Caur ozolu alejai

edis_, 17.06.2007., 18:16

Ir vasara, bet rudenīgi vēji,
Mūsu acīs asaras sauc.

Caur ozolu alejai melnīgs auto negausi trauc,
Tā šķirstā dus vecs un rūpju pilns vīrs.
Pašam nemanot šķersojis divpadsmit dzīves robežas.
Starp rokām tam guļ grāmata ar melniem vākiem,
Uzraksts vizuļo taj ar zeltainiem jaunības burtiem.
Tā vēsta par bērnības dienu kladēm,
Un šausmu pilnajiem pēdējiem dzīves gadiem.
Kad lūgsnas izskanējušas,
Baznīcā dun pēdējie atvadu zvani.
Un laukā no tās lēnos un nemanāmos soļos,
Pavadīt biedru tautieši dodas.
Mācītājs izmet pēdējo melnzemes sauju,
Un blakus tam kā Dievu lūdzot meitenes vēro lēni plūstošo likteņupi Gauju.

Tas stāsta par kara laika gadiem, kad visi jaunieši tika sasaukti pulkos, bet novadā vientuļš un vecs vīrs peldoties Gaujā noslīkst. Rudenīgie vēji pēkšņi acīs asaras visiem sasauc, to ved uz baznīcu, caur ozolu alejai, tur pat arī apglabāt, līdzi tam tik iedodot paša rakstītu dienasgrāmatu. Uz bērēm salasījušies tik pāris cilvēku un pats mācītāju, kuri aizvada šo veco vīru.

uz rakstu sarakstu

5 komentāri Komentēšana pieejama visiem.

dzēsts lietotājs, 18.06.2007. 19:23:24

Komentāra reitings: 1

ideāli.man patika

edis_, 19.06.2007. 06:29:21

Komentāra reitings: 1

Nu ko, paldies :)

dzēsts lietotājs, 30.06.2007. 17:19:03

Komentāra reitings: 1

Kolosāli.
Ļoti skaisti!

rxx, 03.07.2007. 16:10:02

Komentāra reitings: -1.679

Lielākā daļu jauniešu un vīru uz pulkiem skrēja paši, jo tā likās gan iespēja atpūsties no sievām un mātēm, gan patusēt veču sabiedrībā...

To stāsta Kara muzejā un as ir tikai loģiski.

dzēsts lietotājs, 29.08.2007. 10:04:09

Komentāra reitings: 1.712

Skumjšs stāsts, bet iespaidīgi vārdi...
Tiešām labi!

Komentāra pievienošana