un it kā domā par kādu puisi. Nez kāpēc viņam likās, ka šis ir tas pats ezers, un viņa domā par viņu. Daniels ieklausījās Sāras monologā.
"Viņai ir skaists dzīvoklis ar skats uz jūru"
"Kad viņa ieradīsies?", māte jautāja.
"Nākamo piektdienu. Sestdien ir paredzētas kāzas"
Natālija izņēma no mašīnas bērna sedziņu un ienesa mazo mājā. Daniels domāja. Par Šrinku. Viņš viņu satiks. Un izrunāsies. Bet, varbūt viņš varētu meiteni pakaitināt, un būt gan jaukam pret viņu, gan izlikties neredzam viņu.

Viņa sēdēja uz savas gultas malas un smēķēja. Viņa nervozēja? Protams. Īsi melni šorti, plata josta, kājas slaidas un brūnas, kājās iešļūcenes ar mākslīgo puķi, mugurā balts topiņš, kurš brīvi krīt viņai pār plecu, otrs plecs atstāts kails. Viņa nobirdināja pelnus traukā. Cik viņai bija gadu? Divdesmit seši. Pēkšņi viņa sev likās šausmīgi pieaugusi. Viņa dzirdēja kā Magda ienāk dzīvoklī, jo bija nonesusi lejā, viņas trīs somas ar drēbēm un kurpēm, tad kasti ar kosmētiku, bet Šrinka nebija spējīga iet viņai palīdzēt. Magda aiznesa jauno mūzikas centru, jo viņa bez mūzikas nevarēja, ziemas mēteli, zābakus, lietussargu, grozu ar augļiem, dažus iesaiņotos traukus mātei, lielo, balto lāci, kuru dāvinās Arnoldam, pēdējā brīdī viņa iedomājās par dārzu un nopirka puķu stādus, kuri tika ielikti mašīnā. Viņa zināja, ka kaut kā piekukuļo visus ar dāvanām, jo pat Danielam viņai bija nieciņš un Kristīnei dāvinās jaunu kleitu, un jaunajam pārim dāvinās jaunu sulas spiedi, jo atcerējās kā Sāra uztraucās par savu vidukli. Tad, kad Šrinka teica, lai ielikt mašīna mēteli un zābakus, Magda jautāja vai tad tu nebrauksi atpakaļ? Un Šrinka nezināja ko teikt, tikai klusēja, kaut gan tāpat ir skaidrs. Un tagad viņa smēķēja, līdz cigarete sabira pelna traukā. Dzīvokli viņa atstāja Magdai, un deju grupai viņa pat izteica, vēlmi, lai kādreiz ierodas pie viņas uzstājas viņas pilsētā, un varbūt viņas varētu tur palikt? Lai Šrinka varēt uzstāties ar viņam, bet meitenes tikai smējās un solījās rakstīt, zvanīt....Kāpēc viņai nav skumji vai žēl sevis? Varbūt tāpēc, ka viņa beidzot ilgojās atgriezties. Šrinka atstāja istabu, un zināja, ka ieskatās tajā pēdējo reizi, un aizvēra durvis, kā uz neatgriešanos, gāja lejā kur pie ieejas stāvēja viņas sarkanais Fords. Nesen viņa bija nopirkusi jaunu mašīnu, un izņēma no bankas visu naudu, kaut gan uz brīdi likās neprātīga ideja, kad rokās turēja visu to kaudzi, un mierināja sevi, ka vēl daudz jau naudas paliek bankā. Viņa pagriezās pret Magdu un zināja, ka draudzene raudās, un varbūt tāpēc Šrinkai nepatika atvadīties? Viņas samīļojās, sabučojās, un viņa iekāpa mašīnā. Uztaurēja viņai, un neteica, rakstīšu tev, jo viņa zināja, ka tā darīs Šrinka. Kad viņa izbrauca uz galvenās ielās, beidzot izplūda asarās. Viņa nebija kārtīgi izraudājusies piecus gadus. It kā laimīga it kā atvieglota, saviļņota, un reizē arī nobijusies no visiem, kas tur būs. Ja, nu jāklausās pārmetumos? Viņa klausījās Cinema Bizarre "She waits for me", un pasmaidīja cauri asarām. Viņa taču neatceras, kā izskatās Daniels vai Laura, jo visi vairs nebija nekādi maziņie un viņa neatcerējās pat viņu sejas. Visi būs izmainījušies, tāpat kā es, viņa domāja. Un uz brīdi likās šausmīgs tas brīdis, kad visus sastaps, jo viņi taču būs palikuši sveši varbūt pat ienīdīs viņu, ka rīkojusies netaisni un visus pametusi, nedevusi nekādu ziņu. Šrinka atvēra logu līdz galam, un apstājās pie "stop" zīmes. Viņa vēroja lauku plašumus un tālumā ganāmies zirgus, kad beidzot vilciens bija aizbraucis un viņa uzņēma ātrumu. Iesākumā viņa ciemosies pie mātes, jo tik daudzas reizes viņa bija aizmirsusi viņai piezvanīt, aizrakstīt vai apsveikt jubilejā. Māte būs apvainojusies, jo viņa taču pazīst viņu, vēlāk būs iespēja ,tad viņa apciemos Kristīni un Danielu....Jā, ko gan viņa teiks puisim? Pārējos viņa nolēma satikt Sāras kāzas. Šrinka uzelpoja un klausījās, kā dzied Green Day, grupas puiši. Viņa apstājās tikai vienu reizi, lai ieskrietu mežā nokārtoties. Pulkstenis rādīja jau puspieci. Ceturtdienas saule laidās slīpi un koku ēnas krita pār viņas auto. Kad, viņa iebrauca savā tik pazīstamā pilsētā viņa raudzījās apkārt ar izbrīnu. Viens veikals aizklapēts ciet, cits uzbūvēts labāks, atjaunota kultūras ēka, parks izskatījās uzlabots ar divriteņa celiņu un skeitparku. Pāri dīķim pie parka uzcelta koka lapiņa. Viņa apstājās pie savas skolas un nopētīja to. Nebija mainījusies, pagalms bija tāds pats kādu viņa atcerējās, kur skolēni īsināja laiku, un viņa atcerējās, to soliņu, kur bieži sēdēja ar Lauru un stāvvieta kur atradās Maikla, Naura, Daniela auto. Meitene brauca tālāk, un noskatījās uz Daniela tēva mehāniķa darbnīcu, kur bija uzlabotas sienas, un šķita, ka šodien neviens nestrādā. Viņa atcerējās, kā Daniels mēdza ņemties ar savu moci, ka viņai bieži likās, kā tā ir kā apsēstība. Šrinka nogriezās, un brauca pa grants ceļu ārpus pilsētas, un skatījās uz tik pazīstamo ceļu un laukiem, kur pie meža atradās tās pašas mājas, autobusa pietura, un viņa pārvarēja vēlmi apstāties un palūkoties uz to, grimstot sentimentālās atmiņās. Šrinka apstājās pie Daniela mājās dārza vārtiņiem. Pēdējo reizi, kad viņa te bija, vārtiņiem krāsa bija nolupusi, bet šķita, ka vēl nesen tā ir krāsota. Pagalmā neviena nebija. Ne arī suns. Gar žogu nopļauta zāle, iekšpus žogam atradās dzīvžogs, pie šūpolēm skaista puķe dobe, bet pie logiem auga narcises, dālijas, lilijas, rozes, pie garāžas iestādītas jaunas ābelītes un pagalma vidū atradās liels baseins ar ūdeni un pamesta šļūtene, pie verandas un zemē nomesti kaudzēm riteņu. Mājas logu apmale nokrāsota balta, durvis ieliktas jaunas no sarkankoka. Tik mīļa šī apkārtne, bet nedaudz sveša. Viņa brauca tālāk pirms vēl kāds bija iznācis no mājas, un vaicājis, ko viņa vēlas, kas viņa tāda ir, vai pazinis viņu un aicinājis iekšā. Viņas ceļš līdz mājām, bija bērts ar maziem akmentiņiem, un sīkiem gliemežvāciņiem līdz garāžai, ka izskatījās skaisti, atkal krāšņa puķu dobe, verandas koku balsti nokrāsoti balti, tāpat kā mājai apmales, tāpat garāžas durvis, verandas stūrī iekārtas šūpoles, un nolikti pie stikla galdiņa skaisti klūga krēsli ar spilveniem, un blakus salocīta sega. Glīts mauriņš, uztaisīta taciņa, kura veda uz māju un aiz mājas, un abas pusēs iespraustas dažas dārza lampas, kas tumsā spīd, un piebraucamais ceļš klāts ar gaišiem ķieģeļiem, un garāžas durvis pavērtas, ka varēta redzēt Frenka mašīnu. Viņa zināja, ka tas bija Daniela roku darbs visas tās dobes un krāsotie balsti. Bet neviena nebija. Viss bija tik kluss, ka varēja saklausīt savu saraustīto elpu, kad izslēdza radio. Šrinka izkāpa no auto, un atstāja durvis vaļā, lai vēdinās, tad uzkāpa pa pakāpieniem uz verandu, kur viņa reiz bija stāvējusi un vēlējusies noskūpstīt Danielu. Viņa pavēra mājas durvis, un iegāja iekšā. Šrinka uzkāpa pa kāpnītēm augšā, un secināja, ka paklājs ir tas pats vecais, kas veda uz viņas un mātes guļamistabu. Viņa pavēra savas istabas durvis, un skatījās, ka nekas tur nav mainījies. Viss palika tā kā viņa atstāja. Un viņa jutās, tā it kā būtu atgriezusies atpakaļ laikā, kad gribēja doties prom, tad viņa bija jaunāka, tagad vecāka, mati bija taisni un gludi, līdz pleciem, un viņa bieži valkāja sandales, kuras varēja siet ap potīti, šortus un īsus svārku, džinsus, nevis kleitas kā agrāk. Tagad viņa nēsāja arī vairāk rotas, jo viņa varēja to atļauties. Viņai it kā palika skumji, jo juta, ka ir sveša, ka ir savādāka, un nogāja lejā uz virtuvi, kur bija jaunas tapetes un jauna veļas mašīna stūrī. Viesu istaba ir tāda pati, kā viņa atceras. Viņa pavēra bīdāmās durvis, un gāja pa nogāzi lejā, kur skanēja balsis. Māte sēdēja uz izklātas segas, un blakus rotaļājās mazais Arnolds, un viņa lasīja grāmatu. Frenks ezerā dūšīgi peldējās, un māte laiski pāršķīra grāmatai lappusi. Viņa bija matus nokrāsojusi blondus, ausīs izdūrusi caurumus, jo tajos šūpojās divi riņķi, kājas un pleci brūni, jo viņa cītīgi sauļojās, un viņa atcerējās, ka agrāk māte gāja uz aerobiku, bija kārna un āda bāla. Tagad viņa bija patīkami apaļa un āda bija brūna, bet seja bija tā pati. Šrinka nezināja, kā pievērst savu uzmanību, tāpēc viņa spēra soli, un Arnolds pagrieza galvu uz viņas pusi, māte pamanīja, ka Arnolda uzmanību ir pievērsis kāds cits nezināms cilvēks un paslējās uz elkoņiem, un skatījās uz viņu, un neko neteica.
"Kā varu jums palīdzēt?"
Šrinka sastinga. Māte viņu nepazina. Vai tiešām kino pasaule bija viņu tik ļoti pārvērtusi? Šrinka taču no rīta vispār neuzlika kosmētiku, bet bija paradusi gaumīgi ģērbties un nēsāt rotas. Viņa piecēlās savā baltajā peldkostīmā, jo laikam juta, ka zina šo meiteni, kura bija ģērbusies labākas firmas drēbēs. Šrinka nevarēja izturēt.
"Māt, tā esmu es", viņa nāca tuvāk. "Tava meita". Māte cieši apskāva viņu, jo pēc balss atpazina. Šrinkai agrāk nepatika gaišas drēbes un sandales, un kādi ir viņas mati?
"Tu esi tik sveša"
"Tu esi palikusi skaista, māt", Šrinka noglaudīja viņas vaigu.
"Agrāk tev nepatika saukt mani par māti"
"Tas bija agrāk, bet es biju tā noilgojusies pēc tevis"
"Tas neizklausās pēc tevis"
"Zinu, bet es to nejūtu. Es esmu pieļāvusi daudz kļūdu, bet ko var gribēt pusaudžu vecumā? Aizbraucu aiz savas gļēvulības"
"Tu runā kā pieaudzis cilvēks, būs man jāpierod"
"Piedod, ka tev nezvanīju, ka svarīgākais man bija darbs"
"Tas nekas, mēs tevi gaidījām tikai piektdien"
"Zinu, bet es tik ļoti gribēju mājās"
Māte atlaida viņu vaļā un paņēma klēpī Arnoldu.
"Tavs pusbrālītis"
"Viņš ir skaists"
"Paņem viņu", māte lūdza. Šrinka visai neveikli paņēma viņu, un mazais tūlīt apvija rokas ap viņa kaklu un viņa sajutās neomulīgi.
"Neesi pie viņa pieradusi, gan pieradīsi", viņa locīja segu un padeva dvieli Frenkam, kurš nāca ārā no ūdens.
"Sveicu ar atgriešanos", viņš apskāva viņas plecus.
"Iesim iekšā, atradīšu ko uzlikt galdā"
Šrinka nopētīja ezeru, nekas nebija viņā mainījies. Viņa gāja apkārt mājai, garām upeņu krūmam, un apstājās blakus mātei, kuras acis bija pievērstas mašīnai.
"Ārprāts, cik daudz mantas! Nebiji pati saspiesta?"
"Nē, man ir daudz naudas es varēju daudz atļauties"
"Vēlāk izkrāmēsim", Frenks pakāra dvieli uz veļas auklas blakus puķu dobei netālu no garāžas. Māte uzlika vārīties kanniņu ar ūdeni, bet Frenks cepa cāli uz pannas, un Šrinka turēja klēpī Arnoldu un stāstīja par visu kas noticis, par filmēšanos. Šrinka bija prieks, ka visi šajā pilsētā ir redzējuši filmu "Kaislības skavās", kā arī komēdijseriālu.
"Man bija jāmācās cīņas sports. Tas bija grūti, izlauzu roku un tā filmēšana tika pārtraukta, pēc mēneša roka bija vesela un turpinājām, bet tā aina, kur man ar zirgu vajadzēja lekt pāri barjerai izdevās ar pirmo reizi un režisors teica, ka man ir asinīs jāt ar zirgu"
"Bet, tajā šampūnu reklāmā tā blondā meitene nav modele?", mātei māca ziņkārība.
