Dalia Matulaite "Monumentālu Skulptūru Realizācija Neiespējamā Situācijā"

Liena Galēja, 07.04.2008., 14:08

Tēlniece, Viļņas mākslas akadēmijas profesore Dalia Matulaite ir plaši pazīstama personība Lietuvas mākslas dzīves pasaulē.

Viņa izceļas ar to, ka ir uzticīga mūsdienu tēlniecības principiem un vienlaicīgi apzinās savu pienākumu seno kultūru tradīciju glabāšanā. Dalias Matulaites mākslas formu pamatīgums, līdzsvars un miers mijas ar izmeklētu tēlu spēli un uzmanīgi fiksētu mainīgās pasaules atspoguļojumu.

Mākslinieces pirmie darbi Sumbrs (1969-1979) un Nēringa (1972-1983) bija izņēmums sociālisma monumentālajā mākslā, jo tajos nebija ne piliena vispārpieņemtās izdabāšanas valdošajām komunistiskās ideoloģijas doktrīnām. Šie un citi darbi radās no senajiem baltu mītiem un leģendām, veidojot asociatīvās saites starp mītiskiem tēliem un pārdzīvoto vēsturi, atgādinot par etnosa avotiem un vēsturiskās atmiņas nozīmi. Pirmie tēlnieces iedvesmas avoti sakņojās senajā lietuviešu tautas mākslā (koka skulptūrā un mazo formu metāla plastikā), Eiropas modernisma tradīcijās, nedaudz vēlāk - Latīņamerikas un Tālo Austrumu sakrālajā arhitektūrā, tēlniecībā un japāņu tradicionālajā No teātrī. Tomēr mākslinieces daiļrade ir attīstījusies vienmērīgi, visi motīvi ir izauklēti ilgi un pacietīgi, atkārtoti interpretējot sākotnējo versiju formas un attīstot sev svarīgas tēmas. Gandrīz 30 gadu garumā Dalias Matulaites darbos atkārtojās tas pats arhetipiskais tēls - staltas, mierīgi sēdošas sievietes tēls ar valdonīgiem sejas vaibstiem.

Dalias Matulaites mazo formu plastiku ar dekoratīvo tēlniecību vai pieminekļiem vienmēr vieno ciešas saites. Tēlniecei mazo formu plastika kalpo kā daiļrades laboratorija, kur tiek meklēti ekonomiskākie un vizuāli izteiksmīgākie kompozicionālie risinājumi. Piemēram, Matulaites darbs Nēringa sākumā tika veidots kā neliela koka skulptūra, bet vēlāk tapa par monumentālu bronzas pieminekli.

Pēdējā laikā Dalia Matulaite savā daiļradē uzsver vēl kādu elementu: mazo formu strūklakas, darbus, kas sākotnēji ir eksponēti grupu izstādēs, vēlāk pārceļoties uz Viļņas gleznainajām nomalēm. Kaut arī tagadējos darbos var pazīt agrāko mākslinieces rokrakstu: formu koncentrāciju, mieru un klusumu, tomēr tie papildinās ar jauniem izteiksmes līdzekļiem, ko rada ūdens, piepildot darbus ar dzīvību un atjaunotni.