Rudenim

Kad lapas dzeltē un birst, par tevi es domāju, par tevi es skumstu.
Kad putni aizlido un saule vairs nesilda,
Atmiņās es kavējos par vasaru,
Par Jāņu nakts vainagiem,
Par pilnmēness naktīm.

Kad lietus biežāks un dienas īsākas
Ir rudens un liekas, viss beidzies
Tāds tukšums sirdī, bet lapas dzeltenās jau birst, čaukst tās zem soļiem maniem.
Tikai tagad - man vienai jāiet pa šo ceļu, kad izbaudīt rudens dvesmu vēl varu.
Kad lapas dzeltē un birst
Ir rudens un viss, kas beidzies, var sākties cits.
Jau vasara pagājusi ir
Un rudens to nomainījis,
Bet domās par vasaru esmu vēl un par tevi.
tagad viss mainījies – nav ne vasaras, ne tevis.
Varbūt pēc gada – kad atkal būs saule, tikties mēs varētu – tikai, ko teikt, kā būs?
Manās atmiņās vēl dzīvo tā vasara, kad bija sapņi, bija prieks,
kad ūdens čaloņa un saules karstums bija.
Viss ir palicis vasarā.
Ir rudens zeltains pienācis un jaunas vēsmas atnesis.
Tikai tā skumji tagad un vientuļi, jo kaut kā trūkst.
Trūkst pierasto dienu,
par tevi domas, tas paliek viss tik vasarā.
Un tagad lapas no kļavām birst kā mazas fotogrāfijas no vasaras.
Tās nokrīt un pazūd – tāpat kā viss, kas bijis jau.
Starp kastaņu adatām un ozolzīlēm uz zemes to ieraudzīt un sajust var.
Kāds paceļ lapu, kāds paceļ zīli, bet pagātni kurš pacelt var?
Tā tikai man un tev pieder manās domās ik dienu.
Bet vasara būs atkal pēc gada, bet vai būs kā agrāk..? tam atbildes nav – tas līnijās ierakstīts, tāpat kā lapas birst pēc mūsu vasaras.

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu