Izstāde "Sarkanais cilvēks"

Izstādi veido avangarda mākslinieku Gustava Kluča, Aleksandra Drēviņa un Nadeždas Udaļcovas darbi no Krievijas Valsts Tretjakova galerijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Kara muzeja kolekcijām.

Latviešu izcelsmes mākslinieka Gustava Kluča daiļrade ir labi zināma krievu avangarda parādību kontekstā. Viņu pazīst kā konstruktīvistu un fotomontāžas pionieri. G. Kluča fotomontāžas tehnikā darinātās plakātu kompozīcijas kļuva par spēcīgiem politiskās aģitācijas un propagandas ieročiem. Klucis piedalījās idealizētā Ļeņina tēla radīšanā, un, mūsdienīgi traktējot, lielā mērā veidoja Staļina publisko tēlu - vienlaikus tēvišķu un atsvešināti monumentālu. Mākslinieks bija viens no tiem, kas radīja dekorācijas mītam par padomju cilvēka gaišo nākotni industriāli attīstītā valstī, bet viņam nebija zināma „Lielā režisora” iecere savas dzīves pēdējam cēlienam - 1938. gadā Gustavs Klucis tika arestēts un nošauts Butovas poligonā Maskavā.

Izstādes nosaukums aizgūts no Gustava Kluča darba „Sarkanais cilvēks”. Jau mācību gados Gustavs Klucis meklē formu, kas piešķirtu viņa darbiem laikmetīgu skanējumu. 1918. gadā viņš uzglezno „Sarkano cilvēku” - meditatīvi līdzsvarotu kompozīciju, kurā apjoms tiek modelēts ar tonāli atšķirīgiem sarkaniem ģeometriskas formas laukumiem. „Sarkanais cilvēks” ir vienīgā kubisma stilistikā ieturētā Gustava Kluča eļļas glezna, kas saglabājusies līdz mūsdienām, un tā uzskatāma par G. Kluča īsā kubisma perioda vainagojumu. Latvijā glezna „Sarkanais cilvēks” būs apskatāma pirmo reizi.

Nozīmīgs Gustavam Klucim ir arī 1919. gads. Studijas supremātisma pamatlicēja Kazimira Maļēviča darbnīcā pamudina mākslinieku radīt par viņa agrīnās daiļrades ikonu kļuvušo fotomontāžu „Dinamiskā pilsēta” (1919). Īsā laikā autors ir iepazinis aktuālo mākslas virzienu - kubisma, futūrisma un supremātisma - praksi, sintezējot savu individuālo izteiksmes valodu, kurā būtiska loma tiek piešķirta fotogrāfijai kā tiešam un precīzam vizuālās komunikācijas instrumentam.

1920. gadu sākumā G. Klucis rada pirmās plakātu kompozīcijas par Ļeņina tēmu, kas ir centrālā viņa daiļradē 1920-to gadu vidū. 1924. gadā, īsi pēc Ļeņina nāves, žurnālā „Smena (Смена)” tiek publicēta Ļeņinam veltītu fotomontāžu-lozungu sērija, bet 1925. gadā mākslinieks ilustrē Vladimira Majakovska poēmu „V.I.Ļeņins”. 1928. gada vasarā viņš veido plaši pazīstamo pastkaršu sēriju Vissavienības spartakiādei Maskavā, savukārt 1928. gada beigās pieņemtais pirmās piecgades plāns nosaka sociālisma celtniecības un industrializācijas tēmas dominanti viņa plakātos līdz pat 1933. gadam.

1930. gadu otrās puses politisko notikumu kontekstā, līdz ar vispārējo avangarda noliegšanu un reālisma stiprināšanas tendencēm, mākslinieks pievēršas tradicionālajiem mākslas veidiem. Par mākslinieka daiļrades izskaņu kļūst darbs pie PSRS paviljona izveides Vispasaules izstādē Parīzē 1937. gadā.

Aleksandra Drēviņa darbi izceļas ar īpašu noteiktību, enerģisku, temperamentīgu otas triepienu. Vēlīnajos darbos mākslinieks attālinās no ārējās ekspresijas, tuvinoties iekšējam atturīgumam, elastīgam krāsu piesātinājumam. Drēviņa plastika un kolorīts apbur. Drēviņa darbu klusinātajai gaismai piemīt svars un blīvums. Piesaista gleznas telpiskuma viengabalainība, krāsu virsmas maigais starojums. Viņa gleznas pauž vieglumu un brīvību, tajās ir virtuozs kompozīcijas, faktūras un krāsu nianšu apvienojums.

Mākslinieku pāris Drēviņš-Udaļcova ir likuši jaunā reālisma pamatus kā pretnostatījumu sociālistiskajam reālismam. Viņu pēdējā perioda glezniecībā izpaužas Barbizonas skolas tradīcija - galvenais gleznu kompozīcijas veidošanas organizētājs ir gaisma. Drēviņš pievēršas sadzīves sižetiem, portretam, animālismam, tiecoties radīt poētiski vispārinātus tēlus.

Nadeždas Udaļcovas gleznošanas maniere nav tik emocionāla, kompozīcija tiek stingri sadalīta zonās. Gleznotāja veikusi klasisko avangardistu ceļu no kubisma - tā analītiskajā un sintētiskajā stadijā - līdz abstraktajai mākslai. 1920. gadu vidū savā stājglezniecībā viņa pietuvojas savdabīgam ekspresionismam, no jauna kolorīti atturīga, pilna ar iekšēju plastisku dinamiku.

1938. gadā Aleksandrs Drēviņš tiek arestēts un nošauts Butovas poligonā. Nadeždai Udaļcovai izdodas paglābt no konfiskācijas vīra gleznas, aresta laikā uzdodot tās par savām.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu