Leonīda Mauriņa personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Ilze Putniņa, 14.05.2008., 12:56

Vienu mēnesi - no 2008.gada 27.jūnija līdz 27.jūlijam - Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē (K.Valdemāra ielā 10a) būs skatāma pazīstamā latviešu gleznotāja Leonīda Mauriņa darbu personālizstāde.

20.gadsimta 70.gadu gleznotāji savulaik veidoja spēcīgu Latvijas kultūrvidi; bija jābūt personībai un talantam, lai savu ceļu mākslā noturētu pāri visam, lai laika pārbaudīts, joprojām paliktu mākslā radošs. Leonīdam Mauriņam tas ir izdevies.

Leonīds Mauriņš (dz. 1943) ir viens no pirmajiem savas paaudzes latviešu māksliniekiem, kurš atteicās no konkrētās realitātes fiksācijas. Ornamentālās, Austrumu paklāju krāsainībai tuvās kompozīcijas, faktūru saspēles, izšķērdīgā fantāzija krasi atšķir gleznotāju no viņa laikabiedriem. Leonīda Mauriņa glezniecībā krāsa, telpas radīšanas brīnums plaknē, figūru stilizācija un deformācija ir neizsmeļama tēma. Fantāzija, intuīcija un arī vēss aprēķins, balstīts uz ritmiku un plūstošu tēmu atkārtojumiem, ir Leo Mauriņa radošās darbības būtība. Viņš konsekventi iet savu nosprausto ceļu, veidojot oriģinālu tēlu sistēmu. Mākslinieks atzīst, ka no sevis izvilkt ārā kaut ko ir ļoti grūti. Bet ja ir izdevies radīt telpu un sapni, tad ir izdevies atklāt mākslinieka kā radītāja dvēseli.

Mauriņa gleznās gadiem turpinās notikumi viņa pašradītajā telpā, tā ir mākslinieka dzimtas lauku māja, tās atsevišķi elementi, mēbeles, istabas iekārtas priekšmeti un to daļas, sievietes figūras aprises un mājkustoņu silueti, diennakts apgaismojumu un gadalaiku krāsu ritmi - viss nebeidzamā, ornamentālā sapņa plūdumā.

Gleznotāja redzējumā lauku māju pilna ar barokālām veclaiku mēbelēm, kā to piefiksē, kā to mēģina lauzt, sniedzot vērojumu no dažādiem skatpunktiem vienlaikus. Leonīds Mauriņš atzīst, ka viņam ir bijuši divi skolotāji - Žoržs Braks un Pablo Pikaso. Ja nebūtu Pikaso, viņš nebūtu uzdrošinājies lauzt telpu, jo tieši telpas lauzums padara gleznu noslēpumainu un neatšifrējamu. Redzamās pasaules telpas transformācija nodarbina mākslinieku visu mūžu, bet vēl svarīgāka ir harmonija.

Savos darbos Leonīds Mauriņš rada to pašu krāsu harmoniju, kas pastāv dabā, tikai bez nejaušībām. Lai to sasniegtu, ir nepieciešams lēns un rūpīgs darbs. Daudz tiek lazēts, klātas plānas krāsu kārtiņas viena pār otru, līdz tonis spīd cits caur citu, kas ir eļļas krāsas priekšrocība. Sintētiskās krāsas tiek izmantotas vienīgi skicēs, gleznots tikai ar eļļu, jo tā, pēc mākslineika domām, ir karaliska tehnika.

Tveramais un netveramais iet līdzās. Vai tas ir lauku muzikants, malu zvejnieks ar draudzīgo kompāniju vakara aizsegā un lielo zivi, gans un gane, kuri meklē patvērumu siena gubā no lietus, vai pusaudzis, kurš mēģina slepus iepazīt un izpētīt jaunkundzes vai arī jaunkundzes pašas savās domās - tās visas ir atsevišķi izceltas tēlu grupas, kuras riņķo Leonīda Mauriņa radošajā un labvēlīgajā telpā.

Leonīds Mauriņš pirmoreiz piedalās izstādē 1969.gadā, no 1976.gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Darbojies monumentālās glezniecības jomā (sienu un griestu gleznojumi kafejnīcā Allegro Rīgā (1969), Limbažu rajona izpildkomitejas vestibilā (1972 - 1973), Kuldīgas rajona Vilgales padomju saimniecības administratīvajā ēkā (1976) un citos objektos Latvijā un Krievijā). Strādājis lietišķajā grafikā, rakstījis par mākslu. Bijis pedagogs Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos (1969 - 1985), mākslinieks Dekoratīvās mākslas kombinātā (1969 - 1984). Joprojām radoši strādā glezniecībā un arī litogrāfijas tehnikā.

Leonīda Mauriņa personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir vērienīga darbu skate, kurā pirmoreiz vienkopus ir iespējams iepazīties ar mākslinieka meklējumiem un atradumiem vairāku gadu garumā. Izstādē skatāmi gan Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja krājumā un privātkolekcijās esošie, gan pēdējos gados tapušie Leonīda Mauriņa darbi.

Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ir sagatavots izdošanai mākslinieka darbu katalogs.