Jauno mākslinieku darbu izstāde “Karstā Laikmeta Pērles”

No 4.marta līdz 28.martam galerijā "BonhanS.S" jauno mākslinieku darbu izstāde “Karstā Laikmeta Pērles”.

Karstā laikmeta pērles. Brīdis, kad dzīvojam un kad esam pasaules telpā ir tik īss - kā uzplaiksnījums, kā mirklis, kad no nemirstības dzīlēm saules gaismā iznirst un iemirdzas PĒRLES. Šajā izstādē jūtos kā „pērļu zvejnieks” un jaunie kā vēl apstrādājamas, slīpējamas kaklarotas pērles. Viņi steidz dzīvot, atrast un pieteikt sevi, lai paliktu Latvijas mākslas „rotā”. 17 jaunie mākslinieki vecumā no 23 - 36 gadiem, jau pietiekoši pieredzējuši, ar vērā ņemamu izstāžu pieredzi. Atšķirīgi. Vienojošais ir laba profesionāla izglītība, kas ļauj brīvi un nepiespiesti runāt par to, kas liekas būtiski, kas sāp vai priecē.

Vispirms jau tīra ainava, kur cilvēks, ja arī parādās, tad nav galvenais, toni noteicošais. „..Pastaiga vienatnē pa pilsētas ielām. Cilvēku pūlis mani vienmēr ir nogurdinājis un tracinājis, pietiek ar sajūtu, ko rada celtnes, kas tapušas tieši pateicoties šim pūlim. To varētu nodēvēt par sava veida bēgšanu no realitātes. Katra mana pilsētainava ir vieta, kur vēlos nokļūt un būt tikai viena, tamdēļ tām piešķiru rīta un miglas noskaņu, kas savā maigumā mani apbur un sauc pastaigā,”- tā Zane Balode. Ainavu mīl arī Jānis Dukāts, Alise Mediņa un Jānis Purcens.­

Tomēr lielākajai daļai jauno mākslinieku interesē cilvēks: „Brīnos un apbrīnoju cilvēkus par viņu dažādajām izpausmēm, ikdienas norisēm, sadzīvi un visu pārējo uz ko spējīgs ir cilvēks. Gleznojot cilvēkus, es it kā cenšos viņus labāk saprast, iepazīt un vienlaikus iepazīt sevi, jo pats taču esmu bijis iesaistīts notikumā, kaut vai tikai kā vērotājs,” - savās pārdomās dalās Ansis Butnors.

Caur cilvēka tēlu sevi labāk iepazīt cenšas Anna Afanasjeva, kura glezno „elēģisku noskaņu pilnas neliela izmēra figurālas kompozīcijas, kurās sieviešu tēli tiek identificēti ar pašu mākslinieci”. Ieva Sara Breikša cilvēku vēro, Inese Skrobova piedāvā ļauties spēlei „starp cilvēkiem, spēlei ar ķermeņa valodu”, Sandra Muižniece izzina „attiecības ar sevi, ar tuvāko, attiecības, kas tikai vēl būs”.

Aija Vinkelmane atzīmē, ka „mana māksla ir mana dienasgrāmata”. Vai spēcīgais vīrieša torss gleznā „Lidojums” būtu viena lappuse no tās? Lidojumu gaida Ievas Pētersones „sieviete” - atsvešināta, ainavā saplūstot un reizē paliekot sveša tai, tik pašpietiekama, tik stipra. Noskaņa, viegla rezignācija.

„Glezniecība mani saista ar to, ka tajā viss ir iespējams - zāle var būt violeta, koku lapas - melnas un mākoņi var būt zaļi! Glezniecība man ir kā pasaule, kurā krāsai un formai nav robežu, ” - gleznās savas izjūtas iedzīvina Kristīne Luīze Avotiņa.

Dinamiskas ir Annas Silabramas kompozīcijas - krāsas, ritms, spriedze. Gaistošs sapnis, iznīcība, nāve ir jaušams Daces Gailes „Sirdspukstā” - gleznā, kas piesātināta ar kaislību, slāpētām emocijām.

Ir iespējams viss, ja mākslinieks par savu mākslas kredo uzskata - „būt nevis spogulim, kas atspoguļo pasauli, sabiedrību, sociālos procesus, laikmetu, bet pauž cerību un prieku. Radīt jaunu vai drīzāk atjaunot pazaudēto skaisto pasauli savā mākslā,” - tas ir Martas Jurjānes kredo. Viņa var to teikt, jo jau četrus gadus šo skaisto nes sievietēm, kas ir nebrīvē. Skaisto un mūžīgos svētkus savos darbos izdzīvo Karinē Paronjanc.

Viņi ir jauni, bet tik dažādi. Domāju, ka nekļūdīšos, ja kā vienojošo izraudzīšos Baibas Rēderes mākslas kredo: „..radīšanas fenomens ir cieši saistīts ar pašu Radītāju, kas cilvēkam nav pilnīgi izdibināms šajā pasaulē esot. Mākslas radīšana ir tikpat noslēpumaina kā pasules radīšana. Arī katra dvēsele ir mazs pasaules centrs! Un šī doma sasaucas ar manām ilgām gleznojot attēlot netveramo, noslēpumaino, mistisko, to, kas aiz redzamā!”

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu