Mēs atkal varam nonākt krustcelēs

Virs upju niedrēm kaut kas sīc un šūpojas.
Kaut kas aiz roku velk un nostāk rauj.
Mēs nejūtam, kā dienas pār mums pārliecas
Un smagumu, kas steidz, kas biedē, grauj..

Mēs atkal basām kājām pļavu noskrienam.
Tur gaisā migla nogūlusies veltīga.
Ar pirkstu galiem ziedoņa rītu modinām.
Tur vēlāk rasa, mazliet apdullusi, zeltīta.

Mūs nepārliecina pat vēju sajaukums.
Un trokšņi dusmīgie, un sabijusies dzīve.
Kaut kur vēl palicis tik nemīlētais pārtraukums,
Un varbūt tomēr tā ir dzīvesprieka zīme?

Mēs atkal varam nonākt krustcelēs,
Nevienu negaidot un šauboties tur iet...
Tur paliks kāds, ko nosaukumā pārdēvēs,
Tur paliks tāds, kas Tevi mūžam skries.