Pazaudētais pavasaris

Tu vari teikt: "Neej! Un nesmej!"
Bet es tak zinu, vienmēr un visur,
Railija, vienmēr mīlēs tevi.

Bet zini es arī esmu cilvēks,
Vienmēr var kas noiet greizi,
Saki tev nav laika,
Nav laika priekš lēnas pastaigas,
Dziļas domas vai plaša apskāviena.

Zini, Railijai vienmēr būs mājas,
Viņai nekad nebūs auksti,
Bet nebūs ari laika,
Viņa zinās ka Tu viņu gaidīsi arī rīt.

Un tad viņa teica:
"Nekas nenoies greizi."
"Ja esi sasities, vēlreiz nesasitīsies."
Un zini, Railija nekad neraudās,
Nav vairs laika.. kā jau vienmēr.

"Bet pagaidi!!" "Railija arī var būt ievainota!"
Un lai tu zinātu, Railijas prāts nekad neiegrims pārdomās,
Tāpēc es to plešu no sevis ārā - to izjūtu,
Ko iepriekšējā pavasara vakarā dāvāji man.

Railijai vienmēr liekas, kas nekas nav to vērts,
Un tikai tad kad to spēj saprast arī viņa,
Viņa nožēlo. Aizmetas uz lauku, meklē, izmesto sajutu, bet tās vairs nav.
Tā atgriezīsies varbūt, rit, varbūt pēc mēneša vai diviem,
Tā vairs nav, pavasara vakarā dāvinātā sajūta.

Un tagad Railija gaida. Mēnesis vai gads - tam nav nozīmes.
Railija meklē, bet saprot, laiks par viņu ņirgājas,
Viņu izmētājis pa gaidītajām dienām, nedēļām un mēnešiem,
Pārbaudījis viņas nolemtību dēļ pārpratuma, ka viņa nesaprata.

Ak jā! Bet zini Railija ari jūt,
Viņai ir sirds un viens mazs no bērnudārza saglabāts gredzentiņš,
Ko tad vel viņa atrada pie karuseļa, ko bija pazaudējis kāds bērniņš,
Un viņa raudāja, ne tikai par to ka viņa to atrada, 
Viņai bija bail par sevi, ka tikai kaut kas nepazustu vai no ceļa nenoklīstu. 

Railija no tā laika nekad neko nepazaudēja, līdz šai dienai,
Kad pazaudēja pavasara vakarā dāvināto izjūtu,
Bet tā vietā, lai šķiestu laiku dēļ minstināšanās un neprognozējamas rīcības,
Railija atdeva gredzentiņu, viss aprima, sirdī iestājās klusums.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu