Meitene ar baltām laiviņkurpēm

Arvīds Dinijs Deģis, no krājuma „Siržu Bokss”, Rīga, 2007.g., 20.08.2007., 20:30

Es šodien aizlīmēju muti ar līplenti,
lai mīlestību pastaigā neiztrūcinātu
ar neiederīgiem vārdiem, nepiemērotām skaņām
kā sēcošie ogļu ešeloni Bolderājā.

Mana sirds kā strazds žiglojas
uz tevis nagloto putnu būrīti.
Es šodien satvēru tavu slaiko delnu,
lai mani kratītu elektrības lādiņi
no saldu sajūtu pirmreizības.
Daugavas jūras vārtus kā īsos svārkus
ar viļņu šļakatām piešķiež vēji;
Kā manu glāstošo plaukstu tie
izlaiž cauri kuģus un motorlaivas.
Meitene ar baltām laiviņkurpēm,
kam papēži kā kaiju knābji,
dosimies turp, kur uz izskalotā mola
betona zvaigznes, saule un jūras eži
sacementē mūsu eksaltāciju!
Kādi vēji mani šurp atpūtuši −
laupīt jūrai nevainības peņuāru?
Jūras līcis viss sarkanos ziedos
spīgo, zvirgzdo uz tavas nosauļotās nabas,
tikmēr baltās laiviņkurpes kā jahtas
līgani klundurē tālā selgā.
Es šodien izliekos neredzam
atpūtnieku kurto dūmu strēles,
ar nakts tumsību pildītos furgonus,
aizgrābts no tā, kā aukstā ūdens iespaidā
saslejas tavi blondie matiņi
kā baltās kāpas grīšļi.