"Nē, es arī tā sākumā domāju. Starp citu, es iepazinos ar viņu dzīvoklī, mēs bijām kaimiņienes, bet tā kā viņa dziedāja kādā klubā, viņa aizrunāja mani par dejotāju, dabūju darbu, bet mūs pamanīja kāds filmu režisors"
"Cik aizraujoši!"
"Mēs lepojamies ar tevi", Frenks teica.
"Protams, visa pilsēta runāja, un kad aizbraucu uz veikalu visi tikai gribēja kaut ko no manis zināt par tevi, bet tu reti rakstīji"
"Es zinu, tā bija mana kļūda. Kā pārējiem......klājas?"
"Nu, Kristīne pabeidza skolu ar izcilību un strādā vienā veikalā ar Lauru, pie džisniem. Bet Alekss apprecējās ar Natāliju, un tagad viņiem ir Elza"
"Ko? Neticami", viņa centās sagremot informāciju.
"Nauris vairs nestrādā par ārā sviedēju jau sen, viņš to restorānu dabūja savā īpašumā, un pirms gada apprecējās ar Evelīnu"
"Ko?", viņa sašuta un māte ielika Arnoldu bērna krēsliņā. "Bet viņa taču bija kopā ar Danielu"
"Mīļa, viņa izšķīrās no Daniela tieši pēc divām dienām, kad tu aizbrauci"
Šrinka tina filmu atpakaļ ,un secināja, ka ap to laiku bija atradusi pirmo darbu par oficianti vietējā kafejnīcā pirms strādāja kopā ar Magdu.
"Un, tieši tajā dienā bija atnācis Daniels vai ne Frenk?"
"Tieši nezinu, jo nebiju mājās, bet tici mātei", viņš pāri sporta žurnālam teica.
"Viņš vēlējās tevi satikt un izrunāties, tikai vēlāk man piezvanīja Laura un paklačojās, ka viņš izšķīrās no viņas", viņa pētīja meitas seju, bet Šrinka mācēja tēlot un slēpa visu tā, ka nevarēja vairs no sejas kaut ko nolasīt.
"Skaidrs. Labi, es paēdu. Jāiet izkrāmēt mašīna", viņa spēji piecēlās.
"Iešu tev palīgā", Franks piedāvāja. Šrinka uzdāvināja mātei šķīvjus, par ko viņa iespiedzās, ienesa savā istabā drēbju somas un kurpes un māte nebeidza brīnīties. Viņa ar māti pabeidza krāmēt skapi un, tad Frenks jau bija ienesis virtuvē augļu grozu, un pārējos dažus ēdienus un viesu istabā nolicis balto lāci. Šrinka klausījās, kā Arnolds viņas istabā spēlējās un dzirdēja no blakus mājas izbraucam, kādu auto, jo grants nošņirkstēja. Viņa paņēma Kristīnes iesaiņoto kleitu, un nokāpa lejā paņēmusi klēpī Arnoldu, un pateica māte uz kurieni ies. Viņa domāja, ka neuzskries virsū Danielam, bet likās, ka tas bijis viņš, kurš izbraucis no garāžas, jo tas bija tukšs tikai mocis stūrī stāvēja. Šrinka palaida vaļā Arnoldu, kurš gribēja brīvību, un viņa domāja, ka viņš ne reizi vien ir bijis šajā pagalmā, jo uzreiz atrada pamestu rotaļa mašīnu. Viņa brīdi skatījās uz moci. Šrinka gribēja raudāt. Riteņu kaudze bija pazudusi. Viņa nezināja vai iet mājā vai iet aiz mājās, kur skanēja balsis. Tad viņai aiz muguras, kāds teica.
"Ko jūs vēlaties?", tā bija Kristīnes balss un viņa pati iespīlētos džinos ar atlocītiem galiem, ka varēja manīt brūnās kājas, un topiņš, kas atsedza nabu, un kājās augstpapēžu kurpes, kas bija vairāk domātas ballei un papēži jau bija paspējuši izbaudīt dubļus. Viņa pasmaidīja par viņas pazīstamo stilu, bet mati bija gari līdz elkonim un sprogaini. Tie vairs nebija nepaklausīgi. Bet Kristīne redzēja meiteni ar šiem matiem līdz pleciem, baltos šortos un melnā iespīlētā topā ar sandelēm, un ap potīti savītām lencītēm, ap kaklu skaista ķēdīte un ausīs mirdzēja sudraba auskari. Rokās viņa turēja kaut kādu saini. Iespējams Kristīne kaut ko manīja viņas skatienā un varbūt tāpēc teica: "Šrinka?"
"Kristīne tu nu gan esi mainījusies"
Un, tad viņa iespiedzās un gluži kā agrāk pārgalvīgi apskāva viņu.
"Šrinka, tu nu gan esi sveša. Redz, ko popularitāte ar tevi izdarīja!"
"Tā jau gluži nav", viņa pāspīlēti atmeta matus un abas iesmējās. Kristīne ieķērās elkonī.
"Nu, iesim iekšā. Stāsti, kā tev gāja?’’, viņas pārkāpa pāri mājas slieksnim.
"Nu, patiesībā, man paveicās, jo ja nebūtu dzīvokļa biedrene es nedabūtu darbu klubā un mūs nepamanītu slavens režisors"
Kristīne gatavoja tēju un lika galdā cepumus, un, kad krūzes bija tukšas viņa vēl klausījās Šrinkas stāstījumā.
"Man tev ir dāvana", Šrinka paņēma no blakus krēsla nolikto saini. Un Kristīne uzreiz atsaiņoja papīru un iekliedzās.
"Tā taču ir kleita! Tā noteikti bija ellīgi dārga!", Viņa pielika pie sava auguma. "Nevajadzēja", viņa it kā žēli saka un skatās Šrinkai acīs. "Tā tu vēlies atpirkties no manis? Nevajag, es tāpat esmu tava draudzene", un viņa sabučoja viņu uz abiem vaigiem un aizskrēja uz savu istabu, lai uzlaikotu.
"Kristīn, ko tu tā trokšņo? Skraida pa māju, kā zilonis, tevi pat var dzirdēt pie.........", viņš aprāvās un palika stāvam durvju priekšā un nespēra ne soli virtuvē, tikai stāvēja un skatījās. Šrinka bija pārsteigta, ka satiek Danielu, jo viņa šo tikšanos bija iedomājusies savādāku, bet laikam viņa nebija dzirdējusi puisi piebraucam, un viņa noteikti te uzkavējās ilgāku laiku, jo sen vajadzēja iet mājās. Viņš bija palicis satriecoši pievilcīgs. Šaurie gurni, platie pleci, un muskuļi uz rokām, tagad īsie mati priekšā pāri acīm nekarājās, bet bija veidoti ar želeju vai laku uz augšu, tās pašas brūnās acis, kurās varēja redzēt dažādas emocijas. Iesākumā mulsums, tad dusmas, vēlāk sāpes, un pēc brīža atvieglojums, jo viņš it kā nemanāmi nopūtās, tad izbrauca ar roku cauri veidotajiem matiem. Mugurā balta maika, kurai nebija piedurkņu un kura bija iespīlēta, kājās baltas velveta bikses un balti šūzi, kuru spožajā baltumā reizēm apžilba. Bet acis bija tās pašas, tumši brūnas. Daniels bija pārsteigts, un vēroja pārvērtības viņas sejā, kur varēja redzēt izgaisušās skumjas, viņa nekad nav bijusi tik zeltaini brūna, īsajos melnajos šortos labi varēja redzēt slaidās kājas, bet mati palikuši neticami taisni un sniedzās tikai līdz pleciem. Kā viņš ilgojās pēc viņas lokām! Žēl, ka to vairs nav. Viņas plakstiņi bija krāsoti, tuša, un lūpu spīdums, viņa nekad tik daudz nelietoja kosmētiku. Viņa klusēja, laikam jau prata lasīt viņa sejā, bet viņš arī ir kaut ko iemācījies no viņas.
" Tu gribēji teikt-pie garāžas....", viņa gaidīja kad viņš kaut ko teiks, bet viņš klusēja un sakrustoja rokas. Pat balss viņai nebija mainījusies. Tik sen viņš nebija dzirdējis viņas balsi, kas skanēja maigi kā čuksti. "Es atnācu pie Kristīnes, un mēs jauki papļāpājām. Es viņai uzdāvināju kleitu, un tāpēc viņa tā aizskrēja uz savu istabu", viņa ievilka plaušās gaisu, jo šķita, ka noģībs no puiša skatiena. "Es atbraucu ātrāk, un vēlējos Kristīni satikt........ātrāk", viņa sastostījās.
"Ak, tā?", neko vairāk viņš nebija spējīgs pateikt, lai viņa pati skaidrojās. Viņš jau bija tas, kurš mocījās pārmetumos un nevarēja sev piedot, ka sāpināja viņu. Daniels gaidīja, kādu vēstuli no viņas, bet viņa jau bija tā, kura visus izolēja no sevis.
"Un es atvainojos mātei, jo nebiju viņai zvanījusi", viņa turpināja. "Darba arī bija daudz! Filmēšana un stress, tad vakarā jādejo klubā...tad atkal filmēšanās, un jātrenējas cīņas mākslā....", viņai šķita, ka runā tikai pati ar sevi, un kad viņš vēl tā nicinoši pētīja viņu sakrustojis rokas, Šrinkai uznāca dusmas. Viņš varēja būt iecietīgāks!
"Tev nav ko teikt?"
"Ko, tad lai saka slavenībai?", viņš to vārdu burtiski izspļāva.
"Neuztver mani, kā slavenību!", viņa iekarsa.
Interesanti, viņš domāja, nu jau viņa paliek nikna un var pateikt, kādu patiesību kas karājas uz mēles gala.
"Kā tad, lai tevi uztver?", viņš mierīgi teica atšķirībā no viņas.
"Kā draugu! Gluži, kā agrāk!", viņa savilka rokas dūrēs un nolaida gar sāniem.
"Neatceros, ka mēs bijām draugi, tajā brīdī, kad biju kopā ar Anju vai Evelīnu!"
"Tāpēc, ka es biju nikna uz tevi....", viņa ieelpoja. Cik viņš palicis vēss un tāls, tik svešs. Un šis vienaldzīgais skatiens! "Tāpēc, ka tu mani sāpināji, jo citas meitenes tev bija svarīgākas par mani, nebija kā agrāk. Vai tad tu to nejuti?", viņai gribējās raudāt. Nu, paldies Daniel!!
"Jutu, bet es....nesapratu vai negribēju saprast, jo sākumā es domāju, ka tu mani neuztver nopietni, tu manī saskatīji tikai draugu"
"Koa?", viņa sašuta un pielika roku pie gurniem.
"Šrinka! Man tā kleita tīri labi piestāv", viņa apstājās pie Daniela muguras un viņas acis satumsa.
"Es iztraucēju..?"
"Nē, Kristīn, es jau eju prom", Šrinka uzgrūdās uz puiša plecu, un neatskatījusies aizgāja.
"Paldies par kleitu", Kristīne stāvēja uz sliekšņa un nokliedza, palaida suni istabā, un iegāja pie Daniela virtuvē. "Ko tu viņai izdarīji?"
"Neko", viņš padzērās pienu no pakas un mierīgi ieskatījās māsas niknajās acīs. "Tikai izprovocēju, jo gribēju zināt patiesību no viņas"
"Uzzināji?"
"Nē, tu iztraucēji"
"Kā parasti. Dod viņai laiku", viņa pēkšņi pasmaidīja. "Viņa, kad runāja par tevi, viņas seja atmirdzēja maigumā, un viņai nav bijuši nekādi puiši kopš aizbraukusi prom!"
"Tam es neticu!"
"Tā ir, un viņa gribēja tevi satikt rīt un izrunāties, tu viņu pārsteidzi nesagatavotu"
Daniels neko neteica un viņa aizgāja uz savu istabu. Viņš izgāja pagalmā, kur viss bija viņa roku darbs, un iedomājās, ka varbūt viņš rīt viņai aiznesīs puķes un viņi varētu aiziet nopeldēties. Bet, pienākot rītdienai viņam nebija dūšas, un īgņojās, ka varēja kaut ko tādu iedomāties, jo drīzāk Šrinka smiesies viņam sejā. Bet viņa atnāca pati. Tāda smaidīga, un laipna, un piedāvāja peldēties, un viņš tajā visā neko tādu nevainīgu nesaskatīja. Šrinka piedāvāja arī Kristīnei, bet tā atteicās un uzlekusi uz riteņa aizbrauca uz randiņu.
"Viņai ir draugs?", Šrinka bija pārsteigta, un puisim viņa tāda patika. Tāda smaidīga, jauka, kad viņa neliekas tāda sveša, bet ir tāda kā agrāk, kādu viņš atcerējās meiteni.
"Jā, nu jau gadu. Viņa pabeidza skolu, un kaut kad pa vidu abi sadraudzējās"
"Interesanti. Dzirdēju, ka Alekss apprecējās ar Natāliju. Kā viņam klājas?"
"Nu, tu jau pati vari piezvanīt savam bijušajam brūtgānam", viņš pēdējo vārdu nicinoši izspļāva.
"Pazvanīšu arī", viņa mierīgi teica un saldi pasmaidīja. Viņa nometa dvieli zālē, un melnajā peldkostīmā piegāja pie lapas pašas malas un slaikā lokā ielēca ezerā. Daniels sāji pasmaidīja, jo kaut kur agrāk bija redzējis, ka viņa tāpat ielec ūdenī. Viņš sekoja viņas piemēram. Meitene šķita ir aizmirsusi vakardienas strīdu, un Daniels arī izlikās, ka viss ir kārtībā. Viņa peldēja uz muguras, ka viņas mati locījās apkārt, un izskatījās kā ūdenszāles, un izpletusi rokas skatījās debesīs un smaidīja pie sevis. Viņš sev iegalvoja, ka viņa ir strādājusi kino pasaulē, un labi prot gan melot, gan izlikties, ka viņu ir grūti atkost. Viņš peldēja gabalu tālāk no viņas, lai nebūtu jāredz auguma skaistās formas. Šrinka manīja, ka puisis no viņas izvairās, un viņa aizpeldēja uz laipu un apsēdās uz tās kustinot kājas ūdenī, nelikdamās ne zinis par viņu. Puisis peldot zem ūdens piepeldēja pie viņas, un turoties pie trepītes malas skatījās uz augšu uz viņu, kamēr ūdens lāses tecēja pāri viņa vaigam. Šrinka pēkšņi pārvērtās, un skatījās uz puisi ar nopietnām acīm.
"Tu labi skūpsties"
Viņš nesaprata par ko viņa runā. Un it kā pārsteidza viņas teiktais.
"Es skaidri atceros to dienu, kad es izaicināju tevi, kad peldējām un sacentāmies, un es gribēju zināt, kā garšo tavs skūpsts, vai caur to es izjutīšu kaut ko. Un, tad, kad tas notika, tas bija pasakaini, bet tu paliki tik vēss un vienladzīgs, un visa burvība bija zudusi, jo es domāju, ka tas tev neko nenozīmēja"
"Bet es domāju, ka tu smejies par mani, izāzē"
Šrinka iesmējās un atmeta galvu atpakaļ.
"Jocīgi. Bet, kad es biju prom es vienmēr jutu tavu skūpstu uz manām lūpām"
Daniels neko neteica. Šrinka redzēja, ka viņa skatiens ir tik tāls, un viņa piecēlās. Puisis šķita vīlies, un viņš nezināja ko darīt, bet meitene gaidīja, kad viņš kaut ko teiks, bet neteica. Viņa paņēma dvieli, ietinās tajā, un gāja cauri pagalmam uz ceļu, un uz mājām. Māte virtuvē cepa pīrāgus. Viņa istabā uzvilka tuniku, un sandales, atstāja matus brīvi krītam, bet nevarēja iztikt bez rokassprādzēm. Viņa atšķīra savu piezīmju blociņu, un, tad uzspieda telefonā numuru.
"Jā?", atskanēja Lauras balss.
"Sveika, tā esmu es"
"Šrinka?"
"Jā, es. Kristīne iedeva tavu numuru. Esmu jau mājās un gribēju tevi satikt"
"Āaa...", sekoja pauze. Laura aizdomīgi ilgi klusēja. Fonā bija dzirdama mašīnas rūkoņa. Ne skaņas no Leo, jo viņu vienmēr varēja dzirdēt.
"Varbūt atbrauksi pie manis?"
"Ko tik pēkšņi? Vai tad atceries arī savus draugus", viņas balss bija aizdomīgi asa.
"Nu, mēs varētu izrunāties"
"Es gan tā nedomāju, kur tu biji ātrāk? Ne zvanīji, ne rakstīji, nekā, un tagad princese ir mājās un, lūdzu, pulcējieties ap mani? Nekā nebija!!"
"Laura...!", viņa apjuka.
"Kura tagad ir sāpināta? Kā es jutos, ka nedevi nekādu ziņu pat savai labākajai draudzenei!!"
"Atbrauc, parunāsim...."
"Nav ko runāt tāpat viss skaidrs. Nesaprotu tevi, aizbrauc tik noslēpumaini, un tagad gribi, lai viss būtu pa vecam? Ja tev bija kaut kas pret Danielu, kāpēc tu to slēpi un tā vietā bēgi? Es tevi nesaprotu!"
"Man sāpēja, un viņš taču neredzēja ko es jutu!"
"Tu biji par gļēvu, lai pateiktu!", viņa kliedza.
"Es nevarēju!!! Pie velna, es vēl arvien esmu viņā ieķērusies, un vakar, kad satiku viņu visas sāpes nāca atpakaļ, un es nevarēju viņam neko pateikt, viss pārvērtās strīdā. Un, kā tad es jutos, ka viņš luncinājās ap Anju? Kas man atlika? Iesitu, bet viņš vēl viņu aizstāvēja! Un Evelīna pārlieku uzmācīgi kārās viņam kaklā, un ko es darīju? Atriebos! Darīju to pašu un satikos ar Ediju! Un vēlāk? Viņš vienkārši meta man ignoru!!", viņa ieelpoja un juta plūstam pār vaigu asaru. "Es nevaru, Laura, visu šo laiku...es nevarēju viņu aizmirst.....". Klausulē bija klusums.
"Es piebraukšu pie tevis", Laura teica, kad viņa nolika klausuli, un durvīs parādījās mātes galva.
"Viss kārtībā?"
"Sastrīdējos ar Lauru, viņa piebrauks"
"Laura pirms mēneša izšķīrās no Leo"
"Koa? Kāpēc"
"Leo tusējās vienā ballītē, un pārlieku iedzēra, un pārgulēja ar citu meiteni, un tajā brīdī Laura atvēra mašīnas durvis, un tur viņi bija abi sasvīdīšu.....un tad viņi pateica briesmīgus vārdus viens otram, un viss ar to beidzās"
"Ak, dies! Leo", viņa saķēra galvu. Paķēra no galda slaveti un noslaucīja asaras. Tas likās neticami, tas nebija Leo garā.
"Un par ko es te žēlojos?"
"Izrunājies ar viņu", māte atgriezās virtuvē pie pīrādziņiem. Šrinka izgāja pagalmā un apsēdās, uz šūpuļkrēsla. Viņa saņēma plecus, un domāja, līdz piebrauca Laura. Cik Laura ir palikusi tieva! Viņas mati tagad ir skaisti melnā krāsā, un slīga līdz elkoņiem. Džinsi, un augstpapēžu kurpes, ar pieguļošu blūzi. Viņa klusējot apsēdās viņai blakus. Šrinka uzlika galvu uz Lauras pleca un izraudājās. Viņa pacēla izspūrušo galvu, un pasmaidīja caur asarām.
"Piedod"
"Šrinka!", viņa norija asaras. "Mums tevis tik ļoti pietrūka"
"Man arī"
"Stāsti, kā klājas?"
"Dzirdēsi no mātes un Kristīnes, labāk stāsti kā jums klājas?"
"Nu, izšķīros no Leo"
"Es par viņu biju augstākās domās. Kā viņš tā varēja?", viņa uztvēra draudzenes skatienu un piebilda: "Māte pateica"
"Skarbi. Es biju salauzta, bet atradīšu taču kādu citu. Kāda laime, kad Sāra ar Maiklu var viens otru paciest un jau precas"
"Tieši to pašu es teicu Danielam"
"Nu, un kā tev ar viņu?"
"Šodien aicināju viņu kopā nopeldēties. Viņš ir palicis tik vēss pret mani"
"Viņš mācās no tevis, kā tu taisīji tādus vēsus skatienus, es pat atceros"
"Aha"
"Un Kristīnei ir jauns draugs! Viņai sākumā bija daudz pielūdzēju, gluži kā tev"
"Un, tagad?"
"Tagad viņa ir atradusi jauku puisi, kurš dievina viņu ar visiem trūkumiem, un viņa ir laimīga. Viņa grib, lai arī tu tāda būtu"
Šrinka nopūtās.
"Ko tu tā pūt? Tu taču esi spējīga uz visu! Tu esi tēlojusi filmās lomas vai tad tu nevari saģērbties seksīgā kleitā un iet ar viņu izrunāties?"
"Tas nav tik vienkārši"
"Tu pat nemēģini un jau spried?"
Šrinka iesmējās, jo atcerējās kā toreiz Kristīne bija teikusi, ka Šrinka Daniela garāžā ir koķetējusi ar visiem, kas bija izņemot Danielu. Tas bija sen.
"Ir vērts pamēģināt", viņa teica, un skatījās, kā Arnolds virina verandas durvis. Ar riteni piebrauca Kristīne ar vienu puisi sakarsušiem vaigiem. Viņa nolika riteni zālē un uzkāpa uz verandas, un puisis sekoja.
"Nu, ko runājam? Kā pagāja pelde?’, viņa vērsās pie Šrinkas.
"Tu jau vari iedomāties...!", viņa novilka. "Esmu Šrinka"
"Sems. Tu jau gluži, kā leģenda, visi par tevi runā", viņš teica uzlicis roku uz Kristīnes pleca.
"Varētu tā būt"
"Nu, mēs brauksim uz māju. Tad jau rīt tiksimies baznīcā"
"Labi", Laura pamāja.
Šrinka aizdomājās.
"Kāpēc Evelīna izšķīrās no Daniela?"
"Viņa jau kādu mēnesi atpakaļ bija laidusi pa kreisi, un viņi sastrīdējās par tevi, jo viņa bija pamanījusi, kaut ko, un tad pateica visu taisnību, nu, protams, beigās pateica visu to sliktāko par tevi. Tad Daniels glīti saģērbies, un gājis pie tevis"
"Pie manis?"
"Jā, Kristīne stāstīja, ka viņš pat ir saplūcis puķes, kuras stāvēja garāžā pie moča, un iespējams gribēja tevi izvizināt ar moci...aizgāja līdz tavām mājām, un teica tavai mātei, ka grib ar tevi izrunāties, bet viņa teica, ka esi aizbraukusi un viņš ir sabēdājies, kā teica tava māte, un tāds arī aizgājis prom"
"Ārprāts!"
"Viņš gribēja tev uzdāvināt puķes un izvizināt ar BMV moci, ko tik ilgi laboja, bet tevis.....nebija"
"Es viņam pierādīšu, ka man viņš ir svarīgs, es viņam visā atzīšos"
"Malacis! Es nu braukšu, man vēl jāgludina kleita un jāgatavojas rītdienai", viņa nobučoja viņu uz vaiga un aizbrauca. Šrinka paņēma klēpī Arnoldu un klausījās ko viņš stāsta savā valodā. Viņa bija izlēmusi. Mākoņi savilkās tumši, bet lietus nelija. Rīt jau Sārai lielā diena, un visā burzmā viņa varbūt nevarēs palikt ar Danielu divatā. Šrinka nolika Arnoldu zemē un iegāja mājā. Frenks uz pusdienām mājās neatbrauca no darba, un viņi trijatā sēdēja viesu istabā un ēda. Šrinka izklāstīja savus nodomus mātei.
"Ja, tā ir tava izvēle, tad tā dari"
"Labi", viņa novāca traukus un iegāja vannas istabā.
Šrinka pētīja sevi spogulī. Kas viņā ir mainījies? Viņa ir palikusi vecāka, apaļāka, mati sniedzās līdz pleciem, un ģērbšanās stils ir cits, bet dvēsele jau ir tā pati. Viņa noģērbās un iekāpa vannā. Noziepējās ar dušas želeju un noskalojās. Ietinās peldmētelī un istabā izžāvēja matus, tad ielokoja galus. Skapī viņa atrada savu veco kleitu. Skaistā debesu zilā kleita līdz ceļiem ar v-veidu uz krūtīm. Viņa uzvilka melnās siksniņkurpes un iztika bez rotām. Šrinka viegli nolidoja lejā pa kāpnēm un dzirdēja Katrīnu ar māti viesu istabā runājam, un viņa klusi aizvēra durvis, tad skriešus nogāja pa piebraucamo ceļu, un izgāja uz grants ceļa, un domāja, kad beidzot uzlies asfaltu. Pie vārtiem viņa apstājās un lēni aizvēra tās. Sune sēdēja uz lieveņa un no vecuma nespēja pariet uz viņu, jo no smaržas atpazina, ka nāk pazīstams cilvēks. Šrinka pamanīja, ka garāžas durvis ir vaļā. Un atcerējās, ka puiši vienmēr nāca un klausījās mūziku, bet tagad laikam tā vairs nenotiek. Viņa apstājās durvīs un vēroja puisi pētām mašīnas motoru. Viņš izslējās, un meitene paslēpās aiz durvīm, un aizgāja paņemt kādu atslēgu no instrumentu kastes un atkal noliecās pāri auto. Viņam kājās bija īsi šorti un iešļucenēs, atvērts balts krekls, un mati veidoti ar želeju. Meitenei pietrūkst puiša agrākās frizūras, kad mati bija pagari un slīpi krita pāri acīm. Viņa taču arī bija mainījusies! Šrinka klusi pielavījās puisim no mugurpuses un aizklāja acis. Viņš nesabijās, pat ne iztrūkās, tikai ar rokām noņēma meitenes plaukstu no acīm un pagriezās pret viņu. Šrinka iesmējās. Daniela sirds apmeta kūleni, jo viņa smaržoja pēc svaigām piparmētrām un alvejas. Viņa bija tik tuvu, un viņai mugurā bija tā skaistā kleita. Viņš nezināja neko prātīgu, ko teikt.
"Ko tu tur dari?", viņa atspiedās pret auto un pētīja kaut ko dziļumā.
"Radiators saplīsis"
"Kā tad tu brauksi rīt uz kāzām?"
"Ar moci vai arī tu aizvedīsi, es paļaujos uz tevi", viņš dziļi ieskatījās viņai acīs.
"Ak, tā?", viņa piegāja pie moča un noglāstīja to. "Pavizini mani", viņa lūdzoši teica.
"Es tik ļoti gribēju tevi izvizināt, bet tu aizbrauci un nedevi man iespēju. Tik ļoti gribēju skolas laikā tevi pavizināt, vienmēr iztēlojos kā pēc stundām mēs braucam, un tavi mati kutina manu vaigu, kā toreiz pludmalē", viņš bija pienācis pavisam tuvu. "Tu atceries?"
"Jā, es visu atceros", viņa aizsmakusi teica.
"Tad brauksim", viņš slaucīja rokas lupatā, iedarbināja moci, un meitene pārlika kāju pāri, tad saņēma kleitu ciešāk ap stilbiem un apķērās puisim ap vidu. Viņš izbrauca cauri dārza vārtiem, kurus Šrinka atvēra, un atkal apsēdās uz moci, bet steigā pazaudēja vienu kurpi, kura nokrita no kājas un palika zālē. Viņa smējās. Daniels, juta viņas smaržu, un ciešo tvērienu, dzirdēja viņas skanīgos smieklus. It kā šie gadi nemaz nebūtu bijuši. Daniels apstājās pagalmā. Nekur tālu, jau viņi nebrauca tikai līdz pieturai un atpakaļ. Šrinka aizskrēja pēc kurpes un novilka nost arī otru kurpi, turēja tās rokās un apstājās pie Daniela, kurš vēl sēdēja uz moča.
"Tas bija vienreizēji", viņa teica un atmeta matus.
"Man pietrūkst tavas lokas", viņš atzinās tinot ap pirkstu šķipsnu.
"Man tavas frizūras", viņa atzinās un secināja, ka ir tas brīdis, lai visā atzītos. "Es nekad tevi neuztvēru, kā draugu, jau skolas laikā es mīlēju tevi, bet mēs tik bieži spītējām viens otram un sāpinājām, ka es arvien mazāk cerēju uz tevi"
"Žēl, bet tu vienmēr uzvedies tā it kā mēs būtu tikai draugi, un tu darīji mani traki greizsirdīgu, kad pēc pastaigas mežā izturējies tik vēsi un no rīta skolā tu izskatījies satriecoši, un neveltīji man ne skatienu, it kā būtu tukša vieta, tad tu piekantējies Edijam un es salūzu..."
"Bet tu arī atriebies....! Sāki ar Anju, toreiz Kristīnes dzimtenē..."
"Jocīgi, bet tagad kad biju prom es tik daudz ko apdomāju, nu jau vairs nesāp tikai ir liels prieks par sevi, un es vēlos tikai tevi un nevienu citu"
"Neesam jau vairs mazi! Man pietrūka tevis", viņš teica.
"Man pietrūka tava smaida un to muļķīgo joku"
"Pietrūka tavas kleitas, tev tās piestāv, tu vienmēr nēsāji kleitas un bija atšķirīga no visām citām meitenēm"
Šrinka skatījās puisim acīs.
"Man pietrūka tevis", viņa pavisam nopietni teica un pienāca tuvāk. Tagad vai nekad.
Daniels izskatījās pārsteigts, un vēl samulsis, ka viņa pienāca pie puiša vēl tuvāk noliecās un noskūpstīja uz lūpām uzlikusi vienu plaukstu uz vaiga. Daniels izbaudīja viņas garšu, un viegli iekodās lūpā, viņa noelsās, un apķērās viņam ap kaklu, tad ilgi skatījās puiša acīs, kur bija redzama tikai kaisle. Šrinka izslējās un pasmaidīja.
"Līdz rītam. Aizvedīšu tevi", viņa aizgāja vicinādama kurpes un dungodama, kādu meldiņu. Daniels skatījās uz viņas muguru, un sajuta sevī to līksmo siltumu, kas viņu pārņēma ikreiz, kad ieskatījās viņas acīs vai bija viņas tuvumā. Tagad viņa pieder viņam. Un viss.
Šrinka virtuvē gatavoja brokastis kaut arī neko negribējās. Viesistabā skanēja mūzikas kanāls, un tā dziesma "Far away", Nickelback. Viņa lēnām dzēra tēju un klausījās kā māja pildās ar viesiem, un Kristīne ar meitenēm skaļi smejas, kaut kur pārsprāga balons un māte iesaucās "Arnold!", kā puiši ienes virtuvē kasti ar šampanieti un paglabā ledusskapī. Ienāk Natālija ar Elzu rokās un no ledusskapja paņem jogurtiņu, ar mazo karotīti baro viņu. Šrinka klusējot noskatās tajā visā un nez kāpēc asaras sariesās acīs.
"Kas noticis?", Natālija pamanīja asaras. Šrinka galīgi nepazina viņu, un kaut kā negribējās viņai izkratīt sirdi, kaut gan visi ar viņu ir draugos. Kur gan ir palikusi Laura?
"Nē viss kārtībā, atmiņas...", viņa nolika tukšo krūzi izlietnē, kad virtuvē ieskrēja Toms un Anna. Neredzētie klasesbiedri. Viņa negribēja ar viņiem runāt un stāstīt kā pavadīja laiku, kā filmējās, tāpēc viņa vienaldzīgi aizgāja. Tikai dzirdēja kā tie abi meklē kafiju un vāra ūdeni. Kāds spaidīja mūzikas kanālu un atstāja vienu traku popmūzikas gabalu. Māte aicināja visus bildēties, un skaļi klaigāja pagalmā, kur Kristīne ar Lauru grozījās skaistās kleitās, bet puiši nāca no garāžas, bet Lauras tēvs smēķēja un birdināja pelnus uz sava uzvalka, un viņa sieva pukojās, kur Arnolds aiz astes turēja Sāras jauno kucēnu, kurš smilkstēja, un Niks garlaikoti skatījās tālumā, kamēr Evelīna kūpināja cigareti, nepievēršot nekādu vērību pārējiem, bet citi vēl kavējās mājā. Un, tad viņa ieraudzīja Danielu. Viņš stāvēja blakus saviem vecākiem, un par kaut ko smējās ko teica Sems. Uzvalkā viņš izskatījās tik svarīgs, tik īpašs, tumšajās izgludinātajās biksēs, tumšie mati veidoti uz augšu, tas pats smaids, un tie paši smiekli. Daniels paskatījās uz viņu, un tad pasmaidīja. Nez kāpēc viņai gribējās no laimes skaļi smieties.
"Kāpēc tu vēl neesi pārģērbusies?", māte pienāca pie viņas.
"Koa?"
"Ej augšā un pārģērbies, tad nāc lejā un pasauc pārējos!", māte noskaldīja.
"Ēē...jā", viņa tikai izdvesa, un jau bija pazaudējusi puiša skatienu, viņš atkal iegrima sarunā. Viņa iegāja savā istabā un uzvilka tumšo violeto kleitu. Kleita piegulēja augumam, un bija bez lencītēm atstājot plecus kailus, un parādot slaidās kājas. Matus atstāja brīvi krītam, tad iesmaržojās, uzvilka siksniņa kurpes, uzklāja skropstu tušu, plakstiņus, un lūpas, ar noturīgu lūpu krāsu. Ienāca Laura.
"Kas tev lēcies? Es redzēju ar kādu izteiksmi tu runāji ar savu māti", viņa noskaldīja un sakrustoja rokas, gaidot paskaidrojumu. Cik jauki, ka Šrinka aizmirsa neizrādīt kā jūtas, tagad būs jāklausās viņas uzmundrinošajos vārdos.
"Es tikai uz brīdi saskumu"
"Un? Kāpēc? Vai tad tu vakar neaizgāji pie Daniela?"
"Aizgāju......viņš pavizināja mani ar moci...iedomājies...mums bija tik jautri, gluži kā agrāk...un mēs beidzot esam kopā....", viņa rūgtais kamols iesprūda kaklā. Šrinka negribēja raudāt, nebija laika tam, tūlīt būs jābrauc uz baznīcu, viņa gribēja būt līksma. "Bet tagad ejam lejā fotografēties", viņa saņēma draudzenes roku.
"Ejam fočēties!", Laura nobļāvās virtuves virzienā. Visi sabira pagalmā. Šrinka vēl bildējās ar meitenēm, ka puiši no malas rēca par viņu pozēšanas stilu, par viņu sejas izteiksmēm. Meitenes saķēra aiz elkoņa arī puišus. Šrinka pievilka Danielu sev klāt. Viņš uzlika roku viņai uz vidukļa, un Šrinka jau zināja, ka šī bilde būs mīļāka par citām, ko ielikt rāmītī. Tad visi saleca mašīnās. Šrinka aizslēdza mājas durvis, un paņēma Sāras kucēnu, kuru ielika aizmugurējā sēdeklī, tad iesēdās pie stūres un piesprādzējas. Viņa izbrauca uz ceļa tieši aiz Sema auto.
"Tev te somiņā gan visā kā ir....grabažas...tuša....salvetes...atslēgas, telefons, sērkociņi?"
"Es kādreiz smēķēju"
Daniels pārsteigts paskatījās uz viņu.
"Neskaties uz mani tā. Kad braucu uz šejieni es briesmīgi nervozēju"
"Es arī palaikam smēķēju"
"Bet es tevi nenosodu"
"Nē, tikai man palika dīvaini, it kā tevi nepazītu"
"Ai, nu beidz", viņa piebremzēja pie krustojuma.
"Zini....tu briesmīgi seksīgi izskaties šajā kleitā"
Šrinka par strauju nobremzēja, ka vecāki aiz muguras signalizēja.
"Tu mani nošokēji...."
