Stasis Eidrigevičius "Fotogrāfijas"

Stasis Eidrigevičius ir autors vairāk nekā 200 grafikas miniatūrām, 250 plakātiem, ex libris, pasteļiem, zīmējumiem, maskām, fotogrāfijām, 35 bērnu grāmatu ilustrācijām, tēlniecības darbiem, instalācijām, dzejas grāmatai „Erotyki”, performancēm, lugai „Baltais Briedis”…

Stasis ir dzimis 1949.gadā Lietuvā, Medinišku ciema apkaimē. Četrpadsmit gadu vecumā viņš saņēma savu pirmo „Zenit” fotokameru, ar ko fiksēja ļaudis un vidi, kas tolaik bija ap viņu. Šīs fotogrāfijas ir zudušā laika pavedieni, kas, ar tagadnes acīm vēroti, nemanāmi iestīdz mākslinieka tagadējos darbos. 1973.gadā Stasis absolvē Viļņas Mākslas akadēmiju un no 70-to gadu vidus sāk bieži piedalās izstādēs Polijā, kur viņa miniatūrgrafikas un ex libris tiek uzņemti ar lielu atsaucību. 1980.gadā Stasis emigrē uz Poliju, kur dzīvo arī šobrīd. Kopš 1970.gada viņa darbi izstādīti vairāk nekā 100 autorizstādēs visā pasaulē, kur saņēmuši ļoti augstu novērtējumu un apbalvoti ar vairākiem Grand Prix. Arī šobrīd viņš ir iesaistīts daudzos starptautiskos projektos.

1986.gadā Stasis pirmoreiz izmanto savos darbos seju-masku un kopš tā laika maska ir kods, kas ļauj nekļūdīgi atpazīt Staša darbus. Mākslas pētnieki tiecas izprast, kāda ir slēptā maskas nozīme Staša daiļradē: vai tā ir maska, kas aizsedz seju, vai tā pati ir patiesā seja? Kura patiesībā ir maska? Kādas ir attiecības starp masku un zem tās paslēpto seju? Kas atklātos, ja maska nokristu? Kādas ir attiecības starp Stasi un viņa maskām: vai viņš slēpj sevi zem maskām, kas visas nešaubīgi ietver kādu viņa paša sejas vaibstu vai pārdzīvojumu zīmi; vai arī šķietami mēmā apaļā plakne ir vienīgais līdzeklis, ar ko mākslinieks izpauž sevi apkārtējai pasaulei? Varbūt maska ir dubulta: Staša veidotās maskas stāsta tikai tik daudz, cik mākslinieks tām ļauj izteikt? Viena no Staša instalācijām ir „Klusuma Siena” – sakropļotu seju-masku galerija, kas izkliedz cilvēciskās traģēdijas maksimumu visdziļākajā klusumā un pilnīgā atšķirtībā. Tomēr mēs nevaram ieskatīties maskām acīs – nelielos, apaļos, it kā nedzīvos caurumiņos, kas aizsedz kaut ko mūsu skatienam aizliegtu. Varbūt tur ir mūsu pašu iekšējā pasaule, klusējoša izpausmes noliegumā? Lai gan, varbūt tur nav nekā?

2000.gadā Stasis savā masku teātrī iesaista aktieri. Tas ir viņa māsasdēls, izskatīgs jauns vīrietis, kas pozē kails, valkājot Staša veidotās maskas. Neskatāmu fotosesiju rezultātā rodas darbu sērijas: „Pie loga” (2000-2001), „Baltā istaba” (2002) un „Parīze-Varšava” (2003). Šiem darbiem raksturīgs izsmalcināta sižetiska uzstādījuma veidošana ar detalizētu mizanscēnas veidojumu. Tos var uzlūkot kā absurda teātra performanci vai meklēt eksistenciālajā filozofijā sakņotu konceptuālu skaidrojumu. Var izbaudīt nozīmju spēli dažādos līmeņos,– vai nu apgūstot telpu starp kailā ķermeņa naivitāti, iekšējo tīrību un neaizsargātību pretstatā maskai kā vairogam, liekajai sejai vai ekrānam, kurā dzīve iegravē kaislību un ciešanu zīmes, vai arī kopējā iestudējuma līmenī, pārdomājot dzīvā un nedzīvā pretmetu drāmu, kurā jāizlemj, kas rīko un valda – ķermenis vai dekorācijas, kas ar to izrīkojas pēc sava prāta. Bet var arī izjust vientulības trausluma rūgteno garšu, paliekot aci pret aci ar būtni, tik līdzīgu sev: vientuļu, apmulsušu, pārpilnu jautājumiem, kam nav viennozīmīgu atbilžu, un tomēr nespējot sarunāties masku dēļ. Maska ir uz sarunbiedra sejas, kas varbūt pati ir maska kādai citai sejai (kas, iespējams, atkal ir maskēta); maska ir uz skatītāja sejas, un maska ir ilūzijas necaursitamībā – fotogrāfijas divdimensionalitātē, kas neļauj satikties ar tiešamību, bet tikai ar tās attēlu.

Vienīgi kaut kur telpā ir Stasis – īstā seja bez maskas. Taču, lai tai pieskartos, vajag pāriet Klusuma Sienu.

Izstāde Ārzemju mākslas muzejā, Rīgā, Pils laukumā 3, 2006.gada 4.novembris – 10.decembris. Izstādes atklāšana 3.novembrī pl.17.00 Ārzemju mākslas muzejā. Mākslinieks Rīgā viesojas līdz 5.novembrim.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu