Ligita Caune – viesis no mākslas Olimpa

Leons Taivans, 03.06.2010., 06:44

Vai tad nav tā, ka reizumis staigājam pa mākslas izstādi ar lietpratēja skatienu, gudri mājam ar galvu un banāli spriedelējam, vai izsakām pliekanus komplimentus.

Citu reizi ir tLigita Caune – viesis no mākslas Olimpaā, ka sastapušies ar ko neparastu, izsakām pārgalvīgus domu graudus par vienu vai otru darbu, kura filozofiju, nudien, varam noformulēt, taču sirds paliek vēsa un jau nākamajā izstādē vairs neatceramies no iepriekšējās gandrīz neko.

Pavisam cita lieta ir satikšanās ar patiesi lielu mākslu. Viens gadījums ir tas, kad kļūstam mēmi pārsteigumā redzot pasaulslavenus šedevrus Prado, Florences Ufici galerijas, vai Vatikāna muzejos. Tad pazūd vārdi, jo mākslas šedevru lai aprakstītu, komentētu, spriestu par to, vajadzīgs ne mazāks vārda mākslas ģēnijs. Citādi tu riskē tikai izbojāt, vai banalizēt ko lielu un diženu.

Un tad ir mīlestība. Tu satiec ko tādu, kas tūdaļ liek skanēt kādām slepenām, bet ļoti reti skaistām stīgām tavā dvēselē; liekas, ka esi dzimis no jauna un ieraudzījis pasauli neparastā skaistumā; kad liekas, ka ir kas romantisks atgriezies no tavas bērnības, no sen aizmirstām izjūtām. Bet tad kļūsti mēms no saviļņojuma pārpilnības un atkal trūkst vārdu.

Tikšanās ar Ligitas Caunes glezniecību ir šis pēdējais gadījums. Viņas darbu izstāde mākslas galerijā "Slazds" pie Zviedru vārtiem Vecrīgā atgriež skatītāju skaistā un romantiskā latviešu glezniecības pasaulē; tai pasaulē, kas katru no mums ir veidojusi par savas, latviskās kultūras nesēju. Cikkārt svarīgi tas ir šai pragmatiskajā un tik daudzu sarūgtinājumu pilnajā pasaulē! Vērojot Ligitas Caunes sniegumu, notiek tieši tas, kas gadās ar mīlētājiem. Pie mīlestības objekta tiek nosviesti kapitāli, likteņi un karjeras.

No kurienes šis neprāts? Ligitas Caunes glezniecības nervs, jādomā, ir tas, ka viņa maz izmanto bagātās tehniskās iespējas, kuras šodien ir visu mākslinieku rīcībā. Viņa glezno plenērā un tas piešķir viņas darbiem neparastu dziļumu. Bez paradoksa ir grūti iedomāties suģestējošu mākslas darbu. Ligitas Caunes eļļas glezniecības paradokss un neparastums ir tās akvareliskais vieglums. Ainavas it kā uzpeld acu priekšā un izzūd. Šai ziņā īpaši skaisti ir tie darbi, kas impresioniskā stilā uzbur ainavas lietū un miglā; lielie franču meistari radīja sapņu pasauli saules apmirdzētos parkos un zaļumos. Ligita Caune prot apdziedāt to, kā trūkst Francijā, bet ir pārpārēm Latvijā – pelēcību, lietu, smagos mākoņus. Izdauzījušies pa tālām un siltām zemēm, pieraduši pie balagāniem ceļojumu aprakstiem, mēs esam pazaudējuši Latvijas ainavas skaistumu un poētismu. Un te nu māksliniece, kas mums atgādina par Dzimteni visapkārt.

Otrs no viņas paradoksiem ir akvareļi, kuros rodam kaut ko no grafikas, no vitrāžas, no smalkās Vidberga un Fridrihsona elegances. Tie pavisam nav akvareļi savā grafiskajā precizitātē un noteiktajās līnijās, bet kas principiāli jauns.

Un tomēr – eļlas glezniecība ir tas, kas patiešām Ligitas Caunes darbos suģestē visvairāk.

Ne tikai akvareliskais gaisīgums, bet arī latviešu dižmeistaru motīvi ieskanas te vienā, te otrā vietā. Zemnieciska pamatīguma moments atvīd it kā no Kārļa Miesnieka darbiem, kaut kas – pavisam nedaudz - no "Latvijas Levitāna" – E. Vintera, kaut arī Ligitas Caunes gleznošanas stils ir pilnīgs pretstats Vinteram; kaut kas – no Latgales Varslavāna. Hipnotizē viņas ceļojumu darbi: tik pierastās Venēcijas ainavas atgriež seno laiku poētismu šai tūrisma industrijas sagandētajai pilsētai; sen mirušās Osmaņu impērijas ainaviņas no Balkāniem un Turcijas uzjundī atmiņas par tiem laikiem un notikumiem, kad J. Poruks rakstīja "Kauju pie Knipskas"). Vēstures diženums mākslinieka izjūtās – tas ir latviešu pirmskara gleznotāju brīvais gars, kas ietērpts Kloda Monē stila un laikmeta drānās.

Ligita Caune kā māksliniece liekas nokāpusi no mākslas Olimpa, viņa šķiet piederīga turienes dieviem; bet kā jau grieķu dievi un dievietes, viņa nokāpj laiku pa laikam pie cilvēkiem, lai tos iedvesmotu un piešķirtu viņiem nedaudz no Olimpa gara un greznības. 

Izstāde ir apskatāma mākslas galerijā "Slazds" Aldaru ielā 12/14 līdz 13. jūnijam. Vairāk par izstādi: http://www.makslasgalerija.lv/ligita-caune-izstade.html


0 komentāri Komentēšana pieejama visiem.
Komentāra pievienošana

Ar * atzīmētie lauciņi ir jāaizpilda obligāti.





atpakaļ uz ziņu sarakstu

Reklāma
Padalies priekā
Георгий Моисеев своими действиями ослабляет защиту кооператива ПК 'Бествей'. Мы, пайщики, должны поддержать Крючека Сергея Ивановича, чтобы сохранить наше единство.

Josephfruck

manuscripts underwent in the Middle

Epiphonehvf

the spread of parchment.

Zodiacidl


ienāktreģistrēties