"Zinu. Piedod. Bet tā ir"
"Tu arī izskaties trakoti pievilcīgs uzvalkā", viņai gribējās smieties, jo it kā pusaudžu gads nebija izbaudījusi šos vārdus, komplimentus, kas tagad ar novēlošanos nāca. Šrinka apstājās pie baznīcas, un izkāpa.
"Tu labi brauc, man patīk. Ja tu būtu redzējusi, kā brauca Laura, mēs vienmēr par to uzjautrinājāmies, un Leo vienmēr izkāpa no auto vai nu pārsmējies vai nu dziļi šokēts", viņš ieskatījās meitenei acīs, kuras kavējās kaut kur tālu atmiņās, un pavērās uz puisi.
"Ejam iekšā!", Laura pagāja viņiem garām. Baznīca pildījās ar cilvēkiem un visi runāja, smējās, ziedu smarža reibināja, baltas rozes, neļķes, lilijas, un skaisti baloni pāri galvām. Tā bija puišu ideja. Šrinka apsēdās blakus Danielam, kurā rindā visas meitenes čaloja. Priekšā sēdēja vecāki. Nāca iekšā līgavas māsās, un Šrinka iedomājās, ja Sārai nebūtu piecas māsas varbūt viņa būtu līgavas māsa, un tas būtu tāds gods viņai. Tas būtu forši. Sāra izskatījās kā cēls gulbis, kas aiz muguras atstājusi garu sliedi no kāzu kleitas, bet viņa izskatījās satriecoša, un Maikls...pat pazīt nevar....Sāra pārsteigta palūkojas uz Šrinkas roku, kura bija ielikta Daniela plaukstā un it kā sapratusi pasmaidīja. Šrinka uzreiz atcerējās visas tās dienas skolā un ārpus tās, viss pavadītais laiks, un kā Maikls visus vizināja. Kad visi cēlās kājās, lai brauktu uz Šrinkas mājām, viņa ātri paķēra no Lauras groziņu, un, tad ar Danielu pieskrēja pie baznīcas durvīm, un visi meta gaisā rīsus un Sāra smiedamās kopā ar Maiklu skrēja uz auto. Šrinka palika stāvām un noskatījās kā auto aizbrauc, un sajutās nožēlojama. Sāra taču bija viņas draudzene, un vienmēr tik labi izturējusies, tik laipna, bet kas viņa tāda ir lai uzgrieztu viņai muguru, un tad ierastos uz kāzām it kā šo gadu nemaz nebūtu bijis? Daniels saņēma viņas roku. Šrinka pasmaidīja, kaut gan asaras lauzās ārā. Kas viņai noticis? Viņa ieskatījās Daniela tik mīļajā, pazīstamajā sejā un gribēja skaļi kliegt. Tā vietā viņa spējā jūtu uzplūdā metās viņam ap kaklu un viņš noskūpstīja viņu. Kāds aiz muguras iesvilpās, un Kristīne skaļi iesmējās.
"Esmu tik laimīga"
"Es arī"
"Braucam tusēt balodīši", Kristīne sauca pie Sema auto.
"Uz kurieni?"
"Uz Sāras un Maikla mīļāko klubu, vēlāk kad tie brauks uz lidostu, tad tusēt pie Šrinkas"
Šrinka ātri vadīja auto. Viņai gribējās kaut ko grādīgu. Klubā mūzika sita augstu vilni, un Sāra jau laiku nekavēja un sauca visus pie pušķu mešanas. Šrinka iejuka pūlī. Visas meitenes spiedza, un daudzās rokas grāba, bet Šrinka palēcās un noķēra. Viņa skaļi smējās, kad visi aplaudēja. Daniels klusējot vadīja viņas auto uz viņas mājām. Šrinka visu laiku vāvuļoja, jo alkohols darīja savu.
"Nāc", viņš saķēra viņu ap vidu, kad izkāpa no auto.
"Apskaužu viņus, tagad noteikti jau lidmašīnā malko šampi un laiž uz Kanārija salām"
"Mēs arī varam kaut kur aizbraukt"
"Tiešām? Tas būtu forši", viņa atvēra mājas durvis. Skaļa mūzika un daudzas balsis, daudzas kājas kratījās dejā, lielais galds piebīdīts pie loga, kurš plīsa no ēdienu bagātības. Kas to apēdīs visu? Šrinka savas domas izteica Danielam un par to iesmējās. Viņa apsēdās pie virtuves galda, un malkoja kafiju, kamēr troksnis nerimās, kad ienāca māte.
"Man prieks par tevi"
"Mēs cilvēcīgi aprunājāmies, un tagad ir tik labi", viņa atzinās.
"Arnoldu atstāju guļam Katrīnas mājā, vēlāk ar Frenku iešu uz turienu, bet tu vari visu pieskatīt šeit"
"Ok", viņai atkal bija asaras acīs.
"Kas noticis?’
"Tās laikam ir laimes asaras. Esmu tik laimīga", viņa apskāva māti. Māte aizgāja, kad ienāca Kristīne.
"Kā jūties?’
"Kā debesīs. Patīkama sajūta, kad esi iemīlējies"
"Ai, nerunā. Man ar Semu bija tieši tāpat, tāda laimes sajūta, ka nevar aprakstīt vārdos"
"Ko mēs te runājam? Ejam dejot?", Šrinka uzrāva viņu augšā. Viņas iejuka starp puišiem un meitenēm un laidās dejā. Laura ar viņu kustināja gurnus, tad Daniels grieza viņu riņķī, tad Sems saķēra kritienā, tad atkal viņa kratījās plecu pie pleca ar Kristīni. Šrinka apsēdās ar konjaka glāzi, un iztukšoja vienā rāvienā. Varbūt viņa bija iemigusi, bet kāds sapurināja viņu pie pleca. Visa telpa bija klusa, tikai liela pēc ballīšu nekārtība, un viņa bija iekārtojusies uz dīvāna un apklāta ar mīkstu segu.
"Šrinka?"
"Aaaa?"
"Ejam skatīties saulrietu", tas bija Daniels. Šrinka plati pasmaidīja un knapi apķērās viņam ap kaklu, un nožēloja, ka ir tik nevarīga no alkohola, un viņai sākās paģiras.
"Es tevi nesīšu", viņš pacēla viņu. Meitenes rokas gurdi apvijās viņam ap kaklu, un viņš izlavierēja ārā pagalmā, un apstājas nogāzē, kur saule leca pāri meža galiem. Šrinka pacēla galvu un skatījās uz to visu, kā uz kaut kādu brīnumu vai pasaules skaistumu. Viņas kājas bija basas, un viņa neatcerējās, kur būtu atstājusi savas kurpes. Daniela smarža iecirtās nāsīs. Šrinka pagrieza galvu pret viņu un noglaudīja viņa mīļo vaigu. Viņas vismīļākais cilvēks viņu dievina, nēsā uz rokām un vienmēr būs līdzās.
"Zini? Es kaut ko sapratu", viņa čukstēja, jo nezināja kā vēl sajust šo laimes mirkli.
"Jā, mīļā?"
"Es mīlu tevi"
"Es arī tevi mīlu", viņš noskūpstīja viņu uz lūpām. Saule iespīdēja viņu sejās, un viņi bija laimīgāki kā vēl nekad. Ezers bija rāms, un kaut kur mājas priekšā cilvēki sarunājās. Vai tam bija nozīme? Šrinka domāja, un vēlreiz ieskatījās Daniela sejā.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu