Naktstaurenis

Kad vakars tumsē krēslas miglājā
Un saule vīstas sārtā plīvurā,
Tad mostas pelēcības burvis –
Naktstauriņš, kam nav aizslēgtas nevienas durvis.

Savā pelēcības brīvībā,
Tas laistās sidrabotā dzīvībā.
Tas lido pretim mēness gaismai
Savus spārnus paverot
Un gaismu citiem atspīdot.
Bet spārnu puteklīšiem krītot,
Piebirst miers un cēlums kvēls.

Šī sidrabotā dzīvībiņa –
Kā skaistums mulss, tas aizslīd kluss.
Šī pelēcīgā radībiņa -
Kā dimants mirdz nakts burvībā.

Mans naktstauriņš –
Tas aizlido,
Tas mēness gaismu aplido.
Un tumsu sevī sasildot,
Tas nakti spārnos vizuļo.
 

uz rakstu sarakstu

uz ziņu sarakstu