Vasarā debesskrāpja jumtā

Mēs esam pati – saules nogurdināti.
Mēs esam augšā – uz vientulības jumta.
Mēs esam jauni – un priekšā visa pilsēta.
Mēs esam kaili – un tavas kājas augstumā.

Tu esi kaila uz mīlestības jumta,
viss smaržo pēc melna ruberoīda.
Vēl tikai mirklis, mēs abi būsim kopā,
tad kliedziens gaisā, nav līdzi Polaroida.

Ir vasara, mēs debesskrāpja jumtā,
mums ātrāk gribas mīlestības dozu.
Tas viss būs rīt, kad atkaļ kāpsim augšā,
lai Saulei rādītu jaunu superpozu.
 

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu