Etijas Gorbantes personālizstāde "Naftā Un Vējos"
Mākslas zinātnes maģistre Sarmīte Sīle, 08.08.2007., 06:01Jau otro reizi aicinām uz jaunās mākslinieces Etijas Gorbantes darbu izstādi. 2004.gadā "Rietumu robežas šarms" bija viņas pirmā īstā parādīšanās publikai.
Šovasar mākslas pasaules iekarošanas turpinājums viņas personālizstādē “Naftā un vējos”. Etija – dzimusi un augusi ventspilniece, bet nu jau vairāk nekā 15 gadus dzīvo un strādā Liepājā. Te absolvēta Lietišķās mākslas vidusskola un Pedagoģijas akadēmija, iegūts humanitāro zinātņu bakalaura grāds.
Iepazīstinot mākslas mīļotājus ar jauno mākslinieci, rakstīju: “Etijas Gorbantes darbi – atraisīti, atraktīvi krāsaini zīmējumi, kas atsauc atmiņā gan pasaku pasauli, gan sapņojumus gaišā dienas laikā, kad ar atvērtām acīm guli puķu pļavā un raugies saules pielietajās debesīs.”
Jaunā darbu kolekcija ir pārsteigums. Rokraksts, izmantotie tehniskie līdzekļi (papīrs, krāsainie zīmuļi) nav mainījušies, bet pasaules redzējums un attieksme ir cita. Etija pati stāsta: “Pirms trim gadiem man pārsvarā bija tumši darbi, tagad drūmums pazūd. Nevaru radīt darbus ar negatīvām emocijām. Galvenais, lai cilvēki uzņemtu pozitīvo!
Sieviešu tēli pilnībā jau neizzudīs, bet parādās arī citas tēmas. Piemēram, klusās dabas, protams, manā stilā.” Sieviešu tēli kļuvuši romantiskāki un ietīti vieglas noslēpumainības plīvurā. Tie izstaro liegu gaismu un mieru. Tas ir likumskarīgi, jo laikaposms starp izstādēm bijis dramatisku notikumu apzīmogots.
Māksliniece meklēja un atrada ceļu kā ieraudzīt gaišo un pozitīvo. Viņa meklēja Dievu un atrada līdzsvaru un vēlēšanos atkal strādāt. “Es veselu gadu nevarēju paņemt rokā zīmuļus, bet acīmredzot šis “klusēšanas gads” bija nepieciešams.” Salīdzinot ar iepriekšējo kolekciju, māksliniece no sapņu pasaules ir ienākusi reālajā pasaulē, kur harmoniski sadzīvo priekšmeti, augļi, kaķi, rozes, spāres, kur tējas dzeršana jūras krastā pārvēršas rituālā, bet augļi uz galda liek domāt par pasaules kārtību, kurā viss ir vienlīdz svarīgs un būtisks. Realitāte ir kļuvusi par tiešo iedvesmas avotu.
Etija savu stāstu turpina: “Kas mani uzlādē? Dabas mošanās pavasarī - visapkārt plešas pieneņu pļavas, tādas dzeltenas, dzeltenas un tālumā vīd koku silueti. Tik ļoti skaisti, ka prasīt prasās, lai to iemūžina. Es šādus mirkļus ķeru ar acīm, citi fotografē. Es ielieku atmiņā un tad zīmēju. Cita ainiņa – pāri ceļam pārskrien ezis. Pārsteigta pamanu, ka ežulim ir garas kājiņas. Un nākamais darbs ir “ežains” – adatains un ar asumiem.
Eju pa ielu un skatlogā vīd tamborēta cepurīte, tik sievišķīga! Rodas vēlēšanās to iekļaut kādā darbā. Es šodien tirgū pirmo reizi ieraudzīju zaļas tulpes. Šausmīgi smukas, ar tādām noļukušām “suņa ausīm”. Atkal “nofotografēju”. Gan jau atradīšu kur ielikt.” Par izstādes nosaukumu – “Naftā un vējos” – Etija smej un sniedz tā skaidrojumu: “Pati nāku no Ventspils, bet dzīvoju Liepājā. Ventspils ir mana dzimtā pilsēta, un ar ko tā saistās? Ar naftu. Liepāja turpretim ar vēju. Izdomājām savienot naftu ar vēju.”
Etijai ar vēju ir sava runa. Vēja tēma mīļa esot jau sen, jo kopš bērnības patikušas pastaigas gar jūru. “Gar jūru iet sieviete. Mati plīvo vējā. Dabiski. Skaisti.”
Vvalkyie
books in ancient times was papyrusBatteryqnk
Every word of this post conveys a deep understanding of the current situation in society :: ---- Like 6067Phoenixefp