Filma/ lasījums "Lencs"

, 02.11.2006., 10:02

Šī unikālā kinematogrāfijas dokumenta pamatā ir Georga Bīhnera radītais Cesvainē dzimušā mācītāja dēla un vēlākā vētras un dziņu laikmeta dzejnieka Jākoba Lenca literārais portretējums.Tas vēsta par slimo Lencu pie mācītāja Oberlina Elzasā, pirms dzejnieks dodas ceļojumā uz Rīgu.

Trešdien, 8.11.2006. /18:00 Gētes institūtā Rīgā Torna ielā 1 (ieeja no Klostera ielas).

Berlīnes Brīvās universitātes docentes, pašlaik DAAD viesdocentes Latvijas universitātē Dr. Sabīnes Eikenrodes ievadlekcija.

Režija: Džordžs Morze, 1970, krāsaina, 129 min.

Lomās: Mihaels Kēnigs, Luijs Valdons, Rolfs Cahers, Zigurds Bišofs

Vācu valodā ar sinhronu tulkojumu latviski.

DAAD IC RIGA www.daad.lv

George Moorse: www.deutsches-filmhaus.de

Jākobs Mihaels Reinholds Lencs ir dzimis 1751. gada 23. janvārī Cesvainē, Vidzemē luterāņu mācītāja Kristiāna Dāvida Lenca ģimenē. Beidzis skolu Tērbatā (Tartu), Lencs pēc tēva vēlēšanās studē teoloģiju Kēnigsbergā, kur arī izdod savu pirmo dzejoļu ciklu. Teoloģijas vietā viņš apmeklē Kanta lekcijas. Par godu Kanta iecelšanai profesora amatā Lencs velta viņam slavas dziesmu. Tēvs ir sadusmots par dēla novēršanos no teoloģijas. 1771. gadā Lencs pavada divus virsniekus uz Strasbūru, kur viņš iepazīstas ar Gēti. Līdz 1776. gadam Lencs dzīvo un strādā Strasbūrā, tur tiek izdotas viņa pirmās drāmas un traktāti. Arī viņa darbos ir jūtamas absolūtisma laikmeta beigas: viņa drāmu pamatā ir konflikti starp dzīvi galmā un vienkāršo cilvēku dzīvi, piemēram, viņa pazīstamākajos darbos ”Mājskolotājs” un ”Zaldāti”.

”Vētras un dziņu” laikmetam raksturīgajā garā tiek nosodīta muižniecība, kas izmanto un dzen nabadzībā tautu, kā arī atklāts iedzīvotāju pēckara posts. Gaisā jūtams Franču Revolūcijas gars – daudz kas Lenca darbos atgādina Garlība Merķeļa grāmatu ”Latvieši”.

Lencs bieži sarakstās ar Gēti un Herderu Veimārā. Viņš tiek atzīts par jaunu ģēniju un talantīgu literātu. Jūsmojot par Gēti un apzinoties savu talantu, Lencs 1776. gadā pārceļas uz dzīvi Veimārā. Gēte, Šillers un Lencs īsu brīdi Veimārā tiek uzskatīti pat par ”Trīszvaigžņu vienību”.

Taču Lenca revolucionārās idejas neļauj viņam ilgstoši uzturēties Veimāras galmā – kāda notikuma dēļ, par kuru ziņas līdz mūsu dienām nav saglabājušās, Veimāra viņam jāpamet. Gēte, būdams ne tikai dzejnieks, bet arī valstsvīrs, pārtrauc ar viņu sakarus viņa ”muļķīgās rīcības” dēļ. Tā sākas Jākoba Mihaela Lenca noriets un sabrukums.

1777. gadā Lencs aizceļo pie draugiem uz Šveici, kur pārcieš pirmo psihisko lēkmi, kas tomēr šķiet bijusi apslēpta viņa līdzšinējā nepastāvīgajā būtībā un nevienu ”īpaši nepārsteidza”. Arī uzturēšanās pie mācītāja Oberlina prom no sabiedrības nepalīdz – slimība progresē. Lenca ģenialitāte un traģiskais liktenis ietekmē viņa dzīves pēdējos gadus. Arī atgriešanās Rīgā viņu tikai konfrontē ar tēva aso noraidījumu. Galu galā Lencs dodas tālāk uz Maskavu, kur viņš uz nabadzības robežas velk dzīvību ar draugu atbalstu un skolotāja darbu. Tur viņš, nabags un slims, mirst 1791. gadā, viņa kapavieta nav zināma.

Vācu literatūrā Jākobs Mihaels Reinholds Lencs ir iegājis kā tipisks ”Vētras un dziņu” pārstāvis, kā revolucionārs un tabu lauzējs un kā nozīmīgs pilsoniskās drāmas reprezentants. Nav pārsteigums, ka viņa likteni savā daiļradē izmanto tikpat revolucionārais Georgs Bīhners, vēlāk arī Bertolts Brehts, Heiners Millers, arī komponisti Ariberts Reimans un Volfgangs Rīms. Lencs kā literārs revolucionārs pats kļūst par literāru paraugfigūru. 1828. gadā iznāk viņa kopotie raksti. Taču tikai 19.gs. beigās, kad vācu literatūrā atkal valda reālisms, Jākobam Mihaelam Reinholdam Lencam tiek piešķirta tā loma, kuru viņš pats bija atzinis kā sev uzticētu – būt par vienu no vācu literatūras dižgariem.