Mazie, mitrie atspuldzeņi

Lai jau izkliedz vēl pēdējo mīlas balādi.
Drīz nāks skūtgalve ziema, kas
nevienam vairs neļaus tā šalkt.

Ko darīt?! Slēpties starp betona sienām
vai iet ārā vējonī salt?

Rudais lapu vīrs notekcaurulēs čurā tik skaļi, ka
saules meita sāk bikstīt to.
Lai pārstāj, tas traucēt betona skautajiem mieru
un neliek tiem lodes rīt, tēlojot Dievu.

Šķiet, labāk iet ārā, ņemt skaisto Dzīvi par sievu,
pūrlādē saņemot nāvīti tievu.
Bet, kurš gan mūs laulās – Jēzus pametis krustu,
zem baznīcas sola saritinājies uz dusu.
Saprotu viņu – cik tad karāties var!
Tāpat neviens nesaprot, kāpēc un ko viņš tur dara.

Pār trejdeviņiem jumtiem tiek sūtīta Necieņas
jaunkundze ar ziņu, ka esot es radīts viņai –
tā, lai es tagad to zinu!
Bet šodien jūtos vēl necienīgāks par viņu, tāpēc
uzspļauju tai un sūtu pie velna ar atvadu žestu, kam
nozīme dziļa.

Vai tas par daudz prasīts, lai zāle dīgst saknēm uz augšu
un ezers liek uzpeldēt dzelmei? Var jau būt...bet patiesība
nemaz nav tik rūgta.
Dzer to un lej arī citiem!