Nosaukti četri Purvīša balvas nominanti par izstādēm 2010.gada 2.ceturksnī

Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa ir izvērtējusi 2010.gada otrā ceturkšņa (aprīlis - jūnijs) notikumus Latvijas vizuālajā mākslā un arī šoreiz nominējusi Purvīša balvas fināla atlasei, kas notiks 2010.gada beigās, četrus māksliniekus – Kristapu Ģelzi, Gintu Bērziņu, Ilmāru Blumbergu un Zani Bērziņu.

• Ilmāru Blumbergu par personālizstādi "Pats pret sevi" (galerijā "Māksla XO" no 29. aprīļa līdz 25. maijam)

"Ilmāra Blumberga jaunāko darbu kopums "Pats pret sevi" ietver personisku atklātību, preparējot pārdzīvotu slimību un iekļaujot to kosmogoniskā lietu kārtībā. Monohromajos akrila gleznojumos Blumbergam tipiskā cilvēka embrija/ līkā veča/ tārpa figūra nes lielu, ievainotu galvu. Galvā ir smadzenes – un tās ir tās, kas rada realitāti, savieno cilvēka iekšējo realitāti – viņa ES – ar visu esošo. Darbos ietverts lingvistisks rēbuss, sadalot vārdu smadzenes – SMA DZEN ES. Šajā vizuāli askētiskajā darbu ciklā izpaužas arī Blumberga kaligrāfista ģenialitāte, kur tik vien kā kaila, trīsuļojoša, sametusies vai samezglojusies līnija ir kā stīga, kas arī savieno visu esošo – autora iekšējo ES ar viņa darbu, skatītāju ar Visumu," ekspertu izvēli pamato Elita Ansone.

• Gintu Bērziņu par fotogrāfiju izstādi "Vietas, kurās es nefilmēšu" (Latvijas Fotogrāfijas muzejā 13. maija līdz 27. jūnijam);

"Kinooperatora un fotogrāfa Ginta Bērziņa personālizstāde šīsvasaras mūsdienu vizuālās mākslas izstāžu kontekstā izkristalizējusies kā nozīmīgs un atzinīgi vērtējams notikums vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jāatzīmē formālā un saturiskā aspekta veiksmīgā saspēle. Autors demonstrē izcilu meistarību klasiskajā melnbaltajā fotogrāfijā (autors strādā ar "Hasselblad" panorāmas formāta fotokameru, darbi izgatavoti prasīgajā sudraba želatīna tehnikā). Šīs gluži vai "arhaiskās" tehnikas pielietojums nevainojami saskan ar autora versiju par nesteidzīga, izsmalcināta pasaules apceļotāja piezīmēm.

Otrkārt, jāuzsver darbu laikmetīgums. Ginta Bērziņa "Vietas, kurās es nefilmēšu" asociējas gan ar konceptuālās mākslas "anti" nostāju attiecībā uz attēlošanas tradīciju, īpaši fotogrāfijā, gan mūsdienu fotogrāfijai raksturīgo serrialitātes un kataloģizācijas tendenci. Kolekciju veido ne-notikumi, ne-raksturīgais – autors norāda, ka viņš šeit ir vienpersonīgs noteicējs, nevis ārpasaule ar saviem vizuālajiem vai faktoloģiskajiem vilinājumiem. Fotogrāfa kā mākslinieka loma – nevis skriet pakaļ bēgošajam acumirklim vai it kā nozīmīgajam faktam, bet gan izmantot apkārtējo pasauli kā izejmateriālu savu personīgo māksliniecisko mērķu sasniegšanai," izvēli skaidro Alise Tīfentāle.

• Kristapu Ģelzi par izstādi "Mākslīgais miers" (galerijā "Māksla XO" 8. līdz 27. aprīlim);

"Jau izstādes nosaukumā ietverts Kristapam Ģelzim būtiskais – tālejošu seku eksplozijas iespēja, ko slēpj šķietami vienkāršas lietas un situācijas. Kristapu Ģelzi varētu saukt par intrigas meistaru ar zelta rokām – prāta spēļu spožs apvienojums ar profesionālo prasmju virtuozitāti," saka Laima Slava.

"Izstāde, kas man kā skatītājam gana plaši atstāj durvis vaļā intelektuālai vai emocionālai interpretācijai. Tieši daudznozīmība un darbu pašpietiekamība mani pārliecināja, skatoties Kristapa Ģelža jaunāko veikumu. Smalki, meistarīgi, ar māksliniekam raksturīgo ironiju, šoreiz ar minimālu personīgo stāstu, darbi, kas notiek, ja tā varētu teikt, paši par sevi," norāda Raitis Šmits.

• Zani Bērziņu par darbu "E-statiskās ēnas" izstādē TRANSBIOTICS (sadarbībā ar Džeksonu Tanu (Lielbritānija)) (kim? vkn / rixc / fk galerijā no 15. līdz 20. jūnijam);

"Darbs "E-statiskās ēnas" ir eksperimentāls divu autoru - Zanes Bērziņas un Džeksona Tana sadarbības projekts, kurš interaktīvā veidā vizualizē apmeklētāju elektrostatisko lauku. Abi autori, pētot statiskās strāvas izlādes fenomenu, ir radījuši interaktīvu skulpturālu darbu, kur, skatītājam mijiedarbojoties, tā elektrostatiskais lauks rada dinamisku audio vizuālu pieredzējumu. Audums, kurā ieausts sudraba diegs un iestrādāti tranzistori un gaismas diodes, reaģē uz apmeklētāju uzlādētajām plaukstām un, izdziestot gaismas diodēm, rada šķietamas ēnas, tādā veidā parādot neredzamo, bet klātesošo elektrostatisko lauku. Pārlaižot savu roku pār objekta serpentīna līklocī izvīto formu un kā uz burvju mājienu nodzēšot audumā spīdošo punktojumu, tu apjaut, ka piedalies radīšanas procesā. Objekta estētika izaugusi no tehnoloģiska risinājuma, un pāraug emocionālā un intelektuālā piedzīvojumā," stāsta Elita Ansone.
 

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz ziņu sarakstu